Vispirms ir jātiek līdz Bergenai, pēc tam – vēl pusotru stundu ar kuģīti līdz Rūsendālei. Fjordu ceļojums ir galvu reibinošs, apkārt ir kalni un ielejas. Ziemeļu paradīzes ainava palīdz noskaņoties gaidāmajam piedzīvojumam – Rūsendāles kamermūzikas festivālam, kuru kopš 2016. gada rīko slavenais norvēģu pianists Leifs Ūve Annsnēss. Šajā Norvēģijas pilsētiņā, kas atrodas starp Hardangerfjordu, kalniem, ūdenskritumiem un ledājiem, dzīvo 800 cilvēku. Festivālā valda unikāla atmosfēra, ko nosaka norises vieta – tālu prom no mūzikas lielpilsētām. Festivāls notiek 1665. gadā uzbūvētās Rūsendāles barona muižas teritorijā. Par koncertzāli tika pārveidota veca klēts, koncerti skan arī vietējā, ap 1250. gadu celtajā baznīcā.
Sveiciens Bēthovenam
Katru gadu festivāls tiek veltīts kādam komponistam vai vēstures posmam. Uz Rūsendāli festivāla mākslinieciskais vadītājs Leifs Ūve Annsnēss aicina savus draugus kolēģus, kuri sniedz solokoncertus un apvienojas kameransambļos, kādos viņi ir dzirdami tikai šeit. Programmas tiek veidotas kā gudras, harmoniskas pārdomas par noteiktu tēmu. 2022. gada vasarā Rūsendālē valdīja Ludviga van Bēthovena mūzika – tas bija nedaudz novēlots sveiciens klasiķim viņa 250 gadu jubilejā. Šī programma tika gatavota 2020. gada festivālam, taču pandēmijas dēļ tika pārcelta uz 2022. gadu.
Pērn koncertos līdzās Leifam Ūvem Annsnēsam piedalījās pianisti Vikingurs Olafsons, Kristians Bezeidenhauts un Enriko Pače, soprāns Doroteja Rešmane, vijolnieces Alīna Ibragimova un Antje Veithāsa, čellists Stīvens Iserliss un kvartets Quatuor Van Kuijk. Bēthovena daiļrade tika aplūkota no daudzām pusēm, oriģinālu un svaigu ieskatu skaņraža biogrāfijā aizrautīgi sniedza rakstnieks, komponists un muzikologs Džens Svofords (viņš ir uzrakstījis grāmatas par Bēthovenu, Mocartu, kā arī Čārlzu Aivsu). Koncertu programmā tika iekļauta mūsdienu norvēģu komponistu Hjētila Vūslefa (1939) un Mariusa Neseta (1985; viņš ir arī talantīgs džeza saksofonists) mūzika.
Smalka, dziļa kaislība
Šogad festivāls Rūsendālē notiks no 10. līdz 13. augustam, un galvenā uzmanība tiks veltīta Johannesam Brāmsam. "Brāmss ir jutis Bēthovena ēnu un teicis par viņu: "Milzis, kura soļus es vienmēr dzirdu aiz sevis." Tāpēc ir likumsakarīgi, ka pēc Bēthovenam veltītā 2022. gada festivāla mēs pievēršamies Brāmsa mantojumam," uzsver Leifs Ūve Annsnēss. Koncertos viņam pievienosies divdesmit pieci viesmākslinieki, kuru vidū būs pianists Bertrāns Šamajū, vijolnieks Džeimss Eness, altiste Tabea Cimmermane, čellisti Jūlija Hāgena un Šeku Kanne-Meisons, trompetists Hokans Hardenbergers, baritons Matiass Gērne un ansamblis Zum Roten Igel.
Leifs Ūve Annsnēss piebilst: "Brāmsa mūzika neeksplodē tādā pašā veidā kā Šūmaņa, Riharda Štrausa vai Vāgnera mūzika. Tā drīzāk piesaista ar smalku, bet dziļu kaislību. Šī gada programmā mēs piedzīvosim Brāmsa kamermūzikas daudzveidību – klavieru kvinteta dramatismu, klavieru trio Domažorā un Magelones dziesmu prieku, kā arī klarnetes kvinteta dziļās skumjas. Brāmsa mūzikā bieži vien ir jūtams rudenīgums, tāpēc mēdz runāt par tās tumšo, drūmo raksturu, taču komponista daiļradē ir arī daudz prieka un ekstāzes. Man patīk vijolnieka Īzaka Šterna vārdi: "Vai tā būtu saules gaisma vai vētra, laimīgi pārdzīvots mirklis vai skumju iekrāsots brīdis Brāmsa mūzikā, aiz tā visa slēpjas pamatīgs optimisms. Bēthovens iemieso klinšainus kalnus, neiedomājamas virsotnes un maniakālas depresivitātes ielejas, savukārt Brāmss ir kā okeāns – vienmēr tur, kur viņš ir, un mūžīgi dāsns."
Rūsendāles festivāla grafiks ir piesātināts – dienā notiek līdz pat četriem koncertiem. Tajos skanēs gan Brāmsa opusi, gan čigānu mūzika, kas viņu ir iedvesmojusi. Festivālā tiks godināts arī XX gadsimta grands Ģerģs Ligeti – šogad tiek svinēta viņa simtgade. Gudri un delikāti sastādītajā programmā klausītāji dzirdēs Franča Šūberta, Paula Hindemita, Florāna Šmita, Ferenca Lista, Klāras Šūmanes, Roberta Fuksa, Saksijas-Meiningenes princeses Marijas Elizabetes, kā arī Toru Takemicu, Sofijas Gubaiduļinas un Betsijas Žolā darbus.
Rūsendāles festivāls dzīvo savā ritmā – tas ir tuvu dabai, pļavā pie koncertzāles ganās aitas. Vakartērpi publikai nav nepieciešami. Šeit nav jūtama klasiskās mūzikas industrijas kņada, toni nosaka domubiedru dialogs un enerģija, kas rodas sadarbības rezultātā. Mākslinieki, kuri ierodas festivālā, demonstrē kamermuzicēšanas augstāko klasi, katrs koncerts ir vērtīga, klausītāju pieredzi bagātinoša saruna mūzikā. Laikā starp koncertiem var izpētīt angļu stila dārzu un rozāriju pie Rūsendāles barona muižas vai doties atsvaidzinošā pastaigā pie ūdenskrituma.
Pats Leifs Ūve Annsnēss uzstāsies sešos no vienpadsmit festivāla koncertiem. Viņa klavierspēlei piemīt filosofiskums, žesta elegance, izteiksmes skaidrība un atvērtība, intonācijas dzidrums. Pianista sniegumā nav nekā ārišķīga, taču viņa izpildījuma maniere ir ļoti individuāla, tajā atspoguļojas ilgu gadu pieredze un cieņa pret materiālu. Leifs Ūve Annsnēss ir mākslinieks ar izcilu reputāciju, tāpēc Rūsendāles festivālu augstu vērtē gan paši mūziķi, gan klausītāji.
Par festivālu un savu darbu pianists stāsta intervijā KDi.
2022. gada Rūsendāles festivālā notikušajā sarunā ar rakstnieku un komponistu Dženu Svofordu tika pieminēts, cik ļoti Ludvigu van Bēthovenu savulaik ietekmējusi publikas un kritiķu reakcija. Vai jūs, būdams aktīvs mākslinieks, arī izjūtat šīs reakcijas ietekmi?
Tas ir labs jautājums, jo gribas domāt, ka ārējās balsis mūs neietekmē, mēs ieklausāmies tikai sevī, sekojam savām domām un uzturam savu radošo integritāti. Nenoliedzami tas ir svarīgi. Taču mēs nebūtu šajā profesijā un mums nebūtu iespējas komunicēt ar publiku, ja tā neatsauktos un nereaģētu. Es spēlēju saviem laikabiedriem, kuriem ir savas vajadzības un intereses, bet uzstājoties es par to nedomāju. Tas neietekmē manu klavierspēles veidu, man nav jāpielāgojas klausītāju gaidām. Es nedomāju par to, ka, piemēram, uzstājoties Šanhajā un cenšoties izpatikt turienes publikai, man ir jāspēlē citādi nekā citur. Es to nekad nedaru. Es allaž domāju par komponista un mūzikas vēstījumu, par to, ko šī mūzika nozīmē man. Taču es arī apzinos, ka man ir jāuztur saikne ar klausītājiem. Viņu reakcija ir svarīga. Man ir jāsaprot, kas viņus uzrunā. Vienmēr ir jūtams, ka kaut kas ir izdevies, ka mūziķa vēstījums ir skaidrs un sasniedz klausītāju sirdi. Citreiz var just, ka auditorija ir mazliet atsvešināta, un tam ir lielāka nozīme, nekā vēlamies domāt.
Vai jūsu karjerā ir bijuši brīži, kad esat juties pārprasts no skatītāju vai kritiķu puses?
Mani ir kaitinājuši stereotipi, kas ir saistīti ar to, ka esmu mūziķis no Ziemeļvalstīm, un tas licis cilvēkiem domāt par zināmu vēsumu vai pat aukstumu manā sniegumā. No otras puses, no Latīņamerikas māksliniekiem tiek sagaidīts ugunīgs temperaments un tamlīdzīgas īpašības. Tāpēc manī ir raisījušas nepatiku piezīmes, ka manai spēlei piemīt "auksta perfekcija", un tas allaž ir ticis saistīts ar to, ka esmu no ziemeļiem, tāpēc man esot jābūt vēsam. Tas tiešām ir apnicīgi, turklāt es nedomāju, ka tā ir taisnība.
Man nāk prātā daži itāļu pianisti, kuri savā izpausmes veidā nemaz nav tik dienvidnieciski, kā varētu iedomāties, – piemēram, Maurīcio Pollīni un Arturo Benedeti-Mikelandželi. Es pazīstu mūziķus no Norvēģijas ziemeļiem, kuri savā karstasinīgumā pārspēj Latīņamerikas māksliniekus! Stereotipi un aizspriedumi, kas ir saistīti ar izcelsmi, man nekad nav patikuši.
Bieži esmu ticis raksturots kā Edvarda Grīga speciālists, kaut gan īstenībā daudz vairāk esmu spēlējis Bēthovenu, Mocartu un Šūbertu. Skaidrs, ka esmu norvēģis un esmu atskaņojis Grīgu, bet viņš nav dominējošais komponists manā repertuārā. Citādi man nav sajūtas, ka es kādreiz būtu pamatīgi pārprasts savā darbībā.
Vai var teikt, ka Rūsendāles festivāls ir vieta, kurā ļaujaties eksperimentiem?
Jā. Es veidoju programmas, kuras pats vēlos dzirdēt, tāpēc man ir prieks būt festivāla mākslinieciskajam vadītājam. Protams, man ir jādomā par auditoriju, par to, kā mēs to iepazīstinām ar repertuāru un kā šī mūzika sasniedz klausītājus. Kvalitātes ziņā esam ekskluzīvs festivāls, bet esam ļoti atvērti, ja runa ir par veidu, kādā komunicējam ar savu publiku.
Festivāls notiek Norvēģijas laukos, un es ceru, ka vietējie iedzīvotāji nejūtas atsvešināti un neuzskata festivālu par augstprātīgu akadēmiskās mūzikas notikumu. Ceru, ka viņi jūtas piederīgi šim pasākumam, mēs viņus šeit ļoti gaidām. Es vienmēr labprāt runāju par mūziku ar vietējiem plašsaziņas līdzekļiem un koncertos stāstu par repertuāru. Festivālā ir sarunu un diskusiju programma. Tā ir svarīga komunikācijas daļa. Vēlamies pastāstīt un atklāt cilvēkiem, kā mēs jūtamies, ko domājam par mūziku un cik kaislīgi izturamies pret to, ko darām uz skatuves. Šie paskaidrojumi palīdz, jo daļai publikas tā joprojām ir dīvaina pasaule, kas nav līdz galam saprotama.
Man ir interesanti veidot festivāla koncertprogrammu, jo pašam gribas daudz ko uzzināt un pieredzēt, bet iepriekš ir grūti prognozēt, kas izdosies un kas ne, tas vienmēr ir risks. Mums ir tikai dažas dienas mēģinājumiem, mūziķiem ir jāspēj ātri pielāgoties cits citam. Mēdz notikt brīnumi: festivālā klausoties Bēthovena septetu, biju sajūsmā. Es domāju – kā izpildītājiem izdevās panākt šādu efektu?! Agrāk man šķita, ka šis septets ir drīzāk tāds izklaides gabals, kas nav pārāk dziļš. Taču šī interpretācija ir mainījusi manu viedokli. Citreiz tik labi nesanāk, jo māksliniekiem nav pietiekami daudz laika vai arī personības ir pārāk atšķirīgas, lai atrastu līdzsvaru un savstarpēji pielāgotos divās mēģinājumu dienās.
Vai tas nozīmē, ka festivālā mūziķiem ieslēdzas cits domāšanas veids, salīdzinot ar koncertiem sezonas garumā?
Jā, turklāt man pašam festivālā ir par daudz ko jārūpējas. Kad festivāls sākas, man jau ir jābūt pēc iespējas labāk sagatavotam saviem koncertiem šeit. Festivālā man ir daudz jāstrādā un nav laika vingrināties, jo pats gribu klausīties visas programmas. Man ir jāsaka ievadvārdi koncertos. Esmu festivāla vadītājs, man ir daudz radošu un administratīvu pienākumu. Reizēm es ienāku zālē, lai noklausītos koncertu, un pie sevis nodomāju: man taču vajadzētu vismaz četrdesmit minūšu, lai pats mēģinātu skaņdarbus, kas drīz būs jāspēlē, bet tam neatliek laika. Rūsendālē nākas ļauties festivāla plūsmai...
Atceros, cik izjusti 2022. gada festivālā jūs kopā ar Vikinguru Olafsonu četrrocīgi spēlējāt Johana Sebastiāna Baha Trīs korāļu prelūdijas Ģerģa Kurtāga aranžējumā. Kādas bija jūsu sajūtas koncertā? Vai tas arī jums pašam bija īpašs notikums?
Es ļoti gaidīju iespēju uzstāties kopā ar Vikinguru. Mēs esam labi draugi. Līdz šim esam spēlējuši kopā tikai vienu reizi, tas notika pirms vairākiem gadiem festivālā Sannefjūrā Norvēģijā – viņš speciāli iemācījās Igora Stravinska Koncertu divām klavierēm, ko esmu diezgan bieži atskaņojis kopā ar Marku Andrē Amlēnu. Pirmo reizi ar Vikinguru satikāmies, kad viņš bija pavisam jauns. Jaunatklātajā koncertzālē Harpa Reikjavīkā spēlēju Bēthovena Piekto klavierkoncertu kopā ar Londonas filharmonijas orķestri, un pēc tam Vikingurs mums pievienojās vakariņās. Jau toreiz novērtēju, cik lielisks cilvēks viņš ir. Tagad ir brīnišķīgi redzēt, par kādu mūziķi Vikingurs ir izveidojies.
Pianisti Vikingurs Olafsons (no kreisās) un Leifs Ūve Annsnēss 2022. gada Rūsendāles festivālā. Foto – Līva Evlande
Vai jūs pašu mūzika joprojām spēj pārsteigt un aizkustināt?
Ak jā! Festivālā tas gadās diezgan bieži. Jutos aizkustināts, 2022. gada festivāla atklāšanas koncertā klausoties Bēthovena Kreicera sonāti, īpaši pēdējo daļu. Viņa mūzika iedarbojas emocionāli tieši, Bēthovenā koncentrējas pati dzīve un dzīves prieks ar visām tās problēmām un intensitāti. Kā jau teicu, mani pārsteidza Bēthovena septets, kurā mūziķi parādīja, ko ar šo darbu spēj izdarīt, cik daudz jēgas un prieka tajā var atrast.
Šeit, Rūsendālē, esmu ļoti emocionāls, gan klausoties koncertus, gan spēlējot. Varbūt tas ir tāpēc, ka esmu par visu atbildīgs un maz guļu. Nereti esmu noguris, un šādā stāvoklī mūzikai ir vieglāk uz mani iedarboties, piepildīt mani ar emocijām. Pirmajā festivālā 2016. gadā daudz atskaņojām Franci Šūbertu, īpaši vēlīno Šūbertu, un pēdējais skaņdarbs bija Fantāzija faminorā, ko četrrocīgi spēlēju kopā ar Bertrānu Šamajū. Vēl pusstundu pēc koncerta es nevarēju parunāt, joprojām biju mūzikas varā. Manās acīs bija asaras. Tas ir spēcīgs, skumjš opuss, kas noslēdza festivālu. Rūsendālē allaž esmu emociju pārņemts.
Kā, jūsuprāt, pandēmijas gadi ir ietekmējuši klasiskās mūzikas pasauli un koncertdzīvi? Kādas būs ilgtermiņa sekas?
Daudzviet ir vērojamas problēmas ar skatītāju atgriešanos koncertzālēs, daudzi joprojām baidās no vīrusa. Klasiskās mūzikas auditorija pārsvarā ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuri šajā situācijā ir vismazāk aizsargātā, vistrauslākā sabiedrības grupa. Biļetes tiek pārdotas lēnāk. Taču arī mūziķu paradumi ir mainījušies. Dzirdu, ka kolēģi saka: pēdējo gadu notikumi ir likuši mums apstāties un rūpīgi apdomāt, ko un kā mēs darām. Tagad daudzi vēlas darīt to, kas viņiem ir svarīgi, nevis vienkārši strauji pārvietoties pa pasauli, sniedzot lielu skaitu koncertu. Šādu domu gājienu ietekmē arī vides apsvērumi – mums gribas ilgāk palikt vienā vietā un neceļot pārāk bieži. Esmu runājis ar vairākiem diriģentiem, un viņi pauž šādu viedokli – nav jēgas ik pēc dažām dienām uzstāties citā pilsētā ar citu orķestri. Daudz prātīgāk ir noteiktā laika posmā koncentrēties darbam ar vienu vai diviem kolektīviem. Daudziem mūziķiem gribas vairāk brīvā laika, jo pandēmijas apstākļos viņi ir atklājuši, ka ir patīkami ilgāk uzturēties mājās.
Es pandēmijas periodā biju mājās, veltīju šo laiku pārdomām un sāku nedaudz citādi organizēt savu mūzikas dzīvi – vairāk pēc rezidences principa, kas ļauj padziļināti sadarboties ar radošajiem partneriem. Vēl ir jāskatās, kā šis modelis attīstīsies. Daži partneri – orķestri un citi ansambļi, koncertzāles un koncertorganizācijas – ierosina, lai es atbraucu pie viņiem, palieku ilgāk, un mēs sagatavojam nevis vienu, bet divas programmas, arī kamermūzikas vakaru. Faktiski domājam izdarīt vairāk, nekā bija pieņemts līdz šim. Man tas patīk, jo sadarbība kļūst personiskāka, mēs varam labāk cits citu iepazīt un sasniegt interesantāku rezultātu. Tas ir līdzīgi kā pagājušajos gadsimtos, kad komponists kaut kur devās, viņš tur uzturējās ilgāk un varēja īstenot vairākas ieceres.
Pēdējos gados jums ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar norvēģu soprānu Līsi Dāvidsenu – esat ierakstījuši Edvarda Grīga dziesmas, kas izdotas albumā 2022. gadā, un devušies kopīgā turnejā.
Tas bija brīnišķīgi, un pandēmija mums palīdzēja: Līses karjeras uzrāviens bija tik straujš, ka viņas darba grafiks lielākajos opernamos bija saplānots vairākus gadus uz priekšu un brīvā laika nebija. Kad sākās pandēmija, viņai nebija ko darīt. Savukārt man bija daži koncerti, jo vismaz Norvēģijā es varēju spēlēt. Līsei Norvēģijā nekas nebija paredzēts, jo viņai tajā laikā būtu bijis jādzied citur, bet visi teātri tika slēgti. Mums bija laiks, lai satiktos un sagatavotu Grīga kamermūzikas programmu, par kuru runājām jau iepriekš, bet nebija iespējams atrast laiku, kad abi būtu brīvi. Pēkšņi mums šāda iespēja radās.
Grīga projektu īstenojām soli pa solim: mēs ar Līsi tikāmies atkal un atkal, un es biju pārsteigts, kā viņa pārvērta šo mūziku par savu pasauli. Sākumā Līse šaubījās, vai varēs izpildīt dažas dziesmas, jo viņai šķita, ka tās neatbilst viņas balsij. Viņa rūpīgi strādāja ar šo materiālu, un rezultātā tās visas kļuva par viņas dziesmām. Līses darbs atstāja uz mani lielu iespaidu, bet mēs to darījām kopā, lai atrastu savu Grīgu, un, manuprāt, esam radījuši ļoti īpašu projektu. Līse ir unikāla.
Kas viņu padara unikālu?
Pirmkārt, pati balss: Līsei ir tumšs, dramatisks tembrs, taču viņas balss ir elastīga un tajā ir arī gaišākas krāsas. Tas ir aizkustinoši, kad viņa dzied maigi, pieklusināti, it kā samazinot savas balss apjomu un jaudu. Protams, tajos brīžos, kad balss atveras un Līse tai ļauj vaļu, ir sajūta, ka plūst karsta lava. Ir skaidrs, ka viņa būs viena no dižajām Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa operlomu dziedātājām. Viņa jau tagad lieliski dzied šo mūziku, taču Līsei ir talants izpausties arī kamermūzikā. Ceru, ka viņa atradīs laiku kamermuzicēšanai. Nesaku, ka Līsei tas būtu jādara duetā ar mani, bet viņai tas noteikti jādara, jo viņa ir spoža šajā žanrā. Pēc dažiem gadiem plānojam sadarboties atkal.
Soprāna Līses Dāvidsenas un pianista Leifa Ūves Annsnēsa albums, kurā ir ieskaņotas Edvarda Grīga dziesmas. Albumu ir izdevusi kompānija Decca Classics
Kā mainās jūsu klavierspēle atkarībā no repertuāra un žanra, teiksim, ja runājam par Grīga dziesmām?
No Grīga esam mantojuši mūziku, kas ir sava veida stāstījums, galvenokārt tie ir īsi stāsti un līdzinās tiem, kas mutiski tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Norvēģu mūzikā nav tik daudz lielās formas skaņdarbu. Grīga dziesmas nav ārijas, tās drīzāk sakņojas tautas mūzikas tradīcijās, tāpēc šo dziesmu izpildījumam ir jābūt skaidram. To noskaņojums var būt nostalģisks, bet ne sentimentāls. Jāatceras, ka Grīgs nav operas komponists.
Norvēģijas cilvēkos ir jūtams dabas spēks, īpaši tajos, kas dzīvo piekrastē. Es pats esmu no piekrastes. Arī Grīgs ir no Bergenas. Vēsture rāda, ka vide norūda cilvēku raksturu, gadsimtu gaitā tik daudzi ir gājuši bojā jūrā... Piekrastes cilvēkiem piemīt fatālistiska pārliecība, sievietēm visos laikos ir bijis jātic – ja vīrs dodas jūrā, viņš noteikti atgriezīsies. Sievietes cerēja un lūdza Dievu. Šī vide ir radījusi spēcīgas personības.
Vai tāds ir arī jūsu senču, jūsu ģimenes stāsts?
Manas ģimenes vēsturē ir daudz dažādu nostāstu. Mans vecvectēvs – manas vecmāmiņas tēvs – emigrēja uz ASV. Viņš bija jūrnieks, kura rokas bija pārklātas ar lieliem tetovējumiem. Viņam bija divi bērni, un, kad viņi vēl bija pavisam mazi, viņš devās uz ASV, lai nopelnītu, jo Norvēģijā toreiz bija sarežģīti dzīves apstākļi. Amerikā viņš palika divdesmit piecus gadus, līdz atgriezās mājās. Sieva viņu gaidīja Norvēģijā. Tas izklausās neticami! Visus šos gadus mans vecvectēvs sūtīja uz mājām naudu. Tad sākās Otrais pasaules karš un naudu nevarēja sūtīt, jo vācieši šeit visu kontrolēja. Viņš atgriezās divus gadus pēc kara beigām. Esmu pārliecināts, ka vecvectēvam bija dubultdzīve. Es viņu atceros, viņš nomira 95 gadu vecumā. Viņam bija milzīga drosme, tas ir raksturīgi piekrastes cilvēkiem.
Kā mūziķu domāšanu ietekmē pašreizējais karš Eiropā?
Es drīzāk runātu nevis par domāšanu, bet par sajūtu, ka visi atkal esam neaizsargāti un mūsu dzīvē ir ienākusi tumsa. Es izjūtu skumjas. Manā ģimenē aug trīs bērni, un līdz šim mums bija pārliecība, ka dzīvojam pasaulē, kurā tomēr ir sava veida stabilitāte. Neesmu bieži domājis par atombumbu un tamlīdzīgām lietām, taču atceros, ka bērnībā man tas bija liels bieds. 70. un 80. gados, kad es augu, tika daudz runāts par atombumbu, un es to pat redzēju sapņos. Droši vien draudi ir bijuši vienmēr, tomēr tos ir atsvērusi sajūta, ka dzīvojam vairāk vai mazāk racionālā pasaulē. Ja sākas karš, visi šie priekšstati apgriežas kājām gaisā. Es jūtu līdzi saviem ukraiņu draugiem, pats Ukrainā nekad neesmu bijis. Esmu saticis ukraiņu bēgļus – jaunus mūziķus, kuri ir ieradušies Norvēģijā. Šajos apstākļos neaizsargātības sajūta ir milzīga, un māksla kļūst patiešām svarīga.
Kāda ir mākslas loma šādos apstākļos? Kā tā var palīdzēt?
Jūs pārliecināties par mākslas, teiksim, mūzikas, lomu, ja vienkārši kaut ko nospēlējat. Esmu piedalījies labdarības koncertos Ukrainas atbalstam. Tajos ir skanējusi ukraiņu mūzika, jo tā iegūst simbolisku nozīmi. Ziniet, var teikt desmitiem runu, un tās atstāj zināmu iespaidu, bet jūs arī varat atskaņot kādu opusu, tās ir tikai dažas stīgas, kas tiek iedarbinātas, bet jūs uzreiz izjūtat tik daudz, tas nav vārdiem aprakstāms... Nesen nospēlēju dažus ukraiņu komponista Valentīna Silvestrova klavierdarbus. Es domāju, ka mums jau agrāk par Silvestrovu vajadzēja zināt daudz vairāk un spēlēt viņa mūziku biežāk, bet daudzi pasaulē viņu ir atklājuši tikai pēc kara sākuma. Viņa daiļradei piemīt īpaša nostalģijas izjūta, tā ir sapņu pasaule, kurā atbalsojas kaut kas no pagātnes, – izrādās, tas labi iederas šajā traģiskajā situācijā. Silvestrova mūzika atver kādu telpu dziļi iekšā mūsos, tas ir neticami. Esmu pārliecināts, ka mūzikai ir liela loma tik smagos brīžos.
Kuriem komponistiem plānojat pievērsties tuvākajos gados?
Agrāk man ir bijuši šādi precīzi formulēti projekti, kuros es pētīju kāda komponista skaņdarbu vai noteiktu periodu, bet pašlaik tādu nav. Pandēmijas vidū ierakstīju Antonīna Dvoržāka ciklu Poētiskās skaņu gleznas, šis albums tika izdots 2022. gada nogalē. Ap šo laiku spēlēju Dvoržāku koncertos. Manā repertuārā atgriežas daži darbi, piemēram, Sergeja Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts, ko neesmu izpildījis desmit gadu. Gadiem ejot, aizdomājos, cik daudz mūzikas vēl neesmu atskaņojis. Ir diži komponisti, kuru darbus esmu spēlējis ļoti maz. Piemēram, gandrīz neesmu spēlējis Bahu.
Kāpēc?
Es to spēlēju pats sev. Spēlēt Bahu koncertos ir izaicinājums, jo viņa mūzika ir komponēta ļoti atšķirīgam instrumentam. Tā ir transkripcija, ko mēs tagad spēlējam uz klavierēm. Taču tā ir vislieliskākā mūzika! Nākamajos gados novēlu sev vairāk drosmes, lai ciešāk pievērstos Baham.
Leifa Ūves Annsnēsa jaunākais studijas albums, kurā ir iemūžināts Antonīna Dvoržāka cikls Poētiskās skaņu gleznas. Albumu ir izdevusi kompānija Sony Classical
Pērn Rūsendāles festivālā notikušajā sarunā par Bēthovenu tika norādīts, ka viņš ir viens no pirmajiem komponistiem, kurš sācis domāt par savas mākslas nemirstīgumu. Cik lielā mērā jūs aizdomājaties par savu radošo mantojumu, par to, kas paliks pēc jums? Vai jums tas rūp?
Īsti nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu... Es nedomāju par to, kas paliks, varbūt tas ir arī tāpēc, ka pasaule tik strauji mainās. Paskatieties, cik maza nozīme pašlaik ir ierakstu industrijai, salīdzinot ar to, kāda tā bija vēl pirms divdesmit gadiem. Kurš zina, kas notiks turpmāk un vai pēc divdesmit trīsdesmit gadiem tas vispār būs svarīgi. Vai cilvēki klausās visus pieejamos ierakstus? Vai viņi tos klausīsies nākotnē? Varbūt jā, varbūt nē.
Man ir patīkami, ka mans darbs ir dokumentēts, ka publikai ir iespēja klausīties koncertus tiešsaistē un ierakstā. Prieks, ja cilvēki joprojām šad un tad uzliek kompaktdisku vai izmanto straumēšanas iespēju. Tas, kas ir izdarīts, paliek. Taču neesmu pārliecināts, ka viss plašais ierakstu klāsts pēc vairākiem gadiem sabiedrībai būs svarīgs. Esmu gandarīts par to, ko esmu darījis, par iespējām, kas man ir bijušas Norvēģijā un pasaulē. Priecājos, ka varu rīkot festivālu Rūsendālē. Man tas ir personiski svarīgs darbs, un šim festivālam ir humāns mērogs. Cenšos pievērsties šādām iniciatīvām – gribas sajust personisku saikni ar vietu, kurā uzstājos, un cilvēkiem, ar kuriem sadarbojos. Gribu spēlēt vietās, kuras man kaut ko nozīmē.
Festivālā Rūsendālē jūs esat ne tikai izpildītājs, bet arī radošā kursa noteicējs, visas programmas sastādītājs un varat justies kā radītājs, vai ne?
Jā, šeit man ir iespēja radīt. Šis festivāls ir patīkams ne tikai tāpēc, ka varu spēlēt, bet arī tāpēc, ka varu satikt brīnišķīgus kolēģus, kuri izpilda visdažādāko repertuāru. Biju ļoti pateicīgs, ka 2022. gada festivālā izskanēja mūsdienu norvēģu komponista Hjētila Vūslefa Trešais stīgu kvartets – mūziķi to iemācījās speciāli šim koncertam. Es Hjētilu pazīstu jau sen, gandrīz pirms trīsdesmit gadiem viņš sacerēja man klavierkoncertu. Jutos laimīgs, ka mani draugi no ārzemēm, kuri ieradās festivālā, nospēlēja viņa kvartetu – man bija aizraujoši vērot viņu satikšanos ar komponistu un dzirdēt Hjētila ironiskās piezīmes mēģinājumos. Tādos apstākļos kā šeit viņa mūzika uzplaukst, un man pašam ir aizkustinoši to piedzīvot. Mūziķu satikšanās un publikas klātbūtne ir iemesli, kāpēc festivāla rīkošana man sagādā baudu.
Vai jums pašam nekad nav bijis ambīciju kļūt par komponistu?
Pusaudža vecumā es improvizēju un kaut ko sacerēju, bet nekad neesmu jutis, ka man būtu sava balss kā mūzikas autoram. Apbrīnoju cilvēkus, kuriem komponēšana padodas organiski. Tas piemīt talantīgiem džeza māksliniekiem, kuri rada mūziku dabiski un spontāni, izpaužot savu būtību. Mūzika it tik dažāda un daudzveidīga, tā var būt precīzi konstruēta un pārdomāta, tā var būt arī kā improvizācija. Rūsendālē mēs parādām abas šķautnes. Daudzi Bēthovena darbi, piemēram, variācijas, bieži vien ir pierakstīti kā improvizācijas un rada šādu iespaidu. Savukārt ir arī tādi opusi kā Desmitā vijoļsonāte, kurā viss ir precīzi konstruēts.
Bēthovena mūziku – galvenokārt Piekto klavierkoncertu – bieži spēlēsiet arī 2023./2024. gada sezonas sākumā. Kas jūs visvairāk aizrauj Bēthovena daiļradē?
Viena atbilde ir acīmredzama – Bēthovena mūzika ir tik emocionāla. Viņš tajā ir ieguldījis ļoti daudz emociju, tas viss ir patiesi. Viņš pats ir jutis to, ko ietvēris savā skaņu pasaulē. Bēthovena mūzika ir dedzinoša. Tajā ir enerģija, strauja rakstura maiņa un iracionalitāte. Bēthovena mūzika ir kā radīta mūsu laikmetam, kurā cilvēkiem ir grūti ilgāku laiku koncentrēt uzmanību kaut kam nopietnam, mūsu uztvere ir fragmentēta un sadrumstalota. Bēthovens palīdz savākties. Tas viņu atšķir no daudziem laikabiedriem – klausoties citu autoru mūziku, rodas sajūta, ka tā it kā stāv uz vietas, bet to nevar teikt par Mocartu un Bēthovenu. Bēthovena mūzikā ir jūtams viņa ugunīgums. Mani nebeidz pārsteigt, kā daži akordi, dažu elementu savienojums viņa mūzikā uzreiz trāpa sirdī.
Mani ļoti interesē dažādi Bēthovena mūzikas atskaņojuma paņēmieni un metodes, mani interesē, ko par to domā kolēģi, – festivāla sarunās mēs par to diskutējam. Ir aizraujoši klausīties un analizēt, kā mainās Bēthovena mūzikas skanējums atkarībā no izmantotajiem instrumentiem. Dažādi taustiņinstrumenti piešķir mūzikai atšķirīgu krāsu un raksturu, to pašu var teikt par stīgām. Dzīvojam laikā, kad mums ir salīdzināšanas iespējas un mūziķi, kuri nav dogmatiski noskaņoti. Piemēram, izcilā vijolniece Alīna Ibragimova 2022. gada festivālā izmantoja gan zarnu, gan tērauda stīgas. Tas palīdz aplūkot komponista daiļradi no visdažādākajām pusēm, tas nenozīmē, ka viens rakurss ir pareizs, bet otrs – ne. Tas ir veids, kā mēs komunicējam ar mūziku.
Vai jūs joprojām meklējat savu skanējumu? Vai arī esat to jau atradis?
Varbūt man ir savs skanējums, bet es cenšos piemeklēt atbilstošu skanējumu katram opusam, ko spēlēju. Katra koncertzāle ir atšķirīga, katrs instruments ir atšķirīgs, tāpēc katru reizi ir citāds skanējums. Piemēram, šeit, Rūsendālē, mums ir klavieres, kas ir ļoti maigas, tāpēc es cenšos ievērot un cienīt instrumenta raksturu, taču dažreiz, ja mūzika to prasa, varu spēlēt uz šīm klavierēm spēcīgāk, lai izceltu citas īpašības, ne tikai skaņas skaistumu. Pianisti savā ikdienā sastopas ar visdažādākajiem instrumentiem, kurus bieži vien nākas savaldīt. Iekšēji es vienmēr dzirdu klavieru balsi un zinu, kādu skanējumu vēlos panākt.
Vai pievēršat uzmanību tam, cik cilvēku klausās jūsu koncertu?
Publikas daudzumam ir liela nozīme. Pandēmijas laikā esam pieraduši spēlēt ierobežotam cilvēku skaitam. Kad zālē ir septiņdesmit klausītāju, es jūtos kā daļa no kaut kā svarīga. Es pazīstu daudzus Rūsendāles festivāla apmeklētājus. Pat ja nepazīstu viņus personīgi, zinu, ka viņi atgriežas katru gadu, viņiem patīk šī pieredze un repertuārs, ko piedāvājam. Tas ir ļoti personisks kontakts. Viss ir citādi, ja uzstājos Japānā, kur nevienu nepazīstu, bet neatkarīgi no tā, kur spēlēju, allaž cenšos izveidot tādu koncentrēšanās un klausīšanās telpu, kurā varu būt iedvesmots un sajust publiku. Man vienmēr patīk, ja zālē ir kaut viens cilvēks, kuru es pazīstu. Man uzreiz ir laba sajūta.
Kā ar laiku un pieredzi mainās jūsu mākslinieciskās vērtības?
Grūti pateikt, kā tās mainās... Mainās veids, kā es klausos mūziku un kam tajā pievēršu uzmanību. Kad man bija divdesmit gadu, es vairāk reaģēju uz opusa temperamentu un citām īpašībām – cik virtuozs, dramatisks, tumšs vai gaišs tas ir... Tagad man šķiet, ka arvien vairāk iedziļinos skaņdarba būtībā. Kad skan stīgu kvartets, es vēlos sadzirdēt, kā skan alts. Mani interesē kompozīcijas saknes. Tagad par mūziku domāju citādi nekā jaunībā.
Neatceros, kurš mākslinieks ir teicis: kā jūs domājat, kāpēc bieži vien gados vecāki mūziķi spēlē lēnāk nekā jauni? Kad cilvēks kļūst vecs, mainās viņas fiziskās spējas, bet tā nav atbilde uz šo jautājumu. Atbilde ir – tāpēc, ka ar vecumu mēs klausāmies citādi un tas izpaužas mūsu spēlē. Vecākiem cilvēkiem ir cits pulss un vairs nav tādas veiklības un spēka kā jaunībā. Līdz ar vecumu mūzikā gribas sadzirdēt citas nianses un piešķirt vērtību katrai detaļai. Tas nenozīmē, ka pusmūža mūziķis spēlē labāk nekā sešpadsmit gadu vecs, aizrautības pilns jaunietis – tas vienkārši ir citādi, un man tas patīk.
Informācija: baroniet.no, leifoveandsnes.com