Pašlaik muzejā Rīgas birža tiek iekārtota starptautiska mākslas izstāde Stikla balss. Sadarbība. Tās atvēršanas datums pandēmijas apstākļos nav zināms. Ekspozīcijas nosaukums ļauj noprast, ka izstādītajos darbos tiek izvaicātas stikla materiāla robežas, un svarīgi, ka darbi ir tapuši sadarbības rezultātā. Sadarbojoties ar citu nozaru profesionāļiem – zinātniekiem, antropologiem, komponistiem, vēsturniekiem, fotogrāfiem, tradicionālās mākslas meistariem un ekstrēmā sporta pārstāvjiem –, divpadsmit starptautiski nozīmīgu stikla mākslinieku no ASV, Japānas, Indijas, Ķīnas, Dienvidkorejas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas ir apvienojušies kopējā redzējumā.
Vienu no interesantākajiem izstādes darbiem ir radījis stikla mākslinieks Kārlis Bogustovs – viņš ir izveidojis projektu Stikls un skeitbords sadarbībā ar Rīgas skeitborda kopienu (Madars Apse, Veiko Sakari Leskinens, Roberts Krūms, Rūdolfs Rorbahs, Fricis Štrauss, Artūrs Nesaule, Niklāvs Vētra, Linards Vīksniņš, Kaspars Gobiņš, Nauris Kazaks, Dmitrijs Čļenovs, Roberts Potašs, Marks Voroņenko, Rūdolfs Henčels, Edvards Gabarajevs, Treviss Adamss, Artūrs Pavlovs).
Projektā mākslinieks savieno šķietami nesavienojamo – stikla mākslu ar skeitbordu. Izstāžu zālē novietots minimālistisks, raupjš, vietām ieplīsis, nedaudz apbružāts, matēts stikla klucis, un, kā var spriest no fotogrāfijām, to tādu apstrādājuši tieši skeitbordisti, tam neskaitāmas reizes lēkājot pāri un uzlecot virsū. Liels ir mans pārsteigums, kad uzzinu, ka šo projektu modificētā veidā Kārlis iecerējis izvietot vairākās Rīgas vietās un sākt viņš nolēmis tieši ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Tāpēc šajā sarunā pievēršamies mākslai un Rīgas pilsētvidei no skeitborda komūnas skatpunkta.
Kāpēc par savu materiālu esi izvēlējies stiklu? Kuras stikla īpašības tevi visvairāk uzrunā?
Stikls ir ļoti sens materiāls. Tā izcelsme nav zināma, pirmie iegūšanas datējumi ir meklējami aptuveni pirms četriem tūkstošiem gadu, bet dabīgi veidojušies stiklam līdzīgi materiāli, piemēram, moldavīts, uz zemes esot jau miljoniem gadu. Viscaur vēsturei stikls ir bijis cilvēku dzīvē neaizstājams materiāls un ir palīdzējis mūsu attīstībā. Mani aizrauj doma, ka arī mūsdienās tas tiek dēvēts par nākotnes materiālu. Stikls nenoveco, tas iet roku rokā ar laiku un tehnoloģiskajām iespējām.
Iedomāsimies, piemēram, saules paneļus, kas tiek iestrādāti logos, vai to, ka viss kļūst aizvien skārienjutīgāks. Stikls ir cieši saistīts ar jaunajām tehnoloģijām, piemēram, ir pieejami papīra plānuma stikli, kas lokās, un tas tiešām ir stikls, nevis organiskais stikls. No stikla veido grīdu tiltiem un baseiniem, kas atrodas cilvēkiem virs galvas. Tehnoloģijas attīstās, un līdzi tam arī stikls kā viens no materiāliem. Man patīk, ka tas izskatās viegls un caurspīdīgs, bet tikpat labi var svērt tonnu. Tās ir dažādas pretrunas, ar kurām es kā mākslinieks varu spēlēties. Ja runājam par amatniecisko procesu, stikls pieprasa pacietību, neļauj būt paviršam. Šis materiāls procesā parāda savu ceļu, ne vienmēr es to varu kontrolēt.
Kā izlēmi studēt stikla mākslu?
Divus gadus stājos Latvijas Mākslas akadēmijā tēlniekos, man neveicās, un es izdomāju, ka varbūt man to nemaz nevajag. Pēc tam uzreiz iestājos Stikla mākslas nodaļā, kur pabeidzu gan bakalaura, gan maģistra studijas. Stikls ir ārkārtīgi sarežģīts materiāls. Katru materiālu varētu pētīt padziļināti, bet, piemēram, nonākot pie kokmateriāla, es sajūtu, ka man ar to ir daudz vieglāk apieties, tam nepiemīt stikla trauslums un traumatisms.
Kuru stikla mākslinieku darbībai tu seko?
Man patīk, kā strādā Beļģijā dzīvojošais amerikāņu mākslinieks Džons Morans. No karstā stikla viņš atveido dažādus cilvēkus un mākslā izmanto popkultūras tēmas, akcentējot to tumšās puses. Man patīk, kā viņš izmanto materiālu – brutāli un robusti. Par vienu no izcilākajiem karstā stikla meistariem uzskatu Martinu Janecki no Čehijas. Brits Denijs Leins ir viens no labākajiem stikla slāņu tehnikas ekspertiem, kam veiksmīgi izdodas strādāt ar lielām formām. Dāņu mākslinieks un arhitekts Ūlafurs Eliasons savā daiļradē regulāri izmanto stiklu un gaismu. Viņa darbos var novērot veiksmīgu mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu.
Kāpēc tu redzi savu ideju realizāciju tieši stiklā?
Sākotnēji biju naivs – man šķita, ka ir jārada vienkārši skaistas lietas, kas runā pašas par sevi. Pēc tam es to informāciju sagremoju un aizdomājos, ko darīt tālāk. Sāku studēt Mākslas akadēmijā ar lielu cītību, kļuvu par pilna laika studentu. Tas nebija man raksturīgi, jo agrāk visu savu laiku biju veltījis skeitbordam, jaunā radošā vide mani patiesi iedvesmoja. Labu laiku pētīju stiklu caur amatnieciskās meistarības perspektīvu un tādā veidā labi iepazinu materiālu. Pirmā bakalaura kursa beigās man radās ideja par skeitbordu un stiklu, un tā palīdzēja ieraudzīt citu pieeju stiklam arī turpmākajos darbos. Tagad, paredzot jauna mākslas darba izveidi, apsveru vairāku mediju iesaistīšanu arī tad, kad runa ir par stikla mākslu.
Spriežot pēc taviem projektiem, tevi interesē skeitborda un stikla mākslas savienošana.
Stikls ir tik ikdienišķs materiāls, ka ne vienmēr tajā ir viegli saskatīt mākslas darba potenciālu. Tāpat arī skeitbordu, ko arvien biežāk sastopam pilsētvidē, no pirmā acu uzmetiena nereti neuztveram kā kaut ko īpašu. Ja šīs šķietami ierastās parādības apvieno, tās var pavērt plašu radošās izpausmes lauku. Stikls palīdz izcelt skrituļdēļu manevru veikšanu ar papildu asumu, tas piešķir stiklam jaunu skatījumu, paplašina tā pielietojumu.
Varu droši apgalvot, ka meistarība skeitbordā prasa lielu sagatavotību un, novietojot izpildītāju šādā jaunā vidē, tiek sniegta iespēja paskatīties uz šo materiālu no jauna, varbūt vairāk to novērtēt – un otrādi. Esmu sajūsmā par fotogrāfijām un videomateriāliem, kas laika gaitā ir tapuši. Tiem ir potenciāls papildināt bagāto skeitborda vēstures arhīvu.
Es gribēju tevi aicināt uz šo sarunu tieši konkrētā projekta – Stikla skeitbords – dēļ. Pastāsti, kā tu nonāci pie tā.
Patiesībā es vispār iesaistījos mākslā tāpēc, ka vēlējos saistīt savu lielāko aizraušanos skeitbordu ar mākslu – izgatavot objektus, kas mijiedarbojas ar šo disciplīnu. Vēlējos pamēģināt, vai ar stiklu var kaut ko tādu izdarīt. Tiklīdz biju apguvis krāvumu tehniku, kurā kārto stikla slāņus, uzreiz to gribēju izdarīt. Sākotnēji veidoju primitīvas trijstūra un četrstūra figūras. Pēc tam piesaistīju palīgā savus draugus Maksimu Feofilovu un Kristapu Dzeni, kopā mēs nodevāmies stikla izpētei, radot asa sižeta stikla un skeitborda performances īsfilmu. Šie spontānie procesi lika domāt, kas tas īsti ir, kāpēc tas ir nepieciešams un kā to pasniegt skatītājam.
Kas tas īsti ir, un kāpēc tas ir nepieciešams?
Man prātā ir vairāki virzieni, kuros šī ideja varētu attīstīties. Viens no tiem ir vides dizaina virziens – šo objektu varētu novietot pilsētvidē, tas būtu funkcionāls, izturīgs objekts, kas pierādītu, ka skeitbords ir nozīmīga un papildinoša pilsētvides sastāvdaļa. Skeitbords nav jāpastumj malā, tā ir pilsētas daļa. Lai to izdarītu, no vienas puses, ir jāaudzina pati komūna, dodot mums vietu pilsētvidē un tādējādi parādot, ka sabiedrība mūs pieņem. No otras puses, tas dotu arī sabiedrībai iespēju veidot dialogu ar mūsu komūnu. Jāpiemin, ka šajā virzienā tiek pētīti veidi, kā stiklu padarīt izturīgu un skeitbordam drošu – tādu, par kuru varu uzņemties atbildību.
Otrs man tuvs virziens, ar ko sāku nodarboties 2014. gada videoperformancē (informācija: karlisbogustovs.com), ir radīt objektu, kas prasa milzīgu darbu, bet pēc tam procesa laikā to iznīcināt. Manuprāt, tā ir burvīga mūsdienu pasaules metafora – mēs tik daudz radām, lai pēc tam ar vieglu roku to iznīcinātu. Šajā gadījumā performance var ilgt nepilnu stundu vai līdz brīdim, kad stikla objekti ir sadalījušies līdz neizmantojamam stāvoklim. Šādu procesu ir vēlams iemūžināt, jo bieži pati esence atrodas kādā fotogrāfijā vai videoierakstā. Tas mani ir uzvedinājis uz daudzkadru videokameru iesaistīšanu, ko retos gadījumos ir bijusi iespēja izmantot (skatāms Stikla skeitborda 2017. gada projektā).
Trešais virziens ir – ja ir iespēja un varu to atļauties – novietot šo stikla fragmentu brīvi pieejamu un nepieskatītu, ļaujot videi piedalīties tā turpmākajā veidošanā. Veiksmīgākais piemērs ir 2018. gada Stikla skeitborda projekts, kurā es kopā ar Robertu Krūmu iebetonēju sakausētu stikla fragmentu un atstāju to nomaļā, brīvi pieejamā teritorijā nepieskatītu uz gadu. Ņemot vērā agrāko pieredzi, paredzēju šim darbam dažas dienas ilgu mūžu, bet tas netika sasists visu tā atrašanās laiku, tikai uz beigām kāds pamanījās to aprakstīt ar neveiksmīgiem tekstiem. Padzirdējis baumas par tolaik paredzamo teritorijas nojaukšanu, izkalu no betona savu stikla fragmentu, un vēlāk tas piedalījās izstādē Tēlniecība. Objekts, kas pērn norisinājās Kuldīgā. Jāpiemin, ka šis virziens piedāvā man visdziļāko stikla izturības izpēti.
Ko dod šis pilsētvidē it kā pavisam minimālistiskais, gandrīz nepamanāmais objekts?
Šīs formas paver daudz iespēju mūsu komūnai. Mēs pilsētvidē novērtējam vismazāko reljefu, vismazākās izmaiņas ceļos, kuras ikdienā cilvēki nepamana. Mēs uz pilsētu skatāmies pilnīgi citādi. Mūsu paaudzei ir gods redzēt, cik ļoti pilsēta mainās uz labo pusi, kā pilsēta attīstās. Taču man nepatīk, ka vēl joprojām izmanto veco bruģi ar lielajām rievām. Segums ir svarīgs ne tikai mums. Patiesībā ir tik maz vietu, kur var braukt uz priekšu un priecāties, cik labi iet uz priekšu. Vislabākie rajoni – no mūsu skatpunkta – ir centrs un Pārdaugava.
Rīgas reljefs ir plakans, tas arī ietekmē arhitektūru, rezultātā biežāk tiek mazināta urbānās vides dažādība un speciālie risinājumi konkrētajās situācijās, kas var sniegt skeitbordam draudzīgu formu. Es dodu priekšroku vietām, kuras atrodas tālāk no intensīvas satiksmes, man patīk plašas un apzaļumotas vietas. Tādu Rīgā ir daudz, tikai retāk tajās ir padomāts par urbāno sporta veidu aktivitātēm.
Minēji, ka jūs redzat pilsētu citādi.
Skeitbordistiem pilsētā ir savas personalizētās kartes, ar kurām mēs dalāmies savā starpā. Iecienītās vietas ir pilsētas veidotāju rokās, tās var nojaukt, izmainīt ar mazām niansēm, kuras cilvēks ārpus mūsu loka nemaz nemanīs. Laimīgi ir tie brīži, kad pilsētas attīstības rezultātā vai tīri nejauši tiek atklāts kas jauns – kāda jauna ietve, marga, apmale, kas atbilst visiem kritērijiem, lai labi pavadītu laiku ar skrituļdēli.
Tagad savu skeitborda prasmi saistu ar labi pavadītu laiku, krietni retāk pielaižu sevi pie tik riskantiem manevriem kā agrāk. Augsta pilotāža prasa pilnīgu nodošanos skeitbordam un fizisko sagatavotību, kam nevaru veltīt tik daudz laika, cik agrāk bija iespējams.
Pēdējos gadus kopā ar saviem domubiedriem biju "iesūnojis" centra teritorijā pie ugunsdzēsības depo blakus Skonto hallei, šeit arī ir notikusi lielākā daļa Stikla skeitborda projektu un ne tikai. Šeit mēs nejauši kļuvām par haotisku komūnu, kur, pašu vajadzību vadīti, veidojām savus vides objektus. Ir pagājuši desmit gadi, kopš atklājām šo teritoriju, un pēdējos piecus gadus jau bijām kļuvuši par sava veida apsaimniekotājiem, bet tieši šajā rudenī tikām no turienes padzīti pa īstam. Tagad tur vairs nav kur atgriezties – perfektā betona grīda ir izrauta, un ceļamkrāni cītīgi dzen pamatus jaunajam biznesa centram.
Bērnībā, kad bija ļoti svarīgi iekarot pilsētas ielas, bieži saskāros ar negatīvu iedzīvotāju attieksmi. Bija daudz konfliktu, domstarpību un regulāru draudu no garāmgājējiem, jo sevišķi apsargiem. Tas likās dabiski un nemaināmi, bet ar laiku situācija strauji uzlabojās. Jābūt pacietīgiem. Lēnā garā, pateicoties izglītojošām sarunām un šāda veida pilsētvides projektiem, attieksme mainās.
Saprotu, ka tavs nākotnes mērķis ir novietot šāda veida objektu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja laukumā, kur ir sastopami daudzi skeitbordisti.
Idejai kaut kādā mērā palīdzēja tracis, kas izcēlās, kad viens no skeitbordistiem ielēca pie muzeja esošajā stikla bedrē un sasita vienu stikla aizsargslāni.
Par to vēstīja daudzi mediji, arī dzeltenā prese. Atceroties šo atgadījumu, mēs saskatījām iespēju piedāvāt skeitbordam paredzētos stiklu saturošos objektus kā risinājumu. Iespējams, šī ideja būtu solis uz priekšu, lai atrisinātu šāda veida problēmas, kā arī uzlabotu attiecības starp iedzīvotājiem un skeitborda komūnu.
Vienu dienu mūsu "spotā" satiku Madaru Apsi, kurš bija redzējis un izmēģinājis manis veidoto stikla objektu. Viņš mani iedrošināja un atbalstīja idejas attīstību, kā arī ieteica novietot stikla moduli pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Tajā brīdī man tas likās neiespējami – kurš gan mums ļautu to tur vispār novietot? Man bija priekšstats par muzeju kā ļoti konservatīvu iestādi. Mēs devāmies pie LNMM direktores Māras Lāces, un es biju pārsteigts, cik atvērta viņa bija projekta īstenošanai. Mūs interesē LNMM laukums, jo Rīgas pilsētvidē reti ir pieejamas tādas vietas, kur tik lielā apjomā būtu brīvs laukums ar labu segumu. Vēl viena tāda vieta ir Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Mēs izveidojām projektu, taču tas izrādījās krietni sarežģītāk, nekā es biju iztēlojies. Projekts ir jāsaskaņo septiņās instancēs – sākot ar Aizsardzības ministriju un beidzot ar Īpašuma departamentu. Skaidrs, ka šī ir pirmā tāda veida iniciatīva. Šī ir mūsu dāvana Rīgas pilsētvidei, un ceram, ka drīzumā projekts tiešām varētu tikt īstenots.
Pastāsti par projekta vizualitāti. Vai tā ir pakārtota funkcijai, vai tu arī esi no kā īpaši iedvesmojies?
Šim konkrētajam projektam esmu izgatavojis un paredzējis novietot divus vides objektus, kas novirzīs skeitbordistus no tiem neparedzētām manevru izpildes vietām. Šobrīd laukumā ir perfekts segums, taču pārējie piederošie objekti nav paredzēti skeitbordam. Piemēram, soliņu ar speciāli izgatavotu granīta virsmu ir plānots novietot uz plašās Elizabetes ielas ietves, kur tas vismazāk traucē gājēju plūsmai un novirza skeitbordistus no koka soliņa laukuma centrā.
Galvenais objekts – pusrampa – ir manis ilgi izsapņota forma, kuru vēlos realizēt stiklā. Tā ir nepilnus divus metrus augsta un divus ar pusi metrus plata liekta forma, kas paver plašu izpausmes spektru gan iesācējiem, gan meistariem. Par vizuālo noformējumu runājot, esmu diezgan iegrožots savā tehnikā, jo izmantoju lietotu logu stiklu. Šī daļēji eksperimentālā tehnika, kurā es sakausēju stikla slāņus vienā modulī, ļauj man strādāt tikai ar plakanām formām. Risks jau ir pietiekami liels un dārgs, tāpēc nevaru tam atvēlēt vietu formas izaicinājumos.
Lielākais darbs šajā projektā ir sagatavot stiklu pusrampai, jo šeit tas ir paredzēts vērienīgā apjomā. Materiāli, kā metāls, betons un granīts, pielāgojas stiklam, saplūstot ar to un papildinot sarežģītāk risināmās formas. Šajā projektā ir nācies arī pielāgoties videi un to pārvaldošajām institūcijām. Piemēram, objektiem bija ļoti grūti atrast piemērotu vietu, kur tie nebūtu pretrunā ar daudziem jau esošiem aspektiem. Tā ir centrāla teritorija, līdz ar to pieprasīta gan no apmeklētāju, gan apsaimniekotāju puses. Teritorijas plānā ir daudzi ikdienā neredzami komunikāciju vadi – tas viss ir jāņem vērā. Šī vieta ir arī kulturāli nozīmīga. Tāpēc, respektējot nesen uzbūvēto laukumu un tam piederošās ēkas, izvēlējos piedāvāt lakoniskus objektus, tādus, kas ir vizuāli baudāmi, bet nenoēd apkārtni.
Arī Latvijas Nacionālā bibliotēka ir šāda veida kultūras objekts, pie kura bieži ir manāmi skeitbordisti. Kāds ir stāsts par bibliotēku?
Kad bibliotēku atklāja, mums atļāva tur braukāties. Rezultātā tika sadauzītas margas un saplaisāja granīta apmales, vietām ielūza ietves. Taču gribu uzsvērt, ka skeitbordists ar savu svaru un dēli nevar izdarīt šādus bojājumus. Pilsētvidē nevar likt tik trauslas lietas, kaut kas līdz galam tur nebija nostrādāts. Tomēr skeitborda komūna ar Madaru Apsi priekšgalā atrada sponsorus un noorganizēja ziedojumu vākšanas kampaņu. Sākās arī labošanas darbi, bet daudzās apmalēs ielaida gropes, tas nozīmē, ka mūsu iespējas izpildīt manevrus krietni saruka.
Kā tu kopumā vērtē Rīgas pilsētvides mākslas objektus?
Man patīk Rīgas monumentālie pieminekļi – Raiņa piemineklis, Aleksandra vārti Viesturdārzā –, kā arī daudzas seno māju fasādes. Man patīk tā sajūta, ka pieej klāt un zini, ka tie tur būs vēl ilgu laiku pēc tevis. Mani kaitina pilsētvides mākslas objekti, kuros redzu, ka tie pēc kāda laika sajuks, ka vējš tos var aizpūst. Ir būtiski pilsētvidē novietot objektus, kurus var apdzīvot un kuri izdzīvo, – ar to ir jārēķinās.
2015. gadā Londonā izveidoju projektu Play Me I’m Yours – stikla klavieres, kuras varēja spēlēt ikviens garāmgājējs. Pēc dažām dienām kāds tās sadauzīja. Atminoties postu, kādu biju radījis pirmajā skeitborda projektā, es sāku attīstīt ideju, kā izveidot objektu, kuru pēc tam formē pati vide. Tas ir ļoti interesanti.
Informācija: karlisbogustovs.com
