Dziedātāja Aija Andrejeva savulaik par skatuves vārdu izmantojusi televīzijas šova pielipināto pseidonīmu Aisha, ar kuru 2010. gadā, izpildot Jāņa Lūsēna komponēto dziesmu What For?, pārstāvēja Latviju arī Eirovīzijas konkursā. Aija ir dziedājusi gan sava tēva Alex grupas Opus Pro hārdroka dziesmas, gan interpretējusi latviešu izcilāko komponistu un visā pasaulē pielūgto hipiju ēras roka klasiku. Speciāli Aijai dziesmas sacerējuši Kārlis Lācis un Kaspars Ansons, viņa vairākkārt ir piedalījusies teātra izrādēs. Noturīga ir mākslinieces sadarbība ar latviešu repa karali ansi. Pavasarī Aija ir izdevusi albumu Tagadne un sagatavojusi jaunu koncertprogrammu ar orķestri Baltic Groove Orchestra.
Aicināju Aiju uz sarunu, lai noskaidrotu, ko par to visu domā viņa pati un viņas brīnišķīgais draugs – Austrālijas ganu suns Aura.
Tavā repertuārā ir dažādu autoru dziesmas. Cik lielā mērā pati tagad piedalies savu dziesmu rakstīšanā?
Piedalos – absolūti pilnvērtīgi gan tekstos, gan melodiskajās līnijās. Mūsu shēma ar Kasparu Ansonu ir tāda, ka mēs sanākam, atrodam tēmas, par ko tajā brīdī gribas runāt, un rakstām gan tekstus, gan melodijas.
Kad ienāk kāda frāze prātā, kas varētu noderēt dziesmas tekstā, to piefiksē?
Daudz ko piefiksēju ikdienā telefonā un pēc tiem pierakstiem attīstu tālāk vai arī neattīstu, ja tā frāze aizved pavisam citur. Tā tas viss arī top, un tad domājam tālāk ar Kasparu, šoreiz arī ar pianistu Tomu Mikālu, lai albums iegūtu vairāk krāsu, jo, komponējot ar klavierēm, uzreiz ir cita sajūta. Nedaudz melanholiskāka un liriskāka. Strādājam kopā kopš 2016. gada, bet dziesmu rakstīšanā Tomu piesaistījām pirmoreiz.
Kad izdevu iepriekšējo albumu Es iešu tālāk (2020), ar Kasparu bija saruna, ka mēs varētu ierakstīt albumu, kura tapšanas procesā esam tikai divi, tāds bija albums Grāmatzīme (2012). Tad es piedāvāju, ka varbūt mums jāpaņem klāt Toms Mikāls, kurš ir no pavisam cita žanra, ar citu muzikālo domāšanu. Aizbraucām uz Franciju, dzīvojām divas nedēļas kalnos un rakstījām mūziku. Tas vispār ir baigi labs stāsts – pirms kādiem nu jau padsmit gadiem Ansons kaučsērfingā (couchsurfing), pats daudz ceļojot un uzņemot arī pie sevis viesus, iepazinās ar vienu džeku no Francijas, vārdā Filips. Viņš bija atbraucis uz Latviju divdesmit gadu pēc pirmās reizes, kad Rīgā ietrāpījis tieši barikāžu laikā.
Šeit redzētais un noskaņa Filipu tik ļoti bija satricinājusi, ka viņš pēc divdesmit gadiem izlēma atbraukt un uzrakstīt albumu par to laiku un sajūtām, ko viņš šeit piedzīvojis. Īsāk sakot, Filips atbrauca uz Latviju un trāpīja pie Ansona, kurš viņu izmitināja. Tu nekad nezini, kur tie ceļi tevi aizvedīs. Filips Alpos kādreiz organizē visādus mākslas festivālus. Viņš teica, ka ir jābrauc pie viņa, bet tajā laikā mums nebija naudas un nevarējām atļauties.
Tagad, kad ar Ansonu štukojām, ka jāsāk rakstīt albumu, bija sapnis nevis aizbraukt vienkārši kaut kur Latvijā, bet uz ārzemēm – pilnībā nomainīt bildi un koncentrēties tikai uz radošo. Ansons saka: klausies, mums taču ir Filips! Uzrakstījām viņam. Filips tieši bija uzbūvējis blakus savai mājai tādu ekostudiju no māla un salmiem, ar lieliem logiem flīģeļa formā – tieši tādēļ, lai tur reāli varētu flīģeli dabūt iekšā. Filips atbild: super, brauciet pie manis, dzīvojiet, es jums dodu studiju, rakstiet muzonu! Mēs aizbraucām. Filips ir franču pianists – tāds šansonists, kurš ar riteni un tam piekabinātiem ratiem ar klavierēm braukā pa Alpu kalniem riņķī apkārt un spēlē koncertus. Arī Toms izbrauca ar tām klavierēm – piedalījāmies protesta akcijā par zaļu dzīvesveidu.
Filips arī piedalījās dziesmu rakstīšanā?
Nē, bet viņš mums pa tām divām nedēļām, kamēr tur dzīvojām, organizēja koncertu par ziedojumiem ciematiņa dzelzceļa stacijā, kas pārbūvēta par kultūrtelpu, – nopelnījām 400 eiro. Tas bija foršs piedzīvojums! Spēlējām trijatā – klavieres, ģitāra, balss. Uztaisījām programmu no dziesmām latviešu valodā, un franči bija ārkārtīgi priecīgi. Nospēlējām Imanta Kalniņa Miedziņu – mūsu mīļo, labo Miedziņu. Izstāstīju, ka tā ir vienkārši šūpuļdziesma, visas tantes raudāja. Es teicu: jūs nesaprotat valodu, bet varbūt varat kaut ko fonētiski saklausīt un padziedāt līdzi. Un cilvēki tiešām mauca līdzi.
Arī franču mūzika taču ir mūsu ausīm tīkama, pat ja nesaprotam vārdus.
Un kā vēl! Edīte Piafa ir viena no manām topa beibēm.
Kāpēc gan lai frančiem nepatiktu mūsu valoda? Taču ir, protams, arī gadījumi, kad cilvēki nezināmā valodā vienkārši sarunājas, bet izklausās dusmīgi.
Jā, tā citreiz ir, bet franču valoda tāda nav, pat ar visiem tiem "r-r-r". Arī portugāļu valoda šķiet tāda patīkami burbuļojoša. Francijā mums gāja labi, vienīgi sapratām, ka baigi melanholisks viss tur sanāk, jo tu esi super skaistā vietā un ir grūti noķert kaut kādu huligānisku sajūtu, dzīvojot tādā romantiskā idillē. Tad mēs pārējo albuma daļu, ņemot par pamatu to, kas bija radīts Francijā, turpinājām ar Kasparu un Tomu rakstīt pie manis vasaras mājiņā Ikšķilē zem ābeles. Tā mums ir miera osta, kur no pavasara, ja piekurina, var dzīvot.
Bija plāns, ka albumu izdosim 2022. gada pavasarī, bet tad aizgāja tētis, bija lielā krīze, tomēr turpinājām rakstīt kaut kādos brīžos, tapa Pērkons pāries, un tad pagājušajā pavasarī Ansons atbrauca uz nometni ar elektrisko giču un sākām rakstīt kārtīgus roka rifus, lai nebūtu tās melanholijas un romantikas tik daudz – lai pašķaidās. Tā mēs uzčubinājām, un tad pēkšņi pieslēdzās simfoniskie.
Lasīju, ka orķestra Baltic Groove Orchestra vadītājam Jānim Ivuškānam radusies doma piedāvāt sadarbību, esot zvanījis tev, un izrādījies, ka pati esi par to jau domājusi.
Tas bija mans sapnis, bet kurš tad mūsdienās var atļauties simfonisko orķestri? Tas ir ļoti liels un dārgs projekts, bet, ja abās pusēs ir cilvēki, kuriem ir vēlme to darīt, kaut kāda vīzija un nauda nav prioritāte, tas var notikt. Kaspars teica, ka esot aizbraucis uz radošo nometni Amsterdamā, kur viņam prasa: kādi tev projekti Latvijā? Viņš saka: es rakstu albumu ar simfonisko orķestri. Visi pārjautā – ko?! Kā tas mūsdienās ir iespējams!? Tad jau jūs tur dikti bagāti esat!
Kāpēc tavs oktobrī paredzētais divdesmit gadu radošās darbības lielkoncerts būs Liepājā? Tu taču neesi liepājniece.
Sirdī kaut kādā ziņā vismaz daļēji esmu, kaut dzimusi Lielvārdē. Un vecaistēvs nāk no Liepājas. Te ir bijuši manas dzīves lielie notikumi – mūziklā Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī Baibiņu septiņus gadus nospēlēju. 2019. gadā bijām iesildītāji un viesi Prāta vētras lielajā koncī Daugavas stadionā. Tas iedeva sajūtu, ka viss ir iespējams, un iedvesmoja darīt lielas lietas.
Tomēr nelielos koncertos vieglāk ieskatīties klausītājiem acīs.
Man patīk arī mazas telpas, bet lieli koncerti – tā ir baigā enerģija (Aija to saka čukstus – U. R.), tā ir baisākā enerģija labā nozīmē. Tā sajūta ir tāda, ka galva reibst. To sajutu, kad biju vēl maza meitene un skatījos vienu no saviem mīļākajiem koncertiem – Fredija Merkurija piemiņai – un kā tur Guns’n’Roses plosījās pa skatuvi, kā dziedāja Džordžs Maikls, Sīls un kā Laiza Minelli šķībi mauca.
Jā, Džordžam Maiklam Merkurija dziesma skanēja vislabāk.
Jā, viņš nebija jālabo kā pārējie, bet stāsts ir par to lielo jaudu, un mūzika ir pelnījusi, lai izskanētu tik lielas auditorijas priekšā. Man ļoti patīk arī mazie, intīmie koncerti, kuros es varu sarunāties aci pret aci, bet ir šis tas izdarīts, un, manuprāt, pāris reižu tā kārtīgi nosvinēt arī vajag. Pašai par sevi ir grūti runāt, bet ļoti daudzi cilvēki jautājuši: tev taču tik daudz tās enerģijas, kad beidzot bliezīsi arēnā? Nu, kaut vai tamdēļ vien! Es parasti kautrīgi atteicu: nezinu, man nevajag arēnu… Bet nu būs – Liepājas Olimpiskais centrs. Kur tādu lielu orķestra sastāvu citur uzliksi? Trīsdesmit deviņi cilvēki, neskaitot viesmāksliniekus un manus duetu partnerus. Ja jau ejam uz tādu grandiozu notikumu, ir jāšauj ārā, lai es varētu skriet pa mēli kā Miks Džegers un purināt galvu tā, ka nākamajā dienā sāp sprands!
Tu jau pērn lieliski iesildījies ar mazāku orķestri – džezfanka grupu Very Cool People –, tikai jūsu kopīgajā projektā bija nevis tavas dziesmas, bet Vudstokas laika klasika. Ja kārtīgi izreklamētu, to klausītos visā pasaulē!
BBC Londonā ir kaut ko spēlējis, mēs arī izbraucām mazo tūrīti pa Eiropu – šis tas ir noticis. Elvijs (džezfanka grupas Very Cool People līderis Elvijs Grafcovs – U. R.) jau tur ņemas kā dulls. Man pašai pirms tam vēl bija albums Es iešu tālāk, bet tad bija kovidlaiks, un, šķiet, tikai tuvākie fani zina, ka ir tāds albums, kas paslīdējis garām, bet vismaz ir četri kārtīgi singli, kas radio rotējuši un ieskrējušies.
Šogad svini divdesmit gadu uz skatuves – sākumā popularitāte un atpazīstamība tev tika avansā iedota, jo esi Opus Pro solista Alex meita, tad vēl piedalījies TV šovā Talantu fabrika un uzvarēji.
Tā tas bija. Jautājums, ko tu vēlāk ar to avansā saņemto atpazīstamību dari.
Kur ir auto, ko toreiz saņēmi par uzvaru?
Nezinu, tas Peugeot sen jau ir pārdots.
Vajadzētu nodot Motormuzejam kā popkultūras vēstures relikviju.
Nu-u-u – ja man toreiz būtu tāds padomdevējs kā tu blakus, iespējams, es to būtu izdarījusi.
Grāmatzīme man joprojām šķiet tava labākā dziesma – gan jau apnicis, ka to vienmēr izceļu.
Nē, tā dziesma joprojām ir superīga. Ļoti labi, ka atgādini, jo es jau iztēlojos, kā tā skanēs Liepājā ar orķestri – tas ir obligāti jārealizē.
Šajā jaunajā albumā ir Strīpiņa – arī kā tāda robežšķirtne.
Tāds laika nogrieznis. Mīļa man tā balādīte, kaut kāds kantrimūzikas vaibs tur arī ienāk. Vispār jau tā ir dziesma par šķiršanos.
Tas arī nolasās, pat vārdos tieši nepateikts. Nebūtu taču jēgas rakstīt dziesmu par kādu cilvēciski mazāk svarīgu notikumu. Tava dzīvesbiedra Jāņa Aišpura grupas The Sound Poets pēdējā albumā tava klātbūtne ļoti jūtama ne tikai dziesmā ar tavu balsi – tu esi bijusi klāt kā mūza un iedvesmas avots Jānim dziesmu rakstīšanā. Brīžiem pat liekas, ka tevis tur ir par daudz. Ja tu esi tik klātesoša viņa albumā, cik viņš ir klātesošs tavējā?
Viņš ir klātesošs – absolūti!
Jānis taču producējis arī pēdējo Intara Busuļa albumu, kas pēc iesaistīto cilvēku vārdu izlasīšanas tādu kā mūzikas bentliju atgādina. Tavējais jau arī uz to pusi velk.
Paldies! Kā minimums mersis. Ha-haha-ha! Ne jau tikai Jānis mani ir iedvesmojis, šis vairāk balstās pašas sajūtās, kas, es pieļauju, citiem nemaz nenolasās. Un arī nevajag.
Vai uz Franciju Jānis arī brauca līdzi?
Nē. Es kaut kādu demo liku klausīties, taču Jānis ir liels kritiķis, un citreiz viņā ir vērts ieklausīties, bet citreiz vispār nevajag ņemt galvā. Šajā albumā es vairāk jūtu sava tēva klātbūtni, jo tas notikums (Alex jeb Oļegs Andrejevs pēkšņi nomira 2021. gada nogalē – U. R.) lielā mērā mainīja manu dzīvi un mani pašu. Jāņa klātbūtne man ir palīdzējusi noturēties virs ūdens un visam šim rezultēties albumā. Galu galā mums ir duets ar Jāni.
Bija arī viens tāds pravietisks moments. Dziesma Saruna ar sauli, tāda folcīgi gospelīga, tajā nepiedalās orķestris, tikai Toms Mikāls uz klavierēm – tur viņa solo ir divu minūšu garumā. Uzrakstījām to dziesmu Francijā septembrī, un tajā brīdī Jāņa mamma bija smagi slima, tuvu aiziešanai, un pēc mēneša viņa aizgāja. Un es domāju, kā tā var būt, ka mēs tik pravietiski uzrakstām kaut ko. Mēs rakstījām par mūžību, par to, ka rītdiena nevienam nav apsolīta. Decembrī aizgāja tēvs, un tad man vispār likās, ka tas viss jau zvaigznēs ir ierakstīts. Cilvēks kaut kādus notikumus neapzinās, bet dziļi iekšienē, zemapziņā jūt. Katra dziesma ir atsevišķs stāsts. Ne tikai tēta noskaņās, arī tādi pašai sevi motivējoši, kaut vai tas pats Pa īstam – tāds manifestējošs gabals, kas tevi kā tāda mantra noskaņo uz to, ka… viss būs labi, lai cik stulbi tas izklausītos.
Tajā dziesmā tu sarunā ar sauli, ka tā atnāks arī rīt.
Un tad tā vienā reizē vairs neatnāk. Plakstiņi ir aizvērti, cik gan ilga šī nakts, es gaidu tevi atnākam, kā norunāts. Kur gan tu kavējies? Kļūst man nemierīgs prāts. Nu laiks man doties ceļā, sauli modināt – tā kā no otras puses. Es necitēju vārdus, bet to sajūtu tev nododu, kas man radās pēc tam.
Tu saki, ka rakstāt visi kopā, bet tie vārdi ir konkrēti no tavām sajūtām smelti?
Tās ir manas sajūtas, ko mēs visi kopā ietērpjam dziesmās. Ar Kasparu mēs daudz gadu strādājam kopā, un brīžiem ir sajūta, ka viņš jau pa gabalu jūt, kas ar mani notiek. Tad viņš vienkārši kaut kādu skicīti uzraksta, atsūta man, un es saku: kā tu varēji trāpīt?! Kad satiekamies radošajā nometnē, es iedodu to sajūtu, kurā mēs šobrīd esam, un tad visi kopā to cakinām, tamborējam, dažreiz tas aizved kaut kur citur, bet pārsvarā jau mēs turamies pie sākotnējā.
Vai turpināsi dziedāt arī tēta repertuāru?
Esmu ļoti pateicīga gan tētim, gan Harijam Zariņam par tramplīnu, ko viņi man deva ar Opus Pro, jo uzreiz bija savs repertuārs, bez tā man būtu ātri vien viss beidzies. Nav tāda koncerta, kurā kāds no publikas nebļautu, lai nodziedu Rozā lietu. Es to nedziedu, manī absolūti adaptējusies ir Mīļā, vēl pūriņā ir Tu un es, bet varbūt man ir jādzied arī Rozā lietus? Varbūt esmu kā turpinājums? Jo tikai tad mūzika dzīvos, citādi tiks aizmirsta, kad paaudze nomainīsies, bet, ja es vēl kādu laiku paturpināšu, tā skanēs ilgāk. Nesen tikāmies ar Ievu Akurateri Liepājas teātra dienu koncertā, kura nosaukums bija Rokenrols. Es izpildīju tēva un arī vienu savu dziesmu, Ieva dziedāja Jura Kulakova dziesmas, jo arī tām – nu jau bez viņa – ir jāturpinās, un es to absolūti atbalstu.
Par tagadni skaidrs – to mēs redzam. Kas notiks, kad tajā ielauzīsies nākotne? Tu jau esi darbojusies teātrī. Ja nāktu piedāvājumi, būtu gatava turpināt?
Vienmēr esmu gatava ielēkt teātrī kādā projektā. Tā ir vide, kurā ar lielāko prieku atgrieztos, jo man ir bijusi tikai vislabākā pieredze. Liepājas teātris man ir mīļš, esmu tur ļoti augusi.
Kā teātra vidē pieņem popmūzikas zvaigznes?
Mani pieņēma ļoti sirsnīgi – nebija sagrieztas kleitas un kurpju aizskatuvē…
Citiem tā ir bijis?
Par teātriem visādus stāstus esmu dzirdējusi. Liepājas teātrī ik pēc gada atgriežos. Reiz pat ar tēvu tur kopā uzstājāmies. Teātrī varu izkāpt no saviem rāmjiem. Kā Aija arī, protams, varu rotaļāties ar dažādiem tēliem, bet mazākā mērā, jo man tomēr ir jābūt Aijai. Ja teātrī man ir jāspēlē Baibiņa, es tur nevaru savā roka balsī kliegt un ir arī aktieriskie izaicinājumi.
Kāds ir devis padomus aktiermeistarībā?
Pirms daudziem gadiem, uzreiz pēc piedalīšanās Eirovīzijā, esmu dažus mēnešus pamācījusies Pēterburgā. Esmu ļoti daudz lasījusi, ilgstoši pētījusi savas skatuviskās spējas, arī dziesmas iestudējot kā mazas izrādītes. Man tas šķiet nenormāli aizraujoši – izveidot tēlu un tajā iejusties. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 2021. gadā iestudējām kustību izrādi paraDIZZY ar skaņas elementiem, bet bez vārdiem. Ingas Krasovskas pirmais režijas darbs ar četriem aktieriem uz skatuves. Stāsts par vīrieti un sievieti no pasaules dzimšanas brīža cauri visām attiecību peripetijām – rutīna, krīze un beigās šķiršanās, aiz kuras parādās gaismas stars tuneļa galā. Atkal pavisam jauna pieredze – tu kaut ko stāsti tikai ar kustību, pantomīmu, deju un dažādām skaņām, ko izdves. Tur bija izveidota skaņu partitūra katrai etīdei, ko izspēlējam. Lamājām vai mīlējām cits citu, izmantojot arī pūšamos instrumentus.
Šī izrāde – tāpat kā mans iepriekšējais albums Es iešu tālāk – tapa un paskrēja garām kovidlaikā, bet mēs to ļoti izbaudījām, un man īpašs prieks – šo iestudējumu redzēja tēvs. Es viņam uzdāvināju dzimšanas dienā biļetes uz izrādi oktobrī. Tur arī stāsts – tajā laikā visas vakcīnu lietas bija aktuālas, un tēta dāmai Agitai ir ziedu veikals, kura darbinieki paziņoja, ka nevakcinēsies, līdz ar to nebija, kas strādā. Agita teica, ka pašai jāstrādā un uz izrādi nebrauks, bet tur arī bija tāds pareģojošais moments, ko tikai pēc tam aptvērām. Mans tētis viņai atbildējis: mums noteikti ir jābrauc – ja nu es viņu nekad vairs neredzēšu? To dzirdot, Agita momentā aizslēdza veikalu, un viņi atbrauca. Tā arī bija pēdējā izrāde, ko mēs nospēlējām.
Aija Andrejeva
Lielkoncerts Tagadne
Liepājas Olimpiskajā centrā 19.X plkst. 18
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 26,36–105,44