Vēlamies dot pilsētai jaunu identitāti - kultūras identitāti, un koncertzāle tam būs liels atbalsta punkts. Esmu pārliecināts, ka pilsētas un cilvēces attīstība ir iespējama, tikai pateicoties kultūrai. Tā ievērojamais austriešu arhitekts Folkers Gīnke izteicās, Rīgā publiski demonstrējot Liepājas koncertzāles - daudzfunkcionālā centra Lielais dzintars - maketu medaini zeltainā dzintara krāsā. Koncertzāli liepājnieki gaida jau kopš 2002. gada, un nu beidzot ir apstiprināts tehniskais projekts un ieplānots koncertzāles atvēršanas datums - 2015. gada 30. jūnijs.
Lielajā dzintarā atradīsies koncertzāle un kamermūzikas zāle, eksperimentālā skatuve jauniešiem, iemājos Liepājas simfoniskais orķestris un Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskola. Daļa ēkas tiks atvēlēta pašiem liepājniekiem - šī ideja aizgūta no renesanses laikmeta Civita Nova tradīcijām, kad pilsētnieki satikās lielās sabiedriskās celtnēs, kur diskutēja un pieņēma lēmumus. Itāļi renesanses laikā pilsētās cēla lielas, pilsoņiem atvērtas sabiedriskās ēkas - tādas kā Padujas pilsētas salons. Iedzīvotāji tur pulcējās gan labākos, gan sliktākos laikos, lai diskutētu, kā rīkoties un dzīvot.
Izmantoju izdevību iztaujāt koncertzāles projekta autoru Austrijas arhitektu Folkeru Gīnki, kura firma Giencke & Company 2004. gadā uzvarēja Liepājas pašvaldības rīkotajā starptautiskajā projekta ideju konkursā ar devīzi Urban Loop/Pilsētas cilpa, dodot tam nosaukumu Lielais dzintars.
Kādas ir vispārsteidzošākās Liepājas projekta interpretācijas, ar kurām jums nācies sastapties?
Patlaban par mūsu projektu ir vairāk interpretāciju, mazāk - informācijas. Bet vajadzētu, lai ir otrādi. Ikviens var komentēt projektu, un tas mani dara mazliet nervozu, jo projektam ir sarežģīta vēsture. Negribu to visu sarežģīt par daudz, taču tas nav tik vienkārši. Es vēlos, lai būtu izpratne: gan par funkciju, gan nolūku.
Sastapos ar diviem sarūgtinošiem gadījumiem. Pie mums birojā Austrijā pusotru gadu strādāja jauns arhitekts no Latvijas. Tas bija filantropisks privāts uzaicinājums: viņš bija kādas mūsu darbinieces draugs, un mēs viņu uzaicinājām pirms Ziemassvētkiem pastrādāt ar mums, lai no viņa stāstītā uzzinātu iespējami vairāk par Latviju. Savā arhitekta darbā viņš ielaida daudz kļūdu, un es uz tām norādīju. Taču viņš tās neizlaboja. Tas man bija pārsteigums, protams, manā birojā tas bija nepieņemami. Atgriezies Latvijā, viņš sāka aktīvi darboties internetā, kur asi kritizēja mūsu projektu. Es to pat nenojautu, taču viņš Liepājā pasniedz tehniskā izglītības iestādē, un viņam tur bija reāla ietekme. Tomēr pilsētas vadība uz šiem komentāriem nereaģēja, izņemot Liepājas uzņēmēju un toreizējo Liepājas domes deputātu Ivaru Kesenfeldu. Pirms diviem gadiem viņš atbrauca slēpot uz Austriju un vēlējās mani satikt. Tikāmies viesnīcā Tirolē. Mums viņš teica, ka jūtas ļoti pagodināts un ka viņam patīk projekts, bet, atgriezies Liepājā, pēc gada sāka cīnīties pret projektu. Es par šo politisko cīņu biju ļoti sarūgtināts, kaut arī pilsētas vadība uz šīm iniciatīvām tomēr nereaģēja. Bet patiesībā šī vēsture nemaz nav tas, ko es jums gribētu stāstīt.
Ap lieliem būvprojektiem vienmēr virmo asas diskusijas un cīņa Hamleta pamatjautājuma līmenī: būt vai nebūt?
Mūsu projekts varēja notikt, jo uzvarēja starptautiskā konkursā. Es biju ļoti pārsteigts, jo dalībnieki tika uzaicināti no Latvijas un visas pasaules. Tur bija slaveni arhitekti. Tolaik Viduseiropā nerīkoja tāda mēroga starptautiskus konkursus, kāds toreiz notika Latvijā, Liepājā! Man bija liels gods tajā uzvarēt. Lielajam dzintaram jātop par Liepājai un liepājniekiem īpašu, cildenu (noble) vietu, kas piešķir tai jaunu identitāti. Es vēlos ar jauno koncertzāli piešķirt pilsētai kultūras identitāti. Tas ir sevišķi svarīgi, zinot, ka padomju gados Liepāja bija slēgta pilsēta. Cilvēkiem Liepājā ir nepieciešama jauna, laba identitāte. Un labākā identitāte, kādu vien varat dot, ir kultūras identitāte. Varbūt tas skan populistiski, taču, kad uzzināju par Liepājas vēsturi, sapratu, ka radīt jaunu identitāti ir arī ētisks uzdevums. Sākumā gan biju vīlies, ka Liepājā Civita Nova ideju neatbalstīja.
Vai Latvijā jums ir domubiedri?
Toreizējais Liepājas simfoniskā orķestra diriģents Imants Resnis, ar kuru tagad esam lieliski draugi. Mēs daudz runājām par to, ka Liepāja ir mūzikas pilsēta, bet ir jāpārvar provinces pilsētas loma. Mums šī problēma ir arī Austrijā. Vīne ir galvaspilsēta, lielā galva. Zalcburga ir mūzikas pilsēta, Grāca - arhitektūras pilsēta. Grāca ar 250 000 iedzīvotāju, protams, ir province. Taču arhitektūras ziņā tā nepavisam nav province, bet gan viena no ievērojamākajām pilsētām Eiropā. Vīne ir cienījami akadēmiska. Toties Grāca ir dinamiskāka.
Ar Liepāju, manuprāt, ir līdzīgi. Rīga ir galvaspilsēta, bet Liepāja ir ļoti skaista pilsēta pie Baltijas jūras. Apkārtne ir brīnišķīga, ģeogrāfiskā situācija - jūras krastā un pie ezera - lieliska! Skatoties no lidmašīnas, skats lejup ir brīnišķīgs. Tāpēc man patīk no Rīgas lidostas braukt mājup caur Frankfurti, nevis taisni uz Vīni. Tāpēc, ka lidojums sākumā ved Liepājas virzienā, gar jūras krastu. Raugieties tikai, lai jūsu sēdvieta būtu loga pusē! Šo pilsētu var pārvērst par brīnumainu, īpašu vietu. Patlaban tā vēl ir provinces pilsēta, taču tai piemīt kaut kas, kam nav nekāda sakara ar provinciālismu, - tā ir mūzika. Liepāja ir mūzikas pilsēta. Tā var kļūt par mūzikas pilsētu ar Eiropas un pasaules nozīmi.
Skan ambiciozi! Cik tas ir reāli?
Šajā ziņā spilgts piemērs ir Spānijas pilsētas Bilbao stāsts. Izšķirošā brīdī, kad Bilbao industrija cieta krahu un visa dzīve gāja uz leju, daži atvērti domājoši, inteliģenti politiķi (dažreiz trāpās arī tādi!) nolēma investēt kultūrā. Pilsētā uzcēla Gugenheima muzeju, to projektēja slavenais kanādiešu un amerikāņu arhitekts Frenks Gērijs, un tas uzreiz nokļuva Eiropas un pasaules kultūras intereses fokusā. Uzcēla ne tikai muzeju, bet arī daudz ko citu, ieskaitot metrostacijas, kuras ir ievērojamā britu arhitekta Normena Fostera darbs un izceļas ar inovatīvu dizainu. Tagad Bilbao piesaista kultūrtūristus pārsteidzošos apjomos, un tas savukārt ievērojami ietekmē ekonomisko izaugsmi - var teikt, pilsēta no tā dzīvo. Tas parāda, ka ir vērts arī grūtā brīdī investēt labā, izcilā arhitektūrā.
Bet atgriezīsimies pie Civita Nova idejas. Ir būtiski, ka Liepājā tagad top nevis biroju vai industriāla ēka, bet koncertzāle. Tas rāda, ka jūs investējat kultūrā. Taču parasti notiek pretēji - taupa uz kultūras rēķina. Man ir pārliecība: ja vien ticam cilvēces progresam, cilvēces vienīgā iespēja attīstīties ir kultūra. Kā gan citādi? Mūsu projekta prezentācijas pasākumā Rīgā man pirmo reizi bija iespēja to pateikt plašākai sabiedrībai. Tas bija lielisks vakars, jo pasākumu pagodināja jūsu valsts eksprezidente Vairas Vīķe-Freiberga, kura ir mūsu projekta patronese kopš 2004. gada. Daudz palīdzējusi arī Elita Kuzma laikā, kad viņa bija Latvijas vēstniece Austrijā. Šī enerģiskā un dinamiskā sieviete ir labākā diplomāte, kādu jelkad esmu sastapis.
Pēc tam kad 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā un mēs kļuvām kaimiņi, kopā ar Latvijas arhitektu Juri Pogu un Egilu Kviesi izveidojām kopīgu firmu Giencke&Company-Latvia. Tagad arī varu teikt, ka esmu Latvijas arhitekts, jo Latvijas Arhitektu savienība mani titulējusi par savu goda biedru ar 001. numuru.
Redzu, ka saistībā ar Latviju jums radušās arī citas idejas, piemēram, Mangaļsalas nākotnes vīzija.
2007. gadā Rīgā piedalījos radošajā darbnīcā par Mangaļsalas attīstību. Mani tas ļoti iedvesmoja, jo tā ir kā pasaku zeme, mežs liekas kā nācis no brāļu Grimmu pasakām. Sala vietā, kur Daugava ietek jūrā, ar izcilu ainavu. Es nāku no ainavu arhitektūras skolas (landscape arhitecture) un land-art, tā ir mana domāšana. Esmu tiešā kontaktā ar Hansa Šarūna (1893-1972), slavenās Berlīnes filharmonijas autora, skolu, jo strādāju kopā ar viņa bijušajiem kolēģiem - struktūras inženieriem un ainavu arhitektiem. Tā man ir dziļa un ļoti būtiska saikne. Mangaļsalas gadījumā tā bija tikai radošu ideju ģenerēšana, jo pašlaik nav labākais laiks tās īstenot dzīvē. Manuprāt, fascinējoša ideja ir arī izveidot jauno pilsētas centru - jaunu Rīgu otrpus Daugavas. Tas ir milzīgs projekts, kas liktu pasaulei Rīgu uztvert nopietni. Ja ir iespēja izdarīt kaut ko jaunu - dariet to! Nesekojiet vecajām struktūrām! Es jūtu, ka šeit ir pūles to darīt, tomēr rezultāti pagaidām nav pārliecinoši.
Jūsu mājaslapā uzdūros mūsdienīgas Dziesmu svētku estrādes skicējumam.
Konkursā uzvarēja Jura Pogas projekts. Bet mani līdz sirds dziļumiem pārsteidza un saviļņoja tas, ka Mežaparka estrādē, brīvā dabā, pulcējas desmitiem tūkstošu dziedātāju. Nekad nebiju redzējis tik gigantisku tautas kori! Neesmu radošajā fantāzijā pieticīgs, tomēr es neuzdrošinātos vietā ar šādām fascinējošām tradīcijām veidot pilnībā jaunu būvi. Jautājums ir, kā esošo savienot ar jauno.
Grūtos laikos dārgās kultūras būves daudziem ir kā dadzis acī, lēmumi ir atkarīgi no politiķu cīņām.
Laba arhitektūra ne vienmēr ir dārga. Laba arhitektūra ne tikai maksā bargu naudu, bet var arī izrādīties lēta, dodot reālu ieguvumu. Šī būs ļoti īpaša koncertzāle. Tai būs izcils tehniskais aprīkojums. Profesors Millers apliecināja, ka Liepājas koncertzāles akustika būs viena no labākajām pasaulē. Viņš ir godīgs cilvēks, kurš nemēdz bārstīties ar tukšiem komplimentiem. Izcili mūziķi labprāt brauks uz Liepāju uzstāties, turklāt šī ir jauka vieta, kur ir patīkami uzkavēties un baudīt atpūtu. Arī publika brauks, plauks kultūrtūrisms. Tas ir ļoti svarīgi, jo uzbūvēt provinces pilsētā koncertzāli, uz kurieni neviens nebrauc, nav nekādas jēgas. Liepāja nav ne Eiropas, ne Latvijas centrs, taču tur ir lieliska jūrmala, pludmale. Ja vēl ir lielisks orķestris, koncertdzīve un pārliecinoša arhitektūra... Liepājas simfoniskais orķestris taču ir visvecākais Baltijā. Te ir tradīcija, un tā ir jāsargā! Biju šokēts, uzzinot, ka Imants Resnis pēkšņi atstumts no Liepājas simfoniskā orķestra.
Tomēr starptautiskā vilkme uz Liepāju neradīsies ātri, kā uz burvja mājienu.
Liepājai bija iespēja kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, taču tas nenotika. Nezinu, kāpēc. Ja Liepāja būtu Eiropas kultūras galvaspilsēta, tā patlaban būtu Eiropas centrs. Redzēju, kā tas notika manā pilsētā Grācā, kad tā 2003. gadā kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Mainījās pilnīgi viss. Grācā tika uzcelts jauns kultūras centrs, kas tagad ir ļoti slavens. Tapa vairākas citas īpašas būves, un pat mākslīgā sala upes vidū, kas šķērso pilsētu. Divos gados Grācā notika brīnumainas pārvērtības, tūristu skaits vairāk nekā dubultojās, cenas pieauga. Šis efekts ir saglabājies arī tagad, gandrīz pēc desmit gadiem. Bet, ja Grāca nebūtu Eiropas kultūras galvaspilsēta, nekas no tā visa netiktu uzcelts. Šis statuss bija spēcīga motivācija, turklāt iesāktās celtnes bija jāpabeidz laikā.
Mākslīgā sala upes vidū ir Vito Akonči projekts (Vito Hannibal Acconci - 1940. gadā Ņujorkā dzimis ainavu arhitekts un performanču un instalāciju mākslinieks - red.). Šī sala bija ļoti asu diskusiju objekts. Pēc laikrakstu aptaujām, 95 procenti iedzīvotāju bija pret šādas dīvainas, neparastas salas celšanu. Visiem likās, ka nevajag. Tad pilsētas galva nolēma to izveidot par pilsētas budžeta līdzekļiem. Politiķi pirms tam bija izdarījuši kļūdu, atvēlot viņam izlemt un brīvi rīkoties ar līdzekļiem, un viņš to izmantoja. Pēc gada, kad sala bija gatava, tā pati avīze aptaujāja iedzīvotājus, ar kuru objektu vai notikumu Grācā viņi sevi visvairāk identificē un lepojas. Tad izrādījās, ka 90% ļaužu nosauca tieši mākslīgo salu!
Kāpēc nosaucāt projektu par Lielo dzintaru?
Nekad nebiju bijis Latvijā, taču 30 gadus braucu pavadīt atvaļinājumu pie Baltijas jūras Vācijā. Parasti austrieši dodas atpūsties uz dienvidiem - uz Itāliju, Spāniju, Grieķiju - vai arī paliek turpat Austrijā. Mūsu ģimene vienīgā devās pretējā - ziemeļu - virzienā. Tā jau ilgi pazīstu Baltijas jūru un arī zinu, kas ir dzintars, lai gan Austrijā dzintara nav. Tas ir kā sastindzis medus. Nosaukums Lielais dzintars radās vēlāk, jo arhitektu konkursā startējām ar devīzi Urban Loop (Pilsētas cilpa). Laikam tāpēc, ka ēka izskatās līdzīga dzintaram, kurā iekšā ir insekts. Jums dzintars ir ikdienišķa lieta, bet mums kaut kas ļoti īpašs, jo Austrijā tas nav sastopams. Austrijas kalnos ir smaragdi un dimanti.
Jūs jau agrāk esat strādājis ar mūzikas celtnēm, piemēram, Zalcburgas Mozarteum?
Tas bija organisks mūzikas skolas projekts, kuru beigu beigās diemžēl nācās pārvērst par parastu «kasti», kā biroju. Man tas šķiet šausmīgi, taču Viduseiropā tas ir normāli, jo pēdējos 50 gados lielākā daļa projektu ir šādas kastītes. Lietojot datorprogrammatūru, arhitektūra kļuva arvien «saprotamāka» un vienkāršāka. Starp citu, ēkas - kastes - ne vienmēr ir funkcionālas un ērtas. Tās ir tikai vienkāršas.
Mums Grācā sniegs ir retums. Sniegs ir tikai kalnos 2000 metru augstumā. Turpmāk sniega bumbas/snow bubbles būs celtnes, kas nesīs sniega brīnumu dažādās Eiropas pilsētās: Parīzē, Londonā, Varšavā.
Visas topošās koncertzāles Latvijā tiek celtas kā multifunkcionāli centri.
Man tā ir koncertzāle, lai gan tajā iemājos mūzikas skola, eksperimentālā skatuve jauniešiem un Civita Nova. Negribu salīdzināt ar koncertzālēm, kuras tagad top vai taps Cēsīs, Rēzeknē, Ventspilī. Mēs sākām dažādos līmeņos un ar dažādiem mērķiem. Pie projekta strādāja 17 plānotāju komandas. Bet ne jau kvantitāte ir noteicošā. Būtiski, ka tie ir speciālisti, kas piedāvā augstu profesionālo kvalitāti. Starptautiska komanda ir ierasta prakse.