Kā jūs abi satikāties un izlēmāt kopā strādāt?
Tomass Pārups. O! Es atceros ļoti labi. Mēs satikāmies kādā citā izstāžu telpā, apskatot izstādi.
Inga Šteimane. Tā bija galerija Daugava pie Andas Treijas.
T. P. Sākām runāt par situāciju Latvijas laikmetīgajā mākslā, un abi bijām…
I. Š. Diezgan kritiski.
T. P. Diezgan kritiski un pesimistiski noskaņoti pret to, kas notiek.
I. Š. (Smejas.) Nu jā. Šķita, ka varbūt mēs varam darīt kaut ko labāku.
T. P. Bija posms, kad tapa Sarmītes grāmata (Tomass Pārups. Sarmīte Māliņa. Izdevniecība Neputns – U. A.), un tajā laikā domāju, ka grāmatu vajadzētu pavadīt ar vērienīgu izstādi. Protams, viss mainījās. Saistībā ar kovidu, un arī grāmata iznāca vēlāk, nekā paredzēts.
I. Š. Mēs satikāmies 2019. gadā un domājām, ka izstāde varētu būt jau 2020. gadā, bet šis laiks, kā visiem, iztaisīja robu, un tāpēc esam šeit pēc gada. Man liekas, izstādei tas ir nācis tikai par labu.
T. P. Noteikti.
I. Š. Tā ieguva daudz lielāku piesaisti konkrētajai vietai. Tas ir veids, kas vispār raksturīgs Sarmītei un Kristapam, ka viņi smalki iedziļinās vietā, kurā viņi strādā. Izvēlas smalkus kontekstus. Tas, ka izstāde pārtapa tik melnbalta ar sudrabaini pelēkiem akcentiem, ir tomēr šī gada nopelns. Apzināti vai neapzināti bija laiks iejusties un saprast, kā ar šo telpu sadarboties.
T. P. Piekrītu tam, ko saka Inga, jo, skatoties gandrīz uz visiem Sarmītes un Kristapa projektiem, – tie visi ir izteikti sight-specific, vai tās būtu Asaras galerijā Alma vai lielās melnās saules Arsenālā, vai tā būtu saspēle, ko viņu darbi veido šeit ar modernisma arhitektūru.
I. Š. Man ļoti patīk saspēle ar supremātismu, kuru cenšos "iemenedžēt" plašākā kultūrapziņā. Panno, kas šeit ir oriģinālās arhitektūras griestos, nav īsti pamanīts. Sarmītei un Kristapam ir izdevies to padarīt par tik pilnvērtīgu partneri gan ar savu smagnējību, gan monumentalitāti, gan ar to, ka ir ievērotas konstruktīvisma un modernisma taisnās, peldošās, trauksmainās līnijas, – ka it kā ir minimālisma dizains, bet reizē ir saturs. Tas ir ļoti interesants apvienojums.
Jūs man iedevāt atslēgu tam, ko man atgādina tie melnie nogriežņi. Skaidrs, ka viņiem šie Metri nozīmē kaut ko pilnīgi citu, vienkārši gribējās apzināties saknes savai asociācijai.
T. P. Varbūt Donaldu Džadu?
Nē, kaut ko no Gustava Kluča montāžām.
I. Š. Precīzi! Te ir konstruktīvisms, supremātisms, futūrisms. Tās ir manas asociācijas.
T. P. Tas ir viens. Man atkal asociācijas ar kāpnēm un metriem ir ar amerikāņu minimālismu – Karlu Andrē un Donaldu Džadu ar saviem ikoniskajiem plauktiņiem.
I. Š. Jā, minimālismam un konceptuālismam ir liela saistība ar gadsimta sākuma modernismu. Vēl interesanti, ka Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns izceļas ar to, ka viņi par saviem darbiem nerunā nemaz. Iekams darbi nebija atvesti uz zāli, bija tiešām grūti saprast…
T. P. … par ko ir runa.
I. Š. Jā, un kā tas viss darbosies kopā tieši formā. Es meklēju arī intervijās, arī tur uz jautājumiem viņi neatbild izvērsti, drīzāk tekstā dod vēl vienu tēlu. Kad ieraudzījām darbus, radās atslēga un teksts, lai varētu to kaut kā interpretēt. Iespējams, tās vēl ir zaļas asociācijas, bet man ļoti interesanta šķiet – varbūt ne pārāk nopietna – asociācija ar mākslinieku 2006. gada darbu Altāris. Augšāmcelšanās un mārīte, kura ķepurojas un arī iziet no kadra. Šajos video sajūtu kaut kādu līdzību dramaturģijā. Ir garais, garais darbības posms, kurā gaidām un nezinām, kas notiks. Ir neziņa un uztraukums. Un tad ir atrisinājums, kad notiek labais, – happy end. Tā man šķiet interesanta asociācija, lai gan tā var likties mazliet komiska. Amplitūda ir milzīga.
T. P. Jā, tur ir kaut kādas ciešanas un augšāmcelšanās. Mārīte, iespējams, ir vissentimentālākais darbs izstādē (Tāds nu es tagad esmu 2, 2021, video – U. A.). Runājot par izstādi kopumā – agrāk Sarmītes un Kristapa darbos bija kaut kāda nostalģija un sentiments, izteikta romantika pat minimālistiskā formā, bet šajā izstādē, man šķiet, viņi ir apmetuši kūleni un pilnībā atteikušies no sentimentalitātes un pat viegla salkanuma. To ir aizstājis ļoti precīzs skats kā ārstam vai ķirurgam. Bez jebkāda patosa, vienkārši precīza forma, kas sevī ietver ļoti, ļoti skaidru domu.
Inga, kā, jūsuprāt, ir transformējusies Māliņas un Kalna māksla?
Piekrītu, ka salīdzinājumā ar darbu Mīlestība nekad nebeidzas, kas kādreiz mani ir dziļi aizkustinājis Cēsīs, tāpat arī Arsenāla izstāde, kurā bija gan puķes, gan spoguļi, gan noslēpumainas nišas un vairāk krēslas, kaut kas tāds, kas vedināja domāt, ka autori ir gribējuši, lai cilvēki sajustu noslēpumainu, kriptisku atmosfēru, šeit viss ir gaišs, balts…
T. P. ... un skaidrs.
I. Š. Jā, bet tomēr man šķiet, ka abiem piemīt kopīga īpašība – lai tā būtu kniepadatas galviņa, tik un tā viņi pamanīsies padarīt to nevis tehnisku, bet lirisku.
T. P. Piekrītu tev tajā, ka tas nav tāds robotisks vēsums.
I. Š. Nav, nav.
T. P. Pirmajā mirklī varētu domāt, ka tas ir mehāniski radīts, bet, skatoties uz gleznām, tomēr jūti autora pieskārienu.
I. Š. Vai arī lielais objekts. Pēc aprakstiem šķita – dzelži, konstrukcija, kaut kas industriāls, bet pašās beigās šī elegantā, mazliet manierīgā kustība. Manuprāt, tas nojauc dizainu – nu, mēs zinām, tālāk būs taisna līnija, loģiski, ka tur būs taisns leņķis vai kas cits. Viņu darbos nav šīs paredzamības. Tie jebkurā brīdī var sasvērties – pēkšņi divi centimetri mazāk vai plandoša kustība dīvainā industriālā objektā.
T. Š. Koncepcija pati par sevi ir brutāla, bet tā tiek apšūta bezmaz vai ar perlamutrīgu apvalku. Tas ir dibonds, kas ir noklāts ar alumīniju.
I. Š. Tas nav vienkārši alumīnijs. Ir jau moderni materiāli, un tad tiek mocīts ar fleksi, kamēr iegūst šo faktūru.
T. P. Viņi paņem lietu, matēriju, noliek un nosauc to vārdā. Precīzi. Tā, ka tas raisa dažādas asociācijas skatītāja uztverē.
No skatītājas viedokļa varu padalīties ar savu izjūtu – lai arī piekrītu, ka Māliņas un Kalna darbi šajā izstādē ir žiletiski precīzi, tomēr tie paliek arī tīti pilnīgā noslēpumā. Un tas pievelk kā magnēts. Viņu neatdarināmā intonācija.
I. Š. Jā. Materiālā tiek iestrādāts tēlainais impulss. Turklāt ir daudznozīmība. Ir 13 darbu, un to var spēlēt kā spēli. Vari izlasīt sentimentāli – ai, cik skaisti, kustas, un rozā, un beigās vēl mārīte! Vari izlasīt tādā vienkāršā intonācijā un arī būsi guvis baudījumu. Bet vari ienākt izstādē ar modernisma bagāžu un redzēt – tur Maļevičs, tur – Klucis, tur – konstruktīvisms. Un arī mārīte pārvēršas par ritmu.
T. P. Tas viss, par ko tu runā, tur ir, bet man liekas, ka mākslinieki to dara pilnīgi neapzināti vai tās ir tikai zemapziņas nogulsnes, kas tajā formā parādās. Viņi to nedara, domājot par supremātismu.
I. Š. Tā viņi, protams, nedomā. Kultūrvēsturiskos jēdzienos noteikti ne. Bet ko viņi dara gan – viņiem uz paletes ir formas spektrs milzīgā amplitūdā, un viņi zina, kā darbojas forma modernismā, kā, teiksim, psiholoģiskā trillerī. Ir ļoti daudz satura.
T. P. Tas ir kā ļoti pieredzējis ārsts.
I. Š. Viņi jauc kopā. Tādā ziņā tas ir viens no perfektākajiem postmodernisma darbiem, ko pēdējā laikā nācies komentēt. Forma ir tā kā modernistiska, bet tomēr ir tik daudz citātu un citātu iespējamība. Manuprāt, perfekti! Tik labi asimilēts postmodernisms. Nav jau mums ar to nemaz tik viegli, jo vide neražo kontekstus. Var lasīt kā grāmatā. Noteikti vēl var izdomāt partitūras, kā var izlasīt citādā veidā.
T. P. Man liekas, ka šī izstāde iegriež tiem, kas saka, ka Sarmīte un Kristaps par saviem darbiem nerunā, jo tie darbi pilnīgi kliedz. Tie nav vārdos skopi, kā savulaik teica Kristaps Ģelzis. Varbūt agrāk tie tādi bija, bet šeit tie ir pilnīgi runājoši.
I. Š. Kad tu, Tomass, to saki, iedomājos, varbūt mēs paši esam mainījušies un vide ir mainījusies. Mums pašiem ir parādījušies tie vārdi. Varam kontekstualizēt tēlus daudzveidīgāk. Varbūt tā?
T. P. Daudzos gadījumos tu mākslinieku, kurš runā vai nerunā, vienādo ar mākslu. Bet darbi var runāt arī neatkarīgi no tā, vai mākslinieks izvēlas tos verbalizēt. Sarmīte un Kristaps par saviem darbiem izsakās ļoti lakoniski, un tie tādi arī ir, bet tie ir arī nenormāli precīzas informācijas pilni. Varbūt tas ir banāli teikts, bet tas ir labākais, ko māksla var darīt, – izraisīt reālu domāšanas procesu. Tas te notiek. Neesmu neatkarīgs skatītājs, bet ceru, ka tādu iespaidu tas atstāj. Kā tev liekas?
Es arī neesmu neatkarīga, jo Sarmīti un Kristapu vienkārši mīlu kā savus ilggadējos kolēģus. Braucu vilcienā uz izstādi, un man jau patika. Tiešām nezinu, kā uztvertu darbus, ja tie būtu anonīmi.
T. P. Kurš tad nemīl! Man tā ir bijusi problēma pēdējo gadu laikā. Sadarbība ir tik cieša un familiāra. Bieži vien jau bez pieklājības robežām. Ir grūti abstrahēties.
I. Š. Tas jau labi. Man tā, protams, nav. Man atkal tā pieredze (smejas). Izjutu profesionālu baudu lasīt viņu darbus – pieslēgties un lietot instrumentus. Būtībā viņi iedod telpai dzīvību. Augšējā telpa principā ir garlaicīga. Tai nav īpaša rakstura. Viņi, neko daudz nedarot, šai telpai iedod raksturu un auru.
T. P. Koncepcija divu gadu laikā ir mainījusies daudz un dikti, bet tāpat saglabājies pamatimpulss, pamatiecere, ka lejā ir kaut kāda trauksmes, baiļu spriedzes zona, ko pamatā rada vibrējošais objekts. Kā Inga teica, otrā stāva izstāžu zāle ir absolūti perfektā harmonijā. Tiek izspēlēts burvīgs lirisks naratīvs.
I. Š. Un apļa kompozīcija ar ievadu, izvērsumu un noslēgumu. Ko tik tur nevar piemeklēt! Man patīk valšķīgais aspekts, ko nemaz negaidīju, ka tāda liela platforma var uzdejot.
T. P. Vēl pirms nedēļas mēs runājām – kā tas būs?
I. Š. Jā, likās, tik milzīgs objekts uz dzelzs tilta, un vēl vibrācija… Bet tas tik labi tehnoloģiski ir atrisināts!
T. P. Mēs tikko runājām, ka būtu forši, ja tā platforma drusku vairāk čīkstētu.
Šis ir interesants gadījums, ka izstādē satiekas divi mākslinieki un divi kuratori.
I. Š. Tā ir – uz diviem māksliniekiem vajag divus kuratorus.
Ko jūs viens no otra iemācījāties?
T. P. Es iemācījos no Ingas, ka man ir jāmāk arī abstrahēties. Pirmkārt, guvu ļoti vērtīgu pieredzi no cilvēka, kuram ir daudz vairāk pieredzes…
I. Š. No vecāka kolēģa (smejas).
T. P. No vecāka kolēģa. Jo es līdz šim tik lielā projektā nebiju darbojies. Strādājot ar vecākiem kolēģiem, ar katru reizi kļūstu aizvien paškritiskāks. Labā nozīmē. Pateicoties tam, ka strādāju ar cilvēkiem, kurus uzskatu par autoritātēm.
I. Š. Tomass ir izcils diplomāts. To no viņa mācos un joprojām mācīšos. Lieliski māk orientēties situācijā. Tas kuratoram ir ārkārtīgi svarīgi, jo tu visu laiku tiec konfrontēts ar lietām, ar kurām sastopies pirmoreiz, – lietām, tēliem, materiāliem, pavērsieniem. Tas man šķiet ļoti labi un vērtīgi. Man patīk arī viena otra doma, ko Tomass ir formulējis rakstos, – kas ir intuitīva, bet precīza, ar intuitīvi piemeklētiem jēdzieniem un kontekstiem, kas ļoti labi un svaigi raksturo mākslu. Ar to nekad nav par maz.
Interviju ar māksliniekiem Sarmīti Māliņu un Kristapu Kalnu lasiet šeit.
