Neviens mani nevar nopirkt. Intervija ar aktrisi Faniju Ardānu

Divdesmit minūtes, kas pavadītas Fanijas Ardānas kompānijā, visticamāk, kļūs par vienu no spilgtākajām, emocionāli piesātinātākajām epizodēm manā profesionālajā darbībā. Tikšanās Parīzes viesnīcas numurā ar Faniju Ardānu izvēršas par grandiozu, juteklisku dižās aktrises monoizrādi vienam skatītājam. Vēstījumu nodod ne tikai viņas acis un intonācija, bet arī viss viņas ķermenis. Māksliniece ir nepārtrauktā kustībā. Graciozi runā viņas rokas – pirkstos ir sudraba gredzeni, uz plaukstas ir uztetovēts krusts. 

Trifo pēdējā mūza

Citas franču superzvaigznes – piemēram, Izabella Ipēra un Žiljeta Binoša – sava laika taupības nolūkos parasti sniedz intervijas uzreiz vairākiem žurnālistiem, taču Fanijai Ardānai šāds sarunas formāts nav pieņemams. Viņai ir vajadzīgs kontakts aci pret aci, un par to esmu viņai bezgala pateicīgs. Fanija Ardāna iemieso pēdējo piecu gadu desmitu franču kino un teātra vēsturi. Viņa ir jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trifo pēdējā mīlestība, leģendārais režisors ir aktrises otrās meitas tēvs. Fanija Ardāna ir spēlējusi divos pēdējos Trifo kinodarbos – Kaimiņiene/La femme d’à côté (1981) un Trakā svētdiena/Vivement dimanche! (1983).

Aktrise ir tēlojusi vairāk nekā astoņdesmit filmās un trīsdesmit izrādēs. Fanija Ardāna ir redzama Alēna Renē, Kosta-Gavra, Mikelandželo Antonioni, Etores Skolas, Mišela Devila, Anjēzes Vardas, Kloda Leluša, Patrisa Lekonta, Annas Fonteinas, Franko Dzefirelli, Paolo Sorrentīno, Mario Martones, Marionas Vernū, Tonija Gatlifa, Caja Minļana, Urzulas Meieres, Folkera Šlēndorfa, Margarētes fon Trotas un Fransuā Ozona filmās. Uz skatuves aktrise ir spēlējusi Dominika Levēra, Andreasa Vucina, Romāna Polaņska, Ervē Luašmola, Kirila Serebreņņikova, Žaka Lasala, Lambēra Vilsona un Tjerī Klifā izrādēs. 

Pirms sešiem gadiem Fanija Ardāna viesojās Rīgā – kopā ar Žerāru Depardjē spēlēja viesizrādē Otrā mūzika. Kā režisore Fanija Ardāna ir uzņēmusi trīs pilnmetrāžas spēlfilmas un iestudējusi muzikālā teātra izrādes. Pērn viņa debitēja operas režijā – Grieķijas Nacionālajā operā Atēnās iestudēja Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu.

Personīgā pretošanās

Šā gada 28. februārī Parīzē notikušajā Francijas augstākā kino apbalvojuma Cēzars pasniegšanas ceremonijā Fanija Ardāna saņēma godalgu par labāko otrā plāna lomu režisora Nikolā Bedosa komēdijā Brīnišķīgais laikmets/La belle époque (2019), kas nesen bija skatāma Latvijas kinoteātros. Šis ir otrais Cēzars Fanijas Ardānas karjerā.  

Brīnišķīgais laikmets ir enerģijas un tvirtu sajūtu pilna, asprātīga filma par atmiņām, nostalģiju un mūsdienu skarbo realitāti. Fanijas Ardānas varone ir aktīva sieviete ar krampi, viņa uzdrošinās izmest no mājām savu pagātnē iestrēgušo, darbu zaudējušo vīru, kurš nespēj pielāgoties laika prasībām (lomā – populārais franču aktieris Daniels Oteijs). Lai sadziedētu rētas, viņš nolemj atgriezties pagātnē – tajā 1974. gada dienā, kad kādā kafejnīcā satika savu nākamo sievu. Šādu pakalpojumu par lielu samaksu piedāvā īpaša vēsturiskās rekonstrukcijas aģentūra, kas aicina klientus doties uz jebkuru viņu izvēlēto laikmetu. Tur, teatrāli iestudētajā pagātnē, Daniela Oteija varoni sagaida nervus kutinoši pārsteigumi – iztēle un realitāte saplūst, viņš iemīlas aktrisē, kura tēlo viņa sievu jaunībā, un tiek traumēts vēl dziļāk.     

Cēzara pasniegšanas ceremonija šogad izvērsās skandaloza – gan feministes, gan daudzi citi kino industrijas pārstāvji skaļi protestēja pret režisora Romāna Polaņska jaunākās filmas Virsnieks un spiegs/J’accuse (2019) izvirzīšanu balvai. Tā bija nominēta divpadsmit kategorijās un trijās uzvarēja. Romāns Polaņskis tika atzīts par labāko režisoru, taču uz ceremoniju neieradās, jo paredzēja, ka tā varētu pārvērsties par "publisku linčošanu". 

Brīnišķīgais laikmets arī saņēma trīs Cēzarus – ar balvu tika novērtēta ne tikai Fanijas Ardānas spēle, bet arī filmas mākslinieciskais noformējums un oriģinālais scenārijs. Cēzaru pasniegšanas vakarā Fanija Ardāna vēlreiz pierādīja, ka brīvība un drosme ir viņas vērtības. "Ja es kādu mīlu, es mīlu kaislīgi. Es ļoti mīlu Romānu Polaņski. Es par viņu priecājos. Saprotu, ka ne visi tam piekrīt, bet – lai dzīvo brīvība!" sarunā ar žurnālistiem teica Fanija Ardāna ceremonijas aizkulisēs. Citas cienījamas franču kino dāmas vai nu nosodīja Romānu Polaņski, vai izvēlējās klusēšanas taktiku. 

Fanija Ardāna ir unikāla ar to, ka nekad nav centusies integrēties kādā grupējumā. Viņa vienmēr atklāti pauž savu viedokli, pat ja tas ir atšķirīgs no vairākuma viedokļa. Tāds ir viņas dzīves princips. Jebkāda konjunktūra māksliniecei ir sveša. "Varbūt esmu naiva, taču es ticu personības, individualitātes spēkam. Personīga pretošanās man allaž ir bijusi svarīga," uzsver Fanija Ardāna.

Savu brīvību viņa vērtē augstāk par labklājību. "Esmu asociāla, un tas ir viens no maniem lielākajiem trūkumiem. Mani neinteresē panākumi, mani interesē tikai atsevišķi cilvēki un mijiedarbība ar viņiem." Aktrise vairākkārt ir atkārtojusi, ka par galveno dzīves ienaidnieku uzskata bailes: "Briesmīgākais dzīvē ir no kaut kā atteikties tikai tāpēc, ka no tā ir bail. Ja cilvēkam ir bail, viņš zaudē savu dzīvi. Dzīve nevar eksistēt līdzās bailēm." 

Intervija ar Faniju Ardānu notika šogad janvārī Parīzē.  

Filmā Brīnišķīgais laikmets izskan frāze: "Nostalģija ir labs bizness." Vai kino ir nostalģijas instruments? Vai, jūsuprāt, kino izraisa nostalģiskas jūtas, jo īpaši, ja uz ekrāna redzam aktierus, kurus mīlam jau gadu desmitiem ilgi?  

Šis jautājums ir jāuzdod skatītājiem. Kopš bērnības mums patīk, ka kāds mums stāsta stāstus, un tas rezonē ar katra cilvēka piedzīvoto – ar mīlestību, skumjām, nāvi. Katrā cilvēkā stāsts atbalsojas citādi. Diez vai šajā gadījumā var runāt par nostalģiju, tas ir kaut kas daudz intīmāks. Intimitāte drīzāk ir tuva melanholijai, trauslumam un ievainojamībai. Tā ir katrā cilvēkā – sievietē, vīrietī, jūsos un manī. Pašā mūsu būtībā ir kaut kas ļoti trausls. Tā nav nostalģija, jo man nostalģija asociējas ar pasauli, kuru esam pazaudējuši. Taču sajūtas, par kurām tagad runājam, nepieder šai zudušajai pasaulei. Tā ir pasaule, kas joprojām ir katrā no mums. Labs teātris un kino palīdz to dziļāk izprast. 

Vakar aizgāju uz Maskavas Nāciju teātra Tēvoča Vaņas viesizrādi Parīzes teātrī Odéon. Es apraudājos! Antons Čehovs ir ģēnijs. Varētu teikt, ka luga ir melanholiska, bet ne. Čehovs runā par spēcīgām sajūtām, kuras nākas apslēpt, cilvēkiem ir jāuzvedas tā, lai pārējie domātu, ka viņos nav nekādu trūkumu. 

Kino, teātris, opera un koncerts palīdz sajust, ka neesam vientuļi. Jūs redzat kādu varoni uz ekrāna vai uz skatuves un nodomājat – viņš ir tāds pats kā es – vai arī – viņš ir tāds, kāds es vēlētos būt. Šo tuvību es sajūtu ar atkailinātiem nervu galiem. Man šādos brīžos asinis kūsā un dvēselē viss verd. Šādas emocijas mani pārņēma, kad skatījos Tēvoci Vaņu. 

Sabiedrība mūs piespiež būt pozitīvi un optimistiski noskaņotiem un cīnīties ar daudzām citām, patiesībā tik cilvēciskām izpausmēm. Mani gan tas neuztrauc. Katram ir sava nostalģija, sava melanholija, savas attiecības ar laiku un pagātni – tā ir mūsu bagātība, un katrs to var paturēt sev. Ja jums nav atmiņu, kāds gan jūs esat cilvēks? Anticilvēks. Tāpēc apciemojiet savu vecmāmiņu, kamēr viņa ir dzīva, atcerieties savu pirmo mīlestību vai jebkuru citu patīkamu dzīves brīdi. Jums ir un vēl būs ko atcerēties. Atmiņas ir svarīgas. Tādā ziņā esmu par nostalģiju, mums katram ir tiesības to izjust un ne tikai priecāties par to, cik brīnišķīgs ir mirklis šeit un tagad.

Teicāt, ka vakar esat raudājusi, skatoties Tēvoci Vaņu. Vai ar jums tas notiek bieži? 

Teātrī ne, jo man nereti ir garlaicīgi. Esmu teātra aktrise un par teātri zinu visu. Neapskaužu nevienu skatuves mākslinieku, jo pati nevēlos, lai skatītāji aizmigtu manās izrādēs. Teātrī ir tik daudz blakusapstākļu – jums var būt slikta vieta, neērts krēsls. Es bieži esmu redzējusi Tēvoci Vaņu, zinu to no galvas, bet vakar piedzīvoju kaut ko prātam neaptveramu. Pirms izrādes uz skatuves uzkāpa režisors Stefans Braunšveigs un teica, ka streika dēļ nebūs dekorāciju maiņas. Tikai aktieri un teksts. Es labi pazīstu titullomas atveidotāju Jevgeņiju Mironovu. Viņš ir neatkārtojams aktieris. 

Pēc izrādes notika ballīte ar skaistiem cilvēkiem, bet es negribēju tur doties. Aizgāju pie Jevgeņija Mironova uz ģērbtuvi. Es biju emociju pārņemta. Man bija sajūta, ka nespēju runāt, tikai raudāt. Izrāde bija kā zibens spēriens.  

Kāds ir galvenais aktierspēles noslēpums?

Atbildēšu kā skatītāja, nevis aktrise. Izcila aktierspēle atver manu sirdi un prātu. Es aizmirstu, kas es esmu. Grūti izskaidrot, kā tas tiek panākts. Tā ir aktieru būtības maģija, situācijas maģija. Pēkšņi skatītājs visu saprot un jūtas kā Dievs. Skatītājs it kā paceļas virs tā, kas notiek uz skatuves, un no augšas vēro, kā varoņi iznīcina sevi vai izzūd tālumā.

Labākais, ko teātris spēj izdarīt ar cilvēku, – tas padara viņu gudrāku, inteliģentāku. Varbūt kino spēj hipnotizēt daudz vairāk, teātrī tas ir mazāk jūtams, jo teātrī ir tikai vārdi. Cilvēku klātbūtne veido noteiktu situāciju. Tā jau ir: ja mums priekšā ir otrs cilvēks, mēs kļūstam par aktieriem.

Filmā ir ļoti sarežģīti būt sliktam aktierim. Skatītājs var teikt: man nepatīk šis aktieris, bet ne jau tāpēc, ka viņš ir slikts. Tas ir jūsu personiskais viedoklis. Savukārt uz skatuves acumirklī var sajust, kurš ir labs vai slikts aktieris. Labs aktieris skatītājam ļauj sajusties kā Dievam. Viņš jūs paceļ. Tieši to katru reizi dara Jevgeņijs Mironovs. Mēs ar viņu īsti nespējam sarunāties, jo Jevgeņijs nerunā angliski – krievi neprot citas valodas. 

Es kopš jaunības mīlu Krieviju. Vispirms atklāju sev literatūru, glezniecību, pēc tam mūziku un operas – es tās bieži klausījos Montekarlo, kur dzīvoju līdz septiņpadsmit gadu vecumam. Manas mīlestības pirmsākumi ir meklējami kultūrā un mākslā. Mans priekšstats par Krieviju bija ļoti romantisks, tas bija manas iztēles un Krievijas traģiskās vēstures mikslis. Pa īstam es atklāju Krieviju, kad sāku to apmeklēt, regulāri braucot ar filmām un izrādēm. Tas var šķist dīvaini, ja kāds apgalvo, ka mīl kādu valsti. Vai to var mīlēt? Ko tas nozīmē, ja kāds saka: "Es mīlu Japānu"? To nevar izskaidrot. Taču tas notiek, kad cilvēks tajā zemē nejūtas kā tūrists. Es ticu, ka valsti var iemīlēt, pateicoties literatūrai un kino. 

Atceros savus pārdzīvojumus, kad pirmo reizi noskatījos Andreja Tarkovska filmas. Tas bija lieliski! Tajā laikā vēl nebiju viesojusies Krievijā. Kad es tur beidzot ierados, visi par mani smējās: "Tā vairs nav tā pati zeme, par kuru esi lasījusi Dostojevska romānos." Taču es ātri sajutu krievu dvēseli, kā arī Krievijā valdošo brutalitātes, asuma un melanholijas savienojumu.

Vēl esmu novērojusi, ka sieviete var atļauties raudāt krievu vīrieša priekšā. Tas nav nekas slikts, no tā nevajag kautrēties un baidīties. Ja sieviete raud franču vīrieša priekšā, tas nav labi, tas nav pieņemami. Sievietes, nedariet tā! Viņš jutīsies apmulsis un pazudis, nezinās, ko darīt un kā uz to reaģēt. Vissliktākais scenārijs – raudāt amerikāņu vīrieša priekšā, ha-ha-ha! 

Kāpēc jums pašai ir nepieciešama spēle? Ko tā jums dod? 

Aktierspēle man sniedz iespēju skaļi pateikt to, ko es domāju un jūtu. Tā sniedz iespēju radīt raksturu, kas neesmu es pati, taču tajā noteikti ir daļa no manis, un es varu droši teikt par šo tēlu – jā, es mīlu šo sievieti. Varbūt skatītājs viņu nemīl, taču tas nav svarīgi. Man pašai viņa ir jāiemīl.   

Es sāku karjeru kā teātra aktrise, pēc tam manā dzīvē ienāca kino. Es labi atceros bērnību: mums ar māsu bija mazas gultas blakus viena otrai. Katru vakaru es lasīju, un katru reizi, kad mani saviļņoja kāds skaists teksta fragments, es iesaucos: "Tu vēl neguli?" Māsa atbildēja: "Protams, es jau guļu." Es mēģināju viņu pārliecināt: "Neguli! Paklausies, es tev lasīšu priekšā!" Jau no agra vecuma uzskatīju, ka ar skaistumu ir jādalās. Ja es atrodu kaut ko skaistu, es gribu ar to dalīties. Par to ir jāstāsta, jo tas ir savdabīgs pasaules redzējums un tajā atklājas daudz nozīmīgu nianšu. Katra filma un izrāde nevar pretendēt uz to, ka tā sevī nes šo pasaules redzējumu, taču katrā darbā ir detaļas, kurām režisors vēlas pievērst uzmanību. 

Nekad nepiekrītu spēlēt lomu, ja tā man nepatīk. Scenārijs kopumā var būt labs, taču es atsakos, ja varone mani nesaista. Neesmu tik profesionāla, lai atveidotu lomu, kas mani neaizrauj. Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu to, kas man nepatīk. Atceros savu darbu Alēna Renē drāmā Mīlestība līdz nāvei/L’amour à mort (1984) – es tēloju mācītāju protestantu baznīcā. Šī sieviete ir kilometriem tālu no tā, kāda esmu reālajā dzīvē, bet es viņu apbrīnoju. Es teicu Alēnam Renē – tā neesmu es! Esmu brutāla, vardarbīga, skarba, bet mana varone ir dāsna, smaidoša, trausla, gaisīga un maiga sieviete Dieva priekšā. Es daudz ko no viņas iemācījos, jo izjutu cieņu pret šo tēlu. 

Bieži domāju par Mariju Kallasu, kuru esmu atveidojusi Romāna Polaņska izrādē un Franko Dzefirelli filmā. Es gribētu viņai līdzināties – Marija Kallasa vienmēr meklēja absolūto izpausmi, centās sasniegt visaugstāko virsotni. Katru savas dzīves dienu viņa gribēja būt labāka nekā vakar, un šī doma caurstrāvo Dzefirelli filmu Kallasa mūžīgi mūžos/Callas Forever (2002). Arī no Marijas Kallasas es daudz ko esmu iemācījusies. Viņa ir paraugs katram māksliniekam un katram cilvēkam, kurš vēlas savu darbu izdarīt tik labi, cik vien iespējams. Ja cilvēks cep maizi, viņam ir jāmostas ar domu – šodien mana maize būs garšīgāka nekā vakar. Manuprāt, tā ir labākā atslēga visai dzīvei. Tā ir spēcīgākā motivācija. Ja jūs to pieņemat, jums savā profesijā nekad nebūs garlaicīgi, lai arī ko jūs darītu. Tas ir vienīgais veids, kā izvairīties no rutīnas. 

Jūs man jautājat par aktierspēli... Man šķiet, ka pat pianists, vijolnieks, čellists un balerīna dara kaut ko konkrētāku nekā aktieris. Mūsu darbs ir efemers, un mūs vada sajūtas: "Jā, pagājušajā reizē es nebiju pietiekami laba, rītdien man tas būs jāizdara labāk." Ceru, ka allaž spēšu pateikt sev šos vārdus.    

Esat teikusi, ka jums patīk riskēt. Kas jūsu izpratnē ir risks? 

Uzņemties risku nozīmē izdarīt ko tādu, ko nekad neesmu darījusi, nospēlēt tādu lomu, kādu nekad neesmu spēlējusi. Uzņemties risku nozīmē būt kā virves dejotājai, kura balansē augstu virs zemes. Man patīk šīs sajūtas, adrenalīns. Es nevēlos atkārtoties. Ja lasu scenāriju un saprotu, ka man paredzētā loma apkopo klišejas, kas cilvēkiem par mani ir izveidojušās, es saku "nē". Ja man piedāvā spēlēt buržuāzijas pārstāvi, sabiedrības dāmu, aristokrāti vai princesi… Kāpēc man atkal tas būtu jādara? Vienmēr viena un tā pati loma. 

Manā daiļradē ir sarkans pavediens – mīlestība. Mani saista varones, kuras meklē mīlestību. Tām nav obligāti jābūt sievietēm, kuras ir zaudējušas mīlestību, tās var būt sievietes, kuras gaida mīlestību, kuras tiek sodītas ar mīlestību… Vienalga. Galvenais, ka tā ir mīlestība.   

Tikpat svarīga dzīvē jums ir brīvība. Viens citāts no kādas jūsu intervijas: "Man nav vīra, mājas, naudas – esmu brīva. Man nepatīk grupas un kolektīvi. Esmu izteikta individuāliste." Vai neesat mainījusi savu viedokli?

Nē. Tā joprojām ir. 

Vai tiešām jums nav mājas un naudas? Kā jūs dzīvojat? 

Protams, man ir vieta, kur dzīvot, bet man nav īpašumu ārpus pilsētas, man nav lauku mājas. Naudas man ir tik daudz, lai es varētu izdzīvot un turēties virs ūdens, tāpēc man ir jābūt piesardzīgai. Vīra man nav – tā ir taisnība. Un nekad nav bijis. 

Vai jūs nekad neesat gribējusi apprecēties? Vai tas ir apzināts lēmums?

Nē, tas nav apzināts lēmums.

Tā vienkārši ir sanācis?

Voilà! Tieši tā. Nekad neesmu teikusi, ka neapprecēšos. Tā ir sanācis. Runājot par māju un dzīves apstākļiem, man ir jāsaka – jau agrā jaunībā esmu sapratusi, ka nauda padara cilvēku par vergu. Es gribēju būt brīva, pat par spīti tam, ko man solīja producenti: "Ja tu to izdarīsi, tev būs tas un tas." Nē, man to nevajag. "Izdari to, tev labi samaksās." Nē, man vienalga. Tā ir mana brīvība.

Dzīves gaitā cilvēks pierod pie naudas, un tas var izrādīties bīstami. Protams, man bija jāaudzina trīs bērni, man viņi bija jānodrošina, es par viņiem rūpējos. Centos nopelnīt tik, cik mums būtu nepieciešams, un ne vairāk.

Kaut kas mani vienmēr ir glābis. Tā ir tāda kā gonga skaņa: "Bam!" Tas atskan, un viss izdodas. Es neteiktu, ka tās ir apzinātas izvēles, – tas vienkārši atbilst manam raksturam. Kad mani aicināja piedalīties kādā reklāmas un publicitātes kampaņā, es nekad nepiekritu, jo biju revolucionāri noskaņota pret kapitālismu. Es nebūtu pieļāvusi, lai mani nopērk. Neviens mani nevar nopirkt. 

Jūs pieminējāt gonga skaņu. Vai tā ir kā Dieva zīme? 

Jā, kaut kas tamlīdzīgs. Taču es nezinu, kādas reliģijas dievs tas varētu būt. Drīzāk kā sengrieķu mitoloģijā, kurā ir daudz dievu. Gribas ticēt, ka viņi mani vēro un kādā brīdī nolemj – mēs viņai palīdzēsim. Es ticu, ka pastāv vēl cita pasaule kaut kur augšā. Nedomāju, ka viss beidzas šeit.

Katru reizi, kad kāpju uz skatuves, es lūdzu, lai dievi man palīdz. Man ir lampu drudzis, un es vēršos pie viņiem: dodiet man drosmi, neatstājiet mani! Olimpa dieviem lūdzu palīdzību, kad pērn Atēnās iestudēju Šostakoviča operu Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta.

Vai plānojat režisēt vēl kādu operas izrādi?

Es gribētu iestudēt Pētera Čaikovska Pīķa dāmu. Mani fascinē šis stāsts, es dievinu Aleksandra Puškina literatūru. Pīķa dāma ir trilleris par mīlestību un varu, tajā ir viss, ko var un nevar iedomāties. Man patīk Džakomo Pučīni operas, Albāna Berga Lulu, Sergeja Prokofjeva un Volfganga Amadeja Mocarta darbi. 

Mani aizrauj Šostakovičs! Gatavojoties Mcenskas apriņķa lēdijai Makbetai, daudz klausījos Mstislava Rostropoviča diriģēto ierakstu. Es mīlu arī bel canto operas, taču teātrī tās bieži tiek iestudētas garlaicīgi.   

Kas dzīvē jūs dara laimīgu? 

Esmu melanholisks, dažādu pretrunu un emociju plosīts cilvēks. Laiku pa laikam piedzīvoju laimes uzzibsnījumus, tie ir ļoti spēcīgi, bet īslaicīgi. Man sagādā laimi mīlestība, ģimene un patīkami dzīves brīži, tādi negaidīti zibšņi. Tie ir nenotverami mirkļi, kad es sajūtu dzīves intensitāti. Tas var būt kaut kas šķietami nenozīmīgs, tas var nebūt nekas. Varu stāvēt uz ielas un raudāt tumsā, atceroties kādu sliktu joku, un pēkšņi kaut kas notiek, un man apkārt viss sāk vibrēt pilnā krāsu gammā. Tā ir kā dāvana, ko kāds ir pasniedzis, un tā ir šī laime. Es dzirdu klauvējienus pie durvīm, atveru durvis – un tur ir laime. 

Manā dzīvē ir arī skumjas, tāpēc es ļoti pazemīgi un ar pateicību izturos pret laimes brīžiem. Ja notiek šis klikšķis, ja uz mirkli pazib laime, es cenšos to notvert, jo zinu, ka tas neturpināsies ilgi… Ak, es negribu tagad raudāt, sarunājoties ar jums. 

Vai jums ir daudz sapņu?

Jā. Es mācījos klostera skolā Montekarlo, un piektdienās mums bija jāiet uz baznīcu. Atceros, ka Svētās mises daļā Credo ir vārdi: "Es ticu uz vienu Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju." Es ticu redzamajai un neredzamajai pasaulei. Man tā ir viena pasaule. Es neteiktu, ka viena ir reālistiska pasaule, kurā visu var izskaidrot ar loģiku un kurai var pieskarties, un otra – tikai iztēlē radīta.

Sapņi ir kaut kas fantastisks. Kad eju gulēt, es tos ar nepacietību gaidu: sapņi, nāciet pie manis! Notiek dīvainas lietas: ja redzu kādu skaistu sapni, nākamajā dienā es to atceros un daudz par to domāju. Vai zināt, ko es domāju, – kas var būt reālāks par sapni?   

P.S. Par Fanijas Ardānas iestudēto operu Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta lasiet šeit.