Novēlu latviešiem pašapziņu un stāju, rakstniece Nora Ikstena aicina šajā ziņā iedvesmoties no gruzīnu piemēra. Nu jau piecus gadus ilgajā Gruzijas pieredzē viņa ar lasītājiem dalās grāmatā Dievmātes draudzene, ko laidusi klajā Dienas grāmata. Septembrī grāmata piedzīvoja izdevumu arī Gruzijā gruzīnu valodā, tās ļaudīm atklājot Gruziju ārpus dienišķi ikdienišķā.
Kāpēc pie grāmatas rakstīšanas ķēries tikai pērn, nevis tverot pirmos, spilgtos iespaidus?
Man bija 38 gadi, kad pirmo reizi mūžā nokļuvu Gruzijā, tomēr negribēju tūlīt aprakstīt visu to kultūras, dabas un cilvēku iespaidu gūzmu, kas pār mani gāzās. Gruzijā esmu satikusi tik daudz jauna, interesanta, atšķirīga un arī līdzīga ar Latviju un mūsu kultūru, ka gribēju par to pastāstīt. Bet, lai rakstītu grāmatu, bija jāpaiet laikam. Nezinu, vai tā ir tikai likteņa sakritība, ka tieši tagad daudzi latvieši dodas ekskursijās uz Gruziju un visi, kas tur reiz nokļuvuši, to iemīl. Likās, ka mans personiskais stāsts un pieredze varētu būt interesanta arī citiem. Bet pati galvenā bija vienkārši vēlēšanās dalīties savā priekā un pārdomās.
Gruzijas poēzija, kino un mūzika ir pasaules klases kultūra. Ir tik interesanti, ka vienai mazai tautai tas ir izdevies, un izcilo personību ir tik daudz. Viss sakrita vienā kopīgā lielā vainagā. Es sāku mācīties gruzīnu valodu, ceļoju pa Gruziju, sastapu un iepazinu cilvēkus, atklāju arī Gruzijas virtuvi un vīna kultūru. Bija ne tikai sajūsmas atklāsmes. Bija arī citādība, ar kuru nācās sadzīvot. Tā nav tikai ceļotāja pieredze, sajūsma uz brīdi, jo man šī zeme, kultūra un cilvēki jau ir jāpieņem gandrīz kā savējie, vienlaikus apjaušot, ka tā īsti savējā tur varbūt nekad nebūšu. Man šī pieredze palīdzēja citām acīm paskatīties arī uz savu dzimteni, taču tas ir tikai stiprinājis manu dzimtenes mīlestību, jo es nevarētu vienkārši sakravāt somu un pārcelties uz dzīvi citā zemē. Es zinu, ka manas mājas ir šeit, Ikšķilē, bet Gruziju atklāju un iemīlēju kā otru dzimteni. Tas man devis ļoti daudz gan cilvēciski, gan kā rakstniecei.
Kas šajā pieredzē ir patiešām kardināli jauns, nebijis?
Gruzijā man vispār pirmo reizi mūžā radās vēlēšanās dažas dienas padzīvot sieviešu klosterī. Ar garīgo pieredzi ticības jomā līdz šim nebiju cieši saskārusies. Pēkšņi sev atklāju, cik tā ir dziļa un būtiska, gribēju noskaidrot savas attiecības ar to.
Kāds bija pirmais, spilgtākais vērojums Gruzijas ļaužu mentalitātes līmenī?
Mana Gruzijas iepazīšana sakrita ar brīdi, kad Latvijā valdīja krīze. Latvijā visi runāja tikai par krīzes šausmām, bet Gruzijā ieraudzīju, ka cilvēki dzīvo nesalīdzināmi nabadzīgākos un vienkāršākos apstākļos, īpaši laukos. Taču nekad neesmu dzirdējusi gaušanos par dzīvi! Tur cilvēki prot atrast prieku par dzīvi jebkurā situācijā. Manā grāmatā ir šāds fragments: cilvēki brauc pie radiem kalnos, kur notikusi zemestrīce. Izbīlī par tuvinieku likteni viņi ved maizi, ūdeni, bet, ieejot sētā, redz, ka sagrauto māju drupās ir saklāti galdi un cilvēki svin to, ka palikuši dzīvi! Mājas ir sabrukušas, bet viņi paši ir dzīvi. Tas ir gruzīnu tautas raksturā – prieks par dzīvi, dzīves svinēšana, neraugoties uz apstākļiem.
Skaļums, impulsīvums nekrīt uz nerviem?
Ir bijušas situācijas, kad, klātesot Kusturicas filmu cienīgās ainās, jutos kā atturīga eiropiete, kas īsti tajās ielēkt nevar. Svešinieks tās var izbaudīt, saprotot, ka viņš tur ir tikai viesis, nevis viens no viņiem.
Nožēlai par senatnes elpu nivelējošo "eiroremontu" Tbilisi vecpilsētā tu pretī liec sajūsmu par Gruzijas neskarto dabu un naturālo saimniecību. Laikmeta temps to neskar?
Esmu ļoti priecīga, ka iepazinu Gruziju tieši tajā periodā, kad Latvija sāka ļoti piemēroties Eiropas regulām un izskaust visu, kas ir dabisks, vienkāršs, pēc tam atgriežoties un maksājot divtik. Gruzijā piedzīvoju autentiskas ainas – vīna darīšanu, kad vīri ar kājām mīca vīnogas. Daba tur ir pilnīgi neskarta, mežonīga. Tur gani joprojām dzen kalnos aitas kā kopš XIX gs. rakstnieka un gana Aleksandres Kazbegi laikiem. Ir daudz kalnu klosteru, kuri ir nepieejami. Mūki un mūķenes tur meditē un lūdzas, saimniecībās paši audzē govis, slauc pienu, sien sieru un darina svecītes. Šī dabiskā, dzīvā, īstā cilvēka balss, cilvēka esība ir īstas dzīves dāvana. Mūsu šejienes skrējienā un dzīves ritmā Latvijā ļoti reti ir brīži, kad vari ieraudzīt dzīves īstenību. Bet Gruzijā, sevišķi izbraucot no Tbilisi, tā ir uz katra soļa.
Mācoties valodu, pamazām izprotu gruzīnu valodas senumu un poētiku. Kad gruzīniem jau bija eposs Bruņinieks tīģera ādā, kura prologs ir veltīts dzejas poētikai (!), mēs vispār neeksistējām, mūsu nebija! Gruzijā vēl aizvien ļoti jūt kultūras senumu – īpaši, tiekoties ar vecākās paaudzes rakstniekiem, filozofiem un zinātniekiem. Tad atklājas spēcīga garīgās aristokrātijas aina, kas mūsdienās ir liels retums.
Diez vai tik ātri un dziļi svešiniekam atklātos Latvija, kur daudzdzīvokļu mājās kaimiņi bieži nepazīst kaimiņus?
Domāju, ka man kā cittautietei Gruzijā ir daudz vieglāk nekā manam vīram rakstniekam Levanam Beridzem – gruzīnam Latvijā. Viņam ieiet latviešu sabiedrībā ir daudz grūtāk, lai gan mūsu draugi un profesionālā sabiedrība ir saprotoša un atvērta. Gruzijā esmu sajutusi – lai arī esmu cittautiete, svešiniece, man durvis ir atvērtas. Cilvēku viesmīlība un plašā sirds ir ļoti dabiska. Ar to saskaries, pat ja esi tikai tūrists, kas braukā pa kalnu ciematiem. Tev iegaršojas hurma vai bumbieri – tu pieklauvē, tev atver vārtus un piegāž pusi mašīnas ar augļiem. Gruzijā pretimnākšanu esmu izjutusi visos līmeņos: runājot ar vienkāršajiem cilvēkiem kalnos, ar taksistiem, mācītājiem, filozofiem, aktieriem, iepērkoties tirgū. Kaut gan man joprojām ir valodas robeža un pagaidām gruzīniski vēl runāju tik vienkāršos, skolnieciskos teikumos, ka man pašai ir mazliet neērti, nekad neesmu sajutusi nievājošu vai noraidošu attieksmi.
Šķiet, gruzīniem ir beznosacījuma mīlestība pret baltiešiem, un īpaši pret latviešiem. Varbūt tas ir mūsu kopīgo vēstures brīžu dēļ, jo gruzīni mums bija piemērs cīņā par neatkarību? Savus grūtos 90. gadus gan nekādi nevaram salīdzināt ar apstākļiem Gruzijā, kad Krievija vērsa pret to enerģijas blokādi – palikuši bez elektrības un gāzes, cilvēki dzīvoja tumsā, aukstumā. Uz veikalu pēc maizes gāja, bruņojošies ar šaujamajiem. Viņu pieredze ir ļoti smaga. Viss kopā ir veicinājis manu izpratni. Es nevis rimti slīdu ierastajā komfortablās dzīves gaitā, bet visu laiku sastopos ar to, ka ir citādi! Un es to pieņemu.
Ir kaut kas, ko tomēr nespēj pieņemt?
Īsti nesaprotu, kāpēc tik ļoti skaistā zemē, kur Dievs dabu veidojis tik pilnīgā bezrobežu skaistumā, ir ļoti daudz vietu, kur cilvēku personiskās telpas un mājas ir ļoti nesakārtotas, nevīžīgas.
Kā, dzīvojot tik skaistā dabas ainavā, nav nepieciešamības pēc skaistuma savas mājas pagalmā un apkārtnē? Iespējams, 90. gadi atstājuši tik smagas sekas, ka cilvēki ir noguruši: lai iet, kā iet. Grāmatā ierakstīju: ja man būtu iespēja ko radikāli Gruzijā mainīt, es strādātu pie trim lietām – braukšanas kultūras, ekoloģijas problēmām (skaistās dabas ainavas bieži izraibina plastmasas pudeļu, maisiņu un citu drazu klājieni) un dzīvnieku patversmēm.
Diez vai karstasinīgos, bramanīgos vīriešus varētu pāraudzināt prātīgos braucējos?
Tā ir nacionāla izpausme. Brauc arī sievietes. Šķiet, ir nācis jauns vilnis un vecie laiki Gruzijā ir aizgājuši uz neatgriešanos, jo sieviešu emancipācija ir ļoti izteikta. 90. gados tieši vīrieši bija lielākie cietēji – zaudējuši darbu un nespēdami sadzīvot ar realitāti, viņi ļoti bieži nodzērās un aizgāja postā. Gruzijā ir ļoti spēcīgas sievietes. Līdzīgi kā Latvijā. To tagad var redzēt, ka sievietes ir visur un dara visu.
Kuras trīs lietas tu gribētu mainīt Latvijā?
Pirmā – lai mēs nebūtu tik iztapīgi, tik pakļāvīgi, lai spēcīgāk, skaidrāk un noteiktāk apzinātos sevi, savu raksturu, pašapziņu, viedokli. Otrkārt, gribētu, lai mēs beigtu žēloties par dzīvi un priecātos par to, kas mums ir dots. Pēdējos divdesmit gados mums ir dots ļoti daudz, un mēs varam būt laimīgi, ka piedzīvojām šo grūto, bet ļoti interesanto Latvijas attīstības laiku. Treškārt – nezaudēt savu valodu, jo tas ir vienīgais, kas mūs atšķir šajā pasaulē. Gruzijā visi runā gruzīnu valodā. Krievu valoda to nekad nepārmāks, jo visi iebraucēji mācās gruzīniski. Nav iespējams pusi mūža nodzīvot Gruzijā un to neiemācīties. Domāju, ka tas ir gruzīnu pašapziņas un stājas dēļ. To novēlu latviešiem – pašapziņu un stāju.
Kā sekmējas gruzīnu valodas apgūšana?
Priecājos, ka pazīstu un esmu iemācījusies uzrakstīt burtus, varu lēni lasīt un sarunāties vienkāršā sarunvalodas līmenī. Tas nāk kā pirmziemnieces ābeces brīnums. Septembrī biju kalnos talkā zemniekiem vākt kukurūzas ražu. Sēžot pie milzīgas kukurūzas vālīšu kaudzes kopā ar 86 gadus vecu gruzīnieti, es pēkšņi runāju ar viņu gruzīnu valodā! Mani vēl bremzē iedzimtais kārtīgums, perfekcionisms, bet tur, pie kukurūzas vālīšu kaudzes, es vienkārši sarunājos gruzīniski.
Ko par tavu grāmatu saka lasītāji Gruzijā?
Septembrī Gruzijā bija divi lieliski grāmatas atvēršanas pasākumi, kuros dziedāja Didgori un Nino Katamadze. Esmu saņēmusi daudz pozitīvu atsauksmju, ka, lasot manu grāmatu, paši gruzīni ir atklājuši kaut ko jaunu par Gruziju. Ienācējs skatās ar citām acīm un redz ne tikai ikdienu. Kāds recenzents brīnījās, cik daudz grāmatā ir atsauču uz gruzīnu filmām un filozofu izteikumiem, kultūras un mākslas faktiem. Patiesībā Gruzijā nenonācu kā terra incognita – nezināmā zemē. Ar Pirosmani mākslu, grāmatām, filmām un mūziku tā manī dzīvoja jau pirms tam. Tagad atklāju reālo Gruziju.
Tavs vīrs rakstnieks Levans Beridze, ciemojoties Latvijā, arī vērsis tavu uzmanību uz kaut ko tādu, ko pati nebiji pamanījusi?
Viņa mīļākā vieta Latvijā ir Āraišu ezerpils. Viņš vēlas rakstīt grāmatu par Latviju, šo laiku dzīvojot tās tuvumā. Tas man bija pārsteigums, bet viņš teica, ka viņu fascinē, ka cilvēki dzīvojuši uz ūdens. Viņš ļoti labi zīmē, un viņa blociņos jau ir ļoti daudz ezerpils zīmējumu. Izstāstīju arī mūsu mītus un teikas par nogrimušajām pilīm, par Gaismas pili – viņu tas interesē filozofiskā līmenī. Atšķirībā no manis – vērotājas – viņš vairāk ir domātājs. Viņam varētu būt ļoti interesants skatījums uz Latviju.
Tev ir pārliecība, ka Gruzijas nākotne ir pašu gruzīnu rokās?
Gruzija tagad pārdzīvo tādus pašus laikus kā Latvijā. Ļoti daudzus īpašumus Gruzijā pērk turki un ķīnieši. Tas gruzīniem ir liels pārbaudījums, tomēr tā ir iespēja šo zemi apstrādāt un sakopt. Viņiem vienmēr bijusi nemiera sajūta. Tāda ir arī pašlaik: uz kuru pusi valsts pavērsīsies? Eiropas vai Krievijas virzienā, kas tagad ar viņu jauno līderi multimiljardieri Bidzinu Ivanišvili ir diezgan izteikts?
Es tikai nesaprotu, kāpēc Gruzijā cilvēki vēlas atkal uzstādīt Staļina pieminekļus. Mana ekskursija Staļina muzejā viņa dzimtajā pusē Gori beidzās ar to, ka gide gruzīniete atvēra mazās no kalniem atvestās būdeles durvis un teica: "Šajā mazajā būdiņā piedzima šis lielais cilvēks." Esmu redzējusi Gruzijas televīzijā intervijas, kurās cilvēki, kuru radinieki bijuši izsūtīti un nomocīti, saka: jā, mums ir jāatjauno Staļina bistes visās pilsētās!
Kas tā ir par tieksmi – zinot, ko šis cilvēks ir darījis, joprojām vēlēties saskatīt viņā lielumu?!
Grāmatā esmu aprakstījusi traģisku sava vīra vecmāmiņas likteņa epizodi. Viņa no cietuma rakstīja Berijam vēstuli, lūdzot viņu atbrīvot, jo mājās palikuši divi pavisam mazi bērni. Berija lika divkāršot viņas ieslodzījuma laiku… Tas ir nesaprotams, nezin kādos instinktos balstīts fenomens, ka, zinot visus šos faktus, tagad, 2013. gadā, ir cilvēki, kuri atkal vēlas uzsliet Staļina pieminekļus. Šī apsēstība man ir absolūti nesaprotama, un tā ir milzīga politiska kļūda, jo pašos pamatos nocērt Gruzijai ceļu uz Eiropu. Bet tajā ir arī liela pilsoniskā atbildība, labā nacionālisma izjūta. Kad mēs Latvijā piedzīvojām apkaunojošo referendumu par valsts valodu, atcerējos gruzīnu tautas rīcību 70. gados, kad padomju vara vēlējās mainīt visu republiku konstitūcijas, arī krievu valodai nosakot valsts valodas statusu. Viņi sāka ar Gruziju, un vienā naktī ielās bija visi – studenti, inteliģence, strādnieki, laucinieki. Nomenklatūra saprata, ka būs milzīgi nemieri, tāpēc projektu atcēla.
Tā bija liela drosme, sevišķi vēl padomju stagnācijas gados!
Tieši laikā, kad Gruzijā iznāca mana grāmata, Latvijā sociālā kustība pieprasīja kultūras ministres demisiju. Domāju, ka cilvēkiem ir skaidri jāatklāj sava pārliecība un vēlme kaut ko mainīt. Taču mūsu sabiedrībā atklāti ar savu vārdu paust savu viedokli, nevis anonīmi pļurkstēt spēj vien retais. Te uzskata par pareizu liekulīgi uzvesties sabiedrībā.
Kad iepriekšējais Gruzijas kultūras ministrs atlaida no darba slaveno režisoru Robertu Sturuu, cilvēku protesta reakcija bija ļoti asa. Tagad Sturua atkal vada Šotas Rustaveli teātri, un retais vairs atceras, kā sauca kultūras ministru, kurš viņu atlaida. Līdzīgā situācijā Latvijā savu viedokli atļaujas paust tikai neatkarīgi mākslinieki. Tikko esi saistīts ar kādu institūciju, pa kaktiem runāsi visu ko, bet publiski izvēlēsies nepateikt, jo nezini, uz kuru pusi viss vēl pavērsīsies. Publisko cīņu sekas pēc tam var būt smagas – kā vienmēr, kad sakustina enerģijas. Gruzīni nebaidās reaģēt īsti, personiski, tieši. Tā mums tik nenormāli pietrūkst! Bet mēs taču negribam, lai mums ir jānodur acis publiskos pasākumos, lai mūs it kā neredzētu, un jātēlo kaut kas, kas īstenībā neesam, savu īsto pārliecību atklājot tikai pēc tam, pie vīna glāzes: jā, es jau arī esmu ar jums, taču diemžēl publiski nevaru to paust. Sabiedrībai tas nenāk par labu. Īstenības brīži ir tie, kuros redzi, kāds ir cilvēks. Es, piemēram, negribu dzīvot liekulības atmosfērā. Tad labāk sēžu Gruzijas kalnos un dzeru vīnu ar vienkāršiem zemniekiem, kuri varbūt arī sakausies un pēc tam izlīgs, bet es zinu, ka tā ir īstu vīru runa.
Rakstnieces brīvmākslinieces dzīvi uzskati par priekšrocību?
Rakstniecība nav vienkāršākais, ko dzīvē darīt. Bet tagad, atskatoties uz šo gadu, domāju, ka būtu grēks Dievam spļaut acīs. Aprīlī, kad mani Dzīves stāsti iznāca angļu valodā Kanādā (apgādā Guernica Editions), lielā, skaistā lasījumu un ceļojumu šķērsgriezumā ieraudzīju šo zemi. Pēc tam ar grāmatu Dievmātes draudzene pārcēlos uz Gruziju. Tagad esmu atpakaļ Latvijā ar Gruzijas pieredzi. Rakstnieku liktenis ir ļoti krāšņs. Tā ir iespēja daudz dziļāk un citādi paskatīties uz citām kultūrām un zemēm un arī satikt šo zemju lasītājus. Tas ir nenovērtējami, lieliski. Amplitūda kā klejotājam ir liela, bet tik un tā atgriežos mājās.
Pirms gada skaļš rakstnieku skandāls pievērsa uzmanību, ka nozare palikusi ārpus valsts kultūrpolitikas rūpju redzesloka. To izdevās būtiski mainīt?
Ar šo cīņu tika panākts tas, ka valsts pagrieza savu seju pret rakstniecību. Bet mēs necīnījāmies tikai par "rakstnieku lietu". Tā bija cīņa par grāmatu iepirkumiem bibliotēkām, par tulkojumiem, par lauku bibliotēkām un grāmatu izdošanu, oriģinālliteratūras atbalstīšanu un publiskā patapinājuma naudu, no kā dzīvo arī tulkotāji un grāmatu noformētāji. Tā bija cīņa par kāda ļoti būtiska nacionālās kultūras segmenta saglabāšanu. Tā bija arī izcila pilsoniskās atbildības akcija. Tā rādīja, ka literāti redz ne tikai sevi, bet kontekstu un saprot, ka bez šī konteksta nebūs arī viņu mazās rakstniecības.
Mēs arī bijām pirmie, kas norādīja uz kultūras ministres nekompetenci, – sākoties krīzei, mums Latvijā bija "teorētiķes", kuras teica, ka pēc Maslova piramīdas vispirms ir jāgriež kultūra. Somi izdarīja pilnīgi pretējo – pateica, ka kultūra ir vienīgā, kuru nedrīkst griezt, un tagad mēs pasaulē runājam par Somijas kultūras un izglītības fenomenu. Kultūra ir pēdējais, no kā atteikties, jo bez tās nav jēgas nacionālas valsts pastāvēšanai. Noplicināti, banāli ir izteicieni – lai taču rakstnieki konkurē tirgū. Mēs taču esam piedzīvojuši jaunlatviešu kustību un pirmās brīvvalsts laika republiku, kurā kultūra bija mūsu nacionālais dārgums. Vai tiešām esam kļuvuši par izdzimteņiem, kuri nesaprot, ka bez valodas un nacionālās kultūras mēs uz šīs pasaules kartes izzudīsim un nebūsim interesanti un vajadzīgi nevienam. Tas, cik smagi bijis par to jācīnās, tikai norāda, ka vēl diezgan tālu ir brīdis, kad līdz galam to sapratīsim un postulēsim kā visbūtiskāko nacionālas valsts pamatu.
Vai latviešu valoda un valsts, tavuprāt, ir drošībā?
Par latviešu valodu ir jābūt nomodā kā Tālavas taurētājam katru dienu, stundu un minūti. Tas, kā mūsu valoda dzīvos, būs atkarīgs no tā, cik daudz ieguldīsim izglītībā un ar valodu saistītajās kultūras izpausmēs. Visos līmeņos: pētījumos, daiļdarbu radīšanā, tulkojumos, izglītības sistēmā, sadzīvē. Esmu optimistiski noskaņota, jo domāju, ka latviešu valodai ir milzīgs potenciāls. Kā teica Dzintars Sodums, tā ir poētiska, skaista ziemeļu valoda ar milzīgu pūralādi. Tās poētiku un dziļumu īpaši izjutu, darbā pie pagājušās vasaras Dziesmu svētkiem ejot cauri dainu mantojumam. Viss atkarīgs tikai no mums pašiem. Piemēram, cik daudz jaunu rakstnieku izvēlēsies rakstīt latviešu valodā, kaut arī pasaules tirgus kontekstā tas ir nerentabli. Atcerēsimies, ka latviešu dzejnieki, kuri bija emigrējuši pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot Ņujorkā blakus amerikāņu dzejas grandiem, nodibināja savu grupu Elles ķēķis un izvēlējās rakstīt vienīgi latviešu valodā. Nevis aiziet apritē un izsisties, bet palikt pie savas valodas – lūk, tā ir izvēle!
Kurš, tavuprāt, atjaunotajā Latvijas brīvvalstī bijis labākais, kurš – sliktākais kultūras ministrs? Kādam ir jābūt cilvēkam šajā amatā?
Atbilstoši kompetenta un kultūras kontekstu ļoti izprotoša ministre bija Helēna Demakova. Ne velti iesaistījos sociālajā kustībā, kas sākās ar ļoti drosmīgo mākslinieces Katrīnas Neiburgas soli un kalpoja par spēcīgu iemeslu mūsu pēdējās kultūras ministres Žanetas Jaunzemes- Grendes demisijai. Visšausmīgākais ir, ja cilvēks profesionāli atrodas ne savā vietā un pats to neapjēdz. Tad arī sākas "zemestrīces". Tādi lieli drebuļi ir vajadzīgi, lai rastos kaut kas jauns un kvalitatīvs.
Ministram ir jābūt kompetences līmenim, pamatvērtību izpratnei un sapratnei, ka kultūras sfēra nav ne projekts, ne kombināts, ne skaitļu virkne. Tas ir daudz plašāks mērogs un konteksts. Pašā cilvēkā ir jābūt kaislībai uz kultūras vidi, uz kultūras vērtībām – grāmatām, teātri, izstādēm –, lai viņš varētu atbilstoši aizstāvēt kultūras vajadzības kopīgajā valsts attīstībā. Gluži vienkārši ir jābūt izglītotam cilvēkam, kurš ir spējīgs formulēt savu viedokli, kurš pārredz kultūras kontekstu un savā dziļākajā būtībā ir nevis pret, bet par kultūru, un ar savu personību un harismu spēj par to pastāvēt. Domāju, ka Latvija savu izcilo kultūras ministru vēl nav sagaidījusi. Bet tāds noteikti būs! Ja mēs Latvijā nevaram atrast labu, profesionālu un izglītotu kultūras ministru, tad ko mēs vispār varam?