Tautu staigāšana, masu pārvietošanās, nekontrolēts attiecību izvirdums. Cilvēki, primāti, dzīvnieki kustībā uz vietas, uz priekšu un atpakaļ. Starp figūrām ir lielizmēra portreti – sejas, galvas. Šīs kompozīcijas princips ļauj atklāt noskaņu, atsevišķu stāstu izgaismošanu – tā 2022. gadā par topošo izstādi prātoja gleznotāja Helēna Heinrihsone – mākslinieču dinastijas ciltsmāte. Viņas mazmeita Auguste Petre ir aizgājusi mākslas zinātnes virzienā un ir arī šīs izstādes kuratore.
Izvadājot pa izstādi tās iekārtošanas brīdī, Auguste Petre uzsver, ka Helēna Heinrihsone pieder pie māksliniekiem, kas reizē ir gan Latvijas mākslas klasiķi, gan absolūti oriģināli un spilgti laikmetīgās mākslas arēnas pārstāvji.
Mazs pērtiķītis ieķēries mammai vaigā. Kaut kas tajā ir tik cilvēcisks un kaut kas tik ļoti tieši šī laika ievibrēts. Tas ir sajūtams katrā no 15 jaunajām gleznām.
Helēnas Heinrihsones dzinulis, kas neļauj padoties tumsai, ir no Rūdolfa Piņņa pārņemtā pārliecība – galvenais, lai būtu azarts! Piņņa versijā – «hazarts».
Lai arī saruna iecerēta pamatā par jūsu jauno izstādi, uz kuras atklāšanu jums pēc dažām stundām jādodas (intervija notika 10. oktobrī), nevaru nepajautāt, kas šeit top uz jūsu darba galda, pie kura sēžam?
Esmu pagodināta ar uzaicinājumu piedalīties konkursā par monētu, kas veltīta Džemmai Skulmei. Tāpēc man priekšā ir grāmata, kuru es tāpat jau zinu no galvas, un daudz skiču. Ļoti grūti izšķirties par kaut ko tādu, kas patiešām atspoguļotu viņas personības lielumu un mākslu. Interesanti, ka tagad ir iespējams vairāk nodarboties ar krāsu – uz monētas var nodrukāt krāsu. Tas, protams, ir liels vilinājums – atrast dažas krāsas, kas Džemmai Skulmei ir raksturīgas.
Ideja ir atrasta?
Jā.
Labi, tas lai paliek noslēpums. Runāsim tagad par jūsu mākslu. Man bija iespēja izstaigāt izstādi kopā ar kuratori Augusti Petri. Satikām arī jūsu meitu gleznotāju Annu Heinrihsoni, kura tobrīd ar komandu iekārtoja izstādi. Ko jums nozīmē cilvēciski un profesionāli strādāt kopā ar savu meitu un mazmeitu?
Tas ļoti disciplinē. Ļoti. Es nedrīkstu atkāpties vai kaut ko iekavēt.
Viņas ir prasīgas?
Ļoti. Anna vēl ir žēlīgāka, bet Auguste ir ļoti principiāla. Viņa mainās, kad nodarbojas ar saviem tiešajiem pienākumiem – intervē vai organizē. Nedrīkstēja būt nekāda kavēšanās. Nedrīkstu iepīkstēties, ka nebūs laikā vai ko tamlīdzīgu.
Izstādē ir 15 jauni darbi, kas tapuši četrus gadus. Vai jūsu izjūtā tas ir ilgs laiks?
Ļoti ilgs. Novēroju, kā es mainos no vecajiem darbiem līdz pēdējiem. Man vajadzēja saprast, kā man jaunos darbos novest pie viena kopsaucēja. Tas bija interesanti. Visu, protams, izglāba un izšķīra krāsa. Ceru, ka jaunās gleznas ir viens kodols, veselums.
Idejas iedīglis radās pandēmijas laikā?
Pirmais bija tas, ka Auguste aizstāvēja savu maģistra darbu fabrikā Boļševička. Tur bija grandiozas telpas. Bija atlasīti ļoti labi jauno mākslinieku darbi. Man uzreiz arī sagribējās būt industriālā vidē. Galerijas telpas ne vienmēr ir piemērotas tad, kad tu gribi kaut ko vairāk, nekā galerija var izturēt. Tā Auguste organiski kļuva par manu kuratori. Viņa man sekoja, pārjautāja, savāca skices. Visa tā atmosfēra, kas Eiropā notiek ar migrantu masām, kad cilvēki nekontrolēti un nepamatoti pārvietojas. Tas ir diezgan drausmīgi, kad iedomājies, kā tie bari veidojas un kas notiek tajos baros. Tad no bariem, sev līdzīgiem cilvēkiem, es pārslēdzos uz primātiem. Mums ir tradīcija, ko ir iedibinājusi Anna, – kad mēs kopā ceļojam, obligāti apmeklējam dabas muzejus. Parīzē, Londonā, Vīnē ir augstākā klase, tur ir tik daudz, ka tur gadiem varētu sēdēt. Iedvesmojos arī no kāda somu mākslinieka. Man liekas, es viņu ievēroju Madrides mesē. Viņam bija tieši primātu fotogrāfijas – tādi kā izbāžņi.
Tas viss sagāja kopā. Tu sēdi, un nāk prātā visādas drūmas domas par klejošanu, par to, ka cilvēki nevar atrast ne savu vietu, ne arī apstākļus, lai garīgi piepildītu savu dzīvi. Un tā tas viss izveidojās. Pirmie darbi bija konkrētāki, un tad es sāku grimt tādā pustumsā. Izmantoju vairāk violetos toņus, arī sarkano, rozā, degošu ogļu gammu. Kaut kas tāds. Tā es to izjutu.
Nav jābūt mākslas zinātniecei, lai ievērotu, ka šajā 15 gleznu ciklā jūsu rokrakstā ir parādījies kaut kas nebijis, citāds.
Tas nenāk no manis, bet ļoti organiski no šī laika. Tāda taustīšanās. Viss nav pateikts arī fiziski.
Man pat jūsu rozes šoreiz likās citādas. Es sev tās nosaucu par rozēm, kuras vakaros klausās ziņas par karu. Skumjas.
Ar rozēm bija interesanti. Viņas ir citādas. Lai gan tās ir kultivētās rozes, tās ir tādas kā mežoņi, kas dzīvo savu dzīvi, traku un agresīvu. Jocīgi. Varētu teikt – kāpēc rozes? Tas pats par primātiem. Es tā biju ar viņiem pārstrādājusies, ka jutu, ka man vajag pagriezt citā aspektā – lai būtu bez cilvēkiem, bet tikpat cilvēcisks. Un tad es sapratu, ka man vajag vismaz trīs rozes. Man pašai ļoti interesanti bija tas, ka visu šo karsto vasaras laiku biju viena pati Rīgā. Ivars [Heinrihsons] bija mūsu vasaras mājā. Padomāju, ka es vispār nekad neesmu viena dzīvojusi. Vienmēr esmu dzīvojusi ar vecākiem lielā paplašinātā ģimenē. Pēc tam pievienojās Ivars. Tā, lai es no rīta līdz vakaram varētu būt viena un tikai lēkāt, – man tādas pieredzes nemaz nebija. Vajag nodzīvot visu mūžu, lai tu varētu pabūt viens pats. Ļoti interesanti.
Vai jūs šajā vienatnības periodā atklājāt par sevi kaut ko jaunu?
Atšķirībā no Annas es no spokiem nebaidos. Šoreiz viņi mani netraucēja. Man uz durvīm ir milzu bultas, jo esmu ļoti bailīga. Es jutos lieliski. Gribi – paskaties grāmatu, gribi – glezno, gribi – skaties ārā pa logu. Ir tāda novēlota pusaudža brīvība.
Auguste uzsvēra izmaiņas arī gleznieciskajos paņēmienos. Ko jūs pati teiktu?
Lazēju es visu laiku, bet ne tik daudz. Figūras ir izplūdušas, nenoteiktas. Esmu tikusi vaļā no asumiem. Tas man nācis par labu. Tā ir Rembranta tehnika, tikai tajā laikā viņš strādāja ar lakām, kas ilgi žuva. Tagad mums ir citi līdzekļi, un es to izmantoju. No rīta glezno, un vakarā jau ir nožuvis. Var likt atkal un atkal kārtu kārtām. Krāsas ir daudz dziļākas. Tie sarkanie nāk tev virsū.
Runājot par primātiem, kas ir šīs izstādes galvenie varoņi, – vai jūsu skatījumā tie vairāk ir cilvēciskoti dzīvnieki vai dzīvnieciskoti cilvēki? Manuprāt, var uztvert abējādi, un tieši tas rada plašu asociāciju lauku.
Es sāku ar to, ka cilvēciskoju dzīvnieku, bet tagad jau man ir otrādi. Varētu teikt, ka es pērtiķoju cilvēkus. Tas laikam ir likumsakarīgi. Mēs lielāmies un esam nezin cik smalki, bet dzīve pierāda, ka tā nemaz nav. Varbūt mēs labi smaržojam vai skaisti ģērbjamies, mums ir ziepes un šampūni, bet iekšā...Viņi vedina uz apcerīgām pārdomām.
Izstāde ir spēcīgs sajauktā laika fiksējums. Kur saredzat ticību cilvēkam?
Domāju, ka nevajadzētu mācīt citus, bet paskatīties pašam uz sevi, priecāties par citu panākumiem. Nebūt skaudīgam un ļaunatminīgam. Protams, piedošana – tā jau rotā un paceļ katru cilvēku. Kā laikam ikvienam cilvēkam, man ir šausmīga vilšanās mūsu Saeimā, valdībā. Dzelzceļš, lidosta... tas viss ir tik ārkārtīgi klaji. Es nesaprotu, kāpēc tas ir tik nepareizi. Neprofesionāli, stulbi, mantkārīgi? Kā? Es tiešām nesaprotu. Bezatbildība? Varbūt vienkārši muļķi. Mūsu vienīgais Domburs kā dons Kihots.
Atgriezīsimies Mārstaļu ielas 6 telpās. Jūsu Baznīcas ielas dzīvoklis arī ir slavens ar krāšņām mākslinieku ballēm. Vai jūs gājāt arī uz kafejnīcu M6 (leģendārā mākslinieku kafejnīca darbojās no 1991. līdz 2003. gadam – U. A.).
Ne tik daudz. Neesmu tāda leģenda kā, piemēram, Miervaldis Polis vai Pēteris Sidars. Es biju ļoti sadraudzējusies ar M6 vadītājām Māru Līci un Anitu Šaumbergu. Tā bija viņu ideja uzaicināt mani uzgleznot uz sienas četras rozes. Deviņdesmitie gadi – tie bija tādi brīnumi! Mēs iepazinām visu ko. Tad jau bija pazīstams amerikāņu burbons Four Roses/Četras rozes, un mans gleznojums arī bija četras rozes. Protams, mēs arī apmeklējām M6, nebija jau daudz vietu, kur varētu sēdēt.
Tā bija burvīga vieta, kur cilvēki varēja spēlēt kārtis. Nezinu, vai Rīgā tagad ir tāda. Es tagad nestaigāju. Manas rozes ir restaurētas. Es gan pati gribēju, pavasarī man būs atļauts tās mazliet atdzīvināt ar krāsu. Tā ir vienreizēja laimēšanās, ka es tiku izstādīt savas gleznas muzejā, jo tūlīt jau nāks pastāvīgā ekspozīcija, pie kuras strādā Anna. Venēcijas biennālē daudzas izstādes notiek palaco. Šeit es jūtos apmēram kā Venēcijas palaco. Jācer, ka esmu pelnījusi, ja man radās tāda izdevība. Man bija tikai jāglezno, nebija jārūpējas ne par ko citu. Anna ir izdomājusi, kā izstādīt gleznas, kas nav pie sienām, bet atsevišķi stāvošas. Esmu ļoti daudziem cilvēkiem pateicību parādā, jo īpaši – Annai un Augustei. Ivars ir uzvilcis visus audeklus.
Intervijās esat runājusi par apziņas sprādzienu, kādu radīja pirmais brauciens uz Ņujorku. Kuri ir tie iespaidi, kas šajā laikā saviļņo, satricina, sakustina?
Tādu sprādzienu, protams, vairs nav iespējams piedzīvot. Kauņa 2022. gadā bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Mēs atkal ar visu ģimeni kopā aizbraucām. Viljama Kentridža izstāde – tas bija ļoti liels pārdzīvojums. Tagad vajadzētu nevis vienkārši apceļot galvaspilsētas, bet koncentrēties uz konkrētu mākslinieku. Kā mēs varējām palaist garām Kentridžu Parīzē?! Viņa ēnu teātris bija Sēnas krastos. Tagad gribas sekot lieliem māksliniekiem, nevis vienkārši aizbraukt uz muzeju, kafejnīcu, kas ir mūsu parastā programma. Gribas redzēt vienu konkrētu. Runājot par Kauņu – tas bija vienkārši satriecoši, kā viņiem tas izdevās. Tagad tikai jāuztraucas, lai Liepājai viss izdotos. Ar mūziku, protams, viss būs kārtībā. Lietuviešiem izstāde bija pat bankas telpās un visur muzejos, nekas nebija speciāli jāceļ, vienkārši maksimāli jāizmanto tas, kas ir. Visur var savietoties. Vietas jau ir, tikai jāsaprot, ko ar tām telpām darīt.
Kas jūs citu mākslā vairāk ierosina?
Kad sastopaties ar kādu dvēseles radinieku vai sev pretēju, varbūt pat nepieņemamu vai kaitinošu mākslas izpausmi? Laikam abējādi. Pirmais, ja tu esi uz viena viļņa, – tur ir krāsa vai ironija, kas man arī piemīt. Citreiz sākumā izturies noraidoši, bet pēc tam saproti, ka vaina ir tevī, nevis darbā. Ja nav uzreiz pie sirds, vienkārši pamēģini saprast, kas tur notiek. Tā reizēm ir pat vēl interesantāk, var atklāt vienu, otru. Tā mēs regulāri braucam un skatāmies. Vispār ir jāpārvietojas. Es atkal saku «mēs», jo es viena pati nekur nebraucu. Padsmitiem gadu esam Madridē apmeklējuši mesi Arco. Tas ir ārkārtīgi interesanti, tas ļoti paplašina redzesloku, un tu saproti savu vietu. Līdzās Arco mēs apmeklējam arī citus muzejus.
Vai jūs savos cienījamos gados profesijā vēl kaut ko mācāties?
Jā, jā. Ceru, ka es saprotu, ka es apgūstu. Tik forši ir arī ceļot. Venēcijā Auguste iedod roku, kad jārāpjas pa kāpnēm, un mēs visi jūsmojam par vienu un to pašu. Ne gluži par vienu un to pašu, bet tie mērķi ir vieni un tie paši – ieraudzīt kaut ko pēc iespējas vairāk un arī izprast to. Jā, man vēl ir plāni (iesmejas). Domāju – kamēr gleznošu, tikmēr dzīvošu.
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš jūsu vizītkartē galerijas Māksla XO mājaslapā ir skaisti un asprātīgi uzrakstījis: «Heinrihsone ir glezniecības ideāliste. Viņas pasaulē valda talants, iztēle, jūtas, pārdomas un ticība, ka tam visam ir vieta mūsdienās. Helēna netaisās mirt kā autore un augšāmcelties kā interpretāciju blāķis. Liekas, viņa cer palikt pati.»
Vai, cik labi! Tas ir Vilnītis! Es KDi vienmēr meklēju viņa sleju. Viļņa un Drulles. Bet Drulle tagad ir kļuvis tāds aizvainots uz visu pasauli, bet Vilnītis bliež. Bet tas, ko viņš saka, arī ir taisnība.
Bet, ja nopietni runājam par jūsu mākslas interpretāciju, vai jūsu pašas redzējums būtiski atšķiras no mākslas zinātnieku versijām?
Droši vien pirmo pieminēs krāsu. Varbūt vēl tēmu. Tāpēc, ka galvaskausi un rozes man ir jau sen, un tas bija ļoti pamatoti sakarā ar manu altārgleznu. Nav tā, ka iztaisos vai izrādos. Galvaskausi kā mūžīgās dzīvības simbols man ienāk pilnīgi organiski. Tam man vienmēr atrodas vieta.
Kur jūs ņēmāt īstos galvaskausus, kurus redzēju darbnīcā?
Tā kā mana mamma bija ārste, kauli mums vienmēr bija kaut kādās atvilktnēs un skapjos. Vienmēr kāds galvaskauss. Bet konkrēti šie divi nāk no tā laika, kad mācījāmies Mākslas akadēmijā un Doma laukumā bija izrakumi. Tur varēja dabūt uz nebēdu. Tirgoja. Droši vien tie paši racēji.
Apglabāt neviens netaisījās?
Faktiski tā jau ir cūcība. Tas ir nelikumīgi. Domāju, ka tagad nekas tamlīdzīgs tik vienkārši nevarētu notikt.
Kuri no latviešu jaunajiem māksliniekiem jūs piesaista?
Es tik daudz nezinu. Zinu, ka Augustei ir labas lietas. Galerija Asni ļoti labi izskatījās nesenajā Viļņas starptautiskajā laikmetīgās mākslas gadatirgū. Es vairāk sekoju līdzi tam, kas notiek galerijās. Mani ļoti ieinteresēja Annas Pommeres izstāde galerijā Māksla XO. Nopirku vienu mazu bildīti. Arī saturs, un tīri tehniski, kā viņa akvareliski glezno uz audekla, pievienojot akvarelim eļļu. Mums ir nopirkti arī divi Jāņa Šneidera darbi. Nezinu, vai viņš vairs ir tik jauns, bet ir ļoti interesanti sekot līdz tam, ko viņš dara. Viņi abi ir tādi, kas pa īstam interesē jau kā mākslinieki, nevis tikai kā jaunais.
Kā jums šķiet, kā veidotos jūsu mākslinieces ceļš, ja jūs nesen būtu beigusi Mākslas akadēmiju? Vai jūsu rokraksts būtu tāds pats?
Domāju, ka tāds pats, bet es varbūt ātrāk attīstītos. Tik ilgi nekūņātos.
Vai jūs «kūņājāties» tāpēc, ka jums sākumā sagrāva ticību sev ar pārmetumiem par formu?
Nē, nē. Sākumā nebija aktīvas vides. Viss bija rāmjos. Nevarētu teikt, ka, sākot no 70. gadiem, notiktu kāda liela cilvēku apspiešana. Es vairākkārt esmu izlasījusi Ilzes Konstantes grāmatu Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā. 1940–1956. Tas ir šausmīgi. Tas ir vienkārši ārprāts. Es jau to neesmu piedzīvojusi. Kad mēs sākām piedalīties izstādēs, tad slēdza līgumus ar jaunajiem māksliniekiem. Glezna Agrs rīts pilsētā (1988), kur suņi skrien gar Ļeņina pieminekli, ir viens no pēdējiem līguma darbiem ar mākslas fondu. Protams, bija visādi mīnusi. Mēs paši tā īsti netrakojām. Varbūt kāds trakoja, bet ne es. Tā ka domāju, ka šodien es būtu ātrāk attīstījusies.
Tā kā jūsu izstāde notiek Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, gribētu ar jums parunāt arī par grāmatām. Jums pieder paaudzēs mantotais vecmāmiņas vēlējums: «Grīdu tavā vietā var izslaucīt kāds cits, bet grāmatu izlasīt nevar.» Vai ir izdevies tā dzīvot?
Jā, tas man nāk no omammas. Jā, ir izdevies. Ja visi ir kā traki uz grāmatām, tad izdodas. Ir daudz pārdomu. Pagājušovasar es ar cilvēku palīdzību atbrīvojos no 23 grāmatu maisiem. Pirmām kārtām es zinu, ko Auguste un Anna vairs nelasīs. Daudzas grāmatas bija krieviski un arī sliktā kvalitātē. Bet, pirms izmetu, es tomēr ieskatījos. Nu labi, Tomasu Mannu es nemetīšu ārā, bet domāju, ka viņš ir novecojis.
Kāpēc?
Man ir kopotie raksti krievu valodā. Es neesmu feministe, bet klasiķi, kas man bija ideāls no padsmit gadiem, ir novecojuši savos uzskatos par sabiedrību un sievietes vietu tajā. Visas sievietes atainotas smalkā veidā, bet tomēr ir zemāki radījumi nekā vīrieši. Čehovu krieviski lasīju jau no vienpadsmit gadiem. Maskavā satikos ar savu draudzenes mammu – ļoti inteliģentu puskrievieti, pusvācieti –, un viņa teica, kāpēc viņai nepatīk Čehovs. Tieši tā paša iemesla dēļ. Visas sievietes ir zemāka šķira, un tā patiešām tajos darbos ir. Dostojevski es vēl nemetīšu ārā. Bet vai viņu īsti var lasīt?... Tolstojs paliek. Es gadiem ilgi pārlasu Annu Kareņinu. Man ir tāda skaista tumši zila grāmata. Paps man uzdāvināja. Mums ir arī kopotie raksti. Bet vai es viņu lasīšu? Nezinu.
Vai jūs lasāt kaut ko no jaunākās latviešu literatūras?
Man tuvāka ir dzeja. Latviešu proza man kaut kā neaizķeras. Ticības pilna izlasu reklāmu, aizeju uz veikalu un jau esmu nepatīkami pārsteigta – pirmā grāmata jau cietos vākos un maksā padsmit eiro. Kāpēc tā vajag? Nopērc un esi vīlies. Nezinu, varbūt tāpēc, ka tomēr ir cits gadsimts. Pusaudža gados arī Airisa Mērdoka likās kalngals. Tagad vairāk ne.
Rakstniecības un mūzikas muzejam ir rubrika Mēneša priekšmets. Ja jums saistībā ar grāmatu pasauli būtu jānodod muzejam viens priekšmets, kas tas varētu būt?
Droši vien kaut kas no bērnības laikiem. Varbūt kāda mākslas grāmata. Daudz jau esmu minējusi: kad biju slima, gultā vienmēr deva mākslas grāmatas. Tīras rokas, un var skatīties. Dažas varbūt arī tiešām vajadzētu uzdāvināt muzejam. Padomāšu, bet tas būs no pagājušā gadsimta. Jārunā ar Ivetu Ruskuli, varbūt viņa kaut ko pieņems.
Kādas pārdomas jums raisa topošās ekspozīcijas nosaukums Prokrastinācija un radīšana?
Biju ļoti pārsteigta. Ceru, ka būs interesanti. Es vēl gribētu tikt vaļā no dažiem priekšmetiem, piemēram, gludināmā dēļa. Tas būs kādai dziedātājai. Domāju, ka tādi muzeji ir brīnišķīgi. Tādi mazi, nelieli muzeji atklāj daudz vairāk nekā citkārt pompozie. Ar lielu interesi gaidu atklāšanu. Venēcijā, piemēram, ir smaržu muzejs. Tur viss ir iekārtots tā, ka jūties atnācis pie kāda ciemos. Pie reizes tur ir atklāta visa smaržu tehnoloģiju attīstība. Man ļoti patīk mazie muzeji laukos, īpaši mīļš ir Braku muzejs. Tā ir ļoti liela vērtība. Cilvēki, kas tam velta savu dzīvi un enerģiju, ir nezin kā slavējami. Man ļoti patīk arī Brīvdabas muzejs, tur var doties jebkurā laikā.
Braucat pastaigāties?
Sen jau ne, bet vajadzētu (smejas).
Vai jūs daba kā tāda bez pieminētajām rozēm iedvesmo? Vai vairāk tomēr kultūrvērtības?
Mēs dzīvojam pie jūras. Un, kad tu sēdi pie jūras, vari vairs arī nekur neiet. Mēs ar Ivaru un galeristi Ilzi Žeivati maija beigās bijām divas nedēļas pie draugiem Sicīlijā. Skaitījās, ka esam plenērā. Pirmajā dienā es uzgleznoju mazu akvarelīti. Uzgleznoju viņu vasaras māju. Tad es uzskicēju kaktusu. Pārējā laikā gleznoju tikai savus antikvāros pirkumus – suvenīrus un draugu antikvariātu. Sapratu, ka tādas dabas studijas mani vairs neinteresē. Ja tikai konkrētai vajadzībai.
Kad mācījos, Mākslas akadēmijā prakse bija divi mēneši. Jūnijā un jūlijā mēs gleznojām dabā. Tā bija fantastiska pieredze! Pēkšņi 6. kursā vēl varēja aizbraukt praksē, bet sapratu, ka viss ir beidzies. Mani vairs neinteresē. Man diplomdarbam vajadzēja gleznot baltas smiltis, un tad tikai konkrēti šīs vajadzības dēļ gāju dabā. Tā vienkārši es labāk jūsmoju, bet negleznoju.
Daži mākslinieki pauž, ka iedvesma ir pilnīgas muļķības, viss ir jāsastrādā pašam ar disciplīnu un ikdienas rutīnu. Kā jūs to esat piedzīvojusi? Vai varat atklāt savu darba stilu?
Nē, nē, iedvesmu vajag! Man ir vajadzīgs, lai būtu kaut kādi dūrieni, kas mani aizskar. Tad ir vērts gleznot. Es gleznoju tikai ar noteiktu mērķi. Citreiz pat nezini, no kurienes saņem tādus impulsus. Piemēram, bija skaists notikums, kad mēs ar Ivaru Stricka villā šaurā lokā svinējām savus 50 gadus laulībā. Un Rīgas mazākajā galerijā – Stricka villas skatlogā –, kur Auguste saimniekoja, mums bija izstāde (kopīga personālizstāde Kaut kā tā, nu tā (Mīlestības vārdā) 2020. gadā – U. A.). Ivars tajā skatlogā vienkārši noņēma no klavierēm vāku, un man pēkšņi kā ne no kurienes tāds motīvs, ka es pati sev ar cirvi cērtu mugurā. Nevis ka Ivars man būtu iecirtis, bet ka es pati sev to daru. Visi pārkāpumi, viss nepareizais, ko es daru, – es sev iecērtu. Domāju par darbu, ko tur veidot. Nu ne jau rožu pušķi. Bet šī ideja? No kurienes? Reizēm tā gadās, ka redzi gatavu darbu. Bieži tā negadās, tā ir laimīga epizode.
Auguste Petre pieminēja arī faktu, ka 1990. gadā jūs bijāt pirmā, kuras izstādē tika pasniegts šampanietis. Kā jūs to atceraties?
Jā. Manā pirmajā izstādē Latvijas Mākslas muzejā bija iegādātas cik tur Rīgas šampanieša kastes un viesiem iznēsāja šampanieti. Tas bija jauninājums. Pēc tam bija balle Mākslas akadēmijas aulā, kur bija pirmais maksas bārs. Es pati uzaicināju bārmeņus. Varēja pirkt, dzert un dancot. Man vajadzēja samaksāt tikai par to, lai aulu no rīta izslauka. Kādus 20 rubļus (smejas).