Oktobra beigās parakstītais nodomu protokols starp divu lielu investoru – ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonda – jaundibināto Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fondu un Kultūras ministriju paredz Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju būvēt Pulkveža Brieža ielā 28. Tas arī nozīmē, ka pašlaik ABLV Bank paspārnē esošā mākslas kolekcija, kā arī tā mākslas kolekcijas daļa, kura tiks deponēta no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, aptuveni desmit gadu laikā varētu tikt inkorporēta jaunā privātā institūcijā, kas uzņemsies rūpes par jaunāko laiku Latvijas mākslas mantojumu.
Uz svinīgo dokumenta parakstīšanu 30. oktobrī bija ieradusies topošā muzeja kolekcijas starptautiskās ekspertu komisijas pārstāve, bijusī Laikmetīgā mākslas muzeja Kiasma (Helsinki) galvenā izstāžu kuratore Māreta Jaukuri. KDi aicināja viņu uz sarunu par topošo kolekciju un iespējamiem jaunā muzeja modeļiem.
Jūs sākāt darbu topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ekspertu padomē, būdama muzeja Kiasma galvenā izstāžu kuratore. Ar ko nodarbojaties patlaban?
Muzejā Kiasma sāku strādāt 1990. gadā, laikā, kad tika nodibināts Laikmetīgās mākslas muzejs. Tobrīd mana darbavieta bija vecā mākslas muzeja Ateneum ēka. Kad 1998. gadā bija gatavs jaunais Kiasma, es pārcēlos uz turieni un turpināju tur darboties līdz 2007. gadam. Paralēli es strādāju par pasniedzēju Tronheimā. 2007. gadā kļuvu par Oslo Mākslas mājas direktori. Tur es nostrādāju trīs gadus un pēc tam atgriezos Helsinkos, kur Mākslas akadēmijā sāku pasniegt jaunu mācību kursu topošajiem kuratoriem. Šogad jūlijā savus amata pienākumus Mākslas akadēmijā es pametu, lai dotos pensijā un reizē varētu turpināt strādāt kā frīlansere. Pašlaik veidoju tēlniecības programmu Artscape Nordland Norvēģijā, kas noslēgsies nākamā gada maijā, kad milzīgā ģeogrāfiskā areālā kopumā tiks izstādītas 39 valstu mākslinieku skulptūras.
Šī nav vienīgā mākslas ekspertu komisija, kurā esat ievēlēta vai uzaicināta līdzdarboties. Jūs esat bijusi mākslas biennāles Manifesta valdē.
Man ir bijusi iespēja strādāt daudzās komisijās, kā arī veidot internacionālas izstādes. Pašreiz esmu vairākās Ziemeļvalstu mākslas akadēmiju komisijās.
Vai jums bija zināšanas un interese par to, kas notiek Baltijas valstu mākslā, pirms tikāt uzaicināta kļūt par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja topošās mākslas kolekcijas eksperti?
Vēsturiski es nāku no izteikti ziemeļnieciska konteksta. Astoņdesmitajos es strādāju Ziemeļu Mākslas centrā Helsinkos. Tas bija laiks, kad durvis uz Baltijas valstīm lēnām vērās vaļā un bija iespēja uzaicināt cilvēkus uz rezidencēm un cita veida programmām Somijā. Sāka veidot arī Baltijas valstu mākslas izstādes. Kad jūsu valsts ieguva neatkarību, bija liela starptautiska interese par postpadomju valstīm. Toreiz, aktīvi darbojoties, iepazinos ar Helēnu Demakovu un tā laika paaudzes māksliniekiem. Es priecājos, ka man bija iespēja satikt tik daudz latviešu, kuri kļuva par maniem draugiem.
Manas zināšanas par jaunāko latviešu mākslinieku paaudzi diemžēl nav tik labas. Viens no iemesliem ir, ka es daudz laika pavadu Ziemeļvalstīs. Agrāk par Baltijas valstīm bija liela interese, šobrīd – ne tik ļoti. Tas ir tipiski Rietumu mākslas pasaulē: vienu brīdi tu esi uzmanības centrā, nākamajā jau interese ir pavisam par kaut ko citu. Man šķiet, ka tā notika ar Baltijas mākslas scēnu 90. gadu nogalē. Vai jūs esat paskatījusies, cik daudz Latvijas un Baltijas valstu mākslas izstāžu noticis deviņdesmitajos ārpus Baltijas? Milzīgs skaits! Liels nopelns, protams, bija Sorosa fonda finansējumam un tādiem pionieriem kā Helēna Demakova un Sirje Helme, kuras veidoja starptautiskas izstādes. Tā bija ļoti būtiska paaudze, kuratori, kuri plecu pie pleca strādāja ar māksliniekiem.
Kāda ir jūsu loma ekspertu komisijā?
Sākumā es kā eksperte biju ļoti aktīva, tagad esmu kļuvusi mazliet pasīvāka, jo sāku just, ka manas zināšanas par Latvijas laikmetīgo mākslu ir nepietiekamas. Tā kā Somija nav Baltijas valsts, man nelikās pareizi aktīvi lobēt somu māksliniekus. Kā jūs redzat grāmatā (Bez sienām, ABLV Bank, Neputns, 2013 – red.), kolekcijā nav neviena pārstāvja no Somijas.
Vai jūs justos komfortablāk, ja jums būtu Somijas mākslas iepirkšanas padomdevējas loma?
Jā, taču es varētu būt arī Ziemeļvalstu un starptautiskās mākslas scēnas eksperte, tāpēc ka par to ir pieejams daudz vairāk informācijas nekā par Latvijas mākslu. Lai iepazītu Latvijas mākslu, man būtu jābrauc uz šejieni regulāri un jāseko lī dzi vietējai izstāžu dzīvei. Igauņiem ir nedaudz labāka situācija, jo viņiem ir Kumu, viņiem ir jaunā mākslas muzeja ēka, pateicoties tai, informācija par Igaunijas mākslu un kultūras procesiem ir daudz pieejamāka. Muzeja esamība ir lielāks stimuls, lai dotos uz Igauniju. Tagad mums jāgaida, kad jūs tiksiet pie muzeja.
Kas veido labu muzeja kolekciju?
Jebkurā kolekcijā jebkurā laikā un vietā pirmām kārtām svarīga ir kvalitāte, kas spēj izturēt laika pārbaudi. Kvalitāte mūsdienu mākslas pasaulē izklausās pēc ļoti elitāra apzīmējuma, kā laba gaume. Es gribu akcentēt, ka kvalitāte nav laba gaume, bet gan labs mākslinieks.
Personīgi man muzejs vienmēr ir bijusi vieta komunikācijai gan lokālā mērogā, gan starptautiskajā arēnā. Ir jāatrod veids, kā cilvēkus iesaistīt. Nepietiek tikai ar kaut kā parādīšanu, cilvēkiem ir jāsniedz iespēja arī saņemt. Ja cilvēki nevēlas neko saņemt, tad ir pilnīgi vienalga, ko jūs rādāt.
Problēma, ar ko jārēķinās ikvienam laikmetīgās mākslas muzejam, ir mākslas darbu uzglabāšana. Nav noslēpums, ka bieži mūsdienu mākslinieku darbu būtiskākā sastāvdaļa ir ideja un materiālā puse ir otršķirīga. Strādājot komisijā un lemjot par potenciālajiem mākslas darbiem, vai jūs domājat arī par šo faktoru?
Tajos gadījumos, kad visi zina, ka izvēlētā mākslas darba materiāls ir trausls un būs problēmas ar tā saglabāšanu, vienmēr ir labi izrunāt šo jautājumu. Ir dažādi veidi, kā nodrošināt mākslas darba saglabāšanu, piemēram, turot īpaši labvēlīgā vidē vai arī lūdzot mākslinieku, ja iespējams, izveidot darbu vēlreiz. Nereti darbus veido no jauna, vadoties pēc mākslinieku atstātajām skicēm vai zīmējumiem.
Vēl viens problemātisks aspekts ir laika nogrieznis, ko muzejs uzņemas aptvert. Piemēram, Kiasma reprezentē mākslu, kas radīta periodā no XX gadsimta 60. gadiem līdz mūsdienām.
Man šķiet, ka jūsu valsts un visu postpadomju zemju jaunā jeb laikmetīgā māksla var tikt datēta, sākot ar 1989. gadu, kad krita Berlīnes mūris. Tas pilnībā pārmainīja Eiropas ģeogrāfisko un politisko ainu. Tāpēc, manuprāt, jums ir brīnišķīga iespēja veidot postpadomju perioda vēsturi, parādīt, ko šīs politiskās pārmaiņas realitātē ienesa kultūrā. Ja es dzīvotu Latvijā, es noteikti domātu par iespējām, kā šīs pārmaiņas parādīt pēc iespējas intelektuālā veidā. Es nekad neaizmirsīšu, ko man pastāstīja Kristaps Ģelzis: kamēr Latvija bija Padomju Savienībā, jaunie mākslinieki domāja, ka visa pasaule ar nepacietību gaida, kad varēs apskatīties, ko šie dara, un, protams, tiklīdz durvis uz pasauli atvērsies, nenovēršami gūs galvu reibinošus panākumus. Jā, durvis tiešām atvērās, un pasaules uzmanība bija liela, taču brīdī, kad jaunpienācēji bija apskatīti un ziņkāre apmierināta, pasaule atvadījās un devās tālāk.
Šis piemērs labi parāda Rietumu mākslas pasaules nemitīgi mainīgās intereses. Tās ir aizgājušā postmodernisma paliekas, no kurām saglabājusies vienīgi cilvēku mutēs sasalusī ironija. Šobrīd mums visapkārt valda vispārējs seklums un kultūras instrumentalizācija. Vienlaikus notiek dažādas lietas, taču bez jebkādas vienotas ideoloģijas.
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs tiks celts kā privāts muzejs, kura saturs tiks veidots, sadarbojoties ar valsti. Vēl ne tik senā pagātnē klīda runas, ka jaunais muzejs varētu būt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apakšstruktūra, līdzīgi kā Kumu Igaunijā, ar vienu centralizētu kolekciju. Somija izvēlējās veidot muzeju Kiasma kā neatkarīgu institūciju ar atsevišķu kolekciju no mākslas muzeja Ateneum. Kurš no minētajiem modeļiem darbojas labāk?
Kiasma kopā ar Ateneum un Sinebrychoff pašlaik ir Nacionālā mākslas muzeja sastāvdaļa. Muzejs līdz šim bija valsts institūcija, kas ir pārtapusi par publisku nodibinājumu. Pārmaiņas notika pavisam nesen. Ar šo jauno modeli ir bijušas problēmas un arī ieguvumi, jo, piemēram, tehniskais nodrošinājums ir centralizēts. Problēmas visbiežāk ir bijušas ekonomiskajā līmenī, jo muzejs dala valsts piešķirtos resursus. Ekonomiskā situācija Somijā ir padrūma, tāpēc ir ļoti grūti piesaistīt sponsorus.
Kas attiecas uz kolekciju, muzejā Kiasma pastāvīgā ekspozīcija mainās aptuveni reizi gadā. Man grūti pateikt, kurš modelis darbojas labāk. Zviedrijā situācija tika atrisināta, Nacionālo muzeju un Moderna Museet pārveidojot par neatkarīgām institūcijām. Šis šķiet diezgan labs risinājums, jo senāku periodu māksla un laikmetīgā māksla tomēr ir diezgan atšķirīgas gan savā darbībā, gan domāšanā.
Iniciatīva veidot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju ir tik spēcīga ne tikai labu izstāžu vietu trūkuma dēļ. Latvijā nav pastāvīgi pieejami mākslas darbi, kas radīti pēc Otrā pasaules kara. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēku pašlaik renovē, un tajā, kad tā atkal tiks atvērta 2016. gadā, ir plānota arī padomju perioda mākslas mantojuma ekspozīcija. Kumu ir apskatāma pastāvīgā Igaunijas Mākslas muzeja ekspozīcija, Kiasma izrāda savu mainīgo kolekciju.
Doma par mākslas pēc Otrā pasaules kara inkorporēšanu muzejā nešķiet pati labākā. Māksla šajā periodā ir izgājusi cauri dažādām pārmaiņām. Kiasma darbības piegājiens, strādājot ar mākslu periodā no 60. gadiem, ir bijis relatīvi veiksmīgs, lai gan pilnīgi viss no šī laika perfekti neietilpst Kiasma formātā, tāpēc dažu mākslinieku mantojums vairāk tiek attiecināts uz Ateneum kolekciju. Situācija parasti tiek risināta, izejot no tā, vai māksliniekam bijusi kāda izstāde pirms 1960. gada. Mēs runājam par modernismu un vēlo modernismu, un šobrīd skaidrāk sāk veidoties izpratne par laikmetīgo mākslu kā kultūras mantojumu, kas radīts pēc 1989. gada.
Helsinkos plāno celt Gugenheima muzeju. Vai jums ir nojausma, kādu modeli izmantos šis jaunais muzejs un ar ko tas atšķirsies no citām līdzīgām institūcijām, kas Helsinkos jau pastāv?
Jautājums par Gugenheima muzeju vēl ir atvērts. Gan valsts, gan pilsēta bija izteikti negatīvi noskaņota pret šo projektu, kad tas tika prezentēts pirms dažiem gadiem. Pašlaik pilsēta veido šī projekta būves konkursu, tas nozīmē, ka muzejam ir jāiziet cauri jaunam politiskajam procesam. Atšķirībā no eksistējošajām institūcijām, vismaz cik es saprotu, Gugenheima muzeja saturiskajā programmā būs ietverts arī dizains un arhitektūra.
Ko jūs novēlētu un ieteiktu Latvijā topošajam muzejam brīdī, kad gan pašas celtnes būvniecība, gan satura izveidošana ir tikai sākuma posmā?
Es ieteiktu muzejam koncentrēties uz mākslu, kas radīta pēc 1989. gada vai kopš 80. gadiem. Es domāju, ka Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Laikmetīgās mākslas muzeju labāk veidot kā neatkarīgas institūcijas, tajā pašā laikā panākot, ka sadarbība starp muzejiem būtu iespējama bez liekiem apgrūtinājumiem. Šis ir labs laiks, lai domātu par to, kā muzejam būtu jāfunkcionē un kādi mērķi tam jāizvirza. Jums ir šī reti dotā iespēja domāt par jaunu konceptu topošajam muzejam, un es no visas sirds ceru, ka jūs atradīsiet labu risinājumu!