No 17. decembra līdz 31. janvārim Latvijas Fotogrāfijas muzejā būs aplūkojama fotogrāfes Māras Brašmanes (1944) personālizstāde Atskatoties, kurā ir apkopoti no 1964. līdz 2013. gadam tapušie darbi. Tik vērienīgas ekspozīcijas Rīgā viņai nav bijis kopš 2002. gadā Latvijas Mākslinieku savienības galerijā notikušās ekspozīcijas Manas jaunības pilsēta. Tajā daudzi atklāja izcilās fotogrāfes daiļradi, kurai ir tik būtiska nozīme Latvijas kultūrvēsturē.
Neviens cits pašmāju klasiķis nav iemūžinājis Rīgu, tās cilvēkus un dzīves ritumu tā, kā to ir darījusi Māra Brašmane, – viņas reālistiskais skatījums ir aizgājušā laikmeta dokuments un neizsmeļama vizuāla poēma, kas nav zaudējusi vēstījuma spēku. Šie melnbaltie tēli atbalsojas arī mūsdienu mākslā – kad Alvja Hermaņa filmas Aģentūra varoņi uzkāpj uz bijušās Tabakas fabrikas jumta un Elitas Kļaviņas varone klejo starp tirgus rindām, atmiņā uzpeld Māras Brašmanes fotouzņēmumi. Sešdesmito un septiņdesmito gadu Rīgu mēs nereti redzam viņas acīm. Jaunajā izstādē būs ne tikai Rīgas, bet arī mazpilsētu ainas.
Māra Brašmane visu mūžu ir strādājusi par fotogrāfi muzejā – vispirms Rundāles pils muzejā (1973.–1984. gadā), pēc tam Valsts mākslas muzejā (1984.–2004. gadā) –, tāpēc ir saglabājusi gan pieticīgumu, gan pazemīgumu, gan pamatīgumu, gan nopietnību. Viņai ir raksturīgs možums, ziņkārība un interese par dzīvi visās tās izpausmēs. Nav brīnums, ka šajā sarunā fotogrāfe bieži lieto vārdus "svarīgi" un "interesanti".
Māra Brašmane ir atvērta eksperimentiem, viņa nekādā ziņā nav iestrēgusi pagātnē, un viņai nav bail pārbaudīt savas spējas – septembra sākumā līdzās citām Latvijas kultūras personībām Māra Brašmane piedalījās Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus izrādē Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tas ir norvēģu horeogrāfes, režisores un mākslinieces Metes Edvardsenas projekts, kurā cilvēki aicināti kļūt par dzīvajām grāmatām – viņiem ir jāiemācās no galvas pusstundu garš pašu izvēlēta literāra darba fragments. Dzīvā grāmata pavada laiku bibliotēkā, gaidot, kad kāds to izvēlēsies. Lasītājs var pasūtīt vienu no piedāvātajām grāmatām un noteiktā laikā doties uz bibliotēku to satikt.
Šī ir izrāde vienam skatītājam – izvēloties grāmatu, viņš nezina, kurš cilvēks viņu gaida bibliotēkā. Māra Brašmane bija Tūves Jānsones Murmulis, kas mīlēja klusumu. "Vai gaidījāt no manis tādu fokusu?" pasmaida fotogrāfe.
Vai jums būtu interesantāk parunāt par dzīvi vai par darbu?
Kā vēlaties... Runājot es tāpat māku aizpeldēt par tālu. Izrādās, esmu drausmīga pļāpa. Varbūt tāpēc, ka esmu viena, un tas cilvēks, ja viņam ļauj runāt, nu tad viņš runā. Esmu vieniniece.
Vai vienmēr tāda esat bijusi?
Jā. Man šķiet, esmu draudzīga, kaut gan man saka – es tāda neesmu. Nesen Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktore Maira Dudareva teica, ka esmu kašķīga. Es atbildēju – jā, neko darīt. Citreiz esmu ļoti mīlīga. Nē, nē, esmu draudzīga, taču patiesībā kaut kā vienmēr esmu jutusies vientuļa, bet esmu to pieņēmusi. Nekādu problēmu. Nupat lasīju Ievas Zoles grāmatu Sarunas ar Māru Ķimeli, un Māra uzsver, ka režisors ir vientuļnieka profesija. Tas ir saprotami, arī par fotogrāfiem mēdz teikt, ka viņi ir vismīļākie, kad ir vieni paši. Fotogrāfs izdomā, iet un dara. Tas nekādā ziņā nav kolektīvs pasākums. Tā es arī esmu izpaudusies.
Jūsu jaunās personālizstādes Atskatoties pieteikumā ir minēts, ka citu darbu vidū tajā būs 1964. gadā tapušās fotogrāfijas – tā ir viena no pirmajām jūsu uzņemtajām filmām.
Jā. Man bija divdesmit gadu. Es jau biju beigusi skolu un toreiz nodarbojos ar burāšanu. Mēs gatavojām laivas šlepēšanai. Tas skaitījās Daugavas jahtklubs, bet bāze bija Lielupē. Pa ziemu laivas bija Ķīpsalā, tur mēs tās sagatavojām vasaras sezonai. Tad mūs veda virtenē pa Daugavu, pēc tam pa Buļļupi uz Lielupi, un es to esmu sabildējusi. Fotogrāfijās ir redzama Rīgas panorāma. Pēterbaznīca vēl ir ar "cepuri", kā es saku, – tas ir 1964. gads, un torņa rekonstrukcija sākās vēlāk. Dažas no šīm fotogrāfijām ir publicētas grāmatā Manas jaunības pilsēta.
Vai tajā laikā vēl neuzskatījāt sevi par fotogrāfi?
Es biju aizrāvusies ar fotogrāfiju. Brālis fotografēja, tētis vienmēr fotografēja. Sākumā klasesbiedrene man aizdeva savu fotoaparātu, jo pēkšņi likās, ka šausmīgi vajag to darīt, un es pamēģināju.
Par ko vēlējāties kļūt divdesmit gadu vecumā?
Jaunībā sapņoju par tēlniecību, gāju VEF tēlniecības studijā. Es kaut ko veidoju, bet ļoti lēni. Mīņājos. Kādā brīdī sapratu, ka visu mūžu tā arī būšu pašdarbniece, kaut ko lipināšu. Domāju, ka ir jāstājas kādā mākslas skolā, bet visur ir bijis svarīgs zīmējums, un ar zīmēšanu man neveicās. Man bija viegli uzveidot, es pat akmeni kalu. Es pieķēros pie fotoaparāta un visur staipīju to līdzi. Citreiz kaut kas iznāca, citreiz nekas neiznāca. Kaut kā tā mācījos.
Vai labi atceraties sevi tajā laikā, piemēram, tagad skatoties uz 1964. gada fotogrāfijām? Kāda jūs bijāt?
Es biju enerģiska. Tolaik ļoti nožēloju, ka esmu meitene. Domāju, ja es būtu zēns, es stātos jūrskolā – tik ļoti man patīk ūdeņi. Kad ar draudzeni pieteicos jahtklubā, nemācēju peldēt. Pa vasaru iemācījos. Ar fotogrāfiju ir tāpat – vajag tikai iesākt.
Vai jūsu dzīvē ir bijušas vēl kādas situācijas, kad domājāt, ka gribētos būt zēnam?
Kad strādāju Rundāles pils muzejā, mēs devāmies izpētes braucienos uz muižiņām un dažādām vietām – uz Lustes pili, Zlēku muižu, Kokmuižu, Puzes muižu un citur. Es konstatēju, ka dažreiz mani neņem līdzi nevis tāpēc, ka slikti strādāju vai kaut ko neprotu, bet tāpēc, ka vīrietis var braukt ar mašīnu, pacelt smagumus un spēj izdarīt vēl daudz ko... Ja vajag, viņš var rakt, izvilkt mašīnu no dubļiem – visu ko. Ko tu meitenei pateiksi? Nu neko. Lai gan fotogrāfs vispār ir vīriešu profesija.
Kāpēc?
Vai! Statīvi, kabeļi, lampas, visas tās tehniskās zināšanas. Kad sāc ar to nodarboties, par to neaizdomājies. Senāk vēl bija jāpārzina arī ķīmija, fizika, viss, kas ir saistīts ar gaismu. Tas bija jāsaprot, un bija jāmāk ar to rīkoties. Pats fotografē, attīsti, kopē – par visu atbildi. Tagad ir vienkāršāk – tās ir tehnoloģijas, ko tu apgūsti, bet tur tik daudz ko izdara tavā vietā, ka tev tikai ir jāmāk atslēgt, lai tu varētu atkal dot komandas un teikt savu vārdu.
Vai, skatoties uz fotogrāfijām, varat secināt, kas ir autors – vīrietis vai sieviete?
Nekad neesmu tā pētījusi.
Kuras ir jūsu iecienītākās fotogrāfes?
Mani iedvesmo Doroteja Langa ar savu sociālo Amerikas projektu. Ļoti patīk Džūlija Mārgarita Kamerona, viņa ir tik sievišķīga un maiga. Diāna Arbusa ir satriecoša. Es neteiktu, ka dievinu Sindiju Šērmenu, bet novērtēju to, ko viņa dara. Tie ir lielie vārdi. Man patīk Inta Ruka.
Jūs esat draudzenes, vai ne?
Jā, mēs draudzējamies. Nesen ar Intu runājām, ka draugu loks mums nav plašs. Jaunībā šķiet, ka ar daudziem draudzējies, ka visi ir draugi, bet tā nav. Cilvēki savā būtībā ir diezgan rezervēti. Katram ir sava dzīve. Mums ar Intu saskan viedokļi un dzīves uztvere.
Kāda ir jūsu attieksme pret feminismu gan mākslas kontekstā, gan ārpus tā?
Katrā ziņā es esmu par sievietēm. Vīrieši reizēm dara viņām pāri. Nedomāju, ka esmu feministe un turklāt karojoša, taču ir jāatzīst, ka pasaulē lielā mērā dominē vīriešu viedoklis.
Atgriezīsimies pie jaunās izstādes. Ko jūs šoreiz gribējāt izcelt?
Fotogrāfijas muzeja direktorei Mairai Dudarevai bija doma, ka vajag parādīt kaut ko tādu, ko daudzi vēl nav redzējuši. Būs lauku tēma, mazpilsētas un tirgi, kas mani vienmēr ir interesējuši, jo tur ir redzami cilvēki un viņu izpausmes. Būs 60.–70. gadu Rīga. Kopš manas iepriekšējās lielās personālizstādes Rīgā ir pagājuši astoņpadsmit gadu un ir izaugusi paaudze, kura nezina šos darbus, tāpēc vēlējos tos eksponēt. Drusciņ būs arī Rundāle, tas ir nopietns dzīves posms – tur sāku strādāt jaunībā un esmu iemācījusies amatu.
Jaunākie izstādes darbi datēti ar 2013. gadu, tie ir cilvēki, pilsētu vērojumi, bet jauno darbu nav daudz. Ar melnbalto fotogrāfiju dažādu apstākļu dēļ iznāk nodarboties arvien mazāk. Šis gads ir tik jocīgs, visu laiku "kovids" maisās pa vidu, un tā mēs no marta strādājam, veidojot izstādi. Nevar saprast, vai kaut kas būs vai nebūs, vai ir jādara vai nav, vai ir vērts vai nav vērts. Vai tas kādu vispār interesē? Fotogrāfija ir aizgājusi dažādos virzienos.
Kuri no salīdzinoši jaunajiem pašmāju fotogrāfiem jūs uzrunā?
Man patīk, kā strādā Ieva Epnere. Patīk Vika Eksta. Viņa ir talantīga, pamatīga meitene. Patīk Kristīne Madjare. Daudzus nemaz nezinu. Brīžiem ir grūti izšķirt, kas ir tas īpašais darbā. Domai, idejai ir jābūt. Varbūt es kaut ko nesaprotu. Pieļauju, ka nesaprotu. Viss jau arī nav jāmīl, bet jebkurā gadījumā ir interesanti redzēt.
Piekrītu Andrejam Grantam, kurš ir teicis, ka mēs – klasiskās melnbaltās fotogrāfijas autori – esam kļuvuši par vēstnešiem no pagājušā gadsimta. Tagad fotogrāfija var būt viss kas – video, instalācija, tēlniecība un tā tālāk. Šķiet, ka tas, ko darām, ir ekskluzīvi – ko tu tur ņemies, un kam tas viss ir vajadzīgs. Lai gan viss jau nāk atpakaļ, tāpat kā ar vinila platēm, kas atgriežas, un būs kāds, kuru tās interesēs.
Vienu brīdi bija sajūta, ka fotofilmu industrija ir gandrīz nobeigusies. Kad gatavojos izstādei Viļņas galerijā Prospekto 2006. gadā, man pietrūka fotopapīra. Es vairs nevarēju dabūt tādu, kādu man vajadzēja. Biju pieradusi kopēt uz Agfa papīra, tas bija tāds silts, matēts, ar skaistu toni. Pēkšņi – nav vairs! Tad man Inta aizdeva papīru. Es kaut kādu arī nopirku, bet tam bija pelēks tonis, tas bija auksts, pilnīgi kaut kas cits. Industrijā bija dziļa krīze. Tagad atkal tiek ražotas fotofilmas, ķīmija, ir pieejami piederumi – viss, ko vēlies, lūdzu.
Visas fotogrāfijas, kas būs skatāmas izstādē, ir uzņemtas uz filmas. Puse darbu būs oriģinālas sudraba želatīna kopijas no mana arhīva, otra puse – no filmām ieskenētas, apstrādātas un digitāli izdrukātas fotogrāfijas. Pēdējos gados ar filmu kameru vairs neesmu aizrautīgi bildējusi – arī tāpēc, ka man ir laba digitālā kamera. Tagad filmiņas gaida laimes brīdi, kad es izvilkšu veco aparātu, – kad man atkal uznāks trakums, kāda spoža ideja mani pārņems un nespēšu no tās atteikties.
Vai daudz sanāk fotografēt ar digitālo kameru?
Pie tās pierod. Man nav profesionālās digitālās kameras. Ne es tādu pirkšu, ne es to atpelnīšu. Man ir Fuji kamera – ērta, kvalitatīva, viegla. Digitālā kamera samaitā cilvēku, tā kļūst par piezīmju grāmatiņu. Es tajā visu laiku kaut ko krāju.
Cik saprotu, jūs neesat eksponējusi darbus, kas ir uzņemti ar digitālo kameru.
Nekad. No sākuma vispār neuztvēru nopietni to aparātu, lai gan tas ir labs. Es krāju savas piezīmes. Kā man teica, esmu no krājēju un vācēju cilts.
Vai tas nozīmē, ka ar digitālo kameru fotografējat kaut ko pilnīgi citu? Vai turpināt savas iemīļotākās tēmas? Vai joprojām ejat uz tirgu?
Kopš Orbīta izdeva manu grāmatiņu Centrāltirgus (2018), uz tirgu gandrīz vairs neeju (izdevumā apkopotas 1967.–2017. gadā Rīgas Centrāltirgū uzņemtās fotogrāfijas – J. J.). Tas bija pēdējais gads, kad es uz turieni gāju, un gandrīz katru reizi kāds draudēja, ka sauks apsargus. Varētu domāt, ka es tur esmu kaut ko nozagusi. Šausmas! Nevienam vairs nepatīk, ja viņu fotografē. Es, protams, apmeklēju tirgu, skatos un kaut ko pērku, bet fotografēt tur vairs nav vēlēšanās.
Vai agrāk bija citāda attieksme un neviens jums nepievērsa uzmanību?
Jā, visi bijām vienādi, tikai nedrīkstēja fotografēt tiltus, jo tie tika uzskatīti par stratēģiskiem objektiem, – ja nu ienaidnieks ierauga kaut ko tādu, ko es, amatiere, tur esmu nofotografējusi. Tirgū viss bija mierīgi. Cilvēks bija nopircis biļetīti par savu galdu, viņš sēdēja un tirgoja ābolus, kartupeļus, sēnes vai vecas kurpes. Protams, uzbāzība nav laba lieta, bet es nekad tā neesmu rīkojusies. Tas taču iztālēm skaidrs, kuram nevajag tuvoties, un to katrs jūt.
Tagad vēl ir tā neizprotamā regula... Šajā izstādē man būs diezgan daudz fotogrāfiju, kurās ir redzami bērni. Viena daļa ir radinieki, otra daļa – pilnīgi sveši. Tas bija cits laiks, fotografēšana bija abpusējs prieks. Bērni visos laikos labprāt ir pozējuši. Nesaprotu, kā būtu jārīkojas, ja gribētu ko tādu nofotografēt mūsdienās: vai man ir jāmeklē bērna mamma, lai saņemtu rakstisku atļauju? Bet tad nekā tur vairs nav – viss jau ir beidzies, nav ne mirkļa, ne notikuma.
2002. gadā Latvijas Mākslinieku savienības galerijā notika jūsu personālizstāde Manas jaunības pilsēta. 2005. gadā apgāds Neputns izdeva fotoalbumu, kas jau ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Šie notikumi kļuva par pagrieziena punktu jūsu radošajā dzīvē.
Ko lai saka... Pirms tam es biju vienkārši muzeja fotogrāfe. Es ar prieku strādāju, jo man patīk māksla. Mans bija savs personīgais arhīvs, kas bija svarīgs man un tuvākajiem draugiem, kuri zināja, ka es to visu esmu darījusi. 2001. gadā kuratore Inese Baranovska biržas ēkā veidoja izstādi Metropole Rīga par godu pilsētas 800 gadu jubilejai. Inese zināja, ka esmu fotografējusi māksliniekus, aplūkoja manu arhīvu un iekļāva darbus šajā ekspozīcijā. Viņa redzēja, ka man ir materiāls, un viņa mani pierunāja, ka ir jārīko personālizstāde. Var teikt, ka Inese mani ir izcēlusi saulītē.
Apgāda Neputns vadītāja Laima Slava ierosināja izdot grāmatu. Atšķirībā no citiem fotogrāfiem, kuriem katrs darbs ir izteiksmīgs un īpašs pats par sevi, man ir stāsts, dokuments, kas veidojas no vairākiem attēliem. Tas ir sižets, kas izvērsts vairākos kadros. Man tā patīk. Man ir cits redzējums un cits stils. Grāmata tika veidota kā fotoalbums, kurā ir daudz darbu.
Vai jūs pašu pārsteidza rezonanse, ko pirms astoņpadsmit gadiem izraisīja izstāde Manas jaunības pilsēta?
Ļoti pārsteidza, jo ir zināms, kas pie mums tiek cienīts un vērtēts, kāda tipa māksla, kuri no tiem lieliskajiem autoriem, kurus pati visu mūžu esmu apbrīnojusi. Es labi apzinājos – ja es būtu augusi un dzīvojusi, piemēram, Lietuvā, es būtu citāds cilvēks un mans dzīves ceļš un karjera būtu pilnīgi citāda. Lietuviešiem sociālā, dokumentālā fotogrāfija ir ļoti spēcīga un visam ir vieta, bet pie mums ir iecienīts drusku cits stils – tāda tēlainība, daudznozīmīgums. Pirms gada Latvijas Fotogrāfijas muzejā Ilmāram Znotiņam bija brīnišķīga izstāde Latgales ļaudis – tajā bija reāla dzīve.
Sāku strādāt Rundāles pils muzejā 1973. gadā, tur tikko bija nodibināts muzejs un bija vajadzīgs fotolaborants. Es sapratu, ka tā ir iespēja darīt kaut ko paliekošu, iemācīties profesiju un nodarboties ar to, kas man patīk. Neviens mani netraucēja – visu laiku turpināju fotografēt un krāju darbus savā lādītē. Piedalījos amatierizstādēs, vienā otrā žurnālā bija publikācijas. Laika gaitā pārliecinājos, ka man nav tas stils, kas šeit ir iecienīts, un nevajag par to uztraukties. Tāpēc man bija pārsteigums un bija patīkami, ka mani atzīst un saprot, ka vērtība ir ne tikai skaistiem portretiem. Saprot, ka arī mūsu reālā dzīve ir svarīga. Man tā ir svarīga.
Vai var teikt, ka esat pieradusi skatīties uz dzīvi caur objektīvu?
Es visu ko redzu. Darbs Rundālē man daudz ko iemācīja – pamatā tā bija restaurācijas fotogrāfija. Pilī sākās restaurācija, bija izpētes darbs un ekspedīcijas, bija jāsakārto arhīvs, jādokumentē pils stāvoklis, jāiemūžina gan ēkas, gan mākslas priekšmetu restaurācijas process, jāsagatavo fotomateriāli izstādēm. Tas ir specifisks, tehnisks darbs, kas ļoti daudz noņem no radošā, jo tā ir absolūti pretēja pieeja – ir jāpilda konkrēts uzdevums.
Radošs darbs ir pilnīgi kaut kas cits. Ja man patīk migliņas, nu tad, mīļais cilvēk, kāda tur migliņa, ja vajag skaidrību. Ja ir krakelūrs gleznai, ja ir kāds plīsums, ja porcelāna vāze ir sadauzīta, ja koks ir ķirmju izgrauzts, attēlā ir skaidri jāparāda šie bojājumi. Nekādas migliņas!
Atceros, gatavojoties kārtējai izstādei un vācot materiālus, mēs ar Imantu Lancmani bijām atbraukuši uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Es tur fondos iekārtoju improvizētu fotosalonu, uzlieku fonu, gaismas. Ienāk Lancmanis, skatās un saka: "Ko jūs te darāt?! Te nav nekāds mākslas foto!" Es šausmīgi apvainojos... Bet nu taisnība... Šajā darbā ir jābūt precizitātei.
Vai jūs ar telefonu kaut ko bildējat?
Jā. Tukšo Rīgu. Tā Rīga ir kaut kas satriecošs. Visi tie saukļi, uzraksti, tendences un strāvas. Vienu brīdi pandēmijas laikā uz afišu stabiem bija plakāti ar uzrakstiem "Pasargā sevi" un viss pārējais – mājas, divi metri, elkoņi... Lai to piefiksētu, nav vajadzīgs fotoaparāts. Telefons kļūst par atmiņu un piezīmju grāmatiņu. Jānis Deinats pavasarī sāka veidot sēriju Fotografēju attālināti un rādīja darbus feisbukā. Andrejam Strokinam ir projekts, kurā viņš dokumentē Covid-19 ietekmi uz vidi un pilsētu. Es vairs neko tādu speciāli nedaru. Ja lēnā garā izdomāju, ko gribu darīt, eju un daru.
1995. gadā mēs ar mākslas zinātnieci Daci Lambergu nolēmām doties autobusa ceļojumā Klasiskā Itālija. Nu taču ir jāredz tā Itālija vienreiz mūžā, citādi tikai grāmatās skaties sliktas reprodukcijas. Tas bija lieliski, kaut gan autobusa ceļojums ir nogurdinošs. Astoņas stundas autobusam ir jāstāv, no rīta pamostos, skatos – autobusa logi ir aprasojuši un blakus cits autobuss ir piestājis. Norasojis logs – tas jau ir romantiski un skaisti. Tur vēl krāsu salikums – tam otrajam autobusam bija zilas sānu joslas, augšā zaļa lapotne, saules mirdzums. Man tas bija jānofotografē – tas vēl bija ar filmu aparātu. Tā es sāku krāt dažādas ūdens izpausmes.
Mēs bijām Venēcijā, aizbraucām uz Burāno salu – tur sapratu, ka gribētu gleznot. Tur ir neticami daudz krāsu. Atspulgi, ūdens mirdzums un pavisam citāda gaisma, kas visu laiku mainās. Vispirms tā ir pērļaina, pēc tam uznāk mākonītis un nolīst – tā tas viss krāsojas. Uztaisīju ūdens sēriju.
Es kaut ko ieraugu un saprotu, ka man tas ir jādara. Tas ne uz vienu neattiecas, un tas nekas arī nav. Nevar zināt, vai tas ir labs vai nav labs. Tas ir process. Man ir interesanti.
Vai esat kādreiz taisījusi selfiju?
Nu laikam divus. Cenšos to nedarīt. Labi zinu, pēc kā es izskatos. Nē, man nav tādas aizraušanās. Lai gan pašportretu laiku pa laikam ir vērts uztaisīt. Neesmu liela selfiju piekritēja. Kaut kad sanatorijā uztaisīju vienu... Tas bija iespaidīgi. Labāk neredzēt. To taču jūs nerakstīsiet?!
Vai gadu gaitā jums ir kļuvis skaidrs, kā notiek dabiskā atlase – kas tajā visā milzīgajā kadru daudzumā ir paliekoša vērtība? Kas ir mākslas darbs, un kas – nav? Ko ir vērts rādīt citiem, un ko labāk nerādīt nevienam?
Ir lietas, kuras ir skaidras uzreiz. Es zinu, ka tas man ir labs darbs, un neviens mani nepārliecinās, ka tas ir slikts. Arī jaunībā zināju – šī man ir laba bilde. Bet nekad neesmu cīnījusies... Fotoklubā bija pieņemts kritizēt: "Kas tev tur ir? Tas ir jānogriež, šis ir jānokadrē!" Tur jau nebija nekādas analīzes. Jaunībā cilvēks iet uz klubu un mēģina ar savām bildītēm piedalīties, ienākt. Viņam bieži vien mēģina iestāstīt, cik tas viss ir nepareizi.
Mums bija kvartāla atskaites izstādes, visi klubā kaut ko fotografēja, pēc tam bija jāparāda, ko esam sasnieguši. Ja darbus vērtēja Egons Spuris, viņš katru fotogrāfiju analizēja. Tam bija milzīga nozīme, tad cilvēks saprata, kas tur nav labi, kas ir nepareizi kompozicionāli vai tehniski – vai viņš ir nepareizi nokopējis vai nepareizi izmantojis gaismu. Tu saproti savas kļūdas un zini, kas ir jālabo. Ja tikai saka: "Ir jādara šādi", iestājas apjukums. Tas ir, kā mums tagad pavēl: "Sēdiet mājās un, dieva dēļ, nekustieties, sastingstiet." Es saprotu – tas nav pareizi, un dodos ārā staigāt.
Tā ir arī ar bildēm – to, kas ir labs, es nolieku. Ja kaut kas ir slikts, ar laiku pats ieraugi, ka tur kaut kas ir nepareizi. Vislabāk kļūdas ir redzamas, kad darbi ir izlikti pie sienas un uz tiem var paskatīties no malas.
Neņemos spriest, kas ir mākslas darbs. Tas nav mans uzdevums, par to lai spriež gudri mākslas zinātnieki. Kas ir fotoalbums Manas jaunības pilsēta? Tas ir dokuments, kurā ir fiksēts laiks. Vai laiks ir māksla? Nezinu. Tas ir kaut kas tāds, ko es daru un kas man ir svarīgs.
Vai jums ir bijusi misijas apziņa?
Tas, ko daru, man vienmēr ir bijis svarīgi. Es saprotu mirkļa svarīgumu. Darbs Rundālē man ir palīdzējis saprast, cik svarīgi ir dokumentēt. Tur sapratu, ka tas, ko daru, ir pareizi. Viss taču mainās – vide, telpa, stils, mode. Mēs paši maināmies, mūsu uzskati. Mēs kaut ko pārvērtējam. Ja man kaut kas šķiet svarīgs, es to fotografēju.
Vai tas jums šķiet svarīgs, jo var izzust?
Jā, šis ir viens no iemesliem. Kā pierādījies, koka mājiņas pazūd. Vēl neesmu aizgājusi apskatīties Kapseļu ielā – Inta Ruka man teica, ka viena mājiņa ar tornīti tur ir nojaukta, es vēl pavasarī safotografēju to no visām pusēm. Man tā šķita interesanta, romantiska, tur blakus bija burvīgs ziedošs dārzs. Izrādās, mājiņas vairs nav. Kas nāk vietā? Kaut kas stilizēts, betons, paneļi. Arhitektūra ir māksla, tas ir paliekošs, dzīvo un ieņem savu vietu. Man šķiet svarīgi to dokumentēt.
Vai jums bieži ir sajūta, ka fiksējat aizejošu natūru?
Iespējams, jā. Kāpēc gan citādi es to būtu darījusi? Vēl mani interesē dažādas noskaņas. Varbūt manas dabas dēļ man patīk migliņa, mitrums, gaismas atstarojums, spīdums – viss, kas dzīvo.
Vai jūs piemeklē nostalģiskas jūtas, kad šķirstāt savu arhīvu?
Nē. Tur jau neko nevar atgriezt. Tas ir pagājis. Tas, kas ir labi izdarīts, ir ieguvis savu vērtību. Es par to neskumstu, bija ļoti jauki. Tagad arī nav ne vainas. Man ir interesanti. Tagad it citādi. Ar vecumu cilvēks spēj novērtēt citas lietas un citādi uz daudz ko paskatīties.
Vai jums ir svarīgi, lai jūsu darbus ieraudzītu jaunieši?
Izrādās, ir jaunieši, kuriem patīk un interesē tas, ko es daru. Varbūt viņu uzmanību piesaista tas, ka fotogrāfijās ir jūtama cilvēka brīvības izpausme. Man ir grūti par to spriest. Kā es teicu Fotogrāfijas muzeja vadītājai – diez vai man būs vēl kāda izstāde, un vai vispār ir vērts. Tas prasa pārāk daudz enerģijas un pūļu, arī līdzekļi ir vajadzīgi. Nezinu, vai tam ir kāds segums. Es piekritu muzeja piedāvājumam rīkot izstādi, jo nezinu, vai vēl saņemšos uz kaut ko tādu. Tad būs jādzīvo līdz simt gadiem.
Kāpēc ne?!
Jā, mana māsa grib dzīvot pāri simtam. Lai viņai izdodas! Ja cilvēks nedara pāri citiem un sev, viņam ir iespējas dzīvot ilgāk. Mēs daudz kam ļaujamies un bieži vien nodarām sev pāri.
Jūsos ir jūtama liela interese dzīvot un mīlestība pret dzīvi.
Esmu ziņkārīga. Mani interesē, kas vēl būs, kas notiks. Man patīk dzīvot, strādāt, kaut ko darīt.
Kopš 1995. gada esat fotodokumentācijas pedagoģe Rīgas Celtniecības koledžā. Vai šis darbs sniedz gandarījumu?
Koledžā ir restaurācijas katedra, es mācu restaurācijas fotogrāfiju. Darbs palīdz būt formā, tur tomēr ir daudz jaunu cilvēku. Viņi ir gudri, tā ir cita paaudze, kurai ir cits skats uz dzīvi. Saprotu, ka visi grib redzēt jaunas sejas, bet ir lietas, kuras varu topošajiem restauratoriem iemācīt. Viņiem obligātais priekšmets ir fotodokumentācija. Liela daļa aiziet strādāt uz muzejiem.
Šogad esat izmēģinājusi kaut ko nebijušu – piedalījāties festivāla Homo Novus izrādē Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Pastāstiet, lūdzu, par šo pieredzi!
Mani uzaicināja Santa Remere. Sākotnēji viņa bija uzrunājusi Intu Ruku, bet Inta atteicās. Es arī mēģināju atteikties visādos veidos, bet pēc tam sapratu – šī ir iespēja pārliecināties, vai mana atmiņa vēl joprojām spēj darīt kaut ko jaunu. Šajā gadījumā es nedomāju ne par teātri, ne par pašizpausmi, bet par savas atmiņas spējām. Nav noslēpums, ka atmiņā ir zudumi, ar laiku tā sāk izspēlēt visādus jokus, sliktus jokus. Cilvēks kaut ko aizmirst, kļūst izklaidīgs, un tas ir briesmīgi.
Es pie sevis nodomāju: esmu viena, man nav pārāk daudz pienākumu, esmu brīva Latvijas pensionāre, un, ja ir šāda iespēja, man ir jāpārliecinās, vai spēju kaut ko tādu izdarīt. Šķita, ka tas nav reāli un nevarēšu iemācīties no galvas pietiekami garu tekstu, kas pusstundu ir jāstāsta vārds vārdā. Tas bija eksperiments. Izrādās, to var izdarīt. Ir svarīgi pārbaudīt sevi.
Šajā "dzīvo grāmatu bibliotēkā" jūs bijāt Tūves Jānsones Murmulis, kas mīlēja klusumu. Kāpēc izvēlējāties šo stāstu?
Katrs izrādes dalībnieks pats varēja izvēlēties sev tuvāko literāro fragmentu. Vispirms domāju par Reju Bredberiju un Hulio Kortāsaru, bet tomēr paliku pie Tūves Jānsones. Viņas stāstā ir tik daudz cilvēcīguma, tajā ir visas mūsu vājības, ilgas, nevarēšana atteikt, nespēja dzīvot bez sabiedrības un vienlaikus vēlēšanās no visa tā norobežoties. Pusstundā varēju izstāstīt apmēram divas trešdaļas stāsta, bet es to gribu iemācīties līdz galam.
Klausītājs, izvēloties grāmatu, nezināja, ar ko viņš satiksies. Tā bija tikšanās viens pret vienu. Man bibliotēkā bija brīnišķīga vieta Kenedija lasītavā, no tās paveras Rīgas panorāma. Klausītāji bija dažādi. Piemēram, viena dāma nezināja, kā viņai būtu jāizpaužas man līdzi. Viņa bija enerģiska un klausoties gribēja attīstīt savas idejas, viņa man kaut ko rādīja pa logu, teica, ka varētu rīkot šādu izrādi savā kolektīvā... Es turpināju stāstīt. Pēkšņi ieraudzīju varavīksni un teicu – tagad mums ir jānofotografē varavīksne. Savukārt cita klausītāja bija atnākusi ar pārākuma sajūtu, kas bija jūtama viņas attieksmē. Kas man? Esmu iemācījusies tekstu, un beidzot man ir pārliecība, ka es tiešām labi to zinu. Tieši tad, kad tu domā, ka viss tā gludi iet, attopies, ka esi izlaidis divas rindkopas. Process ir ļoti interesants.
Man bija patīkams pārsteigums: es gaidīju klausītāju, un ienāca Ieva Astahovska (mākslas zinātniece un kuratore – J. J.). Tas bija aizkustinoši. Ar Ievu gan mēs uztaisījām selfiju.
Visu mūžu esat dziedājusi korī. Kādu lomu jūsu dzīvē spēlē mūzika?
Dziedāju no agras bērnības līdz 2018. gadam. Kā pati smejos, vairs nav ne balss, ne kora – tikai atmiņas. Mana mammīte bija dziedātāja, viņai bija skaista balss. Šodien radio dzirdēju, kā Čečilia Bartoli dzied āriju no Hendeļa Rinaldo, tā bija viena no mammītes iemīļotākajām ārijām – viņa staigāja pa māju un trallināja. Pēc vairogdziedzera operācijas viņa pārstāja dziedāt. Mammai bija teiciens: dziedoši cilvēki ir labi, viņu vidū nav ļaunu cilvēku. Mēs visi ģimenē esam muzikāli. Dziedāšana ir iespēja būt kopā ar citiem, tā mūs vieno.
Dziedāju skolas korī, Rundāles vietējā korī, korī Skaņupe, Līgo un Lattelekom korī. Pēdējais kolektīvs, kurā nodziedāju desmit gadu, bija Jubilate. Diriģenti grib, lai dziedātāji būtu jauni un skaisti un mācētu lasīt no lapas. Nereti tiek doti mājieni, ka tiem vecajiem ir jāprot laikus aiziet – var taču iet uz kādu senioru kori! Es izlikos to nedzirdam. Es domāju: visu mūžu esmu dziedājusi, man gribas nodziedāt Dziesmu svētkus, un tad varu iet mierīgi. Tie bija brīnišķīgi svētki. Skaists nobeigums. Lai jaunie dzied! Pateicoties korim, esmu bijusi daudzviet pasaulē, pat Amerikā.
Kādu mūziku tagad klausāties? Jūs man nesen teicāt, ka jums patīk Bahs un Mocarts, bet no Bēthovena ilgu laiku ir bijis bail.
Jaunībā Bēthovens man likās par traku. Šķita, ka es viņu nesaprotu, viņš ir pārāk grandiozs. Mans brālis mācījās konservatorijā, viņš spēlēja fagotu. Reiz viņš atnesa mājās Penderecka plati – kas tas tāds?! Sākumā nevarēju viņu saprast. Kad ieklausies, sāk patikt. Vajag mēģināt saprast. Pagājušajā gadā klausījos, kā Reinis Zariņš spēlē Bēthovenu, un tas bija apbrīnojami. Man patīk džezs un opera, varbūt operete mazāk.
Vai fotogrāfijai ir jābūt emocionālai?
Es, būdams emocionāls cilvēks, domāju, ka jā. Darbam ir jāuzrunā. Kā tad savādāk?
Kas jūs pašu aizkustina?
Cilvēks. Daba. Drīz uzsnigs, uzreiz būs citāda gaisma. Atveras acis, cilvēks sāk elpot, redzēt, sapņot, domāt. Man patīk laiks pavasarī, kad atgriežas putni. Tagad ir kaijas, vārnas, zīlītes, zvirbulīši, kāds meža strazds reizēm parādās, bet nav dziesmu. Kad pavasaris nāk, debesis piepildās – kā var būt vienaldzīgs pret to? Atmoda, viss sākas no jauna. Šķiet, viss atkal ir iespējams, tūlīt būs. Nāk asni, pumpuri, krāsas, skaņas. Tas viss saviļņo.
Māra Brašmane
Personālizstāde Atskatoties
Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 31. janvārim
