Man patīk migla. Agrāk man bija bail no parādībām, kuras nevaru izskaidrot vai kuru laikā nav skaidra redzamība. Vienmēr ir licies, ka no turienes mani kāds vēro. Tagad esmu mierā ar to – saka scenogrāfe, gleznotāja un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Ilgu laiku viņa bijusi "aizrāvusies ar miglu".
Ventspilī teātra namā Jūras vārti līdz 8. septembrim ir skatāma mākslinieces divdaļīgā izstāde Miglas diena un Mans miers ir beigts, kas turpina nama jubilejas gadā iesākto teātra izstāžu sēriju. Tā ir senāku un pašu jaunāko Annas Heinrihsones darbu kolāža, kas mudina uz dziļākām sarunām ar sevi un kraukļiem, kas gluži kā uzraugi pieskata izstādi. Saldējums un limonāde – pēc tam.
"Kāds ir patiess pārdzīvojums, ko es izjūtu kā savu magnētisko pievilkšanas punktu? Pielūgsmes objekts, apslēpts, intīms, citiem nesvarīgs. Spēka vietas auglis, pie kā domas atgriežas kā pie reliģiska avota," – Anna Heinrihsone komentē 1. stāva izstādi Mans miers ir beigts, kurā māksliniece, izmantojot dabas materiālus, pēta pretstatu mijiedarbību: aktivitāti un statiskumu, vijīgumu un cietību, stingrumu. Viņas darbu nosaukumi kļūst aizvien garāki, noslēpumaināki un skaistāki. Piemēram: Laiks, kurš apēda mani un pēc tam pats sevi. Anna Heinrihsone ir nolikusi māksliniekiem samērā agru rīta tikšanās laiku un piesēž uz brīdi, elegantās melnās kleitas atlokā iespraudusi četras kniepadatas. Procesa vidū, darba lidojumā.
Tātad, cik es saprotu, tu vasarā, Anna, strādā?
Šovasar – jā. Ziemā katru gadu apņemos – šovasar gan neko neņemšu. Pavasarī sapratu, ka būs šādi, un, kad es to pieņēmu, ka tā būs, – tad man arī nav žēl. Sēdēt uz diviem krēsliem – gribēt braukt uz laukiem un ciest no tā, ka nevari, – ir grūtāk.
Jūlijs Latvijā, šķiet, tiešām ir izteikti dīks brīdis, kad vairākums beidzot atpūšas un nevēlas neko sarežģītāku par aukstu dzērienu un patīkamu brīzīti. Mazliet žēl, ka tava nopietnā izstāde, iespējams, daudziem paies garām.
Es pati to izvēlējos. Bija iespēja vai nu vasarā, vai novembrī. Gribēju, lai tas būtu jūlijā un ietu kopā ar visu darbu gūzmu. Arī tāpēc, ka 60 kilometrus no Ventspils ir manas lauku mājas. Tas viss vasaras plūdumā kopā man likās loģiski. Pie izstādes es strādāju kādu pusgadu. Man likās forši, ka izstāde ir vasarā.
Izstādei ir interesanta uzbūve – divas daļas ar atsevišķiem nosaukumiem: Mans miers ir beigts un Miglas diena. Tā iekārtota Ventspils teātra nama Jūras vārti 1. un 2. stāvā. Vai tas uztverams kā diptihs? Kāda dramaturģija ir starp abām daļām?
Ļoti liels izaicinājums ir taisīt izstādi telpā, kas nav kārtīga galerija. Kad veidoju personālizstādi, es vienmēr ļoti domāju par telpu, kā to mainīt vai pakļaut savai idejai. Vienmēr neizbēgami ir nepieciešams kaut kāds scenogrāfisks risinājums. Kad tu ieej galerijas telpā, esi tiesīgs to mainīt saskaņā ar savu stāstu, domu un vēstījumu. Man parasti izstādēs nāk klāt arī skaņa un speciāla mūzika. Arī navigācija, kā es gribu, lai cilvēki skatītos uz darbiem, – dažādi šķēršļi (smejas). Šoreiz tā ir telpa, kas paredzēta citiem notikumiem, būtībā – koridors, priekštelpa izrādēm vai koncertiem. Līdz ar to uzdevums bija diezgan sarežģīts. 1. stāvā, kur ir maza galerija, man uzreiz bija skaidrs. Tur es gribēju parādīt savu veco izstādi Mans miers ir beigts, kas 2016. gadā bija skatāma galerijā Māksla XO. Darbi bija šur tur redzēti, bet likās forši visu komplektu atkal izstādīt. Tas ir arī saistībā ar manu lauku teritoriju – Saunagu. Runājot par 2. stāvu – programmas vadītājam Arnim Martinelli bija nosacījums, ka izstādei ir jābūt saistībā ar teātri. Tas uzreiz ir tik grūti, jo glezniecībā ir viens temps, teātrī – cits, ir jāizdomā kombinācija. Šajā gadījumā kā primāro, galveno idejas nesēju tomēr gribēju likt glezniecību. Biju ārkārtīgi aizrāvusies ar miglu, kuras izstādē tiešām ir daudz, vai arī neskaidrību, kas ir klejošana miglas zonā. Loģiski, ka pienāca klāt arī tērpu skices izrādei Migla, Hamletam un arī nenotikušajam Degunam. Miglas tēma attiecas arī uz neatrisinātiem jautājumiem. Tā tas viss salikās kopā. Arī sarežģītā telpa, ko var iekļaut miglas tēmā.
Apskatot izstādi, radās sajūta, ka galvenais vadmotīvs ir ļoti dzīva un intensīva tava saruna ar laiku.
Es nesen uztaisīju mājaslapu un pārskatīju savus darbus. Glezniecības darbu man nav daudz. Lai kā mainītos tēmas, tās visas ir par vienu. Jā, par attiecībām ar laiku. Un ir vēl viena tēma, kura, ja izrunā vārdos, kļūst šausmīgi banāla, bet vizuāli, man šķiet, tā skatītājā var iedarbināt kādas emocijas. To var definēt kā ilgstošo laiku vai ilgstošo pagātni, kas nav present perfect (smejas). Attiecības ar atmiņām man ir ļoti svarīgas. Es katru rītu pamostos ar kādu jautājumu. Varbūt man ar to ir jātiek galā tādā veidā, ka es to izgleznoju.
"Ir viens moments pirms tumsas iestāšanās, kad visapkārt jau ir pilnīgi tumšs, bet tu burtiski vēl uzsūc saules atblāzmu. No gleznieciskā viedokļa es pie šī darba strādāju pusgadu – lazēju un lazēju, lai dabūtu sajūtu, ka nāk tumsa. Un tā tiešām slāni pa slānim sāka nākt virsū," Anna Heinrihsone stāsta par lielformāta darbu Otrā krastā. Foto – no Annas Heinrihsones mājaslapas
Vai tev pašai gleznas sniedz atbildes?
Viens diptihs tā arī nosaukts – Jautājums un Atbilde. Jā. Īpaši tajā izstādē, kas ir galerijas telpā, – Mans miers ir beigts. Cita starpā – tas ir citāts no Aspazijas. Atkāpei – mums ar režisoru Reini Suhanovu bija brīnišķīga izrāde Sarkanās puķes Valmieras teātrī. Izrāde bija kā vēja plūsma, un trīs aktrises vienkārši runāja dzeju. Tas "mans miers ir beigts" tā aizvējoja manā galvā... Jebkurš jautājums, ko tu sev galvā uzdod, izbeidz mieru. Tas ir tik precīzs, ka es katrai savai izstādei varētu likt šādu nosaukumu. Varbūt tā arī jādara (smejas). Es vienkārši dievinu savu lauku īpašumu, jo tur katra minūte gan uzdod jautājumu, gan arī sniedz atbildi. Varbūt tas vairāk ir saprotams tiem cilvēkiem, kuriem ir laiks apsēsties un savienoties ar dabas momentu. Toreiz bija rudens, uzraku savu mazo dobīti, un, ņemot ārā auga sakni, man tiešām nāca kā apskaidrība. Man tas ir raksturīgi, ka vispār neatceros, kādi bija jautājumi un kādas – atbildes, tikai atceros tos apskaidrības brīžus. Zinu, ka toreiz es kaut ko sapratu. Tas process ir tāds tīrs. Man liekas ļoti svarīgi, ja ar mākslinieku izstādē ir notikusi šāda tīrība, ja tu zini, ko tu gribi pateikt, tad arī saki. Ir ļoti svarīgi, lai nebūtu nejaušu izstāžu, kurās kaut kas izdarīts tikai formas pēc. Izstādei ir īstā vērtība, ja mākslinieks ir izgājis cauri kaut kādiem filtriem, atbildēm un jautājumiem. Ja tev ir ko teikt, tu pasaki, un tas ir ļoti svarīgi tev pašam, un tad tas rezonē arī tālāk. Katrs mākslinieks pats ļoti labi zina, kad ir bijusi tā tīrība.
Tu izmanto suģestējošus tēlus – bērnus un zaķus maskās. Gleznotājam neērti vaicāt tik burtiski, tomēr varbūt impulsu līmenī vari iezīmēt noskaņu, kuru esi gribējusi uzburt.
Jā. Kad iekārtoju izstādi, pienāca klāt kāds kungs un pavaicāja – māksliniec, kāpēc zaķis? Man bija baigais šoks, ka es uzreiz nevarēju atbildēt uz šo jautājumu (smejas). Man liekas, aiz tēliem maskās var būt pilnīgi jebkas. Nākamais moments – migla vai tumsas iestāšanās, vai neskaidrība gan dabā, gan iekšējā pasaulē vienmēr kaut ko atklāj un parāda citā gaismā. Ja skatāmies krēslā, vienmēr šķiet, ka tālākajā lauka stūrī kaut kas ir. Man patīk sēdēt krēslā. Tas ir kaut kas tik neskaidrs, ka tikpat labi varētu būt zaķis maskā. No otras puses – zaķis ir tāds mānīgs dzīvnieks. It kā liekas mīlīgs, bet viņš var būt arī lēcējs no vienas pasaules otrā. Kaut kas pārpasaulīgs. Mums Saunagā ir viens riktīgs, vecs, liels zaķis, kurš lec pa ciema ceļu. Viņš izskatās jau kā ķengurs. Šo zaķi neuztrauc, vai viņš ir redzams vai neredzams. Viņš dzīvo savu dzīvi. Tas ir fascinējoši. Kaut kas tāds kā Linča noskaņās. Zaķis man saistās ar lēcienu no tumsas gaismā vai no gaismas tumsā. Ausis arī, protams, ir vilinošas.
"Mums Saunagā pa ceļu lec vecs zaķis, kurš jau izskatās pēc ķengura," – krustots ar mākslinieces iekšējiem noredzējumiem, tas bijis par prototipu jaunās izstādes zaķa tēlam. Foto – no Annas Heinrihsones mājaslapas
Izstādes viducī atrodas lielformāta glezna Otrā krastā – ainava, pa kuru bīdās vācu romantiķu cienīgi zilimelni mākoņi, mežs reizē ar silti dzeltenu, pat priecīgu saules gaismu. Pastāsti, lūdzu, arī par šo darbu!
Ir viens moments pirms tumsas iestāšanās, kad visapkārt jau ir pilnīgi tumšs, bet tu burtiski vēl uzsūc saules atblāzmu. No gleznieciskā viedokļa es pie šī darba strādāju pusgadu – lazēju un lazēju, lai dabūtu sajūtu, ka nāk tumsa. Un tā tiešām slāni pa slānim sāka nākt virsū. Tumšajā ir dažādi zilā toņi, arī violetais un pelēkais, un tas viss uzslāņojas. Otrā pusē ir gaišais debesu laukums. Man nebija uzdevuma gleznot ainavu. Gribēju uzgleznot tieši to tumsu un atblāzmojumu. Un, ja kāds ieskatītos, tur, otrajā krastā, ir arī zaķis (smejas).
Nu tā! Neredzēju, jābrauc vēlreiz skatīties.
Nē, nē, tas ir ļoti maziņš. Man ļoti patīk daudz staigāt. Daudzas atbildes par izrādi vai izstādes kodolu, kā es to risināšu, rodu staigājot. Dzenu savu motoru, tad es saprotu kaut kādas lietas. Tas laikam labāk nekā ēdot (smejas). Citreiz ejot, īpaši pa mežu, tu redzi kaut kādu kustību. Tas varētu būt kāds dzīvnieks vai dīvaini tēli. Man bija doma, ja es ietu pa mežu un kāpas galā stāvētu maziņas meitenītes ar maskām galvā, apmēram 20 centimetru garas, es laikam nebrīnītos, jo viss ir iespējams.
Vai tu pati sevi atceries tādā vecumā kā šīs meitenītes, kad resnākā vieta kājā ir celis?
Es atceros tādas meitenītes, bet pati vairāk biju tāda oliņa.
Vai atceries, ko tu juti un domāji "oliņas" laikā?
Domāju, ka es kopš tiem laikiem neko daudz neesmu mainījusies. Man galvā vienmēr ir kaut kādi sarežģīti risinājumi un uzvedumi. Atceros – Baznīcas ielas dzīvoklī, kur aizvien dzīvo mani vecāki (gleznotāji Helēna un Ivars Heinrihsoni – red.), ir tādi gari koridori. Laikam pēc kādas ballītes bija sapūsti baloni, un es iztēlojos, ka esmu ārkārtīgi trūcīgs cūku ganiņš, un ar stibiņu – visdrīzāk Siguldas spieķīti – dzenāju tos balonus pa koridoriem. Tādi uzvedumi man visu laiku ir bijuši galvā. Man patika iztēloties, ka esmu kaut kas cits nekā īstenībā. Tas ir ļoti interesanti, ka es bērnībā iztēlojos, ka esmu trūcīgs ganiņš – patiesībā lielā Rīgas centra dzīvoklī. Iztēloties, ka esi mežā pazudis dzīvnieks, arī ir ļoti interesanti. Es no rīta vasarā atveru acis, un man patīk iztēloties, ka ārā ir ziema.
Visu laiku kaut ko citu? Aizspogulija?
Jā, principā kā aizspogulijā.
Izstādē ir skatāmas kostīmu skices nenotikušajai izrādei Deguns. Kur šai izrādei vajadzēja notikt?
Tai vajadzēja notikt Dailes teātrī, un tai vajadzēja būt režisora Mihaila Gruzdova pēdējai izrādei. Gogoļa darbs ir tik nenormāls un sadzīvisks vienlaikus. Man Deguns iesēdās galvā ar to, ka ir šī panika, ka tu no rīta pamosties un visapkārt viss ir mainījies. Varonis pamostas, un viņam vairs nav deguna, kas ir sācis savu atsevišķu dzīvi. Tas ir vienkārši ģeniāli. Tas manī rezonēja tā, ka es ļoti baidos no tā, ka kaut kas varētu mainīties. Es negribētu, lai kāds nomirst, lai kāds aizbrauc dzīvot uz ārzemēm, gribu, lai apkārt viss būtu kārtībā, tā, kā esmu pieradusi. Tā manī ir pretruna, uz kuru es mēģinu atbildēt. Es baidos arī no tumsas, tomēr man ļoti gribas zināt, kas tur ir tajā otrā pusē.
Kas ir mainījies jūsu attiecībās ar meitu mākslas zinātnieci Augusti Petri, kopš viņa ir stabili ienākusi profesionālajā mākslas dzīvē, kūrē izstādes un kopā ar Elīnu Drāki nodibinājusi savu galeriju Asni? Vai sarunu par mākslu ir vairāk, citādas?
Tādā ziņā mums viss pa vecam (smejas). Sarunas ir bijušas vienmēr, un tajās piedalās arī mani vecāki. Vienmēr viss tiek apspriests un runāts, tas man liekas supersvarīgi. Mums notiek grāmatu skatīšanās dienas, kas nav speciāli organizētas. Vienkārši – kad mēs satiekamies, mēs skatāmies grāmatas. Grāmata kā izdevums ir tāda vērtība! Tās tiek pirktas un vestas no ārzemēm, arī pasūtītas. Augustei ir sava milzīga kolekcija ar grāmatām par mākslas teoriju, laikmetīgo un performanču mākslu. Citreiz esmu aizņēmusies no viņas grāmatas un vedusi aktieriem pirms kādas izrādes, piemēram, pirms Paolo un Frančeskas Valmieras teātrī. Runājām par performanču mākslu kā teatrālu veidu. Sarunas ir neizbēgamas, jo mēs visi esam tur iekšā. Arī Augustes draugi nāk skatīties grāmatas. Tas ir superīgi, ka ķēde nav pārrāvusies un posmiņi iet uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu un iesaista vēl citus cilvēkus, kas mums ir apkārt.
Jūs dalāties?
Mēs dalāmies, bet drīzāk kā šūnas, nevis tāpēc, ka gribam dalīties. Drīzāk ir tā, ka cilvēkus tas pievelk. Tu tomēr nevari mākslīgi radīt grāmatu skatīšanās pulciņu. It kā jau var, bet tas nav dabiski. Jābūt dabiskai vēlmei kaut ko uzzināt no grāmatām.
Jā, mēs sarunājamies daudz. Arī tad, kad visi kopā esam Saunagā. Mēs runājam, mēs apspriežam, mēs ejam. Mēs esam kopā.
Latvijas Televīzijas 2018. gadā veidotajā portretraidījumā redzams, ka tu ļoti labi atrodi kopēju valodu arī ar cilvēkiem, kuri, visticamāk, neskatās mākslas grāmatas, piemēram, ar runās skopo Saunaga kaimiņu Jāni, kurš ķer zivis.
Jā, bet es labprāt vispār ne ar vienu nerunātu, klusētu, bet sanāk, ka es daudz runāju. Tā ir teātra puse, ka man ir jārunā ar daudziem cilvēkiem. Kostīmu mākslinieks ir bufera zona starp režiju, scenogrāfiju un aktieri. Mēs ļoti daudz psiholoģiski strādājam ar aktieriem. Kad tiek uzlaikots kostīms, tas ir ļoti intīms moments. Tā ir robeža starp negatavo un gatavo, un to, ko skatītājs ierauga uz skatuves. Aktieris parasti neredz, kā top dekorācijas, bet viņš redz, kā top kostīms. Tas ir liels pietuvinājums starp scenogrāfu un aktieri, un jābūt labam psihologam, lai izstāstītu, kāpēc tu gribi tieši tā vai kā tu palīdzi aktierim ar savu ieceri. Gadu gaitā esmu iemācījusies sarunāties ar dažādiem cilvēkiem. Mainās teātri, un aktieri ir dažādi, mainās kombinācijas. Šogad bija iespēja strādāt Čehova teātrī, kur man pirms tam ne ar vienu no aktieriem nebija bijusi saskarsme. Arī iekārtojot kādu izstādi vai strādājot pie pasākuma, cilvēki ir jāiepazīst no nulles. Ir jāspēj ar viņiem runāt īsā laika posmā. Es labprāt nerunātu, bet vislabāk man sanāk sarunāties ar santehniķi vai lauku pļāvēju, mums nekas viens otram nav jāpierāda.
Vai tev pietiek rakstura skarbuma, lai pateiktu šuvējai, ka viņa ir pārpratusi un viss ir jāpāršuj? Tā kādreiz gadās?
Tā gadās, bet gribu uzklausīt argumentu, kāpēc kaut kas nav sanācis. Varbūt to nemaz nevar uztaisīt, es neesmu konstruktore. Mans uzdevums ir panākt vizuālo tēlu, kādu es gribu, bet es nemāku izstāstīt, kā to labāk būtu izdarīt. Ja šuvējai vai šuvējam ir taisnība, ka labāk konstruēt šādi, es absolūti tam piekrītu. Neesmu karojošais pasūtītājs. Man liekas, ja visā procesā ir laba atmosfēra, tad kostīmi ir arī fiziski vieglāki. Es diezgan daudz gatavoju arī uz manekena – spraužu vai lieku kopā.
Šķiet, tavs pasniedzējs Andris Freibergs kaut kur izteicās, ka leģendārā kostīmu māksliniece Večella Varslavāne tevi esot uzskatījusi par savu mantinieci. Vai tu arī izjūti īpašu saderību?
Viņa to pateica kādā intervijā, un es biju ārkārtīgi priecīga, jo viņa bija tiešām tāda personība! Man viņa ļoti patika, un mēs bijām labās, draudzīgās attiecībās. Esam strādājušas kopā kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece. Sarunas ar viņu bija absolūti apbrīnojamas. Es to atceros, bet īsti nezinu, ko ar to darīt. Tas ir ļoti pagodinoši. Esam tikušās ar Večellu pie Nacionālā teātra šuvējām, kur bija kolosāla gaisotne. Toreiz visu šūšanas nodaļu vadīja Valentīna Romanovska. Mēs sēdējām, runājām, izspriedām, tas miers un cēlums... Bija šaubas, bet tas viss ar tādu nelielu sarkasmu – es jau nekas neesmu, un, piedošanu, sūds vien sanāks. Sarkasma ziņā mēs droši vien esam līdzīgas. Arī uzskatā – netaisīt drāmu, pirms tā vēl nav notikusi. Nesāc taisīt problēmu piecas dienas iepriekš, ja tā vēl īsti nav noformulējusies. Man šķiet, Valentīna teica – neviens pliks uz skatuves nav uzgājis, bet tas, protams, ir caur smiekliem. Teātrī apģērbt aktieri nav galvenais. Tev ir jāspēj izlaist ideju caur sevi, caur to, ko tu gribi pateikt, saskaņojot ar vispārējo uzdevumu, kas nāk no režisora un scenogrāfa, bet nepazaudēt sevi. Citreiz kostīms var būt it kā neredzams, bet tu sev esi atrisinājis kādu personīgu jautājumu. Nevis apģērbt aktieri, bet uztaisīt šo ideju, spēt to iznest ārā, kaut vai tas būtu redzams tikai man. Lai nebūtu: "Ai, nu šoreiz tā ne visai, nākamreiz būs labāk." Nekad tā nedrīkst darīt.
"Brīdis, kad aktieris uzvelk kostīmu, ir ļoti intīms. Starp negatavo un gatavo, un to, kā to ieraudzīs skatītājs," saka neskaitāmu izrāžu kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Foto – no Annas Heinrihsones mājaslapas
Šobrīd tu strādā pie Siguldas opersvētkiem?
Jā, taisu kostīmus Traviatai. Arī no sērijas – neņemt neko vasarā.
Kā uztaisīt vēl vienu Traviatu savā rokrakstā?
Tas ir ārkārtīgi liels apjoms ļoti īsā laikā. Šis nav teātris institūcija, kurā ir šuvējas un tu vari kaut kādas detaļas risināt vēl procesā. Traviata man ir pirmā šāda veida pieredze, kur man ir jāpaļaujas uz sevi, iespēju sarunāt, menedžēt un dabūt gatavu rezultātu. Man ir ļoti laba asistente Sinda Krieviņa, kura man palīdz turēt visu lielo masu. Un interesanti – es vēl neesmu redzējusi, kā tas viss izskatās kopā, jo mēģinājums ir tikai viens (smejas). Līdz ar to es saprotu, ka ir jābūt vienam ģenerālam risinājumam. Tā varētu būt krāsa, kas apvieno vai šķeļ. Ņemot vērā, ka ir iesaistītas diezgan lielas masas – koris, solisti, statisti, dejotāji –, es krāsu dalu, lai būtu skaidri noteikumi, nevis aizejot detaļās, bet lielos vilcienos. Vēl liela nozīme ir ārtelpai. Tā ir īsta sadarbība ar dabu un to, kas ir apkārt. Ja būs negaiss, vispār būs super.
Vai jaunā sezona jau ir saplānota?
Jā. Jaunajā sezonā man ir divi skaidri darbi: viens kopā ar Indru Rogu – Lielais Getsbijs – un otrs būs Sprīdītis ar Reini Suhanovu. Par Getsbiju man vēl ir stingri jādomā, kā es to risināšu. Mums vēl nav bijusi saruna ar Indru. Ficdžeralds ir sava laika, negribas teikt banāli, spogulis, bet viņš spēj aptvert sava laika smeldzi un visu "būt – nebūt". Vizuālais tēls šeit nevar būt vienkāršs, tas noteikti būs piesaistīts kādam laikmetam, un tam jābūt ārkārtīgi izaicinošam. Turpretī Sprīdītis savā ziņā turpinās Pazudušā dēla vizualitāti – kaut kas latvisks, panēsāts, apdilis, ļoti tuvu dzīvei.
Tu lietoji jēdzienu "motors". Kā tu atjauno tā jaudu, kad ir pārgurums, varbūt piezogas šaubas vai pazūd uz brīdi jēga? Laikam jau visbiežāk tas notiek no pārslodzes?
Motoram ir vairāki līmeņi (smejas). Viens ir ikdienas līmenis. Tu nevari sēdēt, ir kaut kas jādara. Dzīvei nav nekādas jēgas, ja tu vienkārši apsēdīsies uz dīvāna. Tas ir fakts. Nākamais motora līmenis ir tad, kad jau esi darba apritē un viens darbs dzen otru. Kad strādāju teātrī, es domāju par to, ko es gleznošu. Kad gleznoju – ko es izdarīšu muzejā. Viss ir saistīts, un cits citu baro. Trešā stadija motoram ir tad, kad sāk izsīkt jauda. Tas ir kritiskais moments, un tad arī visdrīzāk uzpeld eksistenciālie jautājumi. Laikam atbilde ir viena – jāturas pie tā, ka tu nedrīksti pazaudēt savu galveno uzdevumu. Visa iepriekšējā dzīve ir pierādījusi, ka mans uzdevums laikam ir kaut ko radīt un dot tālāk. Tas ir mums visiem ģimenē, un mēs cits citu mudinām to darīt. Tad, kad spēks absolūti izsīkst, ir jāspēj atkal aiziet uz darbnīcu un sākt gleznot, un atkal pamazām, pamazām, pamazām dabūt spēku atpakaļ. Tas iet pa apli.