Cik daudz noslēpumainības cilvēks var panest? Šādu jautājumu ievērojamais vācu režisors Kristofs Lojs uzdod savā Riharda Vāgnera operas Loengrīns jauniestudējumā, kas tapis Nīderlandes Nacionālajā operā. Izrādi Kristofs Lojs iestudējis kopā ar Nīderlandes Nacionālās operas un Nīderlandes filharmonijas orķestra galveno diriģentu Lorenco Vioti. Loengrīns Amsterdamā skanēja no 2023. gada 11. novembra līdz 3. decembrim.
"Es apzināti gaidīju īsto brīdi, lai diriģētu savu pirmo Vāgnera operu. Man bija jāļauj viņa pasaulei nobriest manī. Diriģēt šāda komponista darbu ir ļoti delikāts uzdevums. Ir jāatrod zināms mierīgums savā diriģēšanas stilā, lai spētu veidot skanējuma brīvību," apgalvo Lorenco Vioti. Loengrīns viņa interpretācijā ir izsmalcināts, atmosfērisks, inteliģents un ļoti romantisks. Režisors Kristofs Lojs ir radījis estētiski caurspīdīgu pasauli, kuru satricina dramatiski notikumi. Izrādē ir daudz interesantu ideju, piemēram, gulbis šeit parādās kā horeogrāfiska kompozīcija. Scenogrāfijas autors ir vizuālais mākslinieks Filips Fīrhofers, kurš savos darbos parasti izmanto spoguļplēvi, glezniecības elementus un gaismas efektus.
Noslēpuma lāsts
Kristofa Loja pieeja allaž ir estētiska, taču viņa prioritāte ir raksturi, varoņu motivācija un attiecības. Savos iestudējumos režisors panāk psiholoģiski precīzu un dabisku aktierspēli. Amsterdamas izrāde iepriecina ar solistu ansambli: Loengrīna maigo varonīgumu iemieso tenors Daniels Bēle, viņa mīļotās Brabantes princeses Elzas gaisīgo cerību un vēlāk izmisumu – soprāns Mālina Bistrema. Brabantes grāfa Frīdriha fon Telramunda un viņa sievas Ortrūdes lomās iespaidīgi izpaužas baritons Tomass Johanness Maiers un soprāns Martina Serafina. Karaļa Henriha Foglera partiju izcili dzied bass Entonijs Robins Šneiders, savukārt karaļa herolda lomu – baritons Bjerns Birgers.
Elza ir iesaistīta politiskā konfliktā – viņa tiek apsūdzēta sava brāļa, troņmantnieka, slepkavībā. Sapņos Elzai parādās bruņinieks, kurš spēj viņu glābt. Kad bruņinieks materializējas viņas priekšā un starp viņiem uzplaukst mīlestība, svešinieks izvirza kategorisku nosacījumu – Elza nekad nedrīkst jautāt viņa vārdu. Vai cilvēks spēj sadzīvot ar tik lielu noslēpumu?
Elzu Loengrīna jauniestudējumā emocionāli atveido soprāns Mālina Bistrema. Foto – Marko Borggrēve
"Loengrīna tapšanas laikā Vāgners bija aizrāvies ar Jēzu no Nācaretes, un viņš plānoja uzrakstīt par viņu operu. Dieva kļūšana par cilvēku ir tēma, kas nodarbināja Vāgneru, un mēs to redzam Loengrīna tēlā. Viņš ir glābējs un tāpēc – vientuļa figūra, kas sev līdzi nes lielas skumjas. Šķiet, viņam pašam būtu jātop izpirktam. Tikai izrādes mēģinājumos sapratu, ka uztveru Loengrīnu kā nolādētu tēlu," izrādes programmā skaidro Kristofs Lojs.
"Loengrīns ir mazliet līdzīgs Klīstošajam holandietim – noslēpumainais kapteinis noenkurojas tikai reizi septiņos gados, un viņu atkal un atkal gaida vilšanās. Domāju, ka arī Loengrīns nojauš savu likteni un ierašanās Brabantē viņam ir déjà vu. Viņš tiek sagaidīts kā varonis, glābējs, bet, šķiet, uzreiz saprot, ka tas nebūs uz ilgu laiku. Viņš zina, ka cilvēce nav spējīga patiesi ticēt. Loengrīna aizliegumu uzdot jautājumus par viņa identitāti var interpretēt šādi: "Nejautājiet man neko, bet pieņemiet mani tādu, kāds es esmu, ticiet man!" Man vienmēr ir šķitis briesmīgi, ko Loengrīns pieprasa no Elzas, bet tagad es to uztveru citādi. Stāsta spēks slēpjas tieši prasībā pēc uzticības. Vai nebūtu jauki, ja mēs varētu pieņemt, ka mums rūp citam cita intereses, ka mums nav jāzaudē bērnišķīgs naivums un savstarpēji pilnībā jāuzticas? Apzinos, ka tā ir utopija, un Loengrīnā saskatu tās izjaukšanu. Tas man atgādina gadījumus, kad neticīgie ārkārtas situācijā pēkšņi sāk lūgties. Viņi vēršas pie Dieva nelaimē, kā tas notiek Loengrīna sākumā, bet, tiklīdz lielākās briesmas ir pagājušas, rodas šaubas un virsroku ņem saprāts. Tas ir iemesls, kāpēc Elzai un pārējiem galu galā nākas atvadīties no Loengrīna. Brīdī, kad Dievam ir jāsniedz savas esības pierādījums, viņš kļūst lieks," piebilst režisors.
Raritāšu meistars
Pēdējās desmitgadēs Kristofs Lojs ir viens no aktīvākajiem režisoriem, kurš strādā svarīgākajos operteātros un festivālos. Viņš pievēršas ne tikai pamatrepertuāram, bet arī tādiem darbiem, kuri sasniedz skatuvi diezgan reti. Kristofa Loja lasījumā tie aizkustina publiku un kļūst par lieliem notikumiem. Te ir tikai daži svaigākie piemēri: Berlīnes Vācu operā viņš ir iestudējis Ēriha Volfganga Korngolda Helianes brīnumu, Rikardo Dzandonai Frančesku da Rimini un Franča Šrekera Dārgumu meklētāju, Stokholmas Karaliskajā operā – Franča Šrekera Tālo skaņu un Umberto Džordāno Fedoru, Vīnes Theater an der Wien – Karla Marijas fon Vēbera Eirianti, Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā – Engelberta Humperdinka Karaļa bērnus, Frankfurtes operā – Nikolaja Rimska-Korsakova Nakti pirms Ziemassvētkiem. Bāzeles teātrī Kristofs Lojs ir pārvērtis par izrādi Franča Šūberta dziesmu ciklu Ziemas ceļš (galvenajās lomās – mecosoprāns Anne Sofija fon Otere un pianists Kristians Bezeidenhauts). Daudzas no šīm izrādēm ir pieejamas DVD un Blu-ray, ko izdevusi ierakstu kompānija Naxos.
Pandēmijas laikā, kad teātri skatītājiem bija slēgti, Kristofs Lojs sadarbībā ar Nīderlandes Nacionālo operu ir uzņēmis savu pirmo spēlfilmu Pavasaris Amsterdamā – protams, muzikālu. Skanot Vīnes operetei, holandiešu melodijām, franču šansonam un amerikāņu dziesmām, Amsterdamā nejauši satiekas četri cilvēki. Starp viņiem rodas pārpratumi, kas ir jāatrisina 48 stundās. Filmā spēlē soprāns Anete Daša, mecosoprāns Terēza Krontālere, baritons Tomass Olīmanss un tenors Normens Reinharts. Pie diriģenta pults – Marko Letonja. Šo filmu arī var atrast ierakstu kompānijas Naxos katalogā.
Tikko Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā Kristofs Lojs kopā ar maestro Antonio Papāno ir iestudējis Riharda Štrausa Elektru. Tā skanēs no 12. līdz 30. janvārim. Titullomu atveidos soprāns Nīna Stemme, Elektras māsu Hrīsotemīdu spēlēs soprāns Sāra Jakubjaka, savukārt viņu māti Klitaimnestru – soprāns Karita Matila. Elektras un Hrīsotemīdas brāli Orestu tēlos baritons Lukašs Goliņskis.
KDi saruna ar režisoru Kristofu Loju notika 2023. gada novembrī Amsterdamā Loengrīna pirmizrādes dienā.
Man jums ir daži vienkārši jautājumi.
Jums šie jautājumi šķiet vienkārši, bet atbildēt nemaz nav vienkārši.
Mūsu iepriekšējā sarunā pirms dažiem gadiem teicāt, ka jums ir diezgan sarežģītas attiecības ar Vāgneru un ne ar visiem viņa darbiem jūs jūtat saikni.
Jā, jā.
Kāpēc piekritāt iestudēt Loengrīnu Amsterdamā? Kuri šīs operas aspekti padara to jums pieņemamu?
Tas ir visu tēlu trauslums, kura dēļ vienmēr esmu vēlējies iestudēt šo darbu. Jau no paša sākuma Loengrīna raksturā ir jaušama melanholija un nevainība, viņš ir kā lirisks, poētisks Klīstošais holandietis. Šīs īpašības man ir ļoti tuvas. Iespējams, varu identificēties ar šīm Loengrīna rakstura šķautnēm – arī režisoram ir jābūt spēcīgam līderim un vienlaikus ir jāsaglabā jūtīgums.
Izrādē Amsterdamā titullomu atveido tenors Daniels Bēle, kurš nav tipisks Vāgnera varoņa iemiesojums, bet vokāli viņam šī partija piestāv un arī fiziski viņš atbilst tam Loengrīna tēlam, kas bija izveidojies manā iztēlē. Vāgners ir teicis, ka Loengrīns ir viņa visskumjākā opera. Es saprotu šo sajūtu. Loengrīns sāk savu misiju, un pieļauju, ka viņam uzreiz ir aizdomas, ka tā var beigties neveiksmīgi, taču tā nav viņa neveiksme. Nav pat tā, ka citi kļūdās, jo tā nav kļūda. Drīzāk tas ir jautājums: vai Dievs ir? Vai Dieva nav? Tas ir ticības un uzticības jautājums. Loengrīns apzinās, ka cilvēkiem ir tik grūti vienkārši ticēt un nesaņemt pierādījumus – fiziskus vai zinātniskus.
Beigās Loengrīnam ir jādodas prom, jo viņš ir sniedzis pierādījumu, ka ir Dievam līdzīgs. Tajā brīdī, kad tiek pierādīts, ka Dievs eksistē, tā vairs nav ticība Dievam, tieši tāpēc tajā mirklī Loengrīna spēks izdziest. Viņam noteikti piemīt kaut kas no Jēzus Kristus. Esmu audzis katoļu vidē, varbūt tāpēc man rodas šādas pārdomas.
Vai izrādēs ienāk daudz jūsu personisko eksistenciālo pārdomu? Vai dzīve un darbs ietekmē viens otru?
Atbildēšu šādi – man ļoti patīk strādāt ar soprānu Asmiku Grigorjanu, mēs labi pazīstam viens otru. Mēs vienmēr vēlamies, lai stāsti, ko atklājam uz skatuves, būtu mums tuvi, lai mēs varētu tos pārtulkot savā valodā, ienest savā pasaulē. Mēs arī projicējam savu pasauli uz šiem darbiem. Tad ir lielāka varbūtība, ka tie uzrunās citus. Operas, ko iestudēju, neuztveru kā kaut ko abstraktu. Lasot grāmatu, katrs neapzināti salīdzina sižetu ar savu pieredzi un sāk domāt: vai es baidos no šādas pieredzes? Vai es vēlētos to piedzīvot? Tā veidojas dialogs ar mākslas darbu.
Režisors Kristofs Lojs izrādes Loengrīns mēģinājumā Amsterdamā. Foto – Milagro Elstaks
Ko publika gaida no operas, dodoties uz teātri? Ko tā spēj mums sniegt?
2023./2024. gada sezonas sākumā man bija interesanta pieredze Cīrihes operā, kur iestudēju Džakomo Pučīni lirisko komēdiju Bezdelīga. Esmu bieži strādājis Šveicē un saskāries ar teātra cilvēku priekšstatu, ka Šveices publikai – īpaši tai daļai, kas runā vācu valodā un ir racionāla un pieradusi visu kontrolēt, – ir jāpiedāvā kaut kas ļoti nopietns un intelektuāls. Taču esmu pārliecinājies, ka mēs skatītājiem varam dot kaut ko tādu, kā viņiem dzīvē nav, un tas var palīdzēt viņiem sajust kaut ko jaunu vai citādu, aizpildīt kādu tukšumu savā dzīvē un dvēselē.
Dzīve piedāvā daudz krāsu un pārdzīvojumu, bet mēs tāpat nespējam izdzīvot pilnu spektru. Teātris un opera palīdz padarīt emociju paleti plašāku, daudzveidīgāku. Katram opera spēj dot to, kā šim konkrētajam cilvēkam dzīvē pietrūkst. Tā ir svarīga mākslas funkcija – tukšuma aizpildīšana. Katram no mums ir šādas tukšās vietas, tukšie plankumi. Mēs jūtam, ka nav labi atstāt tos tukšus, un tos var aizpildīt ar pieredzi, ko sniedz skatuves māksla. Zināmā mērā operdziedātāji upurē sevi, tādējādi palīdzot skatītājiem, kuri paši neiziet cauri pilnam pārdzīvojumu spektram un neizdzīvo dažādus galējos emocionālos stāvokļus. Dzīvojam laikā, kad mums ir jākontrolē sevi un savas izpausmes, jo saprotam, ka nevajadzētu pārāk atšķirties savā sociālajā uzvedībā. Tieši tāpēc mūsdienās ir vēl svarīgāk izdzīvot šos mirkļus, reizēm tās ir tikai dažas sekundes, bet tās atstāj lielu emocionālo iespaidu. Esmu pārliecināts, ka to var gūt operteātrī.
Varbūt jums ir grūtāk iestudēt operu, kurā neviens nemirst?
Ak nē! Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti es ilgojos atkal iestudēt vairāk komēdiju! Taču nākamā man ir Riharda Štrausa Elektra... Man ļoti patīk komēdijas, un man ir jāatrod vairāk iespēju tās iestudēt.
Esmu redzējis jūsu iestudētās Volfganga Amadeja Mocarta Figaro kāzas Bavārijas Valsts operā Minhenē. Vai tā ir komēdija?
Figaro kāzas tomēr nav komēdija. Runājot par komēdiju, es domāju Džoakīno Rosīni operas, kuras esmu iestudējis, un Žaku Ofenbahu, kas man ļoti patīk, piemēram, viņa Skaisto Helēnu. Protams, arī komēdijā personāži briesmīgi izturas cits pret citu, bet šajā žanrā kopumā ir citi noteikumi.
Kā laika gaitā mainās jūsu prioritātes repertuāra izvēlē?
Man ir 61 gads. Jaunībā cilvēkam vienmēr gribas traģēdiju, bet manā dzīvē un darbā šīs prioritātes mainījās aptuveni pirms divdesmit gadiem, kad sajutu, ka man vajag kaut ko citu. Protams, pieredze palīdz, un, iestudējot traģēdiju, es protu nepazaudēt sevi inscenējumā, es uzmanīgāk vēroju, kā šīs traģiskās situācijas uz skatuves izspēlē dziedātāji. Tā noteikti ir priekšrocība, lai šos stāstus pasniegtu vēl spilgtāk un pārliecinošāk, taču, manuprāt, ar vecumu pieaug vēlme iegūt zināmu vieglumu. Lai kā arī būtu, man nākotnē ir paredzēts iestudēt vēl daudz traģēdiju.
Atgriežoties pie Vāgnera, atceros, ka agrāk intervijā teicāt: "Dažus viņa darbus noteikti nekad neiestudēšu. Piemēram, Nībelunga gredzenu, tas man ir absolūti skaidrs. Tetraloģijā ir pārāk daudz viņa personības, viņa ego." Varbūt jūsu domas ir mainījušās?
Jā, es jūtu, ka tagad ar lielāku sapratni un analītiskāk spēju pieiet tetraloģijas varoņiem. Kad strādāju, gribot negribot man vienmēr pašam ir jāieiet tēlos. Es iestudēšu Nībelunga gredzenu, tas nebūs tik drīz, bet pamazām šis projekts tuvojas.
Scenogrāfiju jūsu Loengrīnam Amsterdamā ir radījis Filips Fīrhofers, kurš ir ievērojams gleznotājs. Kā veidojās jūsu sadarbība? Vai Filipa Fīrhofera pieejā varēja just, ka viņš pirmām kārtām ir gleznotājs, nevis scenogrāfs?
Ar Filipu iepazinos pirms vairākiem gadiem. Mums bija pietiekami ilgs savstarpējās tuvošanās process, bija nepieciešams daudz laika, lai saprastu, vai varēsim īstenot kopīgu projektu vai arī tas nekad nenotiks. Man šķita, ka Loengrīna sagatavošanas procesā Filips pat pārāk daudz mēģināja piebremzēt sevi. Man nācās viņu iedrošināt: mums ir jāredz tava māksla! Nedomā, ka scenogrāfijā tai vajadzētu pazust pavisam!
Loengrīnā ir jānotiek kaut kam maģiskam. Vienmēr esmu uzsvēris: mums nav jābaidās teikt, ka tā ir pasaka. Pasakas eksistē tūkstošiem gadu, bet reizēm cilvēki pret tām izturas skeptiski, it kā tas būtu kaut kas lipīgs. Mums ir jātic brīnumiem, tieši tāpat kā Loengrīns vēlas, lai mēs ticētu viņam bez jebkādām ierunām. Mums ir jātic, ka ir brīnums, labā un sliktā enerģija, gaišie un tumšie spēki. To es uzreiz pateicu mēģinājumu pirmajā dienā. To pašu savulaik orķestra mūziķiem ir teicis maestro Karloss Kleibers pirms Karla Marijas fon Vēbera Burvju strēlnieka uvertīras mēģinājuma: "Jums ir jātic gariem, citādi jūs nevarat spēlēt šo mūziku!"
Vai jums nešķiet, ka ikkatra opera ir pasaka?
Nē, nē, nē.
Kura opera ir vistālāk no pasaku pasaules?
Tas var izklausīties dīvaini, taču, iestudējot Loengrīnu, man pirmo reizi bija sajūta, ka man ir darīšana ar pasaku. Pat tad, kad 2022. gada rudenī tepat Nīderlandes Nacionālajā operā gatavoju Engelberta Humperdinka Karaļa bērnu izrādi, man tā šķita daudz reālistiskāka. Karaļa bērnu varoņu vidū ir ragana, bet ir skaidrs, ka viņa nav ragana. Par Loengrīnu saka – tajā ir kaut kas brīnumains. Tā patiešām ir!
Kura opera ir tālu no pasakas? Droši vien Mocarta Così fan tutte. Tā noteikti nav pasaka, tas ir sirsnīgs, bet ļoti analītisks darbs, kas vēsta par visām cilvēka dabas pretrunām.
Jūsu nākamais 2023./2024. gada sezonas jauniestudējums ir Riharda Štrausa Elektra Londonas Karaliskajā operā. Kāda būs jūsu interpretācija?
Elektrā ir kaut kas man ļoti svarīgs. Visiem prātā ir šī blīvā orķestrācija un kliedzošās galvenās varones, taču, manuprāt, nepietiekami daudz uzmanības tiek veltīts Elektras un Oresta ainai. Uzskatu, ka tā ir izrādes centrā. Brāļa un māsas satikšanās ainā izpaužas ilgas pēc mīlestības un maiguma, un tas ir tas, ko nevienam no Elektras varoņiem neizdodas piepildīt. Viņu emocionālie uzliesmojumi liecina par bezspēcību, tāpēc varones kliedz un raud, visi varoņi piedzīvo vilšanos, jo viņi nespēj iegūt mīlestību, pēc kuras visi ilgojas.
Ceru, ka iestudējumā mums izdosies skaidri parādīt, ka runa nav par briesmoņiem. Šajā operā neviens nav briesmonis. Tie ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ ap sevi ir uzcēluši cietumu. Nākamais šķērslis ir komunikācijas trūkums, un tas noved pie agresijas. Sliktākajā gadījumā tas noved pie slepkavības – viņi nogalina cits citu un sevi. Elektrā vēlos atklāt varoņu maigumu un nespēju dzīvot pilnvērtīgi.
Režisora Kristofa Loja jaunākais darbs ir Riharda Štrausa Elektras iestudējums Londonas Karaliskajā operā. Elektru atveidos soprāns Nīna Stemme (no labās), titulvarones māsu Hrīsotemīdu – soprāns Sāra Jakubjaka. Elektra skanēs no 12. līdz 30. janvārim. Attēlā – skats no izrādes mēģinājuma. Publicitātes foto
Jums ir ļoti labas, ilgstošas attiecības ar Elektras galveno lomu atveidotājām – Nīnu Stemmi, Sāru Jakubjaku un Karitu Matilu. Viņas ir piedalījušās daudzās jūsu izrādēs.
Priecājos, ka izrādē Londonā dziedās trīs dāmas, kuras es labi pazīstu. Taču esmu atvērts sadarbībai arī ar dziedātājiem, ar kuriem vēl neesmu strādājis. 2024. gada pavasarī Reinas Nacionālajā operā Strasbūrā iestudēšu Alberika Maņāra Gerkūru, titullomu atveidos baritons Stefāns Degū. Tas ir ļoti īpašs darbs, kuram vēlējāmies piesaistīt franču solistus. Ar daudziem strādāšu pirmo reizi, un tas būs ļoti interesanti.
Pirms Gerkūra man būs vēl viens jauniestudējums, kurā satikšos ar māksliniecēm, kuras jau pazīstu: Madrides Karaliskajā operā Teatro Real vienā vakarā skanēs divas monooperas – Fransisa Pulenka Cilvēka balss, ko dziedās soprāns Ermonela Jaho, un Arnolda Šēnberga Gaidīšana, ko dziedās soprāns Mālina Bistrema.