Savā mākslinieciskajā praksē Sabīne Šnē (1996) konstruē vizuālus stāstus, kuros pēta kultūras un dabas krustpunktus, balstoties uz vēsturiskām un laikmetīgām idejām. Viņu interesē cilvēka un dabas attiecības, to savstarpējā saistība. Māksliniece uzsver, ka ekoloģijas tēma nebūt nav izsmelta. Mākslas darbos tiek attēloti cilvēku paradumi, vēlmes, viņu darbības atstātās pēdas un to ietekme uz apkārtējo vidi. Darba saturs nosaka galarezultātu, un pārsvarā Sabīne Šnē strādā ar digitāliem medijiem.
Izstādes Partnere, parazīte pamatā ir Sabīnes interese par Gajas hipotēzi, kuru 1979. gadā izvirzīja zinātnieks un rakstnieks Džeimss Lavloks. Tās pamatā ir ideja par planētu kā pašregulējošu lielumu, kas funkcionē un sniedz dzīvībai piemērotus apstākļus, pateicoties visdažādāko organismu uzvedībai un mijiedarbībai. Paplašinātā kontekstā Sabīne domā par to, kā mēs visi varētu sadzīvot uz vienas planētas, jo Zeme ir mājas mums visiem.
Izstāde Partnere, parazīte tapa, pateicoties tavai uzvarai Kim? Open Call Pilot 2021 konkursā.
Aptuveni pirms gada Latvijas Mākslas akadēmija kopā ar Laikmetīgās mākslas centru Kim? un mākslas telpu Pilot izsludināja open call, kam es pieteicos, un mani paņēma. Toreizējā tēma joprojām ir saglabājusies, bet apaugusi ar jaunām idejām un jauniem vizuāliem risinājumiem. Šādi konkursi ir svarīgi jebkuram jaunam māksliniekam, it īpaši karjeras sākumposmā. Visas šīs iespējas vajag izmantot un pieteikties. Tas arī iemāca sadzīvot ar atteikumiem. Tas ir svarīgi.
Var piedzīvot vilšanos!
Ar laiku izveidojas norūdījums pret to. Saņemt e-pastā "nē" tomēr nav tik traki un sāpīgi. Pats pirmais atteikums, protams, liek uzdot jautājumu, kāpēc kaut kas tāds vispār ir jādara, bet, kad ir kaut viens "jā", tas daudz ko maina.
Par ko ir šī izstāde?
Izstāde ir par cilvēkiem un viņu attiecībām ar Zemi. Sākumpunkts bija britu zinātnieka un rakstnieka Džeimsa Lavloka izvirzītā teorija Gajas hipotēze, kas vēsta, ka Zeme ir dzīvs organisms, pašregulējošs lielums, kas sniedz dzīvībai piemērotus apstākļus. Šo teoriju tālāk attīstīja bioloģe Linna Margulisa ar domu, ka Zeme sastāv no vairākām savstarpēji savienotām sistēmām, kuras mijiedarbojas, attīstās un ārda cita citu. No šīm teorijām izauga mani darbi par cilvēkiem kā Zemes partneriem vai parazītiem. Pirmajā telpā ir redzamas vinila uzlīmes uz sienām. No sākumpunkta, kur kaut kas veidojas un sāk formēties, izaug mana versija par Gaju, kuru es personificēju kā sievieti visas izstādes laikā. Tālāk parādās cilvēks starp Zemes tēliem, kā arī stilizēts zīmējums no mikroskopa attēla, kurā mijiedarbojas vīrusi un baktērijas. Četras plaknes, uz kurām redzams izstādes ievads.
Izstādes kontekstā ieskanas kritika par cilvēka attiecībām ar Zemi – kā mēs to apdzīvojam un patērējam.
Jā, to es paturēju prātā kā tēmu, kas vijas cauri visai izstādei. Šeit redzamajiem darbiem ir konkrēti iedvesmas avoti, kas ir iepriekšminētās teorijas un izpētes process, kā gudri cilvēki dažādos laikposmos ir sprieduši par Zemi un cilvēku lomu uz tās. Veidojot darbus, es ieņemu tādu kā novērotāja lomu. Brīvi rotaļājos ar faktiem, pieņēmumiem, mītiem, izvairoties kļūt didaktiska un norādīt kādam, kā pareizi būtu jādzīvo. Darbi ir piezīmes par man svarīgo.
Šīs tēmas mani ir interesējušas jau kādu laiku. Tas gan ir noticis neapzināti. Aizsākās ar Ērika Deivisa grāmatas TechGnosis izlasīšanu. Autors ir amerikāņu rakstnieks un kiberguru, kuru uztveru kā tādu pseidozinātnieku. Grāmata ir par tehnokultūru, tehnoloģijām un to ciešo saistību ar cilvēkiem un Zemi. Ēriks Deiviss apraksta tehnoloģiju attīstību, saliekot visu kopā – aušanu, alķīmiju, dažādas reliģijas un dievības, interneta kabeļus, kibertelpu. Es to izlasīju pirms gadiem četriem un sāku formulēt tēmas, kas mani interesē.
Kāpēc kā galvenais parādās Gajas tēls?
Gaja senajiem grieķiem bija zemes dieviete. Vārds nekur nav pazudis, bet ir zināms un spēcīgs.
Mūsu mitoloģijā arī ir daudz sieviešu kārtas zemes dievību. Vai arī tas tiek interpretēts?
Tam ir veltīta viena no izstādē redzamajām sienām. Kad zīmēju, es tās visas uztvēru kā Gajas, tomēr viena ir Meža māte, otra ir Zemes māte un trešā – Vēja māte. Paklanīšanās vietējai kultūrai.
Kā tieši nonāci pie šī sienas darba formas? No vienas puses, tā ir ļoti modernistiska, no otras – atgādina kaut ko no seno alu gleznojumiem.
Visi šie zīmējumi ir manas skices, kuras parasti zīmēju uz A4 formāta lapas, tagad tās ir pārnestas lielākos izmēros. Jā, šos zīmējumus ir iedvesmojuši gleznojumi uz alu sienām. Arī senie cilvēki gan mēģināja savienot cilvēku ar dabu, gan pretnostatīja vienu otram.
Zīmējumos var pamanīt arī attiecības starp reāliem, pazīstamiem objektiem un abstrakciju. Tie balansē uz foršas robežas. Vai tas ir bijis ar nodomu? Kas tie ir par tēliem?
Tas drīzāk bija neapzināti, bet man prieks, ka tā sanācis. Sākumpunkti šiem tēliem bija ļoti konkrēti. Lielais sprādziens. Grieķu zilais disks Urāns, kas kaut kur eksistē un peld. Zemkopju kultūras, kurās ir sala ezera vidū un uz tās dzīvo dievības. Baktērijas zem ūdens, kas formējas, veidojas, komunicē savā starpā un izaug par kaut ko citu. Tālāk nulle, kas ir kā nulles punkts. Vīrusi, šūnas. Pirmo dzīvo formu attēlojums. Šī ir mana versija par pasaules radīšanu, par dzīvības rašanos, kā viss sākās. Tad tālāk zemes, cilvēki, mūsdienas.
Izstādes nākamajā telpā ir ieiešana Gajā, nokļūšana zemē. Divi videodarbi, kas pretnostatīti viens otram. Simbioze ir par veiksmīgām partnerattiecībām, Parazītisms (tā ir viena no simbiozes formām) – par parazītismu un to, kā kaut kas ārdās, izjūk un brūk. Abiem video ir skaņa. Vienā dzirdams ksilofons, kas rada spalgu un nepatīkamu troksni, otrā – elpa, kas apvienota ar klavieru partitūrām, kuras pati arī izpildu.
Partnerattiecību jautājums šeit ir risināts arī aktuālā politiskajā kontekstā?
Protams, tas ir aktuālā kontekstā! Apkārtesošais rada vēlmi to apspēlēt darbos, jo sevišķi, ja izstāde ir par partneriem, par parazītiem. Video redzams, kā lielumi sanāk kopā un veido pāri. Ir vienalga, kas ir tie lielumi, kāds ir to dzimums.
Kā tu nonāci pie partneres parazītes idejas?
Tas sākās ar Gajas hipotēzi un tēzi, ka cilvēki ir Zemes vīrusi. No tā arī izveidojās šis nosaukums. Arī bioloģijā ir simbioze, partnerattiecības, parazītisms.
Vai cilvēki ir Zemes vīrusi? Droši vien jā. Cilvēki ir ārkārtīgi dzīvelīga suga, kas ir gatava ļoti daudz kam pielāgoties un darīt visu, lai izdzīvotu un dzīvotu kā pašiem labāk. Gluži kā vīrusi parazitējam uz Zemes rēķina. Taču mēs darām arī daudz ko labu un skaistu, tāpēc nav tik viennozīmīgi.
Es pārsvarā strādāju ar digitāliem medijiem. Kustīgs attēls man ir īpaši tuvs. Vēlējos pievienot kustību šai citādi statiskajai izstādei.
Kustības tēma atbilst Gajas teorijai, ka viss mijas un pārklājas. Viens bez otra nevar.
Dabā viss ir sakārtots. Izdzīvošanas un attiecību lietas ir ļoti veiksmīgi atrisinātas.
Digitālā vide šķiet kaut kas pilnīgi nedzīvs, pilnīgi pretējs.
Jā, tomēr šīs abas vides saplūst kopā. Varbūt citi spēj tās nodalīt, bet es noteikti nevaru. Uzreiz arī rodas jautājums, kas ir dzīvs, dabīgs un kas – digitāls.
Tu minēji, ka tev īpaši patīk kustīgi attēli.
Jā, videoformāts. Nedomāju, ka man ir sakarīga, pamatota atbilde, kāpēc tā ir. Vairāk balstos sajūtās. Video varbūt tāpēc, ka ar to varu vairāk un plašāk parādīt savu ideju. Vismaz šīs izstādes kontekstā noteikti.
Vai tu esi studējusi LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā?
Jā. Pieļauju, ka tās vide varētu būt vainojama mediju izvēlē. Tur radās izpratne, kā veidot videodarbus, darbus 3D programmās, strādāt ar tehniku, kā veidot darbus dažādos medijos. Izstādē ir arī atsevišķa digitālo zīmējumu sērija. Tā turpina tēmu par cilvēkiem un Zemi. Te vēl vairāk parādās tas, ka Zeme tiek personificēta kā vēl viens dzīvs lielums un cilvēks uz tās ir kā mikrobs vai baktērija, ziedputeksnis vai šūna. Ir divi lielumi, kas savstarpēji mēģina sadzīvot.
Kā tu strādā ar izstādes telpu?
Tas ir atkarīgs no konkrētās telpas. Šī izstāde sākumā bija paredzēta galerijā Pilot, tāpēc darbi tika veidoti, ņemot vērā turienes specifiku, bet dažādi notikumi ieviesa savas korekcijas. Līdz ar to sanāca daļu darbu pārveidot, lai tie atbilstu Kim? telpu iespējām. Tomēr jau no paša sākuma bija skaidrs, ka tiks parādīti zīmējumi kā plēves uz sienām, ka noteikti būs arī video un skaņa, kas uzreiz piepilda telpu un dod noskaņu. Man ir prieks, ka izstāde notiek Kim?, nav slikti izstādīt darbus baltajā kubā.
Pilsētvidē ir skatāms vēl viens tavs Gajas tēls – pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja.
Tas ir tapis sadarbībā ar Jauno mediju kultūras centru RIXC. Projektā Augmentētās pieredzes paplašinātajā realitātē ir izstādīti četru jaunu mākslinieku darbi. Mana darba nosaukums ir Soil Mate/Augsnes biedrs, tas apspēlē vārdu soulmate. Augsne mums visu laiku ir klātesoša, gluži kā tuvs sabiedrotais. Bez tās nebūtu dzīvības. Vizuāli attēlota Gaja, līdzīgās formās kā šajā izstādē tā ir sieviete, kura noklāta ar dažādiem augsnes veidiem, kas ir sastopami Esplanādē.
Vai var teikt, ka abas šīs izstādes kaut kā saistās?
Noteikti saistās. Ar tēmu, bet nekā vairāk. To darbu var apskatīt līdz novembrim, izmantojot lietotni Sensus Art.
Cik tuvas tev ir ekofeminisma idejas?
Ekofeminisms ir ārkārtīgi nozīmīgs ar to, ka vīrietis, sieviete, cilvēks un zeme ir vienlīdzīgi lielumi. Šis aspekts man ļoti patīk, taču cenšos izvairīties no ekopopulisma. Lasot un iegūstot informāciju par dažādām dievībām visā pasaulē un to, kā cilvēki personificē Zemi, secināju, ka tā pārsvarā ir sieviete. Papildu grūdiens bija Frānsisa Bēkona – viņš tiek saukts par mūsdienu zinātnes tēvu – izteiktās tēzes par Zemi, kuras viņš patapināja no raganu tiesāšanas prāvām Anglijā. Brīvi pārfrāzējot – ir jāatšķetina Zemes noslēpumi, jāieurbjas tās dzemdē un jāizvelk ārā viss iespējamais. Šīs idejas, šķiet, joprojām ir saglabājušās. Ņemam no Zemes, nepadomājot, cik daudz to darām, un diezgan maz ko dodot pretim.
Interesanti. Kritika bieži vien vēršas pret to, ka zemes dievības sievietes nāk no stereotipiskā uzskata, ka sieviete ir vairāk pietuvināta dabai, dabas stihijām, cikliskumam, emociju jeb šai te sauktajai netveramajai pasaulei. Vīrietis savukārt it kā ir "racionālā prāta balss".
Jā, bet ir tādas lietas, kas cauri laikiem un cauri arhetipiem mūsos ir saglabājušās. Aizvēsturē bija mātes kults ar visām Veneras figūriņām. Māte kā dzīvības nesēja, guldīšana zemē kā nokļūšana Zemes mātes klēpī.
Arī kāpēc notika raganu prāvas? Tās bieži vien bija sievietes menopauzes vecumā, vai tām nebija vīra, vai arī tās bija sievietes, kas nodarbojās ar alternatīvo medicīnu. Brūvēja zālīšu novārījumus.
Tieši tā! Viņas bija izglītotas, neatkarīgas un tāpēc biedēja tā laika sabiedrību.
Kādas vēl tēmas tevi interesē? Planētas norišu aktualitātes saglabāsies kā aktualitāte?
Planētas norišu jautājums noteikti saglabāsies vēl kādu brīdi pie apvāršņa, tas ir nozīmīgi un interesanti. Mums visiem par to vajadzētu ik pa laikam padomāt. Arī cilvēku savstarpējās attiecības, uzskati un stereotipi. Kā tas veido telpu, kurā dzīvojam.
Kas ir ekopopulisms? Nebiju ar tādu terminu saskārusies. Tas ir tad, kad patapini tēmas, lai iekļautos meinstrīmā?
Jā, tas ir viens aspekts. Otrs – var paņemt tēmu, kas ir aktuāla, piemēram, plastmasas salmiņu lietojums, un padarīt to par visnozīmīgāko lietu, kuru aizliedzot visas problēmas atrisināsies. Tik vienkārši nav! Tā ir tēmas apspriešana no viena šaura skatpunkta, neņemot vērā lielāku ainu, plašāku kontekstu. Vai arī ir daudz dzirdēts par it kā videi draudzīgiem zīmoliem, kas maldina patērētājus ar neīstiem ekomarķējumiem. Daudziem patīk atvērt savu maciņu dabai draudzīgām idejām, kompānijām patīk nopelnīt. Nauda uzvar ētiku. Tas vairāk ir greenwashing jeb zaļmaldināšana.
Ja domājam par mediju izmantojumu, vai digitālā māksla ir vai nav ekoloģiskāka?
Gribētu ticēt, ka ir. Aizsūtīt videodarbu tomēr ir planētai draudzīgāk nekā pārvadāt gleznu vai skulptūru. Tā sanācis, ka daudz strādāju ar digitāliem medijiem un radu daudz darbu, kas veltīti ekoloģijai. Tas viss veiksmīgi saslēdzas kopā.
Jā, tas ir ļoti svarīgi. Citreiz parādās dubultā morāle. Izstāžu formātos esam ļoti sociāli atbildīgi un iekļaujoši, bet reālajā dzīvē un izvērsto darbu formās turpinām ierastās darbības.
Tā ir dubultā morāle, bet, no otras puses, tas ir saprotami. Piemēram, burbuļplēve joprojām ir iecienīta darbu pakošanā, par spīti bruņurupuču ciešanām. Tas ir drošākais veids, kā transportēt mākslas darbus. Tas tā vienkārši ir.
Cik svarīgi ir tev pašai savā dzīvē ieviest ekoloģiskās dzīves stratēģiju? Tikko biji VV fonda rezidencē, kas aplūko jautājumu, kā mēs vēl ilgi varam sadzīvot, vairākus desmitus gadu.
Cenšos pēc iespējas vairāk par to domāt un darīt. Ir vienkārši soļi, ko katrs var veikt, piemēram, atkritumu šķirošana. Var šķist, ka tas ir piliens jūrā, bet, ja mēs katrs to piekoptu, tie pilieni kopā var novest pie kā laba.
VV fonda rezidencē man ļoti patika. Pāvilosta rudenī un ziemā ir absolūta miera osta, kas dažkārt pat šķiet pārāk mierīga, bet dod iespēju aizbēgt pilnīgi no visa. Dzīvot skaisti atjaunotā mājā kopā ar citiem māksliniekiem, jūra un mežs turpat blakus. Idilliska vide, kurā būt un lasīt, pētīt, radīt jaunas idejas un darbus. Tas laiks bija ļoti produktīvs un ietvēra arī darbu radīšanu šai izstādei.
Izskatās, ka zinātnes – mākslas, dabaszinātņu, tehnoloģiju – virziens ir tas, kas tevi visvairāk interesē?
Jā. Tur ir daudz ko pētīt, daudz ko jaunu var uzzināt. Šie virzieni – māksla, dabaszinātnes, tehnoloģijas – nepārtraukti attīstās. Nav garlaicīgi. Labi, ka Latvijā ir Jauno mediju kultūras centrs RIXC, kas pārstāv šo virzienu, un prieks, ka centrs aicina arī jaunos māksliniekus veidot darbus par šādām tēmām un šādos medijos.
Kā veidojas jūsu sadarbība ar kuratoru? Šī bija pirmā reize, kad nepastarpināti strādāji ar institūciju, kuratoru un visu no tā izrietošo. Vai tev ir svarīga kuratora klātbūtne šādas personālizstādes veidošanā?
Jā, jo, manuprāt, kurators ir vēl viens acu pāris. Man kuratora galvenā funkcija ir sarunu biedrs un cilvēks, kas var palīdzēt iedot kontekstu. Līdz ar to sadarbība ar kuratoru man noteikti bija svarīga. Sadarbība ar Kim? bija ļoti laba un patīkama, nebija nekādu sāpīgu ugunskristību savienojumā "es un mākslas institūcija". Protams, var būt un ir brīnišķīgas izstādes un iniciatīvas, kas ir pilnībā pašu mākslinieku veidotas, tāpēc uzskatu, ka mākslinieku vadītās galerijas ir ļoti svarīgas. Lieliski, ka Rīgā tādu ir arvien vairāk un vairāk.
Noslēgumā, ņemot vērā pēdējo nedēļu notikumus, nevaru nepajautāt – ko mākslinieki un radošie cilvēki var darīt situācijā, kad notiek brutāls Krievijas iebrukums Ukrainā? Kā to var ietekmēt?
Katram cilvēkam neatkarīgi no profesijās vajadzētu dalīties ar patiesu informāciju, runāt par to. Propaganda un viltus ziņas ir bīstams ierocis. Jārunā citam ar citu, jāpārliecinās par savu un līdzcilvēku emocionālo veselību, mentālo stāvokli. Savu iespēju robežās varam atbalstīt Ukrainu un tās iedzīvotājus finansiāli. Piedalīties protestos un gājienos. Ticu, ka esam drošībā vai vismaz tik lielā drošībā, cik vien šobrīd vispār iespējams būt. Šis karš gan ir ļoti plašs temats. Skaidrs, ka tas ir šausmīgi. Tas, ka viens cilvēks var izvēlēties iet slepkavniecisku ceļu, paraujot sev līdzi milzīgu skaitu nevainīgu cilvēku, ir absolūti nepieņemami! Bet beigu beigās viss ir par cilvēkiem un cilvēcīgām attiecībām. Rūpēsimies viens par otru, mīlēsim viens otru, būsim vienoti. Tā visiem būs labāk.
Tāpēc arī manī šī izstāde radīja rezonansi, jo tā ir par attiecībām un sadzīvošanu uz šīs planētas ar attieksmi, ka mēs arī tiešām to paši vēlamies.
Jā, jo sapnis par Marsu šķiet aizvien tālāks un nesasniedzamāks. Zeme ir vienas mājas mums visiem, un būtu jēdzīgi, ja mēs to neizpostītu.
SABĪNE ŠNĒ
Izstāde Partnere, parazīte
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 17. aprīlim