Savu meistarību noslīpējis Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, jaunais mūziķis jau apliecinājies 11 starptautiskajos konkursos un plašā starptautiskā koncertapritē no Eiropas līdz Ziemeļamerikai un Āfrikai, taču arvien mīļuprāt koncertē dzimtajā Latvijā, kurā tikko, 8. janvārī, uzstājās Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē svinīgajā atklāšanas koncertā mūsu Operā. Prezidentūras kultūras programmā viņš šogad vēl pārstāvēs Latviju, trio kameransamblī kopā ar vijolnieci Evu Binderi un čellisti Kristīni Blaumani koncertējot Lielbritānijas parlamentos Velsā, Skotijā un Ziemeļīrijā, savukārt kopā ar diriģentu Aināru Rubiķi jūnijā muzicēs ar Strasbūras orķestri Francijā.
Reinis Zariņš muzicējis gan slavenajā Amsterdamas Concertgebouw, gan Ņujorkas Kārnegiholā, Londonas Vigmora zālē un Steinway zālē, Pēterburgā Glazunova zālē un Pētera Čaikovska koncertzālē Maskavā, savukārt festivālu virkni vainago uzstāšanās izvēlīgajā Lucernas festivālā. Diriģentu vidū, ar kuriem sadarbojies talantīgais latviešu pianists Reinis Zariņš, ir gan mūsdienu mūzikas guru Peters Etvešs un Pjērs Bulēzs ar jaunās mūzikas kulta ansambli Ensemble Intercontemporain, gan Ariels Cukermans un latviešu zvaigznes Andris Poga, Ainārs Rubiķis un Atvars Lakstīgala; ar A. Lakstīgalu un Liepājas simfonisko orķestri pianists šomēnes ierakstīs un 24. janvārī Rīgā, Lielajā ģildē, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā atskaņos Lūcijas Garūtas klavierkoncertu. Latviešu klasikai, konkrēti - Jāzepa Vītola klaviermūzikai -, veltīts arī viens no pianista diviem britu firmā Champs Hill Records izdotajiem CD. Mūzika Reinim Zariņam nozīmē komunikāciju, tostarp šogad paredzēto sadarbību ar moderno deju grupu, pūtēju orķestri Rīga un Ostrobotnijas kamerorķestri. Viņš ir arī interesants stāstnieks, kurš prot ieinteresēt publiku par izraudzīto darbu autoriem un viņu laikmetu.
Kā sajuties tik vērienīgā, atbildīgā pasākumā - Latvijas prezidentūras ES Padomē atklāšanas koncertā, kuru klausījās ES politiskā elite?
Tas bija milzīgs gods. Iepriekšējā dienā atcerējos, kā, vēl būdams mazs puika - man bija tikai kādi septiņi gadi -, rakņājos pa vecmāmiņas skaņuplatēm. Visas pēc kārtas izmēģināju uz plašu atskaņotāja, kuru bojāju, stādinādams un griezdams ātrāk. Viens no pirmajiem bija skaņuplašu komplektiņš ar Bēthovena 9. simfoniju un Fantāziju klavierēm, korim un orķestrim. Es atceros spilgti, spēlēja Svjatoslavs Rihters. Fantāzija man patika daudz labāk nekā 9. simfonija, jo tur bija klavieres. Nekad nebiju sapņojis, ka reiz varēšu pats spēlēt šo skaņdarbu ar labu orķestri un tik prestižā pasākumā. Man personīgi tas bija piedzīvojums, un, liekas, mēs ar LNSO un diriģentu Andri Pogu to arī labi izdarījām.
No malas šķiet, ka lampu drudzi vispār nepazīsti. Ņemot vērā notikuma sevišķo svarīgumu, varbūt tomēr?
Ir labi, ka tāds iespaids rodas. Patiesībā lampu drudzis man ir labi pazīstams, bet, jo biežākas un regulārākas ir uzstāšanās, jo vairāk pierodi un vairs tik ļoti neuztraucies. Vienīgi dažreiz traucē, ja televīzijas kameras sāk līst virsū. Tās ir apzināti jāignorē, un tas paņem daļu no apziņas prom no galvenā. Taču šoreiz nejutu pat "lidojošās" krānu kameras. Sajūta bija lieliska, un nekas netraucēja, jo zāle, kā jau Operā, bija melnā tumsā.
Priekšroku dod muzicēšanai, norobežojoties no publikas vai tomēr vēro klausītāju reakciju?
Es sajūtu, vai cilvēki ir ievilkti mūzikā vai garlaikojas. Bet labāk ir neredzēt, kā klausītāji pirmajā rindā kūļā kājas. Es ļoti asi ar ausi varu dzirdēt visu, kas notiek. Kāju kūļāšana ir diezgan šausmīga. Dažreiz atbildīgos pasākumos gadījies, ka kāds pirmajā rindā nevar mierā nosēdēt, knosās un rosās, un vēl kāds bērns pastaigājas no vietas uz vietu. Es vienkārši sajaucu tekstu, nevaru koncentrēties. Gadījies pieredzēt visādas situācijas, jo esmu spēlējis dažādos pasākumos. Ne tikai smalkiem kungiem un dāmām, bet arī tādos, kuros nāk ģimenes.
Ne velti daļa koncertu rīkotāju izlēmuši klausītājus ar maziem bērniem koncertzālē neielaist. Bet kā viņus radināt pie mūzikas? Arī tev pašam aug bērni.
Dažreiz mana sieviņa viņus tomēr atved. Uz katru koncertu nevar, tomēr gribu, lai viņi iemācās nosēdēt mierā. Kā lai to izdara? Tomēr reāli ir jāsēž koncertā. Viņi ir divus, četrus un septiņus gadus veci, un nevar kādu atstāt mājās vienu. Dažreiz aicinu publiku uz maniem koncertiem ņemt līdzi arī bērnus. Bērni manos koncertos parasti sēž kā ķipīši un tikai pa reizei neviļus skaļi nopūšas, tā ka visiem jāsmaida.
Kādas ir tavas iemīļotākās koncertvietas - lielas, slavenas zāles vai tādas, kur vari turpat, no klavieru sola, arī pastāstīt klausītājiem par mūziku, kuru spēlēsi?
Telpas, kurās var spēlēt bez liekas agresijas, kur mūzika izskan viegli un nav jārunā mikrofonā. Solokoncertiem un kamermūzikai Londonā ideāla izmēra ir Vigmora zāle. Man vienmēr paticis tur gan spēlēt, gan runāt. Koncertiem ar orķestri - lielākas zāles. Taču varu spēlēt visādās vietās. Svarīgi, lai ir normāls instruments. Tas bieži nav iespējams. Tas nozīmē, ka pat tas nav vissvarīgākais.
Kas ir vissvarīgākais?
Pirmkārt, ka cilvēki atnāk. Otrkārt, lai man izdodas viņus ieinteresēt un aizraut ar to, ko daru, kaut ko viņiem iedot. Ja tas izdodas, tad tas arī ir viss, kas bijis svarīgi.
Un kāda izrādās reālā koncertu publika?
Ārzemēs galvenokārt nāk klasiskās mūzikas cienītāji un gandrīz visi ir ar sirmu galvu. Rodas iespaids, ka šī ir tā inteliģence, kas pamazām izmirst un neviens cits īpaši neinteresējas par šo padarīšanu. Savukārt, spēlējot Latvijā, satieku visdažādākos cilvēkus. Tas mani ļoti iepriecina.
Pēc divdesmit gadiem joprojām būsi starptautiskās karjeras plaukumā, bet daļa klausītāju būs jau miruši.
Tieši tā. Tāpēc katrs domā, kā piedabūt mūsdienu jauniešus, savus vienaudžus gribēt nākt uz koncertiem. Jaunie, kuri atnāk, parasti paši ir mūziķi, kas grib dzirdēt, kā spēlē kolēģi, mācīties no vecākajiem meistariem. Bet smalkajā Vigmora zālē pusdienlaika koncertā balkonā (kur, starp citu, ir dārgās vietas!) redzu veselu rindiņu sirmu galvu. Sēž pirmajā rindā un snauž.
Ievērojamā XX gadsimta klasiķa Sergeja Prokofjeva mazdēls, Londonā dzīvojošais komponists Gabriels Prokofjevs, nesagaidījis draugus akadēmiskajās koncertzālēs, sāka savu mūziku atskaņot Londonas naktsklubos. Labs risinājums?
Katram jāatrod savs veids, jo katram ir sava stiprā puse. Tāpēc nevar nošpikot no otra: šitas labi strādā, es arī tā darīšu! Piemēram, elektronika mani nesaista, un es nesākšu ar to nodarboties.
Ko saki par modē nākušo koncertmūzikas ilustrēšanu ar videoprojekcijām?
Cik esmu redzējis, parasti tas nav labs variants, jo, tikko sākas kustīgas bildes, mūzika cilvēku uztverē kļūst par fonu. Bet, ja mūziķis grib, lai viņa spēlei pievērš uzmanību, jākoncentrējas uz mūziku. Man arī gribas eksperimentēt, taču, sākot domāt dziļāk, idejas nereti nākas atmest. Daudz atkarīgs arī no tā, ar ko sastrādājos. Lai gan, iespējams, tas ir mans subjektīvais mūziķa skatījums. Mums liekas, ka uz mums koncertā visu laiku ir jāskatās. Bet varbūt arī tam ir jāmainās un ir O.K., ja uz mums neskatās? Lucernas festivāla mūsdienu mūzikas programmu atklāja fantastiska izrāde, kurā bija gan abstrakta videoprojekcija un gaismu spēles, gan dejotājs, solodziedātāja un instrumentu ansamblis. Viss bija tik ideālā, perfektā vienotībā, ka ne pielikt, ne atņemt. Bet nevar tāpēc vien šādam sastāvam rakstīt skaņdarbu sēriju.
No latviešu mūzikas, kuru citur nepazīst, loģiski būtu atteikties veiksmīgas starptautiskās karjeras vārdā, taču tev izdodas to piedāvāt koncertu un ierakstu producentiem ārzemēs. Kas motivē to apgūt un spēlēt?
Mani vienmēr saistījusi interesantu programmu veidošana. Lai nebūtu klasisko štampu. Var spēlēt klasikas skaņdarbus, bet jaunā, aizraujošā mērcē vai arī spēlēt nepazīstamus darbus, taču panākt, lai tos gribas dzirdēt. Te ietilpst arī latviešu mūzika, jo īpaši, ja to spēlēju ārzemēs. Izvēloties nav nozīmes, vai tā ir latviešu, rumāņu vai afrikāņu mūzika. Ja esmu atradis superīgu gabalu, ko gribu spēlēt, tad mēģināšu to iekļaut repertuārā. Es nereklamējos: šo spēlēju tāpēc, ka esmu latvietis. Tas gan jau kļūst par štampu, ka latviešiem jāspēlē latviešu mūzika. Ja, manuprāt, tā ir superīga mūzika, tad gribu to spēlēt. Nevis manas "obligātās" divas Jāzepa Vītola vai cita mūsu komponista prelūdijas.
Tātad nacionālā un politiskā motivācija nav aktuāla?
Svarīgākais ir, lai man nebūtu kauns par šo mūziku. Lai es lepotos, ka ir tāds foršs skaņdarbs. Un gadījās, ka tas ir latviešu komponista darbs. Ja man ir iespēja izvēlēties, ņemu to, kas mani interesē. Ar Lielbritānijā izdoto Jāzepa Vītola CD - man, par laimi, bija iespēja izvēlēties, ko ierakstīšu. Līdz ar to varēju izlasīt, iepazīt pilnīgi visu viņa klaviermūziku. Man sakopēja visu, ko vien varēja atrast, un, kā sāku no pirmajiem opusiem, tā turpināju līdz pēdējiem. Tā, pirmkārt, uzdūros daudziem opusiem, kurus nekad mūžā nebiju dzirdējis. Otrkārt, vairāki no tiem bija ļoti vērtīgi darbi, un izveidojās konteksts, kurā tas labi iederas. Gandrīz nekad man nav bijis jāsastopas ar pretestību, ja koncertprogrammā pastāvu uz kādu nozīmīgāka apjoma latviešu mūzikas skaņdarbu. Tā kā arvien cenšos veidot "kreisākas" programmas, ar to jau rēķinās, ka būs kāds nepazīstamāks vai mūsdienīgāks darbs. Ja kāds mani grib dzirdēt, tad tas ir part of the game.
Tev ir sava pārbaudīta pieeja un stratēģija, kā ieinteresēt un uzrunāt publiku?
Nē, jo katra programma, tēma un pieeja bijusi atšķirīga. Tā gan varu runāt tikai par Latviju, kur bieži spēlēju vienās un tajās pašās zālēs gandrīz vieniem un tiem pašiem klausītājiem. Londonā koncertvietu ir tik daudz, ka katru reizi spēlēju citur un arvien jauniem cilvēkiem.
Kādēļ izvēlējies dzīvot ar ģimeni Londonā?
Es tur aizbraucu pirms pieciem gadiem, lai pabeigtu studijas Karaliskajā akadēmijā. Studijas pabeidzu pirms trim gadiem un esmu tur vēl joprojām. Bet ne jau obligāti uz palikšanu. Ir daudz iemeslu, kādēļ tur dzīvojam. Viens no tiem: esmu brīvmākslinieks un līdz šim arī pats sev menedžeris. Tādā situācijā ir nepieciešams reāli tikties ar cilvēkiem. Internets ir visur, bet ir jāsatiekas, jārunā un ne vienreiz vien jāpadzer kopā kafija. Ja cilvēki dzīvo dažādās valstis, lai kaut ko sāktu, ir vajadzīga milzīga griba un pārliecība, ka tas ir tieši tas, kas jādara. Viss, kas man Londonā ir sācies, ir tieši tādēļ, ka tur esmu saticis cilvēkus. Šīs iepazīšanās un tikšanās bijušas gan gaidītās, gan negaidītās vietās un kontekstos. Mūziķu un arī pārējo mākslu pārstāvju daudzums Londonā nav salīdzināms ar to, kas ir mūsu mazajā, mīļajā Latvijā, kurā agrāk vai vēlāk visi viens otru pazīstam. Man vienmēr gribas darīt kaut ko jaunu, taču Latvijā ir diezgan grūti sākt kaut ko pilnīgi jaunu, jo katram ir uzlikts zīmodziņš, ko viņš dara, kas viņš ir un kas viņam būtu jādara.
Piemēram, šis mūziķis ir ģeniāls Šopēna mūzikas interprets?
Es pats esmu vēl mazliet par jaunu, lai specializētos. Varbūt ar laiku kaut kas atkritīs, taču, ja kādu sauc par šopēnistu, tas nereti ir tikai tāpēc, ka menedžeriem vajag "hedlainu", segvārdu, kā mākslinieku pasniegt. Tas ir mārketinga veids.
Tev arī ir bijuši tādi segvārdi?
Nav bijis tādas iespējas, jo visu laiku mācos kaut ko jaunu un katru programmu veidoju citādu.
Kas, tavuprāt, ir interesanta programma iepretim universālajam standartam?
Standarta princips ir spēlēt klasiku un pa vidu iespraust vienu moderno opusu tā, lai sirmās galvas nepamana. Man nav izdomāti nekādi principi. Uzduros skaņdarbam, ko vēlos iemācīties, un iztēlojos, ar ko to varētu likt kopā. Bet tam ir jāvelta laiks.
Ar ko tevi uzrunāja Lūcijas Garūtas klavierkoncerts, un vai tas ieinteresēs šodienas publiku?
Viņai ir sava īpatnēja mūzikas valoda, neparedzama melodiju uzbūve. Ir grūti iegaumēt un atkodēt, ko viņa mēģina pateikt, bet, kad sāku "atkost", redzu, ka tas ir izcils, perfekti pārdomāts skaņdarbs, kurā nav nekā lieka. Sākumā tas man nebija skaidrs, jutu tikai darba emocionālo spēku. Komponiste ir ļoti godīga, un, manuprāt, tā ir šīs mūzikas vērtība.
Šķiet, esi izlasījis visu par komponistiem, viņu laikmetu un darbiem, kurus spēlē?
Es visus komponistus redzu kā cilvēkus - tādus pašus kā es un tu. Viņi visi iet cauri reālās dzīves problēmām, attiecībām un traģēdijām. Man ir absolūti nepieciešams zināt un saprast, kāds šis cilvēks ir bijis. Spēlēt moderno mūziku ir pat interesantāk, jo par XX gadsimta notikumiem var izlasīt ļoti daudz. Komponists mani interesē kā cilvēks, personība. Diemžēl tie, kurus varu sastapt dzīvē, grib tikai runāt par precīzāku viņu crescendo un diminuendo.
Un kāds, tavuprāt, ir ideālais mūziķis?
Galvenais - kāda cilvēkam ir sirds. Ja tā ir skaista, tas izpaudīsies tajā, ko viņš dara. Svarīgākais ir nevis kurās skolās viņš izmācījies, bet kas notiek te iekšā - sirdī.