Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Maima Grīnberga: Arī guglēšanas laikmetā ir saglabājušies daži erudīti cilvēki

Uz māti gugli nevar labticīgi paļauties – saka tulkotāja Maima Grīnberga, kas saņēmusi Literatūras gada balvu

Apbrīnojama ir tulkotājas Maimas Grīnbergas spēja radīt jaunus, ticamus latviešu valodas paveidus, atdarinot dažādus somu valodas dialektus, – vērtē Ieva Lešinska.

24. aprīlī mūzikas namā Daile paziņoti Literatūras gada balvas 2013 laureāti (LTV1 – 27. aprīlī plkst.17). Nominācijā Tulkojumi īpašo LaLiGaBas lampu saņema Maima Grīnberga par somu rakstnieces Katjas Ketu romāna Vecmāte tulkojumu.

Savukārt 23. aprīlī, Pasaules grāmatu un autortiesību dienā, pirmo reizi savas balvas pasniedza autoru biedrība Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA). Laureātu vidū – arī tulkotāja Maima Grīnberga par Jāna Krosa romāna Stūrgalvības hronika tulkojumu. Autoru biedrības padome balvas saņēmējus izvēlējās no Latvijas autoru, radošo apvienību un savienību izvirzītajām vairāk nekā 40 kandidatūrām. Tulkotāja neslēpj, ka patlaban vairāk lasa tulkoto prozu, jo ļoti griboties redzēt, ko ir pārtulkojuši kolēģi. "LaLiGaBā man ir un reizē nav viedokļa par dzejas kategoriju. Esmu izlasījusi visu četru nominantu (Edvīna Raupa, Marta Pujāta, Arta Ostupa, Māra Salēja – red.) krājumus, visi ir brīnišķīgi, nudien nevaru iztēloties, kā žūrija spēja izvēlēties," smejas Maima Grīnberga. Ar katru gadu vairāk viņa apzinās, ka lielākā vērtība ir būt nominētam.

Tulkotāja ir ielaidusi savā darbistabā. Ieslēgts dators. Grāmatu balstā apmēram pusē pašreizējais tulkojums – "mana visu laiku mīļākā igauņu rakstnieka Jāna Unduska īsproza". Ik pa brīdim Maima pastiepjas te pēc vienas, te otras grāmatas, lai ilustrētu sacīto.

Esat intervijās stāstījusi, ka igauņu valodā jūs mērķtiecīgi virzījusi mamma – tēta dēļ, kurš ir igaunis.

Jā, tieši tā. Lai gan savu tēvu nekad neesmu redzējusi, mamma to uzskatīja par pienākumu – ja tēvs ir igaunis, tad man igauņu valoda ir jāzina. Acīmredzot kādā brīdī viņai šķita, ka man varētu derēt tulkotāja profesija. Viņa man Igaunijā sagādāja draugus, es tur braucu arī uz vasaras nometnēm, mamma ļoti mērķtiecīgi rūpējās, lai man būtu daudz igauņu bērnu literatūras, – abonēja igauņu bērnu un jauniešu žurnālus un avīzes. Tātad man jau no bērnības galvā plinkšķinājās signāls – ha, hā! Tulkotājs! Ir tāda profesija! Mamma pie visa vainīga (smejas).

Neesat kādreiz iekšēji sacēlusies?

Es esmu Auns, un kā gan būtu iespējams, ka es nesaceltos?! Pati ekstremālākā variācija bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija un pārtikas tehnoloģija.

Reāli, līdz dokumentu iesniegšanai?

Nē, pasarg dies! Bija īss brīdis, kad iztēlojos, ka varētu ar to nodarboties.

Tortes garšoja?

Rīgas Pionieru pilī bija tāds mājas kultūras pulciņš, ko vadīja mammas draudzene Helga Apsīte. Man ļoti patika taisīt visus tos siera vai desu sviestus, izgriezt maizītes sirsniņas formā un izšūt krustdūrienā. Reizēm smejos, ka varbūt man vajadzēja kļūt par krietnu kaucmindieti.

Turpināt aizrauties ar kulināriju?

Ņemot vērā manu dzīvesveidu, briesmīgi aizrauties nesanāk, taču, kad gatavoju, esmu droša, ka iznāks tieši tas, ko gribu, un garša būs, visticamāk, ājurvēdiska. Esmu draugos ar garšvielām.

Jūs arī līdzīgi tulkojat. Ar garšvielām. Valodai atklājas nenojausti apvāršņi. Vai tulkošanu varētu salīdzināt ar gastronomijas pasauli?

Jā, tā ir laba metafora. Tulkotāja profesijas aprakstīšanai jau metaforas var lietot nemitīgi. Ar kulinārijas pasauli līdz šim laikam nebiju salīdzinājusi. (Brīdi domā.) Nu jā, tur ir ļoti daudz kā līdzīga. Garšvielu nedrīkst būt ne par daudz, ne par maz. Tekstā ne ar ko nedrīkst pārspīlēt.

Jūs, Silvija Brice, Dace Meiere, Māra Poļakova esat tāds "varenais tulkotāju četrinieks", kurš netieši pilda arī literatūras kritiķu funkcijas. Zinu daudzus, kas, ieraudzījuši kādu no šiem uzvārdiem, uzticas kā noteiktai kvalitātes zīmei. Vai apzināties šādu atbildību?

Principā – jā. Tomēr mēs visas esam tulkojušas arī krimiķus un lubenes, un visu ko citu. Es vēl paplašinātu šo "vareno kopu" ar Ingu Mežaraupi un Pēteri Jankavu no mūsu paaudzes un pieskaitītu vēl gana daudz ļaužu – gan jaunāku, gan vecāku vai pat jau mirušu –, kuriem atbildības sajūta un izpratne par darbu varētu būt līdzīga. Man, protams, patiktu, ja varētu tulkot tikai tādus tekstus, kuros jūtams, ka autoram ir bijusi vēlēšanās un talants izdarīt kaut ko vairāk par meinstrīmu. Tomēr neiebilstu tulkot arī ne pārāk pretenciozus tekstus, kas ir sarakstīti dzīvelīgā un bagātā valodā. Tāds bija Enna Vetemā romāns Kristīgi ļaudis, kas ir viens no maniem pirmajiem tulkojumiem, un tādi ir arī Indreka Harglas viduslaiku detektīvi no Melhiora sērijas, ko tagad izdod Zvaigzne (jau iznācis Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums red.). Hargla raksta sulīgā valodā – un kāda vaina tādu padragāt?

Cik lielā mērā izdevniecības uzticas tulkotāju ieteikumiem?

Tās dažas izdevniecības, ar ko strādāju regulāri, – Mansards, Dienas grāmata, Roze (Jāņa Rozes apgādsred.), Zvaigzne ABC – lielākoties uzticas un bieži uzklausa. Ir daži teksti, ar kuriem pati neesmu uzbāzusies, taču izdevniecības ir lūgušas un esmu piekritusi. Tomēr lielākoties piedāvāju pati.

Literatūras gada balvai nominēto somu rakstnieces Katjas Ketu romānu Vecmāte jūs pati atradāt un piedāvājāt Dienas grāmatai?

Jā. Mēs ļoti daudzās valstīs vienlaicīgi atradām šo romānu. Lasot bija skaidrs, ka tulkojot atkal nāksies kliegt un lamāties, ka netieku ar tekstu galā, tomēr vilinājums un apziņa, ka tur būs ko darīt, bija lielāki.

Jūsu tulkojumā ir virkne neparastu vārdu gan floras raksturojumā, gan vienkāršrunas pasāžās u. c. Pirmajā mirklī tas šķiet pilnīgi jauns, nepazīstams vārds, bet jau nākamajā – vienīgais iedomājamais. Droši vien no tā tas jaunās valodas iespaids. Brīžam tie virknējumi atgādina buramvārdus un ar savu blīvo piesātinājumu – dzeju.

Konteksts – visu izšķir konteksts. Viena lieta ir nobļauties uz ielas: "Peža tāda!", bet pavisam cita situācija ir tekstā – visu izšķir tikai vārdi pirms un pēc.

Grūti iztēloties, cik tulkotājam jābūt erudītam, lai spētu precīzi pārtulkot tēmas, kurās autors iegrimst filigrānā detalizācijā, kā šajā gadījumā – botānikā. Kas bija jūsu rokasgrāmatas, tulkojot Vecmāti?

Atkal jau viss atkarīgs no konteksta. Ja runājam tieši par floru un faunu, būt precīzam ir diezgan viegli. Ar latīņu valodas starpniecību var atrast gandrīz visu, kas nepieciešams. Gan iemīļotajā latvijasdaba.lv, gan atbilstošos somu un igauņu resursos un citviet. Nevajadzētu labticīgi paļauties uz atbilsmēm, kas dotas tulkojošajās vārdnīcās, tās mēdz būt kļūdainas. Kāpēc runāju par kontekstu? Vecmātē ļoti bieži nav svarīgi, kas tas ir par augu. Svarīgi ir, kā nosaukums skan. Liels palīgs bija lieliskā grāmatiņa, kas, re, kur stāv… (Dodas pie plaukta, kur rokas stiepiena attālumā no datora stāv Ineses Ēdelmanes un Ārijas Ozolas Latviešu valodas augu nosaukumi.) Ārkārtīgi patiktu, ja tāda pati būtu par dzīvniekiem. Tur ir sinonīmu sinonīmi, kas Vecmātē ļoti noderēja. Romānā ir vēl tāda īpatnība, ka daži no augiem un dzīvniekiem ir vispār izdomāti vai arī pārcelti no dienvidjūrām uz ziemeļiem. Tur ir vairāki tādi "frukti", kas Lapzemē nav sastopami. Autorei skanējums, vārds ir bijis svarīgāks, un to es neizdomāju, to viņa mums pateica pati (smejas).

Cik jums svarīga ir reālā vide, dokumentalitāte? Sākot tulkot Vecmāti, jums bija svarīgi pirkt lidmašīnas biļeti un doties pašai izstaigāt, sajust, sasmaržot visu šo aprakstīto Lapzemes vidi?

Nē. Ir kolēģi, kas patiešām tā dara. Vēl daži visam seko Google Maps kartēs. Jau atkal viss ir atkarīgs no teksta. Protams, es aplūkoju attiecīgo Somijas ziemeļu rajonu kartes, vienkārši, lai saprastu, kur ir tā teritorija, kāda tā ir. Tomēr grāmatas vide ir pietiekami nosacīta, un Katjas teksts manā galvā bija uzbūris ainavu, kurā varoņi darbojās.

Reizēm šķiet, ka tulkotājam plauktā vajadzētu turēt visas iespējamās skaidrojošās vārdnīcas, jo rakstniekam taču galvā var iešauties pilnīgi jebkas un viņš var uzrakstīt savu varoni – augstākā līmeņa profesionāli jebkurā iespējamā jomā.

Arī guglēšanas laikmetā ir saglabājušies daži principā erudīti cilvēki. Piemēram, jau pieminētās kolēģes Dace Meiere un Māra Poļakova. Es tāda neesmu. Atzīstu. Mūsdienās internetā var atrast visu ko, galvenais ir pārbaudīt, vai tas, ko esi atradis, nav kļūdaini. Uz māti gugli nevar labticīgi paļauties. Protams, ir arī dzīvi cilvēki, kam pajautāt, – dažādu nozaru speciālisti. Ja ir darīšana ar man svešu valodu īpašvārdiem – arābu, spāņu vai itāļu –, transkripciju pārbaudu pie tiem, kas zina šīs valodas un kam ir atveides prakse. Tas pats ir ar reālijām. Trakākās ir bailes no tā, ka savas aprobežotības dēļ neesi tekstā pamanījis ko tādu, ko būtu vajadzējis noskaidrot, vai esi pieļāvis dumju kļūdu steigas dēļ.

No otras puses – lasītājs ir jūsu rokās. Mēs nekad neizlasīsim oriģinālu, vismaz maz ticams.

Tādā nozīmē – ļoti labi ir strādāt ar mazām valodām (smejas).

Zinu, ka šis jau ir kļuvis par tādu štampa jautājumu – par tulkotāja kārdinājumu "uzlabot" un rediģēt autoru. Vai spējat būt bezkaislīgs spogulis, kurš atspoguļo autoru? Kā spējat sinonīmu rindā nepaņemt to vārdu, kas jums personīgi tuvāks, bet to, kas autoram?

Te atkal visu izšķir konteksts. Ja autors raksta – kā es saku – nulles stilistikā, es nevaru uzbāzties ar saviem mīlenbahiem un endzelīniem un arī man jāpaliek nulles stilistikā. Visas robežas nosprauž teksts. Ja tulkotājs kaut drusciņ saprot, ko dara, nemaz nav iespējams totāli nošaut garām. Kaut gan – tas bija ļoti pretenciozi un slideni, ko es tagad pateicu… Vēl jau, protams, ir redaktori, kas izlasa un pasaka – paklau, šis vārds šausmīgi lec ārā. Tad reizēm ir tinkšķis – vai, ko es te esmu sarakstījusi?! Neviens autora tekstu neizlasa tik uzmanīgi kā tulkotājs. Ne lasītāji, ne kritiķi, ne redaktori. Tulkotāji pamana tās vietas, kur varonis trīs reizes pēc kārtas noņem cepuri vai kur autoram sajukuši gadi, mēneši un dienas. Tamlīdzīgu sīkumu ir neskaitāmi daudz. Uzlabošana var būt tāda, ka aizraksti autoram un pajautā, vai nu tā vajag? Ir dažādi autori. Ir tādi, kas ļoti priecājas, ka tulkotājs viņiem palīdz savest kārtībā teksta iekšējo loģiku, un izsūta ziņas visiem pārējiem tulkotājiem. Un ir daži, kam šausmīgi nepatīk, ja viņiem atrasta kāda kļūda. Cilvēki vien visi esam.

Jums pēdējos gados ir bijuši trīs lieli darbi: Nezināmais kareivis, Stūrgalvības hronika, Vecmāte. Spējat sarindot secībā – meistarīgākais, tuvākais u. tml.?

Tiesa, pa vidu būs vēl kāds desmits citu (smejas), tomēr šie ir paši specifiskākie. Visi trīs ir svarīgi gan manā lasītājas, gan tulkotājas biogrāfijā, un nekādā secībā nevarēšu sarindot… Katram savs svarīgums. Nezināmajā kareivī izcīnīju šaušalīgo cīņu ar daudzajām izloksnēm. Savukārt Krosam bija arhaizētā valoda, nemaz nerunājot par viņa milzīgo erudīciju, uz kuru vajadzēja cīsties.

Somijas Neatkarības dienā rituāli rāda filmas, kas uzņemtas pēc romāna Nezināmais kareivis. Dīvaini, ka tas kļuvis par patriotiski saliedējušu darbu, jo tur jau pamatā ir kara anatomija, kas izārda kara glorifikācijas ideju kā tādu.

Droši vien somu attieksmi pret tekstu ir veidojušas tieši filmas, jo sevišķi senākā. Laikā, kad tulkoju šo romānu, Somijas Nacionālajā teātrī rādīja lieliskā režisora Kristiana Smedsa versiju par Nezināmo kareivi. Fantastisks iestudējums. Žēl, ka tas tehniskā risinājuma dēļ nebija transportējams. Tur bija baseini, kameras, ekrāni. Ar Nezināmo kareivi dīvainākais ir tas, ka teksta atbalsis, interpretācija atšķiras no tā, ko tur ar vēsu skatienu var izlasīt. Patiesībā tas ir ļoti kritisks, absolūti pacifistisks darbs. Viņš pats, Linna, bija vienkāršais karavīrs. Lasītājam bija viegli identificēties ar viņa attēlotajiem puišiem no visām Somijas malām. Cilvēki acīmredzot paaudžu paaudzēs izlasīja to, ko gribēja izlasīt. Somijā tas joprojām ir ļoti citēts darbs. Iespējams, jaunā paaudze pat vairs nezina, no kurienes citāti nāk.

Darbs ar dialektiem pēdējos gados jums ir bijis galvenais meistarības pārbaudījums?

Saskare ar dialektiem ir vislielākās nedrošības iemesls. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka somu literārā valoda un somu dialekti ir pilnīgi citās attiecībās nekā latviešu literārā valoda un dialekti. Tāpēc literārajā valodā iepiķētas izloksnes man šķiet lielākās šausmas. Vecmātei ar nodomu izraudzījos izloksni, kas nav viegli atpazīstama, lai lasītājiem nebūtu sajūta – ā, re ku ventiš!

Kas tā ir par izloksni?

Drustu. Un papildināju vēl ar interesantām dažu citu izlokšņu iezīmēm. Es nekad neņemu pilnu kādas izloksnes paradigmu, tie ir tikai marķējumi. Tagad gan kādu laiku vairs negribēšu redzēt nevienu dialektu (smejas).

Ko esat sapratusi par igauņu tautu, tik ilgu laiku viņiem tuvu dzīvodama?

Jo tuvāka un pazīstamāka kāda tauta, jo neiespējamāk dot visaptverošu raksturojumu. Tas pats attiektos arī uz latviešiem un somiem.

Kāpēc viņi mūs tā nervozē, ka teju katrā intervijā salīdzināmies? Kas tā ir par niezi?

Kaimiņu sindroms. Arī igauņi presē ļoti bieži piemin Latviju un latviešus. Ja ir iespējams norādīt, ka Igaunijā kaut kas ir noticis divus gadus vai četras dienas agrāk, tad tas noteikti būs iekļauts avīžraksta virsrakstā – kā tie latvieši atkal kaut ko izdarījuši lēnāk. Man ir teorija, ka igauņiem ir mazās nācijas pirmsnāves baiļu sindroms (smejas). Tas, ko viņi izmanto par argumentu, lai pierādītu, ka latviešiem viss ir sliktāk, – tas reizēm ir anekdotiski. Tomēr nenoliedzami – kultūras sfērā viņiem patiešām ir paveicies.

Kā Igaunijā klājas kultūras izdevumiem?

Ar kultūras izdevumiem viņiem ir lieliski. Valsts akciju sabiedrība Kultuurileht izdod 11 avīžu un žurnālu, kas saistīti ar mākslu, kultūru un izglītību, starp tiem ir arī kultūras avīze Sirp. Un tie nebūt nav vienīgie. Ir nedēļraksts Eesti Ekspress, kurā gana daudz lappušu atvēlēts kultūrai. Dienas avīzēm ir pielikumi. Bet pats svarīgākais ir žurnāli – Looming, Vikerkaar, Keel ja Kirjandus/Valoda un literatūra, Akadeemia –, kas publicē literatūru, rakstus un nopietnu kritiku. Internetā darbojas atdzejas žurnāls Ninniku, kurā lasāmi paši krutākie igauņu atdzejotāji. Starp citu, viena no pēdējā laika brīnišķīgākajām publikācijām tur ir Veidenbauma atdzejojumi. Dzejnieks Contra ir izdarījis kaut ko neticamu! Atdzejojumā saglabāts absolūti viss – forma, saturs un noskaņa. Pavisam drīz šie atdzejojumi iznāks arī grāmatiņā.

Un, protams, Igaunijas Kultūrkapitāla fonds darbojas uz citiem pamatiem – finansējumu veido akcīzes nodoklis (trīsarpus procentu no alkohola un tabakas, 46 procenti no azartspēļu nodevas – red.). Krīzes laikā viņiem finansējums nedaudz samazinājās, taču ne tik radikāli kā Latvijā. Viņi ir neatkarīgi no valsts(ne)vīru iegribām. Un sekas tam redzamas arī grāmatveikalu plauktos. Tātad kultūrpolitikas jomā Igaunijā tiešām viss ir labāk un atbildīgāk. Par citām sfērām es tik pārliecināta neesmu. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja