Vēl pavisam nesen Latviju pārsteidza ziņa, ka aktrise Rēzija Kalniņa izvirzīta Krievijas teātra balvai Zelta maska kategorijā Labākais operetes vai mūzikla režisora darbs. Plašajā Krievijas mērogā tā novērtēts režisores veikums ievērojamā XX gs. amerikāņu komponista Leonarda Bernsteina Mesas pirmiestudējumā Krievijā, kuru viņa pērnziem 45 grādu janvāra spelgonī veidoja Novosibirskas Akadēmiskajā operas un baleta teātrī kopā ar savu dzīvesbiedru, šī teātra galveno diriģentu Aināru Rubiķi. Domubiedru komandā bija arī scenogrāfs Kristaps Skulte, tērpu māksliniece Anna Heinrihsone, horeogrāfe Ilze Zīriņa un gaismu mākslinieks Igors Kapustins. Viņu kopdarbs izpelnījies veselu Zelta maskas nomināciju birumu: arī kategorijās Labākā operete vai mūzikls, Labākais operetes vai mūzikla diriģents (A. Rubiķis), Labākais mākslinieka darbs muzikālajā teātrī, (Kristaps Skulte), Labākais vīrieša lomas izpildījums operetē vai mūziklā (Dmitrijs Suslovs). Vērienīgais Mesas pirmiestudējums Krievijā bija īpašs notikums, interneta tiešraidē to varēja vērot arī Latvijā. Gada gaitā Novosibirskā bijuši vēl trīs Rēzijas Kalniņas režijas darbi: teātra dzimšanas dienas koncerts Mūsu Holivuda (12. maijā) ar kadriem no vecajām labajām Krievijas filmām, Artura Onegēra oratorija Žanna d’Arka uz sārta, kuras pirmizrāde bija 23. novembrī. Pašas veidotā Mocarta kameroperas Bastiēns un Bastiēna iestudējuma pirmizrādi 21. decembrī Rēzija Kalniņa pat neredzēja, jo tad viņa jau atradās Latvijā, kur septiņpadsmit koncertu turnejā desmit dienās (!) visas Latvijas dievnamos izdziedāja kopā ar komponistu Uldi Marhilēviču izauklēto programmu Mana roka tavējā. Klusināti dziedāto dziesmu uzrunājošā jēga ir ticības un dzīves spēks. Tas rodams arī šīs programmas albumā. Tikmēr Novosibirskai jau top Džuzepes Verdi operas Traviata iestudējums (pirmizrāde – aprīlī), ko režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainārs Rubiķis atkal veidos kopā ar savu pastāvīgo domubiedru komandu. Lai gan Rēzijas uzmanības centrā tagad ir muzikālo izrāžu režija tālajā Novosibirskā, viņa šopavasar atgriezīsies arī uz dzimtā Dailes teātra skatuves. Uz vairāk nekā 20 gadu deldētajiem skatuves dēļiem viņa atveidos lēdiju Vinteri pēc Aleksandra Dimā romāna Trīs musketieri motīviem veidotajā Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā, kura pirmizrāde gaidāma 7. martā.
Tev pašai bija liels pārsteigums pašā režisores ceļa sākumā lielajā Krievijā uzreiz tikt pie nominācijas prestižajai Krievijas teātra balvai Zelta maska?
Protams. Bet vispār tas nav mans pirmais režijas darbs. Kopā ar Aināru vēl Rīgā esam veidojuši gan Ziemassvētku koncertu Dailes teātrī, gan Himnu mīlestībai, Ziemassvētku mistēriju un Lieldienu mistēriju Nokāpis ellē Kristīgajā teātrī. Režisores nervs manī vienmēr ir bijis iekšā. Es pat savulaik iestājos Kultūras akadēmijas maģistrantūrā tieši uz režiju, bet tolaik man teātrī bija ārkārtīgi liela slodze un es nespēju visu savienot. Arī toreizējā teātra vadība nebija pārāk priecīga, ka mēģinu spert soļus citā virzienā, jo mans aktrises repertuārs bija ārkārtīgi liels un noslogots. Tomēr režijas nervs visu laiku iekšēji ir virmojis, vārījies. Patiesībā jau laikam šeit, Latvijā, tas īsti nevarēja realizēties. Bet tur, Novosibirskā, es viņiem esmu kā balta lapa. Viņiem par mani nav nekādu priekšstatu vai uzslāņojumu. Nekādu iepriekšēju novērtējumu – ne kritikas, ne uzslavas, ne fanošanas, ne aktīvas nolieguma pozīcijas. Es vienkārši gāju un darīju.
Tomēr vēl pirms pāris gadiem kas tāds liktos pilnīgi neiedomājams?
Pirmkārt, man ir milzīga aizmugure Aināra personā. Viņš vienojās ar teātra vadību, ka būs Bernsteina Mesa. Kad jau bijām sarunājuši, ka to veidosim kopā, manā klātbūtnē Aināram uzdeva jautājumu: "Kurš būs režisors?" Novosibirskas operas direktors, kurš vairākus gadus bijis arī dramatisko teātru direktors Jaroslavļā un Omskā, diezgan skeptiski un uzmanīgi izturas pret jauna izskata sievietēm, kuras kaut ko mēģina veidot kā režisores. Es zinu, ka man aiz muguras notika pārrunas. Protams, galvenā diriģenta vārds tur ir likums – tur vienkārši nav variantu. Pēc pirmizrādes direktors piegāja pie Aināra un atzinīgi noteica: negaidīju! Pirmais kucēns, paldies Dievam, nebija jānoslīcina.
Tomēr tas bija liels izaicinājums, jo Bernsteina Mesa ir vērienīga ne tikai ilgstamības, izpildītāju un mūzikas stilu ziņā, bet arī tver plašu cilvēces kultūras, filozofijas, kristīgās ticības, sabiedrības psiholoģijas lauku.
Sākumā Aināram teicu, ka to nevaru. Redzi, tie ir Dieva darbi ar lielo burtu. Man nāk vīzijas. Mana radošā komanda to jau zina. Vīzijā man parādījās, kā ir jābūt Mesā. Tā bija, arī strādājot ar Artura Onegēra oratoriju Žanna d’Arka uz sārta. Dievs sūta tādu kā filmu. Taču ir kritiskie punkti, kur bez zināšanām tu nevari to izveidot, jo informācija nenāk. Arī par Traviatu, kuras pirmizrāde būs aprīlī, man jau ir atsūtīta "filma", ieskaitot scenogrāfiju, kurā dalījos ar Kristapu Skulti, kurš to, cerams, veiksmīgi īstenos.
Tavu nosapņoto Traviatas pasauli?
Nē, vīziju. Tā vienkārši nāk. Tas nav sapnis. Es to nenosapņoju naktī miegā. Vienkārši dzirdu mūziku, un tā saka priekšā ļoti daudz. Par to es esmu ļoti pateicīga.
Gandarījumu un gaidas pirms šā pavasara Zelta maskas fināla skates Maskavā var kaut attāli salīdzināt ar Spēlmaņu naktī piedzīvoto?
Spēlmaņu nakts ir mūsu valsts, manas kultūras vides profesionāļu vērtējums, kuru es pazīstu. Atkarībā no žūrijas tas sniedz gandarījumu vai, tieši otrādi, raisa jautājumus vai smaidus. Es, protams, zinu, kas ir Zelta maska, taču domāju, ka mēs to īsti sapratīsim tikai brīdī, kad tur nonāksim, – finālā Maskavā. Bernsteina Mesu tur rādīsim 11. aprīlī Lielajā teātrī, savukārt 10. aprīlī Nāciju teātrī šā gada ekspertu komisijai jau jārāda Žanna d’Arka. Pirms tam Ainārs brauks uz Pulčinellu un Svētpavasari, un paralēli mums Novosibirskā būs ļoti intensīvs darbs pie Traviatas, kuras pirmizrāde būs 25. aprīlī. Turklāt 18. aprīlī jābrauc uz Zelta maskas fināla apbalvošanas ceremoniju Maskavā.
Arī ja nesaņemtu balvu?
Par to nav jādomā. Varbūt šeit uz Spēlmaņu nakti kāds brauc tikai tad, ja nojauš, ka saņems balvu. Bet tur tas ir liels gods būt nominētam, būt pamanītam, jo mērogs ir liels. Tomēr savā ziņā tas mūs neskar. Kad strādājam Novosibirskā, pats svarīgākais mums ir tas, kas notiek orķestra bedrē un uz skatuves ar skatuves māksliniekiem. Vislielākais gandarījums ir, ja izrāde izdodas tā, kā to esmu iecerējusi. Šo gandarījumu ne ar ko nevar salīdzināt. Par Zelta maskas nominācijām uzzinājām tad, kad bijām jau sākuši tik intensīvu darbu pie Žannas d’Arkas, ka mums nebija laika ne reaģēt, ne priecāties. Operteātra direktors mani iesauca kabinetā un teica, ka grib mani iepriecināt. Tad viņš nosauca visas mūsu nominācijas, kurās ir nosaukta Mesa, mans vīrs, es un arī Kristaps Skulte. Direktors gaidīja lielu sajūsmu, bet es viņam teicu, ka ir lielas problēmas, jo Žannai ir tikai divi skatuves mēģinājumi.
Dailes teātra vadība par tavu režijas ceļu tagad ir priecīga un varbūt gaida ne tikai jaunā lomā Džilindžera izrādē Milēdija?
Par to ir ļoti pāragri runāt. Esmu laimīgāka sekot vīra karjerai, braukt viņam līdzi un būt ar viņu kopā. Ja Dievs man caur viņu piespēlē iespēju strādāt ar māksliniekiem, kuriem varbūt ne viss sanāk, bet kuri ir strādāt griboši un bez ambīcijām, tas ir pluss, pievienotā vērtība. Bet to brīvību, ko es izjūtu pašlaik, var salīdzināt ar to, kad skolnieks tiek ārā no skolas. Pabeidz 12. klasi, un viss – tu esi brīvs, un tev ir iespēja izvēlēties. Es nerunāju par to, vai esmu aktrise Dailes teātrī. Protams, es tā esmu un būšu. Bet es esmu laimīga par iespēju izvēlēties.
Tas nozīmē – nepieņemt katru lomu, kas nāk?
Tas nozīmē – saudzēt savu nervu sistēmu un primāri domāt par ģimeni.
Tātad vairs nepārstrādāties nežēlīgajā skatuves "mākslas fabrikā"?
Ne gluži. Ir runa par brīvību. Pienāca brīdis, kad konstatēju, ka esmu būrī. Palikt tur vai aizlidot? Man deva iespēju aizlidot. Darīt tikai to, ko es tiešām vēlos. Tikai to, kas nav pret manu psihisko un fizisko veselību.
Tev palaimējies, ka Ainārs ir galvenais diriģents teātrī, kurā muzikālā līdera vārds ir noteicošais, un viņš tevī redz operrežisori ar lielu potenciālu.
Nu jau arī sākotnēji skeptiskais teātra direktors ļoti grib, lai es veidotu izrādes, un dod man dažādus padomus. Mēs ar viņu runājam vienā valodā, jo gadiem ilgi esmu bijusi dramatiskā teātra aktrise, arī veidojusi režijas, un šī valoda atšķiras no operas valodas. Viņš man bieži saka: tu taču esi savējā, tu saproti!
Tā ir veiksme, ka tieši ar Aināru strādājat kopā radošā duetā un tev tagad gribas iestudēt operu?
Jebkādu muzikālu darbu – kā nupat iestudēto Onegēra oratoriju Žanna d’Arka vai Britena Kara rekviēmu, kurā piedalījos kā inscenētāja. Protams, pateicoties mūsu vecāku aicinājumam, mums ar brāli Kristu (abi ir dvīņi, dzimuši komponista Imanta Kalniņa un aktrises Helgas Dancbergas ģimenē – I. L.) ir muzikālā izglītība, tomēr es nebiju bērns, kurš ļoti mīlēja iet uz klasiskās mūzikas koncertiem. Bet tagad eju uz Aināra diriģētajiem koncertiem. Nevaru teikt, ka sākumā man bija viegli tos klausīties, bet tagad man ir cita dzirde. Tā radusies pamazām, divu gadu garumā, caur šo disciplīnu – regulāru klasiskās mūzikas klausīšanos. Es par to esmu tik laimīga!
Mūsdienu operas vidē vislielākās diskusijas un cīkstēšanās ir par mūzikas un režijas attiecībām – kurš kuru. Bieži uzvar režisora ego. Tas pat ir nostiprināts apzīmējumā "režijas teātris", "režijas opera".
Veidojot iestudējumus, mums ar Aināru ir ārkārtīgi daudz sarunu. Viens ir, ko es redzu un "uzlieku", taču galavārds pieder viņam, un tas, manuprāt, ir normāli. Jau zinu, kā notiks darbs pie Traviatas. Mākslinieki būs iemācījušies tekstu bez mūzikas, un mēs vispirms taisīsim dramatisku izrādi. Pēc tam turpināsim ar stopkadriem, bez kustībām, kur ļausim viņiem dziedāt un skanēt mūzikai. Protams, izrāde ir teatrāls inscenējums, taču operā ir noteikumi, kurus nedrīkst ignorēt. Pirmkārt – mūzika, un tikai pēc tam – scēniskais risinājums. Es uzskatu, ka jebkurā muzikālajā izrādē, vienalga, vai tas ir koncerta noformējums, kustību izrāde, oratorija, eksperimentāls teātris vai opera, ir jāvadās pēc mūzikas un galavārds pieder galvenajam diriģentam.
Tomēr sāksiet ar runātu tekstu. Vai te nav pretrunas?
Mēs sāksim ar aktiermeistarību, jo viņi tur, Novosibirskā, ar to nav lutināti.
Pieraduši stāvēt un dziedāt?
Jā, viņi tiešām tur stāv un dzied, pagriezušies pret diriģentu. Vispirms Karmena atzīstas mīlestībā diriģentam, un pēc tam Hosē atzīstas mīlestībā diriģentam, jo dziedātāji skatās tikai uz diriģentu un pārvietojas plakaniski, tā kā plakātā. (Te sarunā uz brīdi iesaistās Ainārs Rubiķis: "Manuprāt, vislabākais ir tas, ka ar Rēziju esam kopā gan dzīvē, gan darbā uz skatuves. Mēs tiešām vismaz divas stundas naktī, bīdot krēslus mūsu virtuvē, centāmies atrisināt skatu, kurā Žannas d’Arkas liktenis tiek nospēlēts kārtīs. Tā ir cita sajūta. Nav tā, ka kāds no mums kaut ko nosaka. Viss top dabiskā rituālā.")
Manuprāt, vissvarīgākais ir, lai tu savā scēniskajā iestudējumā ļautu cilvēkiem, pirmkārt, saprast, un, otrkārt, palīdzētu tīri vizuāli sadzirdēt mūziku. Dzirdot mūziku, liekas, ka to nesaproti. Bet komponists, sevišķi oratorijās un operās, mūzikā dod ārkārtīgi precīzas norādes. Mazliet atklāšu Traviatas iestudējuma ieceres. Klausoties sapratu: ir ļoti svarīgi, ka ir trīs galvenie varoņi, un Alfredo tēvs Žermons ir vissvarīgākais. Viņš pat ir svarīgāks nekā jaunais mīlētājs Alfredo. Savukārt Violeta ir tāda, kuras dēļ jūk prātā visi. Visi! Viņai a priori jāaiziet bojā, jo tādas sievietes nevar dzīvot. Ko Žermons dara, 2. cēlienā ieradies pie Violetas? Dziedot "ta’ta-ta-ta-ta tadadada- dā", viņš vienkārši pasaka: tu esi prostitūta, liec manu dēlu mierā, un es tev samaksāšu, cik vajag. Ā, nepietiek? Ņem vēl! Tu dzirdi, ko komponists ir domājis.
Tiesa, ka Džuzepes Verdi Traviata tev ir vismīļākā opera, kas uzrunā visdziļāk?
Šo mūziku es vienkārši dievinu, jo tā ir absolūta kreisā smadzeņu puslode. No labās nav pilnīgi nekā. Ainārs uztaisīja brīnišķīgu koncertu: Verdi un Vāgners. Vāgners, protams, ir ģeniāls komponists, taču – labā smadzeņu puslode. Es ar to esmu uz jūs. Toties Verdi ir tik emocionāls un tik jūtīgs. Viņš ir absolūts ideālists, un tas ir tik tuvu man, ka es saprotu – jā, viņš ir manējais. Traviatu es redzu arī daudz plašākā nozīmē. Violeta ir viena no tām sievietēm, kuras aiziet bojā mīlestības dēļ. Arī tās, kuras dzīvo un turpina eksistēt, patiesībā jau ir aizgājušas bojā mīlestības dēļ. Traviata ir liela apžēlošana: Violeta var neturpināt eksistēt, viņu ātrāk paņem pie Dieva.
Tik tuva Verdi mūzikas pasaule tev bija jau agrāk?
Nevis Verdi, bet tieši Traviata man ir tuva jau ļoti sen. Man bija trīspadsmit gadu, un es mācījos septītajā klasē, kad kinoteātrī Rīga rādīja Dzefirelli operfilmu Traviata. Neatceros, kurš mums to lika, bet mēs ar brāli aizgājām. Sēdējām balkonā. Brīdī, kad pie Violetas atnāca bārdainais onkulis un lika viņai atteikties no Alfredo, es sāku skaļā balsī raudāt. Nevis vienkārši, bet kliedzu: āāā-ūūū! Tad brālis ar klasesbiedru aizgāja prom, jo viņiem kļuva kauns. Es paliku un skaļā balsī noraudāju līdz pat operas beigām. Šis stāsts uzrunāja tik dziļi, jo skatījos un likās, ka dvēsele to jau pazīst – tas ir tas, ko es vienkārši jau zinu. Grāmatā Rēzij, kas tu esi? parapsiholoģe teic, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi augstdzimuša cilvēka meita Itālijā, palīdzējusi Džordāno Bruno un visu mūžu mīlējusi trubadūru, par kuru man ir pilnīgi skaidrs – viņš atdzimis Ainārā. Nemaz nebrīnos, ka Novosibirskas teātris man piedāvāja taisīt Traviatu. Nevis kaut ko citu, bet tieši Traviatu.
Tā tev būs jau ceturtā izrāde Novosibirskas operteātrī?
Tikko mūsu prombūtnē 21. decembrī notika V. A. Mocarta operas Bastiēns un Bastiēna pirmizrāde. Es šo kameroperu iestudēju ar ārkārtīgi talantīgiem un jaukiem māksliniekiem divos sastāvos, teātra vadībai to nodevām jau 16. decembrī. Tas ir mūsdienīgs un diezgan sarežģīts: ar videoekrānu, internetu, kamerām. Tur ir daudz sīku detaļu, jo izrādes darbība notiek birojā. Izrādes notiek Novosibirskas operteātra vestibilā. Facebook saņēmu ziņas gan no māksliniekiem, gan teātra vadības, ka pirmizrāde aizgājusi uz urrā, ar lieliem panākumiem.
Sibīriešu reakcija, tās "temperatūra" ir citāda nekā Latvijā?
Viņi ir ļoti atvērti un, ja viņiem patīk, izrāda sajūsmu. Viņi nav tik atturīgi kā ziemeļtautu cilvēki. Ir ārkārtīgi skumji, ka es tur nebiju Mocarta operas pirmizrādē, bet nekas nevar atsvērt to, ko izjutu ar Uldi Marhilēviču veidotās programmas Mana roka tavējā pašos pirmajos koncertos Krustpilī un Jaunpiebalgā.
Tas, ko ieraudzīji Krievijā, saskan ar to, ko gaidīji? Kā šajā vidē jūties kā radoša personība un vienkārši – cilvēks starp cilvēkiem?
Mani pārsteidz tas, ka birokrātija un postpadomju bieds, kastu sistēma, ko es piedzīvoju arī pirmajos gados Dailes teātrī, tur, Krievijā, joprojām strādā. Cilvēki joprojām baidās. Ir grūti būt radoši brīvam, ja tevi liek rāmī un ir baiļu atmosfēra. Ja varas balsts ir nevis harismātisks līderis, kuram seko, bet vara balstās uz nerakstītu likumu sistēmu. Tas tomēr ir ļoti raksturīgi. Nezinu, vai sava statusa dēļ Dailes teātrī vai tāpēc, ka man ir ļoti radošas un līdzvērtīgas attiecības gan ar tā direktoru Andri Vītoliņu, gan Džilindžeru, es to Dailē sen nebiju izjutusi. Bet Krievijā vēl joprojām valda cars tētiņš. No otras puses – tur ir manas bērnības smarža un sajūta. Pāri Urāliem, Novosibirskā – tie ir citi krievi. Tā ir pilnīgi cita atvērtība. Aināra kabineta apkopēja, kurai pēdējā rītā pirms mūsu aizbraukšanas atdevu mūsu puķītes, teica: žēl, ka jūs lidojat prom, jūs esat tik jauks cilvēks! Tas nav teikts kā kompliments. Tur, ja tu cilvēkam patīc, viņš tev to pasaka. Bet birokrātijas sistēma gan ir ļoti izteikta.
Tu, režisore no malas, šajā ziņā esi privileģēta – brīva no birokrātijas un pašcenzūras pinekļiem?
Kas ir pašcenzūra?
Kad cilvēks, pazīstot sistēmu, pats sev nosprauž robežas, zinādams, ko nevar atļauties.
Inese, es esmu zamužem – tulkojot burtiski – aiz sava vīra. Es varu nebaidīties, jo esmu aiz galvenā diriģenta.
Bet arī viņš, rīdzinieks Novosibirskā, var nebaidīties, ka sistēma viņu samals!
Es saprotu, tu runā par radošo lidojumu. Man ir ļauts neuzņemties atbildību. Man ir ļauts tikai radīt. Protams, Mesas iestudēšanas laikā teātrī mani testēja. Dzīvē (sadzīvē) esmu sieviete, bet, kad strādāju, nav dzimuma. Tad ir ideja. Tajā brīdī, paldies Dievam, izslēdzas tas, ko par mani domā. Izslēdzas vērtējošā, kritizējošā sistēma, un ir tikai tas, ka ideja jārealizē. Kamēr to nedabūju no skatuves māksliniekiem ārā, es nevaru apstāties. Mēs ar Aināru ļoti pastāvam uz to, ka ar kolēģiem runājam tikai par darbu. Ja sākas intrigas vai baumas, mēs vienkārši norobežojamies, jo tam nav laika. Skaitītās dienās jāpaveic konkrēts darbs, un nav laika iedziļināties sadzīves eklektikā. Tā ir jau bijis, kad filmējos Vācijā. Es vāciski nesapratu ne bū, ne bē, un vācieši ar mani toreiz runāja angliski, bet savā starpā vāciski. Taču tās bija viņu attiecības. Uz mani tās neattiecās. Manas attiecības ar viņiem bija konkrētas, par lietu.
Vai baudāt Krievzemes inteliģences vidē raksturīgo tradicionālo mīlestību pret baltiešiem?
Zini, ko es baudu? Respektu un cieņu, kad Novosibirskā Aināra kabinetā strādājam mūsu komandā – ar mākslinieku Kristapu Skulti, kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni, gaismu mākslinieku Igoru Kapustinu. Jau nodevām Traviatas maketa un kostīmu skices. Var teikt, ka tur, Novosibirskā, diriģents viņiem ir mūzikas dievs un mēs visi – es, Anna, Kristaps, Igors – esam aiz viņa un ar viņu – viņa komanda.
Strādājot ar teātra skatuves māksliniekiem, man ir ļoti svarīgi atraisīt cilvēkus tā, lai viņi man uzticas. Nevis kā skolēni kaut ko atrāda, bet tiešām uzticas. Protams, operteātrī tas ir ļoti grūti, jo tur nav improvizāciju un etīžu, kā būtu dramatiskajā teātrī. Pilnīgi viss viņiem jārāda priekšā. Bet tad, kad viņi sāk šo skeletu piepildīt ar savu miesu un dvēseli un sāk mani pārsteigt, tas ir neaptverams gandarījums – kā tad, ja tavs bērns izdara kaut ko tādu, ko tu neesi viņam mācījis, un tu saki – jā, jā, tu vari vairāk! Ja režisors ir cilvēku un aktieri mīlošs, tad tā ir viņa laime ieraudzīt, kā tavs bērns – izrāde – sāk augt, dzīvot savu dzīvi un piedāvāt vēl vairāk, nekā esi gaidījis.
Mēdz apgalvot, ka šodienas cilvēki operu nesapratīs, ja tās darbība neritēs mūsdienās vai vismaz zīmīgos XX gadsimta vēstures posmos.
Manuprāt, visgrūtākais ir uztaisīt klasisku lugu vai operu klasiski.
Ar Traviatu esi uzņēmusies tieši šo pārbaudījumu?
Nosacīti – jā. Man ir ārkārtīgi interesanti pētīt cilvēka iekšējo pasaules redzējumu, jo katrs mēs to redzam savādāk. Kristietībā ir jēdziens "dvēseles nakts", kad, sevi paaugstinot, cilvēks sava egocentrisma dēļ nonāk pie tā, ka liekas – Dievs tevi ir atstājis. Mesa man bija interesanta ar to, ka katoļu priesteris, pats sevi paaugstinot, nonāk dvēseles naktī, un kā viņš pamazām atsakās pilnīgi no visa un arī pats no sevis, un tikai tad ar viņu notiek pārvērtība.
Žanna d’Arka sākas ar to, ka viņu jau no debesīm sauc Dieva meitene: ej, ej, ej. Bet viņa neaiziet visu oratorijas laiku. Ja viņa ir svētā, kas viņu aiztur? Aizkavē tas, ka viņa sevi paaugstina līdz Dieva līmenim, viņai liekas – viņa ir tā, kas visu ir izdarījusi. Kad brālis Domeniks viņai saka: to izdarīja Dievs, viņa atbild – jā, Dievs, bet kopā ar Žannu. Tie ir atslēgas vārdi, kas parāda ejamo ceļu un to, kāpēc viņa to neiet.
Tas ir stāsts nevis par sabiedrību vai vēsturi, bet par ceļu pie Dieva?
Tas ir stāsts par cilvēku pašu. Pasaule mainās tad, ja maināmies mēs. Kā teica mācītājs Juris Rubenis: vispirms mēs vērtējam un notiesājam un tikai tad ieraugām. Es redzu galdu ar vērtējošu skatienu: tas ir vecs… Bet ir jānonāk līdz tam, ka redzi – lampa, siena, debesis, baznīca, augi –, ka redzi to, kas ir, nevis to, kā tu to novērtē, tiesā. Problēma ir tā, kā mēs radām enerģiju pasaulē, ikdienā, ģimenē. Mēs vadāmies pēc tā, kas mums patīk vai nepatīk, bet neredzam to, kas ir un kā ir. Un tāpēc ir ļoti grūti dzīvot.
Tu tagad redzi, kas ir?
Man ir ļoti interesanti caur šiem darbiem – Mesu, Žannu d’Arku – meklēt cilvēka iekšējo konfliktu. Jo konflikts ir tevī pašā. Tas nekad nav ārpusē. Ārpusē ir Dievs, darbs, daba, viss pārējais. Konflikts ir tikai iekšpusē. Man ir interesanti to meklēt, lai risinātu izredzētā cilvēka tēmu: kāpēc viņš aiziet bojā, un par ko viņš mirst. Kāpēc sabiedrība ir tāda, un kāpēc visu laiku ir jābūt vienam upurim, peramajam zēnam?
Tavs pašas mūžīgi urdošais personīgais konflikts beidzot ir rimis, kopš jūties laimīga sieviete?
Jā, tas ir mazinājies. Dzīves situācija, kurā esmu pašreiz un, cerams, būšu visu mūžu, ļauj man atkal būt neatkarīgai. Ļauj būt neatkarīgai no tā, ko cilvēki apkārt domā vai runā. Tā ļauj man būt sievietei. Ļauj necīnīties, nebūt vienai cīņā ar dzīvi vai sabiedrību. Kad sieviete ir laimīga, viņa vairs nekrāsojas. Par to raksta visi sieviešu žurnāli: kāpēc, izgājušas pie vīra, sievietes pēkšņi vairs nedara to un to un necenšas būt anormāli seksīgas? Dievs tā nav iecerējis, lai sieviete sevi visu laiku uztūnētu visādos veidos. Kad sieviete ir laimīga, viņa vienkārši staro.
Tu gribētu iestudēt kādu izrādi mūsu Latvijas Nacionālajā operā? Varbūt kādu sava tēva Imanta Kalniņa operu?
Ja mana vīra ceļi vedīs uz Operu un viņš vēlēsies mūsu komandu – tad jā. Tā neesmu tikai es. Mēs esam vairāki. Ar Annu, Kristapu un Igoru par to jau esam runājuši Novosibirskā, ka mēs viņam sekosim visur.
Savu vīru pavadi arī viņa – diriģenta – pasaules ceļojumos, kas veduši pat līdz ASV, Kanādai un Austrālijai?
Brīdī, kad iznāks šī intervija, mēs jau atkal būsim gaisā – ceļā uz Tokiju, kur Ainārs uzaicināts diriģēt Karmenas jauniestudējumu Tokijas operā. Esmu ārkārtīgi priecīga, ka varēšu mēģinājumos paskatīties, kā strādā cits režisors pavisam atšķirīgā valstī. Paralēli, protams, mācīšos Milēdijas tekstu un strādāšu pie Traviatas.
Māksla vairs nav galvenais tavā dzīvē?
Kad cilvēks daudz viļas dzīvē, viņš vienmēr ķeras pie salmiņa, vārdā "māksla". Tad viņš saka: es esmu mākslinieks. Stiprs mākslinieks! Patiesībā mēs gluži kā bērni visu mūžu gaidām brīnumu. Bet, kad mēs to saņemam, šo dāvanu, ko vienmēr esam vēlējušies, tad ārkārtīgi baidāmies pazaudēt. Cilvēks vispār ir bailīgs riskēt. Dzīve viņam iedod iespēju un saka: lec! Bet viņš nelec. Gandrīz nekad. Bet es lecu. Es mazliet mīņājos, tomēr lecu. Kad ilgi esi bijis cietumā, tu gribi brīvībā, vienalga, vai tur ir auksts vai neciešami karsts.
Esi gatava izaicinājumam strādāt arī citās pasaules daļās?
Es dzīvoju šodienai un saplānoju rītdienu, bet nākotni gaidu kā dāvanu. Man vairs nav stresa.
Programmā Mana roka tavējā mani uzrunāja tevis teiktais: tikai mīloši vīri un eņģeļi redz, ka sieviete nenoveco.
Katrs lai nopērk un sev uzdāvina grāmatu Ādama atgriešanās. Tad varbūt kaut kas Latvijā mainīsies. Vīriešiem vajadzētu palasīt šo "instrukciju", piekabināt spārnus un mēģināt lidot.
Viņi to var atļauties nedarīt, kamēr sievietes cīnās dzīves teātra konkurencē jaunības kulta laikmetā.
Kad visu laiku virspusēji pietiek ar tā saukto jaunību – vajag jaunu mašīnu vai jaunu zaķi pie sāniem? Bet kas aiz tā visa slēpjas? Bailes no nāves, bailes no "nebūt". Mēs pieķeramies pie jaunā tad, kad pilnīgi neko jaunu negribam, nespējam un nemākam ieguldīt sevī. Mēs dzīvojam visu veidu stimulatoru laikmetā. Nevajag meklēt vainīgo. Vajag aizbraukt mājās, izslēgt saskarsmes līdzekļu un skaņu sistēmu pultis, elektrību, iedegt sveces un pārbaudīt, vai vari kaut pusstundu palikt ar sevi klusumā viens. Iespējams, psihiatriskās slimnīcas piepildītos diennakts laikā, jo mums taču visu laiku vajag troksni, kas mūs novērš pašus no sevis. Nedod Dievs, ja paliksim paši ar sevi, tad mēs tur ieraudzīsim – oi, oi, oi! Un tad pēkšņi vajadzēs ar sevi sākt strādāt. Bet mēs visu laiku "dzīvojam" videoklipos. Iedomājies, ja šeit mūsu intervijas laikā skanētu klasiskā mūzika? Mēs nerunātu, mēs klausītos. Kāpēc ēdnīcās un kafejnīcās neskan klasiskā mūzika? Tāpēc, ka tas nav izdevīgi. Vajag atkal noskatīties veco labo Trūmena šovu ar Džimu Keriju galvenajā lomā. Mēs katrs esam Trūmens.
Kādu novēli jauno gadu sev un citiem?
Ļoti vajadzētu mēģināt būt pateicīgiem. Jūti prieku vai dusmas – esi pateicīgs. Censties neitralizēt jebkuru savu, otra vai ārēju negatīvismu ar pateicību. Mums jāsaprot, ka jebkura naida izpausme mūsos ir kā brūce. Pateicība ir kā ūdeņraža pārskābe, zāles, ar ko noskalot brūces. Tikai caur sevis dziedināšanu var dziedēt pasauli.