Filmas Dzīvnieku valstība/Le Règne animal/The Animal Kingdom pirmizrāde notika 2023. gada Kannu kinofestivāla programmas Īpašais skatiens atklāšanā. Šogad tā ir visvairāk nominētā filma Francijas Kinoakadēmijas balvai Cēzars – Dzīvnieku valstība ir izvirzīta divpadsmit kategorijās, ieskaitot visprestižākās. Laureāti kļūs zināmi 49. ikgadējā Cēzara pasniegšanas ceremonijā Parīzē 23. februārī.
22. janvārī Parīzē notikušajā 29. ikgadējā Limjēru balvas pasniegšanas ceremonijā Dzīvnieku valstība atnesa labākā režisora titulu Tomā Kaijē, kurš šajā kategorijā apsteidza pasaulē daudzinātās franču drāmas Kritiena anatomija/Anatomie d’une chute autori Žistīni Triē. Kritiena anatomija saņēma Limjēru balvu kā gada labākā filma (Latvijas kinoteātros Žistīnes Triē meistardarbs būs skatāms no 23. februāra). Ja runājam līdzībās, Cēzars ir franču Oskars, savukārt Limjēru balva ir Zelta globuss. Limjēru balvas ieguvējus nosaka Francijā strādājošie starptautisko plašsaziņas līdzekļu kinokritiķi.
Mana māte primāts
Dzīvnieku valstība ir oriģināla antiutopija, kurā savienojas zinātniskā fantastika, trilleris, drāma un body horror. Režisors un scenārija līdzautors Tomā Kaijē uzbur pasaules ainu, kurā neizskaidrojamu mutāciju rezultātā daži cilvēki pārvēršas par dzīvniekiem. Šīs radības tiek izolētas no sabiedrības un novērotas īpašās ārstniecības iestādēs. Kādu dienu furgons, kas pārved mutantus no vienas iestādes uz citu, Gaskoņas provincē cieš satiksmes negadījumā, radībām izdodas izbēgt un paslēpties mežā. Viena no bēglēm ir sieviete, vārdā Lana. Viņas vīrs Fransuā (lomā – franču zvaigzne Romēns Dirī) un sešpadsmit gadu vecais dēls Emīls (Pols Kirhers) dodas viņu meklēt, jo joprojām cer, ka spēs Lanai palīdzēt, kaut gan viņa neatgriezeniski pārvēršas par primātu.
Romēns Dirī (no kreisās) un Pols Kirhers filmā Dzīvnieku valstība. Publicitātes foto
Režisors Tomā Kaijē stāsta filosofisku, emocionālu, brīžiem biedējošu un izklaidējošu fabulu par cilvēku nākotni (var arī teikt – tagadni), nonkonformismu un drosmi būt tādiem, kādi esam, pat ja pēkšņi sev mutē atrodam zobus kā plēsīgam dzīvniekam, roku vietā sāk augt spārni un mugurkaula transformācija ietekmē mūsu gaitu. Tomā Kaijē nerāda zombiju apokalipsi – dažus mutantus skatītāji ierauga tikai fragmentāri un novērtē viņu apmatojumu vai zvīņas, daudziem ir ļoti cilvēciskas acis. Neviena radība nav līdzīga citai – katrai ir savas īpašības un raksturs. Viens ir līdzīgs astoņkājim, cits – putnam un hameleonam.
Kad jaunietis Emīls pamana, ka viņa dzirdes orgāni kļūst arvien jutīgāki un ķermenis sāk mainīties, viņš cenšas to noslēpt. Daudzi vietējie – mazpilsētas iedzīvotāji – pret mutantiem izturas neiecietīgi. Radības mēdz uzvesties agresīvi un sarīko traci lielveikalā un mežmalas krogā. Šis ir svarīgs stāsta aspekts – kā svešo klātbūtne ietekmē apkārtējo uzvedību un reakcijas. Vieni ir gatavi mutantus izskaust, citi vēlas viņus atbalstīt, piegādājot radībām pārtiku un citus ziedojumus. Nelielu aktīvas un iejūtīgas policistes lomu filmā spēlē Adele Eksarhopula (aktrise ir neaizmirstama režisora Abdellatīfa Kešiša erotiskajā sāgā Adeles dzīve jeb Zils ir vissiltākā krāsa. Adele. 1. un 2. daļa, 2013).
Adele Eksarhopula un Romēns Dirī filmā Dzīvnieku valstība. Publicitātes foto
Dzīvnieku valstības operators ir režisora brālis Dāvids Kaijē (nominācija Cēzaram par labāko operatora darbu) – lielākā filmas daļa ir uzņemta mežā, tā ir gan mistiska, gan reālistiska telpa, kurā dabas pasaule pārraksta savus likumus, saskaroties ar cilvēka neizpratni. Klimata katastrofas apstākļos daba "pārprogrammē" sevi, vedinot uz domu, ka mums ir jāgatavojas posthumānajai eksistencei. Specializētajos centros radības cenšas ārstēt un apturēt viņu turpmāko pārvērtību procesu, taču filmas vēstījums ļauj noprast, ka ir jāatbrīvojas no sabiedrības spiediena un jāļaujas neparedzamam mutācijas – evolūcijas? – procesam. Pats galvenais – kad tiem, kurus mīlat, atklāsiet savu īsto būtību, sasniegsiet pavisam citu uzticības un saprašanās pakāpi.
Brālības spēks
Filmā ir spoži aktierdarbi – tēva lomā izcils ir Romēns Dirī (Cēzara nominācija gada labākā aktiera kategorijā). Savukārt Pols Kirhers jutekliski iemieso sava varoņa trauslo psiholoģisko un ķermenisko identitāti: vērot, kā mutācijas dēļ mainās viņa ķermeņa valoda un pasaules uztvere, ir teju sāpīgi. Šajā lomā Pols Kirhers atklājas kā neordināri apdāvināts jauns mākslinieks. "Polā ir negaidīts dziļums. Viņā ir kūsājoša, nerimstoša enerģija un arī mežonīgā puse," aktieri raksturo režisors Tomā Kaijē.
Pols Kirhers tika pamanīts un novērtēts režisora Kristofa Onorē drāmā Licejists/Le Lycéen/Winter Boy (2022), kurā nospēlēja homoseksuālu jaunieti, kurš cenšas tikt galā ar pēkšņu tēva nāvi. Viņa partneri Licejistā ir Žiljeta Binoša un Vensāns Lakosts. Pērn kino pasaulē sevi pieteica arī Pola Kirhera jaunākais brālis Samuels – viņš ir redzams radikālās režisores Katrīnas Breijā drāmā Pagājušajā vasarā/L’été dernier/Last Summer (2023). Sākotnēji bija paredzēts, ka šajā filmā piedalīsies Pols Kirhers, taču Covid-19 pandēmijas dēļ filmēšanu nācās pārcelt un Pols jau bija pāraudzis savu varoni. Septiņpadsmit gadu vecā Teo loma tika viņa brālim Samuelam – puisis filmā iesaistās kaislīgā mīlas dēkā ar savu pamāti Annu, kuru tēlo populārā aktrise Lea Drikēra. Romāns ar jaunieti apdraud viņas laulību un karjeru – ironiskā kārtā Anna ir advokāte un strādā ar nepilngadīgajiem, kuri cieš no vardarbības, arī seksuālas.
Pols un Samuels Kirheri šogad ir izvirzīti Cēzaram labākā jaunā aktiera kategorijā: Pols Kirhers – par lomu Dzīvnieku valstībā, Samuels – par lomu Pagājušajā vasarā. Jāpiebilst, ka viņu vecāki ir aktieri Irēna Žakoba (guvusi atzinību poļu režisora Kšištofa Keslovska filmās) un Žeroms Kirhers.
Pagājušajā nedēļā Parīzē notikušajā intervijā režisors Tomā Kaijē un aktieris Pols Kirhers pastāstīja KDi par filmu Dzīvnieku valstība.
Aktieris Pols Kirhers (no kreisās) un režisors Tomā Kaijē. Foto – Jegors Jerohomovičs
Vai scenārija radīšanai jūs iedvesmoja dažādi stāsti par cilvēku ģenētiskajām transformācijām?
Tomā Kaijē. Ne gluži. Filmas scenāriju es rakstīju kopā ar Polīnu Minjē, ar kuru iepazinos 2019. gadā. Jau agrāk viņa bija sacerējusi stāstu par radībām, kas ir daļēji cilvēki un daļēji dzīvnieki. Es vēlējos uzrakstīt scenāriju par tēvu un dēlu un viņu attiecībām ar pasauli. Darbs aizņēma divus gadus. Mūs ar Polīnu drīzāk interesēja nevis ģenētiskās transformācijas, bet cilvēku attiecības ar planētu. Mēs esam ārkārtas situācijas liecinieki – dzīvojam ekoloģiskās katastrofas apstākļos, apkārtējā vide tiek iznīcināta. Cilvēku attiecības ar planētu un dzīvnieku pasauli ir kritiskas.
Ņemot to visu vērā, ir svarīgi atrast jaunus stāstījuma veidus, kas pēta mūsu mijiedarbību ar pārējo dzīvo pasauli, un tas ir jādara nevis caur nenovēršama sabrukuma prizmu vai vēl vienu postapokaliptisku stāstu, bet gan izmantojot vitālus, radošus, pārliecinošus un arī skarbus paņēmienus. Cilvēka mutācijas ideja ļauj pietuvoties šim jautājumam no ļoti konkrēta – fiziska – skatpunkta, jo šajā procesā tiek iesaistīts ķermenis. Es ilgi domāju, kā parādīt šo mutāciju mūsdienu pasaulē. Man patīk Pola Verhovena Zvaigžņu kuģa kareivji (1997) un Hajao Mijadzaki animācijas filmas, taču es negribēju Dzīvnieku valstības stāstu projicēt tālā nākotnē vai pārvērst to par pasaku. Man šķiet saistoša fantastikas ielaušanās ikdienas dzīvē. Berze starp realitāti un fikciju ir vērtīgs empātijas, satraukuma un komēdijas avots.
Kas, jūsuprāt, notiek ar cilvēkiem kā sugu?
T. K. Galvenā problēma ir tā, ka paši esam radījuši iedomātu robežu starp cilvēkiem un pārējo pasauli. Ir sajūta, ka vienā pusē esam mēs un otrā – cita pasaule, un mēs ļaunprātīgi izmantojam šo citu pasauli, mēs to degradējam, izlaupām, rīkojamies ar to pēc saviem ieskatiem. Filmas ideja ir izdzēst šo iedomāto robežu un parādīt, ka visi kopā dzīvojam vienā pasaulē. Mēs visi nākam no vienas šūnas, un runa ir par kopdzīvi un līdzāspastāvēšanu.
Vai jums šķiet, ka cilvēki patiešām mainās ļoti strauji?
T. K. Jā, tāda ir mutācijas īpašība. Bez mutācijas mēs būtu kā ūdens piliens glāzē. Mutācija ir dzīvības centrā, un tā ir neparedzama. Mēs nemitīgi maināmies, un cilvēks ir tas, kurš izlemj, kādai ir jābūt pasaulei un kārtībai tajā, kuras sugas izdzīvos, kuras neizdzīvos.
Filmā jūs diezgan brīvi spēlējaties ar žanriem.
T. K. Tāpat kā manā iepriekšējā filmā Les combattants/Love at First Sight (2014), arī Dzīvnieku valstībā atskaites punkts ir varoņu raksturi. Žanrs pielāgojas viņu meklējumiem, kas ir fiziski, jutekliski un eksistenciāli. Drāmas un komēdijas, straujas darbības un kontemplācijas, intimitātes un vērienīguma līdzāspastāvēšana padara filmu negaidītu un dzīvīgu.
Esmu domājis par Klinta Īstvuda Ideālo pasauli (1993), Sidnija Lūmeta Running on Empty (1988), Ridlija Skota Telmu un Luīzi (1991) un Bona Džunho The Host (2006) – tās ir ļoti ietilpīgas filmas, kuru pamatā ir varoņu raksturi, tās koncentrējas uz emocijām un pārsniedz noteikta žanra robežas, tādējādi sniedzot skatītājiem daudzveidīgus iespaidus.
Dzīvnieku valstībā dēls slēpj no tēva pārmaiņas, kas notiek viņa ķermenī. Kāpēc viņš tā dara? Dēls netic, ka tēvs var viņam palīdzēt, pat ja abi zina, ka viņu ģimenē jau ir viens mutants – zēna māte?
Pols Kirhers. Mans varonis to slēpj, jo negrib, lai viņa dzīve mainītos. Emīls sāk mācības jaunā skolā, cenšas draudzēties ar klasesbiedriem, viņam patīk meitene, tāpēc nevēlas, lai viņa dzīve tiktu izjaukta. Ja tēvs uzzinās par mutācijām, varbūt viņš diktēs dēlam, kā rīkoties. Emīls to negrib.
T. K. Filmas sākumā ir redzams, ka Emīls ir izmisis, viņš domā, ka mātei mutantei nav nekādu cerību. Emīls vēlas dzīvot pilnvērtīgi un netic, ka tēvs var viņam palīdzēt. Emīls pieļauj, ka tēvs viņu, visticamāk, aizvedīs uz slimnīcu. Viņam ir taisnība, jo pirmais, ko tēvs izdara, kad saprot, kas notiek ar dēlu, – apgriež viņam nagus. Tēvs grib iedot Emīlam medikamentus, mēģina viņu savaldīt, nevis ļauj dēlam kļūt par to, par ko viņš gatavojas kļūt.
Pols Kirhers filmā Dzīvnieku valstība. Publicitātes foto
Pol, no jums šī loma ir prasījusi spēju parādīt varoņa psiholoģiskās un ķermeniskās transformācijas. Kas šajā darbā bija visgrūtākais?
P. K. Tā ir lieliska loma, īpaši mana vecuma aktierim. Man vajadzēja iemiesoties zēnā, kurš pāriet pieaugušo dzīvē. Šajā procesā varonim ir daudz pārbaudījumu, viņš ienāk arvien dziļāk mežā, atklājot citādu pasauli. Man bija dota telpa, kurā varēju attīstīties – tāpat kā Emīls attīstās sižeta gaitā – un izteikt to, ko viņš jūt. Filmā tiek atainotas ļoti dažādas Emīla attiecības ar citiem varoņiem, ar katru no viņiem viņš ir tuvs: ar savu tēvu, ar putncilvēku, kuru satiek mežā un kurš mācās lidot, ar meiteni, kura viņam patīk. Taču šie varoņi nesatiekas savā starpā, un man kā aktierim bija aizraujoši tikt galā ar visām šīm atšķirīgajām situācijām, kurās nonāk mans varonis.
Lai es varētu labāk sagatavoties Emīla lomai, Tomā man ieteica dažas filmas. Piemēram, Deivida Kronenberga Muša (1986) man palīdzēja nospēlēt Emīla fiziskās transformācijas un uzvedības pārmaiņas. Iepazinos ar Elema Kļimova filmu Ej un skaties (1985), kas parāda 1943. gada kara šausmas no Baltkrievijas pusaudža skatpunkta.
Vai filmu Dzīvnieku valstība var uztvert kā īpatnēju mīlestības stāstu starp tēvu un dēlu? Arī viņu attiecības piedzīvo mutāciju un mainās līdz ar katru sižeta pavērsienu.
T. K. Tēva un dēla mīlestība šajā stāstā ir vissvarīgākā. Filmas dramaturģijas pamatā ir viņu attiecību dinamika. Sākumā tēvs dēlam saka – nevajag pakļauties visām sabiedrības normām, taču īstenībā viņš pats uzreiz ievēro visus noteikumus. Kad viņam paziņo, ka sievai, kura piedzīvo mutācijas, ir jādodas uz slimnīcu, viņš neiebilst. Tikai pateicoties dēlam, kurš sāk mainīties, Fransuā kļūst drosmīgāks un aizstāv savu viedokli. Galvenais jautājums ir – vai virsroku ņems bailes vai mīlestība. Vai tēvs turēs dēlu pie sevis, aizsargās viņu un griezīs viņam nagus, tādējādi neļaujot Emīlam kļūt par to, par ko viņam ir jākļūst, vai tomēr uzdrošināsies palīdzēt dēlam kļūt brīvam un ļaus viņam dzīvot savu dzīvi?
Pastāstiet, lūdzu, par filmas vizualitāti – gan par mežu, kurā notiek darbība, gan par mutantu izskatu! Kas bija jūsu iedvesmas avoti?
T. K. Filma tika uzņemta īstā mežā, tā ir vieta, ko es labi pazīstu. Esmu uzaudzis šajā reģionā Francijas dienvidrietumos. Mežs Les Landes de Gascogne ir viens no lielākajiem Eiropā, tas ir cilvēku stādīts mežs, tāpēc koku – pārsvarā priežu – rindas ir ļoti taisnas. Koki iestādīti XVIII gadsimtā meliorācijas nolūkos, agrāk tur bija daudz purvu. Šis mežs ir interesants ar to, ka tajā nav daudz skaņu un tur var atrast vietas, kas nav tikušas skartas tūkstoš gadu. Mežā ir mazas oāzes, lagūnas un purvi, kas ir saglabājušies no seniem laikiem.
Filmas sākumā jūs redzat mežu, kas ir cilvēku veidots, pamazām tas kļūst mežonīgāks, organiskāks, mitrāks un dzīvāks. Tas ataino pārmaiņas cilvēku un dzīvnieku pasaulē, un tur, dziļāk mežā, skatītāji satiek mutantus. Lai viņus radītu, sagatavošanās posmā vispirms iedvesmojāmies no XX gadsimta 70., 80. un 90. gadu kino, kurā nav pārāk daudz digitālo specefektu, bet ir vairāk praktisko efektu. Pēc tam sākām lūkoties laikmetīgās mākslas virzienā – pētījām darbus, kuros mākslinieki pievēršas animālismam, ķermenim un tā pārvērtībām, strādā ar ādu un matiem. Varu izcelt tēlniekus Ronu Mueku un Patrīciju Pičinīni. Viņi veido skulptūras, kuras var aplūkot no visām pusēm, un mums bija svarīgi, lai radības, kuras redzat filmā, būtu līdzīgas mūsdienu tēlniecības paraugiem.
Pol, es vēlos uzzināt jūsu viedokli par režisores Katrīnas Breijā erotisko drāmu Pagājušajā vasarā, kurā savu debijas lomu ir nospēlējis jūsu jaunākais brālis Samuels Kirhers.
P. K. Katrīna Breijā ir radījusi šedevru. Visi aktieri Pagājušajā vasarā ir brīnišķīgi, un es lepojos ar Samuela sniegumu. Viņš spēlē ļoti labi, un arī galvenās lomas atveidotāja Lea Drikēra ir neticama. Protams, skatītājus var šokēt Samuela un Leas varoņu mīlas stāsts. No Leas nevar atraut acis – kad viņa iemīlas jaunajā zēnā, šķiet, viņas seja pilnībā mainās un viņa atkal kļūst par jaunu meiteni. Abi varoņi zaudē galvu un pazūd savās jūtās, īpaši Samuela tēlotais Teo. Samuelam negāja viegli, bet šī ir loma, kuru spēlējot viņš daudz ko iemācījās. Sadarbība ar Katrīnu Breijā viņam ir nākusi tikai par labu.
Vai Samuels jums prasīja kādu padomu? Arī jūs pirms diviem gadiem guvāt ievērību ar drosmīgu lomu Kristofa Onorē filmā Licejists, kurā ir daudz atklātu mīlas ainu.
P. K. Nē, es nesniedzu Samuelam padomus. Viņš labi sapratās ar Katrīnu Breijā un Leu Drikēru, un filmu viņi radīja kopā.
Ko par jūsu un Samuela filmām saka jūsu mamma – aktrise Irēna Žakoba?
P. K. Mamma ir priecīga. Viņai patīk gan Pagājušajā vasarā, gan Dzīvnieku valstība. Viņa mīl savus dēlus, kā jau visas mammas.