» Tulkošanu viņa dēvē par mīlas un naida attiecībām ar autoru. Tulkojamo darbu sarakstā rindā stāv arī Umberto Eko jaunākais darbs Prāgas kapsēta/Il cimitero di Praga, kurā starptautiskie mediji jau rūkdami ķidā «antisemītisma tēmu». «Es jau arī neko nevarēšu darīt - šajā gadījumā būs man vien viscaur jālieto vārds «žīds»,» saka Dace Meiere.
20. maijā Spīķeros notiks Latvijas Literatūras gada balva 2010. Tulkotāja Dace Meiere nominēta par tulkojumiem - Sandro Veronēzi Rāmais haoss (Jāņa Rozes apgāds) un Paolo Džordāno Pirmskaitļu vientulība (Atēna).
Lasot romānu Rāmais haoss, 1. lapā atdūros pret vārdu «puikiņi». Varēja taču būt jebkurš cits vārds. Cik ilgi atļauj sev meklēt un slīpēt vienu vārdu?
Grūti pateikt. Tad, kad es sāku grāmatu tulkot, paiet diezgan nenoteikts un iepriekš neparedzams laiks, kamēr atrodu intonāciju, kamēr rodas iekšēja saskaņa ar tekstu. To nekad nevar zināt. Arī šai grāmatai es trešdaļu uzrakstīju diezgan nesakarīgā melnrakstā, ik palaikam atskatoties uz sākumu, nu - jau var? Vai es jau jūtu, kāds tas teksts ir? Empātija? Mēģinu saprast, kā viņš būtu rakstījis, ja rakstītu latviski. Tā, protams, ir ilūzija, kas dod sava veida mierinājumu. Bet, kamēr īstā sajūta nav parādījusies, šķiet, ka teksts klab, ir nedzīvs, ir nelāga sajūta. Nedomāju, ka es meklēju katru atsevišķo vārdu, tie lielā mērā atnāk paši. Citādi ir ar specifiskajiem terminiem. Tie gan tiek ilgi un neatlaidīgi meklēti. Lai gan bieži terminu lomā ir visparastākie sadzīves vārdi. Reiz nevarēju izlemt, kā saukt pildspalvai uzgali. Cibā (www.klab.lv) liku tautai aptauju - kā jūs saucat pildspalvas galiņu? Cilvēki atbild. Tas ir ļoti interesanti. Reizēm nav skaidrs, vai tā saku tikai es vai vēl kāds.
Rāmā haosa galvenais varonis ir 43 gadus vecs itāļu vīrietis - spics biznesmenis, kurš pēkšņi zaudējis sievu un palicis viens ar meitiņu. Kā notiek iemiesošanās? Cik lielā mērā tev svarīgi studēt autora biogrāfiju, lai uzķertu viņa sacerētā varoņa valodu?
Par šo autoru (Sandro Veronēzi) lasīju diezgan daudz. Gandrīz visas iespējamās intervijas. Pirms tulkoju šo darbu, biju lasījusi divus citus viņa romānus, kuru intonācija ir līdzīga. Nelaime notika pie grāmatas beigām, kad noskatījos filmu, kas ir uzņemta pēc romāna. Tad notika gandrīz vai traģēdija. Galveno lomu spēlēja Nanni Moreti, un pēc tam mani kādu nedēļu mocīja Moreti intonācija un balss. Vajadzēja atbrīvoties, lai nebūtu nepareizā uzslāņojuma. Visgrūtāk ir tulkot neizteiksmīgus tekstus. Tā gadās ar lubenēm, kurās autoram nav savas balss. Teksts ir nedzīvs. Tu mokies, mokies, mokies. Viss ir neveikls melnraksts, un līdz tīrrakstam nekādi nevar tikt.
Vai labs tulkotājs var būt t. s. kabineta cilvēks? Rodas iespaids, ka tulkotājam dzīve jātver visai alkaini visai plašā amplitūdā. Kā citādi viņam zināt, kā garšo kāds izsmalcināts pudiņš? Cik tev svarīgi ir krāt autentiskos dzīves iespaidus?
(Smejas.) Man ļoti bieži ir tā, ka es kaut ko izlasu vai iztulkoju un tad aizbraucu pagaršot. Pagājušonedēļ kādam cilvēkam stāstīju, ka nezinu, vai man patīk Sicīlija tāpēc, ka man patīk Kamilleri grāmatas, vai - otrādi. Tas ir sajaucies.
Vai vairāku valodu prašana atsaucas uz domāšanas brīvību? Padzēš kādus aizspriedumus?
Droši vien kaut kādu uztveres paplašinājumu tas dod. Varbūt es pasauli dzirdu vēl kā citādi nekā tas, kurš klausās vienā vai divās valodās. Bet redzi, es ar domāšanu īpaši neaizraujos. (Smejas.) Neesmu teorētiķis. Par laimi, jau universitātē sapratu, ka no manis nekad nesanāks valodnieks, zinātnieks un teorētiķis. Ka tas ir bezcerīgi. Kad es neredzu praktisku jēgu, man nerodas jautājumi. Attiecīgi nevaru meklēt atbildes uz jautājumiem, kuru man nav. Es vairāk dzīvoju uz izjūtām, sajūtām.
Kā tu spēji iztulkot Umberto Eko tikai «uz sajūtām»?
(Līksmi smiekli.) Nē, nē, nē. Es varu arī ilgi un pacietīgi strādāt. Ja galīgi nav izejas. Protams, tas nav tikai uz izjūtām un sajūtām. Bet tik un tā, tas ir konkrēts teikums, ar kuru tu strādā, nevis kaut kāds lielais pasaules kārtības jautājums. Nav tā, ka man tulkojot būtu ļoti svarīgi saprast, kā sabiedrībā funkcionē tas un tas. Man nav jautājumu: «Kāpēc gan ir tā?» Man ir jautājums: «No kurienes viņš ņēmis šito citātu, un kur lai es to atrodu?» Vai, piemēram, gadskaitlis. Kāds mums tur ir konteksts? Es čik-čik to atrodu attiecīgajā vēstures grāmatā? Nu labi - desmit vēstures grāmatās. Bet tas nav jautājums, kāpēc šis notikums ir noticis. Tā ir pilnīgi cita attieksme.
Mēģinu iztēloties, kāda izskatās tava darbistaba...
Tagad jau ļoti daudz var atrast internetā. Pēdējos gados mana darbistaba visbriesmīgāk izskatījās, kad tulkoju Eko sastādītās Skaistuma vēsturi, Neglītuma vēsturi un Sarakstu karuseli. Liela daļa avotu, protams, ir mājās. Vēl - vesels kalns pārnests no tuvējās bibliotēkas. Vēl - pa visu istabu vienmērīgi izklātas dažādas fotokopijas, šis un tas. Reizē ar grāmatas pabeigšanu var uztaisīt lielo tīrīšanu un kultūrslāni novākt.
Tehniskie tulki parasti saka, ka viņi neko neatceras no tulkotā? Kā ir tavā gadījumā?
Man ir līdzīgi - es neatceros sižetus. Atceros drīzāk sajūtas, kādas man ir bijušas, kad es pirmo reizi lasu grāmatu, - vai esmu aizkustinājusies, vai man ir licies - jā, to es gribu tulkot. Atceros arī savas attiecības ar tekstu darba laikā, bet sižetus aizmirstu. Rāmajam haosam ar lielu piespiešanos varbūt vēl varētu atcerēties kādus varoņu vārdus, kaut kādas nenozīmīgas detaļas. Bet, ja tu man prasītu atstāstīt sižetu, - es nevaru! Satieku kādu cilvēku, viņš saka - izlasīju tavu pēdējo grāmatu, bet man ir jāpārjautā, par ko tā ir, jo es jau esmu pāris grāmatu uz priekšu. Jau mokos ar kādu citu. Cilvēki netic, viņi domā, ka es ākstos.
Es ticu, tomēr neslēpšu, mazliet izbrīna, ka tik spēcīgs un savdabīgs sižets var pārklāties ar ko citu. Te bija par to vīrieti, kuram sieva pēkšņi nomira, un tad...
(Smejas.) Atceros. (Smejas.) Tik daudz es atceros. Bet kas viņš pats bija - Pjetro vai Pjēro? Un kā meitu sauca? Tiešām neatceros. Tas ir smieklīgi. Savā ziņā tā ir operatīvā atmiņa, kurā var ietilpināt tikai noteiktu daudzumu.
Gribēju pārjautāt par pašu sākumu. Kad atrodi ieinteresējušu grāmatu, izlasi to un izbaudi kā jebkurš normāls lasītājs, lai saprastu, vai gribi tulkot? Tā?
Jā. Bet Rāmais haoss nav manis atrasta. Jāņa Rozes apgāda meitenes bija lasījušas vāciski, bija pilnīgā sajūsmā un tad sameklēja itāļu tekstu. Citreiz ir sajūta - šo es gribu tulkot, citiem to arī vajag izlasīt -, bet tikai līdz brīdim, kad ir nopirktas autortiesības un grāmatai ir pienākusi kārta manā darbu listē. Tikmēr esmu mainījusies, attiecīgi - mainījušās arī manas attiecības ar tekstu. Un es nesaprotu, kāpēc es to gribēju tulkot?! Bet jātulko tik un tā. Trakums ir ar autoriem, kurus nākas tulkot, jo viņi turpina rakstīt un ir gana labi pirkti. To es saku tāpēc, ka šobrīd nevaru iejusties vienā Bariko (Aleksandro - red.) tekstā. Nu, nevaru. Sēžu uz melnrakstiem un gaidu, kad notiks tas brīnums.
Tev jau it kā ir Bariko intonācijas pieredze no iepriekšējiem darbiem.
Šis ir pilnīgi citāds. Bariko ir mainījies. Varbūt nevajadzēja? (Smejas.) Lai gan - katrā viņa darbā ir bijis grūti iejusties. Viņš pēc izglītības ir muzikologs un izteikti spēlējas ar muzikālām intonācijām un ritmiem. Bet šajā es netieku iekšā.
Kā tu turies pretī kārdinājumam pielabot?
Kas ir teicis, ka es turos pretī kārdinājumam pielabot? (Smejas.) Lubenēs ir gadījies. Izmest kādu lieko palīgteikumu. Bet ir interesanti, ka gadās perfektie teksti, kuros saglabājas burtiski viss līdz pēdējam. Šis, Veronēzi Rāmais haoss, ir viens no tiem, kur es ceru, ka neesmu pielabojusi neko, arī netīšām. Tikko iznāca Kristinas Sabaļauskaites Silva rerum, un man teica, ka Latvijas Universitātē lietuviešu valodas studenti taisoties braukt ar pirkstu pa abiem tekstiem.
Nobijies?
Nē, nenobijos, jo zinu, ka tur arī sintakse sakrīt. Ja liku kādu vārdu klāt, prasīju autorei, vai drīkst? Tas ir īpašs gadījums. Ja teksts ir tik perfekts, ja ir bijis gan autora darbs, gan redaktora darbs, tad neko nevajag ne likt klāt, ne ņemt nost. Drīzāk plaša patēriņa literatūrai reizēm ir tā, ka pietrūcis redaktora vai uzpūsts apjoms, tad sajūta ir nelāga. Pārveidot tomēr nedrīkst. Lai gan, protams, tulkotājam piemīt milzīga vara, jo, lai arī cik precīzi tulkotājs strādātu, grāmatai tiek uzlikts cilvēciskais filtrs. Teksts ne tikai tiek pārcelts citā valodā, bet arī izpludināts cauri citam cilvēkam ar citu pieredzi, dzimumu, vecumu un ģenētisko sastāvu. Gribot negribot teksts mainās. Un tas vienlaikus ir un nav Veronēzi teksts.
Sinonīmu rindā droši vien iznāk izvēlēties savus mīļākos ierastākos ikdienas vārdus?
Jā, jā. Un ģimenē lietotos. Bieži vien pat nemanu, ka tas ir kaut kas mūsu ģimenei raksturīgs, bet no malas saka: «Aha, meierisms!» Pilnīgi neitrālā tekstā, protams, cenšos izvairīties, bet tur, kur vajadzīga ģimenes iekšējā leksika, ir labi, ka man ir kāds vārds, ko palaist. Ir bijuši arī nedaudzi gadījumi, kad esmu nožēlojusi, ka neesmu latgaliete ar ļoti izteiktu dialektu. Jau pieminēju sicīliešu rakstnieku Kamilleri, kurš savos darbos miksē kopā itāļu valodu un sicīliešu dialektu (es pat teiktu sicīliešu valodu, ja jau mēs arī latgaliešiem atvēlam savu valodu). Šāds oficiālās valodas un dialekta lietojums parāda gan hierarhiju sarunas laikā, gan cilvēku attieksmi - vai tu ar viņu runā dialektā, lai izrādītu mīlestību vai lai izrādītu nicinājumu. Tas viss ir tik ļoti smalki. Nesaprotu, kā šis autors var būt viens no visvairāk tulkotajiem itāļu autoriem. Paskatījos dažus krievu tulkojumus - vienkārši šausmīgi! Un latviski iztulkot vienkārši nav iespējams. Varbūt, ja es visa mūža garumā būtu bijusi latgaliete, kaut ko varētu izdomāt, bet tagad nekā.
Cik lielā mērā tev ir nepieciešams bieži braukt uz Itāliju, pētīt dažādas vides - ievākt mafijas žargonu, uzēst itāļu garšīgo gelato?
Mafijas vidi nekad neesmu redzējusi. Man vienkārši patīk ceļot. Patīk dienvidu gaiss un Vidusjūras garšas. Grāmatas, protams, var iegādāties internetā. Izdevēji piedāvā kaudzēm, nespēju izlasīt. Bet man ļoti patīk ieiet grāmatnīcā un pašķirstīt.
Runājot par dialektiem, tavai kolēģei tulkotājai Maimai Grīnbergai pagājušogad iznāca ļoti interesants paraugs - somu nacionālais dārgums Veines Linnas Nezināmais kareivis.
Tas ir apbrīnojami! Un cik ilgi viņa pie tā strādāja! Un kāds viņai bija kultūrslānis ar visām dialektu un izlokšņu vārdnīcām visapkārt.
Vai brauc uz starptautiskiem tulkotāju semināriem, pastāv kādas kopīgas tulkotāju profesionālās problēmas?
Droši vien, ka ir. (Smejas.) Tā ir sanācis, ka manas draudzenes ir tulkotājas. Māra Poļakova, Maima Grīnberga, Silvija Brice. Mums ikdienas sarunas savā ziņā ir seminārs. Ejam uz koncertu, bet pieminam arī savas darba lietas. Vai atkal, ja kāda pēkšņi nevar atrast kādu terminu, vārdu vai pazudušo asociāciju, uzreiz tiek laists apkārtraksts.
Lai arī literatūras nozarei kopumā patlaban neklājas viegli, tev individuāli kā tulkotājai, cik saprotu, darba pietiek?
Aizpagājušā vasarā vienu brīdi likās - nu ir cauri. Biju vairākus gadus dzīvojusi tā, ka man līgumi saslēgti uz priekšu, visu mūždien iekavēju. Tas bija mokoši. Biju nolēmusi vienu brīdi iepauzēt, lai attīrās skats. Ar domu - tad nu atkal pēc tam saslēgšu līgumus. Bet tas bija galīgi nepareizais brīdis šādam lēmumam. Līgumi pēkšņi pazuda. Kad divu nedēļu laikā nobruka vairāki darbi, aiz izmisuma sāku mācīties turku valodu. Tad atkal darbi sāka nākt cits pēc cita.
Aizvien biežāk publiskajā telpā parādās teksti (afišas, programmiņas), kurus, šķiet, tulkojis Google tulkotājs, nevis dzīvs tulks, kuram dzimto valodu vajadzētu pārvaldīt fantastiskās niansēs.
Minētajos gadījumos jau nemaz nevajadzētu fantastiskas nianses. Pietiktu ar gramatikas un pareizrakstības vārdnīcu blakus. Tā drīzāk ir attieksme pret valodu. Cilvēki neapzinās, cik tas ir nopietni. Mums visiem pastkastītes tiek pieslānītas ar reklāmu, kur pasūtītājam ir pieticis naudas bildēm, papīram, krāsai un maketam un nav pieticis naudas nevienam, kas varētu pareizi salikt garumzīmes. Tā taču ir tikai valoda! Bet nekādā gadījumā neesmu arī pūriste. Pasarg dies! Tā brēkšana par kļūdām man nav pie sirds.
Vai ikdienā sevī pamani «valodas policisti»? Mēdz aizrādīt?
Valoda ir ļoti dzīvs organisms. Būtu labi, ja mums būtu žargona vārdnīca, kas nemitīgi papildinātos, kurā piefiksētu visus šos brīnišķīgos vārdus. Žēl, ka būs aizgājis zudībā tik daudz kā no iepriekšējo gadu žargona. Tie vārdi, kurus jaunieši lieto, gana labi iekļaujas latviešu valodā. Lai arī fonētiski mazliet īpatnēji, bieži vien tie ir daudz lokāmāki un pieņemamāki nekā oficiāli akceptētie svešvārdi un oficiālie termini. Mana mīļākā trijotne ir ņuhs, čujs un poņa! Tie tak ir izteiksmīgi, īsi vārdi! (Atkal smejas.)
Žargonu dabiski lietot var tikai katra pati paaudze. Ja tulkojot mēģināsi imitēt vai stilizēt, nav riska samākslotībai un stīvumam?
Protams. Cilvēkam ir jāprot pārvaldīt ļoti dažādus valodas slāņus. Cilvēks, kas sevi ierobežo skolas laikā, liedzot sev iespēju apgūt citus valodas slāņus, diemžēl būs sociālais invalīds. Viņam būs ierobežotas darba iespējas vai tikt pie varas ne tikai savā bandītiskajā grupējumā. Valoda ir arī vara, vai ne? Tas nav tikai darbarīks tulkotājiem vai rakstniekiem. Tulkotājs, protams, ir spiests atdarināt jauniešus ar visu viņu valodu. Piemēram, Veronēzes Rāmajā haosā bija īsziņas ar saīsinājumiem. Arī liku Cibā jautājumu, kādus ikdienas saīsinājumus citi lieto. Tad kombinēju no piesūtītajiem variantiem. Nelaime ir tā, ka tulkojumi jebkurā gadījumā noveco ātrāk par oriģinālliteratūru. Ja lasām gadsimta sākuma oriģinālsacerējumus, mums tie neliekas smieklīgi. Bet to pašu autoru tulkojumus lasot, brīžiem var smieties gar zemi krītot. Rainis oriģinālā nav smieklīgs, nu nav. Bet viņa tulkotais Grāfs Monte Kristo ir viena no jautrākajām grāmatām. Regulāri pārlasu, iesaku. Valoda! Konstrukcijas! Visas tās svešās reālijas, kas jāmēģina kaut kā izteikt...
Izklausās, ka Briseles tulce laikam negribētu būt.
Nē. Pirmkārt, esmu slinka. Otrkārt, man patīk strādāt mājās un piespiedu kārtā ar cilvēkiem nekontaktēties. Briseles tulkotājiem ir vajadzīga juridiskā izglītība. Jāpārzina ekonomiskie un politiskie procesi. Vajadzīga milzīga faktu bagāža. Pie tam tā jāpatur galvā visu laiku. To nu gan es negribētu. Pievēršos vienai grāmatai, salādēju galvā visu, kas nepieciešams, bet, kad tulkojums gatavs, aptuveni nedēļas laikā visu atkal izlaižu ārā. Vienīgi paturu prātā, kurās grāmatās un interneta vietnēs varu ko atrast. Juridiskie teksti mani nevaldzina. Tā ir ļoti interesanta pilnīgi cita valoda. Latviešu valodā nav tik ļoti lielas leksiskās un gramatiskās atšķirības. Itāļiem visa birokrātiskā valoda ir smalka un ārkārtīgi skaista - senatnīgas konstrukcijas, pilnīgi citas leksiskās vienības. Burvīgi, bet es negribu ar to strādāt. Mutiski tulkot arī es nevarētu. Kā literatūras tulkotājam man ir vismaz pelēkā kardināla loma, es visus piekrāpju un uztaisu savu tekstu. Neviens to nezina, bet tas tomēr ir manējais. Bet, mutiski tulkojot, tu drīksti būt tikai atbalss. Dieva dēļ, nepieliekot nekādu intonāciju. Man, mutiski runājot, ir ļoti grūti nepielikt savas intonācijas. Vēl nāk klāt visi uzvedības kodeksi, kurus ir grūti ievērot. Tas atkrīt. Ko tad es varu darīt? Tikai tulkot grāmatas. (Iesmejas.)