Jubilejas sezonas noslēgums būs tāds, kādu iecerējāt, vai arī šo programmu nācies mainīt, pielāgojot apstākļiem?
Šī programma, par laimi, ir palikusi tieši tāda, kā iecerēta. Jāteic, ka šis ir tiešām ekskluzīvs vakars, jo spēlēt Jāņa Petraškeviča jaunu darbu, Igoru Stravinski un Roberta Šūmaņa Otro simfoniju ir patiesi piepildoša iespēja. Tā ir brīnišķīga mūzika.
Kā tu raksturotu jauno partitūru?
Pagaidām atteikšos raksturot darbu, kuru vēl neesmu dzirdējis, jo strādāt ar partitūru uz rakstāmgalda ir viens, bet dzīvā skanējumā – pavisam kas cits. Bet, protams, Jāņa Petraškeviča fenomenālā attieksme pret detaļām, skaņas krāsām, skaņas transformāciju, impulsivitāte un kreativitāte ir tas, kas vispirms piesaista aci, pāršķirstot šīs lappuses. Es domāju, ka šis būs ļoti veiksmīgs opuss. Mans uzdevums ir padarīt to klausāmu – tā, lai tas tiešām izcili skan, jo tie, kas mūs klausīsies, neredzēs notis. Viņi ir jāaizrauj ar skaņu, ko veidojam, un ar idejām, kuras saskatām šajā darbā. Ar nepacietību gaidu orķestra mēģinājumu otrdien [18. maijā].
Vai izdevies būtiskā mērā īstenot sezonas ieceres?
Par sezonu vispār nevaram runāt, jo tā visa bija improvizācija, vadoties tikai pēc tā, kas kurā brīdī ir iespējams, un pēdējā brīdī kaut ko mainot, ja piepeši kāds ir saslimis un nevar nākt uz darbu. Tāpēc sezonas kopskata man šoreiz nav, un īstas sezonas jau arī nemaz nav bijis. Bet ir bijuši labi koncerti. Tie, kas palikuši prātā, ir saistīti ar mūsdienu mūziku. Varbūt tāpēc, ka tas ir beidzamais, bet arī tāpēc, ka tas bija ļoti grūti, tāds bija koncerts Komponistu savienības Latvijas Jaunās mūzikas dienās ar diviem – Mārtiņa Viļuma un Lindas Leimanes – darbu pirmatskaņojumiem. Šīs programmas ideja bija, ka viņus ir iedvesmojis Žerāra Grizē opuss Vortex temporum sešiem mūziķiem, kas Latvijā izskanēja pirmo reizi – beidzot, jo šis darbs jau sen bija to pelnījis.
Šis koncerts sniedza neizsakāmu gandarījumu, jo pie tā tika daudz strādāts un mūziķi gatavojās mēnešiem ilgi, jo šos darbus nevar vienkārši uzlikt uz pults un nospēlēt. Lindas Leimanes darbs izvirzīja jaunas prasības visam orķestrim un katram mūziķim individuāli. Labi, ka pirms tam to varējām ierakstīt studijā, jo darba gaitā Linda pati daudz ko vēl mainīja. Šādi nonācām līdz gala rezultātam, kas, cerams, bija viņas galīgais skatījums uz šo opusu.
Atzīšos, ka es neņemtos šo darbu atskaņot ar citu orķestri. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka varēju paļauties uz saviem mūziķiem, kuriem ir pieredze un kuri ir ārkārtīgi atbildīgi. Diemžēl arī te iejaucās kovids, jo burtiski pēdējā dienā mūsu orķestra koncertmeistare Marta Spārniņa tika pasludināta par kontaktpersonu un nedrīkstēja nākt uz darbu. Šis nebija skaņdarbs, kurā varētu ko mainīt, taču bijām spiesti to darīt. Beidzās labi.
Labi vēl, ka nepiedalījāties Pētera Vaska jubilejas koncertā Cēsīs, kam sekoja Covid-19 uzliesmojums mūziķu vidū.
Protams. Taču Cēsīs tas, manuprāt, bija drusciņ pārgalvīgi, jo zāle ir maza, bet cilvēku bija ļoti daudz – gan orķestris, gan koris.
Sistemātiska starptautiska sadarbība kā divos klātienes koncertos rudenī arvien ir jūsu sezonu sāls.
Tā ir, taču šobrīd esam atkarīgi no tā, kuri vispār var un grib atbraukt. Tāpēc mums nav bijis daudz ciemiņu, un tas ir saprotams. Jāgaida, kad situācija uzlabosies un vismaz tie, kuri ir vakcinēti, varēs nesēdēt karantīnā divas nedēļas pirms un pēc mūsu tikšanās. Cik tad ilgi viens orķestris un viens diriģents var būt interesants, neskatoties pat uz daudzveidīgu repertuāru? Skaidrs, ka jāpadara dzīve mūziķiem interesantāka, un orķestris tā arī aug, kontaktā ar māksliniekiem, kas pārstāv dažādu stilistiku un tomēr ir tieši tādas personības, kādas mūs interesē. Ir kaut kādas slepenās stīgas, kas mūs saista ar cilvēkiem visā pasaulē. Ir ļoti interesanti, kā tās veidojas vai reizēm neveidojas.
Pētot jaunu partitūru, tā uzreiz skan iztēlē?
Ļoti sarežģīta nošu raksta skanējumu iespējams iztēloties par kādiem 70 procentiem. Tomēr vispārējās līnijās – jā, jo ir bijusi saskare ar tik daudziem mūsdienās rakstītiem darbiem, ka pieredze pasaka priekšā, kā varētu izklausīties. Reizēm šī iekšējā pieredzes balss ir kļūdījusies, un tas ir labi, jo nozīmē, ka komponisti joprojām izdomā un rada oriģinālas un fenomenālas lietas. Citādi nebūtu interesanti ar šo nodarboties.
Pasaulē top tik daudz jaunas mūzikas, ka mūžā nespējam pat noklausīties. Kā trāpi uz darbiem, kuri ir atskaņošanas vērti?
Diemžēl tā ir absolūta loterija, jo mūzika tiek radīta kolosālos apjomos, it īpaši šobrīd, kad daudzi radoši cilvēki sēž mājās. Visu aptvert nepretendēju, tāpēc paļaujos uz uzticamajiem XX un XXI gadsimta klasiķiem un to, ko rekomendē noklausīties mani draugi – komponisti un izpildītāji, kuru viedoklim uzticos. Ticu, ka ļoti daudz kas labs paliek ārpus šī radara, jo nav cilvēka spēkos uzzināt visu. Tā tas ir, un ar to ir jāsadzīvo. Mēģinu visam sekot, bet tā, lai nesajuktu prātā no informācijas pārpilnības. Man nepietiek ar tām emocijām, jūtu pasauli un kaislībām, kas mākslā aprakstītas pirms simt vai divsimt gadiem. Tas viss ir labi, bet ar to vien ir par maz, jo mēs dzīvojam šodien un tā mūzika, kas rodas šodien, ir brīžiem daudz aktuālāka un saistošāka nekā tā, kas radusies agrāk. Pareizā pieeja droši vien ir līdzsvars. Mēģinām turēties līdzsvarā starp pagātni un nākotni. Šis kovidlaiks ir ļoti neparasts un var mums dāvāt daudz labu darbu. Arī nākamās sezonas atklāšanā būs pirmatskaņojums – Agnetas Krilovas darbs, pamatīga būve veselas koncerta daļas apjomā.
Sezonas noslēgumkoncertā publikai parasti dāvinājāt nākamās sezonas bukletus. Šoreiz – virtuāli?
Esam nosprieduši, ka nav jēgas izdot tādu dokumentu, kuram pēc tam īsti nevar uzticēties, jo neesam pārliecināti, ka varam cerēt uz mūsu plānu piepildīšanos. Slimības ietvarā esam pavadījuši jau veselu gadu, bet nekas nav mainījies. Protams, plānu ir daudz un dažādi, bet droši vien atkal būs jāimprovizē un jārēķinās, kas būs iespējams un kas – ne. Ideju ir vairāk nekā var reāli izdarīt pat normālos apstākļos. Par to sevišķi daudz nepārdzīvoju. Slikti ir tas, ka koncertdzīve ir saraustīta, jo tas diemžēl atsaucas uz orķestru (ne tikai Sinfonietta Rīga) spēles kvalitāti. Mūziķiem ir jābūt uz skatuves, jājūt kontakts un jāsaņem hormoni, kurus daba mums atvēl satraukuma un koncentrēšanās brīžos. Tas viss kopā veido koncerta brīnumu.
2022. gada janvārī Lielo ģildi slēgs kapitālajam remontam un orķestriem Rīgā skatuves nebūs, savukārt valsts apņemšanās būvēt jauno koncertzāli iestrēgusi bezgalīgās diskusijās…
Lielā ģilde ir vienīgā puslīdz pieklājīgā koncertzāle Rīgā. Protams, ir kaut kādi risinājumi, kur spēlēsim. Bet visā šajā teātrī ap jauno koncertzāli es vairs nepiedalos. Esmu piedalījies neskaitāmās darba grupās, parakstījis desmitiem dažādu nodomu protokolu, proklamāciju, rezolūciju, atklāto vēstuļu, bet pēc divdesmit gadiem esam turpat, kur bijām. Tas ir – nekur! Tāpēc es vairs neceru, ka manas aktīvās dzīves laikā tas vispār notiks. Tas varbūt izklausās ļoti nihilistiski no manas puses, bet es tiešām vairs neticu, ka koncertzāle Rīgā tiks uzbūvēta. Var skriet ar galvu sienā, bet pretī ir vajadzīgs cilvēks, kurš pieņem lēmumus. Arī orķestris Sinfonietta Rīga netiktu nodibināts, ja nebūtu cilvēka, kas vidē, kur tiek pieņemti lēmumi, pateica, ka tas ir jāizdara. Bet šobrīd vairs nav šāda cilvēka. Ir valdības lēmums, bet es gribētu saprast – kāpēc nekas nekust no vietas?