Galerijā Māksla XO līdz 31. decembrim ir skatāma gleznotājas Vinetas Kaulačas personālizstāde Uzgaidāmā telpa, kurā ir eksponēti viņas jaunākie darbi un kura atspoguļo jaunās laika un telpas attiecības un stāvokļus. "Tā retinātā laika sajūta, ko piedzīvojām pavasarī, ir izmainījusi arī telpiskās attiecības. Tukšas pilsētas, ielas, stacijas, lidostas, muzeji, teātri vairs nav kādas apzināti virzītas iztēles rezultāts, bet gan jaunā realitāte," savas personālizstādes pieteikumā norāda māksliniece, kuru aicinājām uz sarunu.
Vai jūs varētu pastāstīt par savas personālizstādes Uzgaidāmā telpa rašanās impulsiem?
Gatavojoties izstādei, tēmas uzstādījums vairākkārt mainījās, jo šis gads ir nācis ar pieredzi, ko mēs iepriekš nevarējām paredzēt un kas ļoti ietekmē visus radošos procesus. Man vienmēr ir bijis svarīgi savos darbos iekļaut kaut ko no esošā brīža – kaut ko, ko nebūtu iespējams radīt citā laikā, vietā vai apstākļos, taču šoreiz es iespējami ilgi centos izvairīties no Covid-19 pandēmijas izraisītās situācijas ietveršanas savās gleznās tādā tiešā veidā. Šī izvairīšanās taktika droši vien bija saistīta ar vēlmi sevi psiholoģiski pasargāt no tām emocijām, ko izraisa pastāvīgā spriedze, taču vienā mirklī es atskārtu, ka vizuālā informācijas plūsma ar tukšajām telpām, ar ko mēs saskārāmies gan savā ikdienā, gan arī sociālajos tīklos publicētajās fotogrāfijās no visas pasaules, ir šī laika zīme, ar ko es vēlos strādāt.
Tie bija sirreāli skati.
Tas bija neticami satriecošs un reizē arī fascinējošs pārdzīvojums, kas notur skatienu pie ekrāna un liek ar aizturētu elpu skatīties vēl un vēl. Tie bija patiešām spilgti iespaidi, kurus nav iespējams ieplānot vai režisēt, bet, kā jau teicu iepriekš, pagāja pietiekami ilgs laiks, līdz tiem pievērsties, jo pirmā reakcija bija izvairīties no šīs konfrontācijas ar esošās situācijas radīto informācijas plūsmu.
Jūsu kolēģe gleznotāja Sigita Daugule atzina, ka viņa vispār nav spējusi pastrādāt pirmajā brīdī.
Man bija identiski, jo pirmo mēnesi es nespēju sakopot savas domas un atrast garīgu līdzsvaru, lai varētu turpināt strādāt. Manuprāt, visa šī situācija ir rosinājusi mums vingrināties pieņemt to, ko sākotnēji, šķiet, nav iespējams pieņemt. Katram cilvēkam vispār ir svarīgi nodalīt to lauku, ko mēs nevaram ietekmēt, no tā, ko mēs varam ietekmēt, un kaut kādā ziņā darbs pie šīs izstādes man palīdzēja to izdarīt konkrētajā situācijā. Šajā laikā es sazinājos ar saviem kolēģiem dažādās pasaules valstīs, pret kuriem šis laiks bija vēl nesaudzīgāks nekā pret mums Latvijā, un viņi teica, ka faktiski vienīgā iespēja, kā saglabāt veselo saprātu, ir izdevība šos iespaidus radoši pārstrādāt savos darbos.
Jā, citur bija vēl dramatiskāka situācija.
Šī situācija vēlreiz atgādināja par konteksta nozīmi darbu uztverē. Atgriežoties no vairāku nedēļu prombūtnes savā darbnīcā un ieraugot iepriekš tapušās gleznas, es sapratu, ka es pati tās nolasu pilnīgi citādāk nekā pirms tam un to vēstījums uztverams ar pilnīgi citu informācijas uzslāņojumu.
Ko jaunu jūs nolasījāt?
Mani samulsināja, ka tēmu loks, kas ir saistīts ar telpām un telpām, kas ir attīrītas no visa liekā, mani ir interesējis jau pirms šīs Covid-19 pandēmijas sākšanās, un ka tas, kas iepriekš ir bijis tikai kā iztēles rezultāts, pavasarī kļuva par realitāti.
Mākslinieki sajūt kaut ko, pirms tas vispār ir noticis? Vai arī jūs tā nedomājat?
Glezna topot nes līdzi informāciju, kas rodas līdz ar tās radīšanu. Pat ja sākotnējais impulss nāk no ārējās telpas, tad radošais process iekļauj tajā pilnīgu citu vēstījumu, kurš ir saistīts ar glezniecību kā mediju, kas ir laikā izvērsts process, – katra glezna top ar savu ātrumu un savu iekšējo lādiņu, kas bieži vien neatklājas uzreiz...
...pat pašam radītājam?
Jā, tam ir vajadzīgs laiks, lai varētu to ieraudzīt. Tā vispār ir ļoti interesanta saspēle starp ieceri un pašu gleznas radīšanu, jo bieži vien šajā procesā daudz kas mainās, un tad ir jautājums, cik lielā mērā tu kā mākslinieks pastāvi uz savu sākotnējo koncepciju.
Audekls kā cīņas lauks?
Reizēm tie mirkļi ir diezgan nepanesami, jo tas ir process, kas ir saistīts ar visu vai neko, jo šis baltais audekls ir kā pasaule, kurā kaut kas notiek un kurā ir gan zaudējuma, gan arī ieguvuma sajūta, kas nemitīgi svārstās te uz vienu, te uz otru pusi.
Vai ir kāda formula, cik tālu pieturēties pie sākotnējās ieceres vai cik tālu paļauties procesam?
Manuprāt, ir svarīgi saglabāt abus līmeņus – gan konceptuāli virzīt savu domu, gan arī iedot telpu nejaušībai, spēlei, tam, uz kurieni tevi var aizvest pats process, jo glezniecība ir procesuāla mākslā, kurā nevajag savu ieceri izpildīt pilnībā. Es piešķiru tam diezgan lielu nozīmi, bet ne vienmēr šie abi līmeņi (konceptuālais un emocionālais) ir savstarpēji atbalstoši.
Dažreiz nejaušība var aizvest negaidītā virzienā.
Jā, tās ir durvis uz jaunu telpu, jo mēs varam atklāt kaut ko nebijušu tikai pa ceļu, pa kuru mēs iepriekš nekad neesam gājuši un kas ir mazāk komfortabls, jo ērtākas ir tās izvēles, kurās mēs esam trenēti, kur mums ir pieredze, bet radošajā procesā un arī pašā dzīvē ir svarīgi doties iekšā sev nezināmajā.
Vai, radot šos darbus, jūs domājāt par pandēmiju kā tādu, par tās sekām?
Tajā mirklī, kad es pārkāpu šo robežu starp atrašanos reālajā pasaulē ar tās problēmām un ieiešanu radošajā darbā, sāka darboties pilnīgi citi jautājumi, kas bija jārisina un kas nebija saistīti ar esošo situāciju, bet, protams, ka tās enerģētiski emocionālais fons ir ņēmis dalību manās gleznās, jo no tā nav iespējams pilnībā distancēties.
Jums bija paredzēta izstāde Austrijā kopā ar vēl četrām latviešu māksliniecēm, kas atcēlās.
Man nobruka vairāki projekti. Es ļoti labi atceros 13. martu, kad Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija, un tieši tajā dienā tika atvērta izstāde Londonā, kurā es piedalījos ar vairākiem saviem darbiem. Pēc divām nedēļām tā tika aizvērta, un atcēlās vēl citi sadarbības projekti, tajā skaitā jūsu pieminētā grupas izstāde Austrijā, kurai mēs gatavojāmies ilgu laika periodu.
Cik saprotu, bija jau nopirktas biļetes uz Austriju.
Jā, šobrīd viss ir neziņā, viss ir atcēlies vai pārcēlies, tālab man šķiet, ka šobrīd mēs dzīvojam tādā uzgaidāmās telpas režīmā.
Kā tas mūs ietekmē?
Es domāju, ka tas mūsos trenē spēju pielāgoties un liek mums vairāk pievērsties iekšējai pasaulei, kaut arī reizēm ir ļoti grūti pārvarēt šo diskomforta sajūtu, kas nāk līdzi ar pieredzi, kurai mēs šobrīd visi ejam cauri bez skaidras vīzijas par to, kāds būs turpinājums, taču dzīves lielie jautājumi nav atcelti, vienīgi ir radītas papildu grūtības, kas traucē atrast līdzsvaru starp sevi un pasauli.
Varbūt pirmspandēmijas laikam raksturīgajā skrējienā būtu aizskrējuši ne uz to pusi?
Savā ziņā glezniecība mums māca attiecības ar lēnumu, jo darbs nevar tapt ātrāk par to, kā tas var tapt, nav iespējams paredzēt konkrētu laika periodu, kurā notiks gleznas radīšanas process. Tu nedrīksti to sasteigt, jo darba tapšanas dinamikas nerespektēšana ved tikai uz neveiksmi. Arī pašas gleznas vērošana ir sava veida nesteidzīguma treniņš, jo tā nevar atklāties uzreiz, vienkārši uzmetot aci. Tai ir jāvelta laiks, jāatgriežas atkārtoti, un tad ir iespējams ieraudzīt kaut ko tādu, kas ir paslīdējis garām, pavirši vērojot pasauli, kā mēs esam sākuši pierast to darīt šajā attēlu plūsmas ģeometriskajā progresijā, kurā vizuālās informācijas maiņai ir pastāvīgi pieaugošs ātrums.
Mēs esam pieradināti pie 140 zīmēm tviterī un minūtes gariem video instagramā.
Jā, it kā visu laiku pietrūkst laika iedziļināties un pietrūkst laika arī sagaidīt savu atbildes reakciju uz informāciju, ko tu saņem un uz kuru tu vairāk nereaģē, bet, patiesību sakot, tas ir pats būtiskākais: saprast, kā tu pats jūties šajā situācijā.