Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla goda viesis šogad bija ievērojamais poļu komponists un diriģents Kšištofs Pendereckis. Lielmeistars, kurš iepriekšējās viesošanās reizēs Latvijā diriģējis gan savus, gan citu komponistu darbus, šoreiz nediriģēja, bet gan kā klausītājs Rīgas Svētā Pētera baznīcā 30. augustā izbaudīja savu opusu Te Deum un Missa Brevis lasījumu Valsts akadēmiskā kora Latvija, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, solistu un diriģenta Aleksandra Humalas sniegumā.
Pērn pasaulē plaši atzīmēja Kšištofa Penderecka 80 gadu jubileju. Pašu komponistu visvairāk saviļņojis viņa sievas Elžbetas rīkotais festivāls Varšavā, kur vienā nedēļā Penderecka mūziku atskaņoja 19 diriģentu. Elžbeta Penderecka stāsta: "Diriģentu vidū bija Šarls Dituā, Lorins Māzels, Valerijs Gergijevs, Lorenss Fosters, Leonards Slatkins. Ideja bija parādīt mana vīra mūziku no ļoti agrīnām kompozīcijām līdz visjaunākajiem darbiem. Katru atskaņoja kāds no lielajiem māksliniekiem – Kšištofa draugiem. Viens no viņiem bija Lorins Māzels, kurš nu jau diemžēl ir šķīries no šīs pasaules, viņš diriģēja 4. simfoniju un kopā ar mums pavadīja trīs dienas. Tā bija pirmā reize, kad viņš diriģēja Polijas orķestri, tas bija Sinfonia Warsovia. Gergijevs diriģēja Credo, Šarls Dituā – Concerto grosso, kuru viņš pirmatskaņoja, vēl būdams Tokijas NHK orķestra muzikālais vadītājs. Centos aicināt tos māksliniekus, kuri jau bijuši saistīti ar mana vīra mūziku un ir tuvi mūsu draugi. Vijolniece Anne Sofija Mutere kopā ar kontrabasistu Romānu Patkolo nospēlēja Duo concertante, kas rakstīts viņiem abiem. Festivāls bija Penderecka karjeras pārskats, lai parādītu viņa nozīmīgākos darbus."
Elžbeta Penderecka piebilst: "Mēs esam precējušies 49 gadus. Tas ir gana ilgi, lai es dziļi iepazītu vīra daiļradi. Es pati esmu fiziķe, taču esmu bijusi klāt gandrīz visu koncertu mēģinājumos. Jubilejas festivāls bija kā skats cauri visai dzīvei." "Neviens cits to neizdarītu labāk," meistars slavē dzīvesbiedres veikumu.
Vai Latvija pasaules kontekstā jums nozīmē ko īpašu?
Jā, un tas ir koru dēļ. Šeit ir izcila, unikāla kordziedāšanas tradīcija, kādas nav nekur citur pasaulē. Vairāk nekā puse no mana radošā veikuma ir vokālā mūzika koriem un solistiem.
Savus darbus jums labāk tīk diriģēt vai klausīties?
Savu mūziku labprātāk klausos nekā diriģēju. Ja ir labs koris un labs diriģents, nav nekādas vajadzības pašam diriģēt katru koncertu. Katrs izpildījums ir atšķirīgs, identiska viena darba atskaņojuma nav. Atšķiras diriģenti, katra kora skaņa, vieta. Es dodu priekšroku savas vokālās mūzikas atskaņojumam baznīcā, tur parasti ir laba akustika.
Kāda ir jūsu – mākslinieka – pozīcija pret politiku un šodienas spriedzi?
Dzīvodams Polijai grūtos laikos, es uzrakstīju Poļu rekviēmu (1984). Ļoti īpašā laikā (1979–1980) sacerēju Te Deum par godu Karola Vojtilas – Jāņa Pāvila II – iecelšanai par Romas katoļu baznīcas pāvestu. Šie skaņdarbi bija ļoti saistīti ar sava laika politisko situāciju, spriedzi. Patlaban ir jauni politiskie konflikti, bet, ziniet, pat ja mani darbi saistīti ar šodienu, es nerakstu vēstures notikumu hroniku. Es rakstu mūziku. Vissvarīgākā ir forma, nevis vēstījums. Skaņdarba vēstījums man ir personiska, ļoti privāta lieta. Tas nav atkarīgs no pašreizējās situācijas. Pēdējos gados, kopš esam ES un NATO dalībvalsts, situācija Polijā ir stabila, un nav nepieciešamības rakstīt par katru konfliktu.
Ko jums nozīmē abi autorkoncertam Rīgā izraudzītie opusi?
Te Deum rakstīju 1979. gadā, kad mūsu Krakovas kardinālu iecēla par Romas pāvestu. Viņš man teica, ka skaņdarbs ļoti paticis. Es viņu pazinu vēl tad, kad viņš strādāja par priesteri, vienkāršu mācītāju. Pirms tam viņš bija aktieris Krakovas teātrī, kuram es sacerēju mūziku. Tas bija pirms daudziem gadiem, šķiet, 1952. gadā. Missa Brevis rakstīju slavenā Leipcigas Svētā Toma baznīcas zēnu kora astoņsimtgadei. Man tas bija liels gods, jo šīs baznīcas kantors bijis Johans Sebastiāns Bahs. Atskaņojumā Rīgā dziedāja arī sieviešu balsis. Nelielā a cappella mesa man ir ļoti nozīmīgs darbs, jo rakstīt a cappella šīs bagātīgās Eiropas tradīcijas kontekstā nav viegli. Domāju, ka mans darbs ir dziļi sakņots šajā tradīcijā.
Zināšanas, erudīcija, iedziļināšanās jums palīdz vai traucē, sasaista rokas?
Tradīcijai jābūt tevī iekšā. Es studēju kompozīciju daudzus gadus – ne tikai skolā, bet arī privāti. Lai gan studiju gados fūgas man padevās vislabāk un es tās rakstīju pat kursabiedru vietā, bija jāpaiet daudziem gadiem, lai es patiesi orientētos kontrapunktā. Kontrapunkts, polifonija mani ļoti interesēja. Tās ir manas zināšanas, taču, rakstot mūziku, par to vairs nav jādomā. Tad tradīcijai jau jābūt tevī iekšā. Vairāk nekā 60 procentu no visa, ko esmu mūžā sarakstījis, ir a cappella sakrālā mūzika vai mūzika, kurā skan cilvēku balsis, – četras operas, daudzas oratorijas. Eiropā ir brīnišķīga a cappella dziedāšanas tradīcija, un es to turpinu.
Jums sevi ir jāpiespiež sēsties un komponēt?
Es komponēju katru dienu. Nebūt nav viegli koncentrēties, ja varbūt gribas darīt ko pavisam citu. Taču ir jāpiespiežas rakstīt katru dienu. Bieži ceļos un sāku darbu sešos rītā, jo tuvojas nodošanas termiņš. Māksliniekam termiņi ir vajadzīgi, tie tikai palīdz!
Kur smeļaties iedvesmu?
Es komponēju jau vairāk nekā sešdesmit gadu: tā ir mana profesija, es zinu, kā to dara, un mans iedvesmas avots ir lielie pagātnes komponisti, īpaši Bahs, Monteverdi, Palestrīna, visi XVI gadsimta Nīderlandes polifonisti. Arī Polijas tradīcija, taču ne tik lielā mērā.
Jūsuprāt, komponistam mūzikā jārunā savā dzimtajā valodā?
Es nezinu, vai mana mūzika ir poliska. Tā varētu būt arī vāciska. Amerikāniska gan ne, jo tradīcijas vēsture ir pārāk īsa. Es nerakstu nacionālo mūziku. Ceru, ka esmu lielās Eiropas tradīcijas pārstāvis.
Ko pašreiz rakstāt?
Esmu gandrīz pabeidzis jaunu darbu, kas skanēs Pirmā pasaules kara simtgades pasākumu noslēguma ceremonijā novembrī Briselē. Kad man to pasūtīja, nejutos gatavs, jo likās, ka no Pirmā pasaules kara mūs šķir pārāk liela laika distance, kaut gan karā piedalījušies četri mani tēvoči. Taču mūzika ir abstrakta lieta. Piekritu tāpēc, ka atskaņojumā lielā baznīcā Briselē uzstāsies 1600 dziedātāju koris. Jums tas nešķiet īpaši, jo Latvijā pulcējas pat 20 000 dziedātāju kopkoris. Pēdējā oratorijas Jeruzalemes vārti atskaņojumā Elžbeta bija noorganizējusi 300 dziedātāju kori, taču 1600 dziedātāju pirmatskaņojumā ir kaut kas unikāls.
Vai atceraties Otrā pasaules kara gaisotni?
Kaut arī man pat vēl nebija seši gadi, es spilgti atceros tieši kara sākšanos. Vēlāk, jau pēckara gados, kad Polija vairāk nekā uz četrdesmit gadiem nonāca Krievijas pakļautībā, es sapratu, ka tas varbūt bija vēl sliktāk nekā karš. Tagad šo pieredzi cenšos vairs necilāt atmiņā. Taču bez tās es nebūtu uzrakstījis Poļu rekviēmu. Es to iesāku 80. gados un pabeidzu 2004. gadā. Rakstīju gandrīz 25 gadus.
Joprojām nododaties dendroloģiskā parka veidošanas hobijam?
Es to vairs nesaucu par hobiju, jo daru to profesionāli. Sāku stādīt savu arborētumu – koku kolekciju – pirms četrdesmit gadiem. Tas ir nebeidzami, jo vienmēr atradīsies koks, kāda man vēl nav, un arī mīlestība uz kokiem ir nebeidzama. Īsti pat vairs nezinu, cik koku esmu iestādījis – varētu būt ap 50 000 koku un ap 1800 koku veidu.
No kurienes tāda aizraušanās?
Mans vecvectēvs bija mežsargs, un mežzinība interesēja arī vectēvu, un es jau bērnībā zināju koku latīniskos nosaukumus. Kad nopirku 30 hektāru zemes un sāku renovēt vēsturiskās XVII un XVIII gadsimta lauku ēkas, sāku plānot savu parku ar dendroloģisko koku kolekciju. Protams, tādu, kas spēj izdzīvot mūsu Dienvidpolijas klimatā pie Krakovas.
(Komponista dzīvesbiedre Elžbeta izstāsta, ka vienu kociņu šajā parkā iestādījis arī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess un ka šajā ģimenes īpašuma teritorijā Luslavicē 2013. gada maijā atklāts Kšištofa Penderecka Eiropas Mūzikas centrs – European Krzysztof Penderecki Center for Music. Tas paredzēts jauno mūziķu izglītībai. Lielajam projektam pirms trim gadiem piešķirts Eiropas finansējums. Telpās ir koncertzāle ar 700 klausītāju vietām, kamerzāle, studentu kopmītne, vingrināšanās klases un visi apstākļi, lai jaunie mūziķi varētu te apmesties, muzicēt un studēt ievērojamu profesoru vadībā, kā arī baudīt apkārtnes dabu. Jaunie mūziķi brauc studēt uz Vīni, Berlīni un Ņujorku, taču viņi var doties arī uz Luslavici 87 kilometrus no Krakovas un mācīties pie ievērojamiem meistariem no visas pasaules.)
Ko jaunu, interesantu, ievērības cienīgu saskatāt šodienas jaunākajā mūzikā?
Manuprāt, visbūtiskākā avangarda mūzikas attīstība bija no 50. gadu beigām līdz 70. gadu sākumam. Tas bija vissatraucošākais laiks, tolaik mūzikā notika viss, tā bija jaunās mūzikas dzimšana. Mēs to izdarījām, attīstījām jaunu mākslas valodu. Taču pēc šī sprādziena ir pieklusums. Kopš tā laika nekā īsti jauna mūzikas attīstībā vairs nav. Jā, ir tapusi laba mūzika, bet nav tā uzbudinājuma, ka esi kaut kā jauna un ļoti svarīga viducī. Tā ir bijis vienmēr: pēc strāvojuma, kas devis ko jaunu, jāpagaida piecdesmit gadu, līdz atkal nāks jauns, spilgts avangards. Nav iespējams vienmēr rakstīt pa jaunam, tas būtu māksloti, neīsti. Nedomājiet par to! Pašlaik ir stabilitāte: ir mazāk eksperimentu, taču varbūt tieši tagad top daudz vērtīgāka, nozīmīgāka mūzika. Viss jau ir uzrakstīts pirms mums, taču, ja es par to domātu, nespētu uzrakstīt nevienu noti.