Festivāls, kas jau trīsdesmit gadu popularizē visa Baltijas reģiona kultūru, svinot savu jubileju, atzīmēs arī latviešu Dziesmu svētku tradīcijas simtpiecdesmitgadi. Latvijas mūzikas kultūra četrdesmit festivāla notikumos izpaudīsies visdažādākajos stilos un žanros no akadēmiskās simfoniskās un kamermūzikas līdz folklorai.
Ūzedomas festivāla atklāšanas koncerts notiks šosestdien, 16. septembrī, kādreizējā Pēnemindes militārās raķešu rūpnīcas spēkstacijā (tagad – vēstures un tehnikas muzejā), kur Baltijas jūras filharmonijas orķestris (BJFO) pasaulslavenā igauņu diriģenta Kristjana Jervi vadībā koncertprogrammā Midnight Sun (Pusnakts saule) spēlēs gan fragmentus no Igora Stravinska, Žana Sibēliusa un Georga Pelēča darbiem, gan paša Kristjana Jervi un orķestra mūziķu radītas kompozīcijas. Visa šī daudzveidība apvienota nedalāmā vēstījumā, mūziķiem spēlējot no galvas (!) un atrodoties kustībā, nevis sēžot pie nošu pultīm. Muzicēšanu papildina horeogrāfija, digitālā māksla, gaismas. "BJFO ir dzīva, elpojoša radība ar neierobežotu enerģiju un entuziasmu par jauno – piedzīvojums pats par sevi!" saka Kristjans Jervi.
Baltijas jūras filharmonijas orķestris ir Ūzedomas festivāla un neordinārā diriģenta, komponista un aranžētāja Kristjana Jervi lolojums. 2008. gadā dibinātais orķestris uzreiz sevi apliecināja kā ļoti neparastu, iedvesmojošu mūzikas parādību, kas droši pārkāpj ierastās žanru, stilu un uzstāšanās tradīciju robežas. Piecpadsmit darbības gados BJFO ir uzstājies daudzās nozīmīgās koncertzālēs, arī slavenajā Elbas filharmonijā Hamburgā un Dubaijas operā, tas savās koncertturnejās ir apciemojis arī Latviju un pārsteidzis ar dinamisku, izteikti roķīgu Imanta Kalniņa 4. simfonijas atskaņojumu. BJFO ir sadarbojies ar daudzām pasaules mūzikas zvaigznēm, un tā ierakstus izdod Deutsche Grammophon. 2015. gadā BJFO piešķirta prestižā Eiropas Kultūras balva.
Baltijas jūras filharmonijas orķestra starptautiskajā sastāvā ir divdesmit septiņi mūziķi no Igaunijas, septiņi no Latvijas, seši no Vācijas, četri no Polijas, četri Austrijā dzīvojoši krievu mūziķi, trīs no Lietuvas un pa diviem no Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas. Par darbu šajā orķestrī stāsta vijolniece Laura Zimka un mežradznieks Mikus Runka – latviešu mūziķi, kuri BJFO spēlē jau desmit gadu.
Kā nonācāt Baltijas jūras filharmonijas orķestrī? Vai par šo iespēju bija jāpacīnās, piemēram, jāiztur konkurss?
Laura Zimka. Spēlēju šajā orķestrī kopš 2013. gada, kad to vēl sauca par Baltijas jauniešu filharmonijas orķestri. Lai tam pievienotos, spēlēju atlasē, kas togad notika Tallinā.
Mikus Runka. Par Baltic Sea Philharmonic (BJFO) uzzināju no saviem draugiem un studiju biedriem un nolēmu pieteikties atlasē, tātad bija jāpacīnās, lai tiktu orķestra sastāvā.
Baltijas jūras filharmonijas orķestris sevi pozicionē kā pilnīgi jaunu, ļoti īpašu muzicēšanas un arī sociālo pieredzi. Kas tieši ir šis jaunais, īpašais, no citiem orķestriem atšķirīgais?
L. Z. Tā ir pieredze, kam nevar pielīdzināt nevienu citu orķestri, kurā esmu spēlējusi. Tas nav tikai muzikāls projekts. Mēs esam cilvēku grupa, kas grib izrauties no ikdienas važām un atrast jaunus veidus, kā izbaudīt mūziku un dzīvi, pārkāpt pāri saviem kompleksiem un sabiedrības stereotipiem.
M. R. Tradicionāli simfoniskie orķestri spēlē koncertus divās daļās. Pirmajā daļā parasti ir simfoniska miniatūra, uvertīra, jaundarbs vai kāds instrumentāls koncerts. Otrajā daļā – simfonija vai lielas formas simfoniskais darbs. Orķestris spēlē no notīm un, protams, sēžot.
BJFO spēlējam koncertu vienā daļā bez pārtraukuma, un priekšnesums var ilgt pat divas stundas. Ideja ir ļoti līdzīga kā popmūzikas koncertā: popmūzikas māksliniekiem ir vairāki albumi, bet koncertos parasti izpilda populārāko dziesmu izlasi no vairākiem albumiem un bez lielām pauzēm starp dziesmām. Mēs šo ideju izmantojam savos koncertos. Ir miniatūra, koncerts un lielas formas darbs, bet mēs to visu sajaucam kopā – spēlējam fragmentu no koncertžanra darba, tad nepamanāmi pārejam uz simfoniju, un tā viss koncerts tiek sajaukts kopā, it kā mūzikas atskaņošanas sarakstam būtu uzlikts shuffle. Visa programma ir ļoti pārdomāta, lai nekas idejiski nelēktu ārā. Pati unikālākā iezīme – mēs visu spēlējam no galvas, bez notīm priekšā un visi, kam instruments atļauj, stāv kājās.
Kas ir visvērtīgākais, ko gūstat un iemācāties šajā orķestrī?
L. Z. Pilnībā izmantot savas iespējas un radošo potenciālu. Uzticēties sev un citiem, vairāk ieklausīties.
M. R. Šajā orķestrī esmu ieguvis muzicēšanas brīvību, spēlējot no galvas, un esmu sapratis, ka orķestris ir viens liels organisms, tajā katram ir sava noteikta loma. Kopā muzicējot, ir uzmanīgi jāklausās citi mūziķi, un, tikai paļaujoties vienam uz otru, ir iespējams iemācīties tik apjomīgas programmas no galvas.
Ir grūti un satraucoši spēlēt orķestrī no galvas? Ko tas dod?
M. R. Sākumā tas bija satraucoši un mums likās, ka tas nebūs iespējams, bet, kad sākām mācīties, parādījās azarts un gribējās pierādīt pašiem sev, ka mēs to varam. Ar laiku katrs pats atrada savu metodi, kā iemācīties savu partiju no galvas, un ar katru reizi kļuva arvien vieglāk. Kad visi orķestranti visu ir iemācījušies no galvas, mēs principā zinām to, kas citiem mūziķiem jāspēlē. Spēlēšana no galvas dod mums fleksibilitāti, un varam ātri reaģēt uz to, ko diriģents priekšā rāda.
L. Z. Ir grūti mēģinājumu procesā uzticēties sev un nolikt malā nošu materiālu, pirmo reizi spēlējot no galvas. Ir liela nedrošības sajūta bez informācijas, ko parasti redzam nošu lapā. Tajā brīdī ieklausāmies savos kolēģos, pievēršam uzmanību formai un cenšamies iekļauties, jo nav ierastā informācijas avota. Tad arī ātri saprotam un iegaumējam to, kas vēl nepieciešams.
Nedrošību aizstāj entuziasms. Kad nav jāsadala uzmanība starp nošu teksta lasīšanu un apkārt notiekošo, visu enerģiju varam veltīt cits citam un publikai. Tas atbrīvo arī fiziski, jo neesam piesaistīti pultīm un krēsliem (izņemot čellistus un arfistu).
BJFO sola ievest klausītājus skaņu, gaismu, horeogrāfijas, digitālās mākslas un tehnoloģiju pasaulē, norādot: "Mēs improvizējam, komponējam, dziedam, dejojam." Jūs to visu patiešām koncertos darāt?
M. R. Jā, mēs to darām.
L. Z. Orķestra diriģents un galvenais virzītājspēks Kristjans Jervi mūs iedrošina atraisīt savus talantus. Mēs tiešām to visu darām un aicinām klausītājus pievienoties.
Kas jums personiski ir vistuvākais programmā, kuru spēlēsiet Ūzedomas festivāla atklāšanas koncertā?
L. Z. Programma ir ļoti krāsaina un iekļauj komponistu mūziku no dažādām valstīm un laikiem. Vienmēr jūtos īpaši aizrauta, kad izpildām Līsas Jirgensas The Dream of Tabu-tabu. Līsa ir arī mūsu orķestra mūziķe un spēlē arfu. Skaņdarbam piemīt enerģija, kontrasti, improvizācijas elementi un spilgta kulminācija noslēgumā. Georga Pelēča Concertino Bianco klavierēm un orķestrim solista partiju izpildīs lietuviešu pianiste Gabriele Beķerīte. Viņa jau daudzas sezonas ir BJFO mūziķe.
M. R. Šajā programmā tas būs Žans Sibēliuss un viņa 2. simfonija. Sibēliuss ir viens no maniem vismīļākajiem komponistiem.
BJFO šoruden apceļo Eiropu ar vairākām, ļoti dažādām koncertprogrammām. Kura ir visinteresantākā, pārsteidzošākā?
M. R. Mums šajā rudens sezonā ir daudz koncertu ar pilnīgi atšķirīgām programmām. Visas ir vienlīdz interesantas, grūti tās salīdzināt savā starpā, jo katra dod savu emocionālo piepildījumu. Viena no mūsu programmām ir balstīta uz Vācijā slavena seriāla Babylon Berlin mūzikas skaņu celiņu. Mūzika ir rakstīta 20.–30. gadu stilā, seriāla sižeta notikumi risinās Berlīnē starp abiem pasaules kariem.
Otra orķestra programma Midnight Sun ir vairāk balstīta uz klasisko mūziku: spēlējam Žana Sibēliusa, Igora Stravinska, Georga Pelēča un mūsu pašu orķestra dalībnieku komponētus skaņdarbus. Savukārt trešā programma ir Braiena Īno Ships. Šajā programmā orķestrim nav dots nošu materiāls, visiem būs jāimprovizē.
L. Z. Šobrīd esam koncertturnejā ar programmu Midnight Sun. Tā ir īpaši iedvesmojoša, jo starp atzītu komponistu skaņdarbiem iekļautas arī mūsu diriģenta Kristjana Jervi un orķestra mūziķu kompozīcijas.