Piektdien, 21. augustā, Rūras triennālē notika poļu režisora Kšištofa Varlikovska jauniestudējuma Francūži/Die Franzosen pasaules pirmizrāde, kuras dramaturģisko pamatu veido Marsela Prusta romānu cikls Zudušo laiku meklējot. Oktobrī uzvedumu varēs noskatīties Kšištofa Varlikovska dibinātajā Varšavas Jaunajā teātrī. Režisors aicina publiku doties mūsdienu Eiropas mentalitātes un identitātes sakņu meklējumos.
Kšištofs Varlikovskis turpina dvēseles tumšo nostūru pētījumus: savās izrādēs viņš nežēlīgi un skarbi, nevairoties no provokācijas, pārskata un pārvērtē Vecās pasaules kultūras mītus un pamatvērtības. Viņa skatuves darbi nekad neiemidzina skatītāju – aizmigt nav iespējams, jo tie nepārtraukti kairina un veicina domāšanu. Katrs Kšištofa Varlikovska iestudējums ir kā bumba, kuras šķembas trāpa mūsdienu sabiedrības vissāpīgākajās vietās. Viņa teātris funkcionē kā sabiedrisks forums, kritisks instruments, pilsonisks un radošs institūts, kurš nav domāts baudas sniegšanai.
Režisors iestudējis izrādes Polijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Horvātijas un Izraēlas teātros, tās devušās pasaules turnejās un tikušas spēlētas prestižākajos festivālos. Kšištofs Varlikovskis uzvedis operas Varšavā, Parīzē, Madridē, Berlīnē, Minhenē un Briselē. Skatītāju reakcija ir ļoti dažāda – pērn februārī Madrides Karaliskajā operā Teatro Real notika Kšištofa Varlikovska iestudētās Kristofa Vilibalda Gluka Alčestes pirmizrāde, un pēc operas beigām režisoram un viņa radošajai komandai publika kliedza "bū!" tik skaļi un tik ilgi, ka milzīgā zāle, piepildīta ar negatīvajām, agresīvajām klausītāju emocijām, burtiski sāka vibrēt (es tur biju klāt un to izjutu).
Parasti, ja cilvēkus uzvedums tik ļoti kaitina, viņi aiziet vai nu starpbrīdī, vai nu – demonstratīvi – izrādes laikā. Toreiz Madridē visi neapmierinātie uzskatīja par pienākumu palikt līdz finālam un izrādīt režisoram savu attieksmi: viņi cerēja ieraudzīt sengrieķu pasaku, bet režisors viņiem parādīja šokējoši mūsdienīgu, princeses Diānas traģēdijā balstītu drāmu. Ar svilpieniem Kšištofs Varlikovskis tika apbalvots Volfganga Amadeja Mocarta Dona Žuana pirmizrādē pērn decembrī Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt (izrāde ar liegiem soft porn pieskārieniem). Savukārt nerimstošas ovācijas viņam tika veltītas pēc Riharda Štrausa Sievietes bez ēnas Bavārijas Valsts operā Minhenē un Leoša Janāčeka Makropula līdzekļa Bastīlijas operā Parīzē.
Poļu režisors ir antīkā teātra, Šekspīra un mūsdienu dramaturģijas eksperts. Kšištofs Varlikovskis ir izsmalcināta intelektuālā teātra meistars, kurš vienmēr runā par šodienu, savām un sabiedrības fobijām, psihozēm un kompleksiem. Viena no galvenajām tēmām ir vainas apziņa. Viņa iestudējumi ir sarežģīti konstruēti mākslas darbi – tās ir filosofiskas sāgas mozaīkas, kuras saliktas no antīko lugu un mūsdienu tekstiem.
Varšavas Jaunā teātra izrādē Šekspīra afrikāņu stāsti satiekas lugu Otello, Venēcijas tirgotājs un Karalis Līrs galvenie varoņi, literāro materiālu papildina Džona Maksvela Kutzē novele Vasara un dramaturga Važdi Muavada speciāli šim iestudējumam tapušie monologi. Režisors atgādina: Eiropas civilizācijas vēsture sākās kā pasaka, taču tā arvien straujāk tuvojas traģiskam finālam. Izrādē (A)Polonija Aishila un Eiripīda interpretētie sengrieķu mīti tiek samontēti ar Eiropas XX gadsimta vēstures motīviem un citātiem no Džonatana Litela, Džona Maksvela Kutzē, Rabindranata Tagores un citu autoru darbiem. Senās pasaules traģēdijas Kšištofs Varlikovskis savieno ar XX gadsimta traģēdijām – holokaustu un Polijas līdzatbildību par to. Viņa uzvedumi bieži iegūst psihedēliska kabarē formu; viena no spilgtākajām Kšištofa Varlikovska izrādēm tā arī saucas – Varšavas kabarē.
Kšištofa Varlikovska nākamais darbs jaunajā sezonā ir viencēliena operu vakars Parīzes Nacionālajā operā – 23. novembrī Garnjē pilī notiks Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pils un Fransisa Pulenka Cilvēka balss pirmizrāde (diriģents Esa Peka Salonens). 2016. gada vasarā Ēksanprovansas festivālā Kšištofs Varlikovskis iestudēs Georga Frīdriha Hendeļa oratoriju Laika un patiesības triumfs (diriģente Emanuela Aima).
Vēl viens sezonas jaunums dramatiskajā teātrī būs viņa izrāde Fedra(s) uz Parīzes Odéon-Théâtre de l’Europe skatuves – to varēs apmeklēt nākamā gada pavasarī, no 17. marta līdz 13. maijam. Titullomā iejutīsies Izabella Ipēra. Iestudējuma dramaturģisko kolāžu veidos Sāras Keinas, Eiripīda, Senekas un Džona Maksvela Kutzē teksti. Kšištofa Varlikovska sadarbība ar Izabellu Ipēru sākās 2010. gadā eksperimentālajā izrādē Tramvajs pēc Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaja motīviem, franču zvaigzne tajā atveidoja Blānšu.
Kā jūs sākat veidot jaunu izrādi – vai tā būtu Mocarta opera vai Prusta romānu cikla skatuves versija?
Tie ir divi atšķirīgi ceļi. Piedāvājums iestudēt operu nāk no teātra, un es to varu pieņemt vai noraidīt. Kad ar operas teātriem izveidojas tuvākas attiecības, tie jums var piedāvāt izvēlēties. Taču Prusts ir kaut kas cits. Viņam pie manis ir jāatnāk. Man jābūt absolūti pārliecinātam, ka esmu gatavs šim iestudējumam. Sajūta ir tāda, ka tu stāvi vēl neeksistējoša kalna pakājē un īsti nezini, ko darīt.
Operas režijā jūsu diapazons ir no Klaudio Monteverdi līdz laikmetīgā muzikālā teātra darbiem. Kurš periods jums pašam ir vistuvākais?
Monteverdi laikā opera vēl ir bērns, Mocarta laikā tā pārvēršas par jaunu vīrieti vai sievieti, tā vēl attīstās un aug – tāpēc gan Monteverdi, gan Mocarta operas ir ļoti teatrālas, jo to pamatā ir personāžu raksturi. Vēlāk, kad opera kļūst nobriedusi, tā novēršas no raksturiem un vairāk pievēršas dažādām mūzikas kustībām un stiliem.
Es ieeju katra komponista akustiskajā pasaulē. Mani fascinē Karols Šimanovskis, Leošs Janāčeks, Rihards Štrauss, Albāns Bergs. Mocarta Donā Žuanā mani interesē iracionālā puse – tas ir trilleris, fantoms, kas nepārtraukti atgriežas. Šis darbs mums palīdz saprast mūsdienu pasauli, jo tas uzdod jautājumus par reliģiju, ideoloģiju, par to, kas cilvēkus mocīja toreiz un kas viņus moka tagad, kas bija anarhisks toreiz un kas ir anarhisks pašlaik. Mēdz teikt, ka māksla ir anarhiska, jo tā cenšas jūs izsist no līdzsvara, rutīnas, atbrīvot cilvēku no cietuma, kuru ap viņu būvē jebkura sabiedrība. Dons Žuans dara to pašu. Tas joprojām ir radikāls mākslas darbs, to – tāpat kā Šekspīra lugas – iestudē operas teātros visā pasaulē. Interpretācija ir atkarīga no tā, kādi tabu eksistē katrā konkrētajā sabiedrībā. Kāda ir attieksme pret seksualitāti, sievietes tēlu kā upuri, pret vainas apziņu.
Komponistam Volfgangam Amadejam Mocartam un libreta autoram Lorenco da Pontem Dons Žuans bija ļoti personisks, aktuāls darbs. Mocarts bija donžuāns, un da Ponte arī. To visu var dzirdēt šajā operā. Tāpat kā Albāna Berga mūzikā ir jaušamas visas viņa privātās dzīves peripetijas, sākot ar bērna piedzimšanu, kad Bergam bija 17 gadu.
Cilvēkiem vienmēr ir bijušas nepieciešamas lietas, pret kurām cīnīties. Tabu eksistē kopš cilvēces pirmsākumiem. Mēs visu laiku cīnāmies un visu laiku zaudējam. Tabu izdzīvo, tie kļūst par sabiedrības aizsargslāni, jo īpaši tagad, kad baznīcas loma ir samazinājusies. Sabiedrībai ir vajadzīgs šis cietums, lai tā neuzsprāgtu.
Kādām kvalitātēm ir jābūt operas dziedātājiem, ar kuriem strādājat? Ko jūs vērtējat visaugstāk?
Domāšanu. Prasmes. Ja dziedāšana ir problemātiska, viss pārējais arī ir problemātisks. Dziedātājam ir jābūt perfekti sagatavotam. Jābūt gatavam uzņemties risku, jābūt gatavam cīnīties par savu varoni, radīt savu varoni un nebūt tikai detaļai režisora vīzijā.
Varšavas Jaunajā teātrī jums ir izveidojusies aktieru domubiedru grupa, jūs ar viņiem strādājat ilgi un saprotaties no pusvārda. Taču katru reizi, kad iestudējat izrādi operas teātrī, jūs satiekat jaunus dziedātājus un kopā ar viņiem bieži sasniedzat fantastiskus rezultātus. Kā jums tas izdodas? Kāda ir jūsu metode?
Man nav metodes. Tu esi tāds, kāds tu esi. Tev ir savs dabiskais veids, kā piekļūt cilvēkam tuvāk. Tu saproti, kas nosaka šīs tuvās attiecības un kā jūs kopā varat to izdarīt. Tev jābūt ziņkārīgam, tev jābūt patiesai interesei par cilvēkiem, ar kuriem tu strādā. Tev nav jādomā tikai par rezultātu, tev jāspēj koncentrēties un rūpīgi viņus vērot, lai palīdzētu atvērt viņu iespējas un padarītu viņus atbildīgus par lomām un raksturiem.
Dažreiz skatīties uz dziedātājiem un aktieriem jūsu izrādēs kļūst fiziski sāpīgi – uz skatuves viņi atdod sevi pilnībā. Kā jums izdodas viņus pārliecināt spēlēt ar tādu neiedomājamu pašatdevi?
Dziedātāji ir cilvēki ar smagu dzīvi. Viņus pat nevar salīdzināt ar dramatiskā teātra aktieriem. Viņi nepārtraukti pārvietojas no vienas vietas uz citu. Dažādas valstis, dažādi kontinenti, dažāds repertuārs. Ko mēs no viņiem sagaidām? Mēs vēlamies dzirdēt lieliskas balsis. Dziedātāji kļūst par pārvietojamiem instrumentiem, objektiem. Es viņos bieži redzu ciešanas, bet viņi tās cenšas noslēpt. Ja dziedātājs satiek cilvēku, kurš sajūt viņa trauslumu, ievainojamību un cenšas palīdzēt viņam pārvarēt vai transformēt to, viņš uzreiz atklājas un uzticas šim cilvēkam. Režisoram pie aktiera vai dziedātāja ir jāiet ar mīlestību. Ja nav mīlestības, nekas nesanāk un jums nekā nav. Režisoram vienmēr ir jāzina, ko viņš dara. Ja tu pieprasi no aktieriem ugunīgumu un kaisli, šim ugunīgumam un kaislei ir jābūt tevī pašā. No profesionāļiem tiek sagaidīts patiešām daudz, bet dažreiz profesionāļi pārvēršas par robotiem, kuriem nav nekādu attiecību ar apkārtējiem.
Cilvēki, ar kuriem es strādāju operā un teātrī, vienmēr pavada laiku kopā. Pēc mēģinājumiem mēs paliekam vēl trīs četras stundas. Mākslinieki vienkārši nespēj uzreiz aiziet mājās vai uz viesnīcu, jo viņos pulsē sajūta, ka mums vēl jābūt kopā, ka šī ir vienreizēja iespēja. Tā ir iespēja ieraudzīt, kas es esmu. Saprast, vai esmu labs aktieris, vai es sajūtu savu lomu, vai pareizi veidoju raksturu. Varbūt esmu tikai objekts, kurš parādās uz skatuves no vienas puses un pēc tam aiziet citur. Varbūt esmu šeit, lai nodziedātu vispirms vienā stūrī, pēc tam citā un pielaikotu šo parūku un tērpu, kuru ir radījusi trešā persona – kāda kostīmu māksliniece, kura, iespējams, vispār neiederas režisora koncepcijā. Aktieriem un dziedātājiem visu laiku par to ir jādomā. Tas ir tik sarežģīti. Operas pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kuri pret savu darbu izturas ētiski, – viņi ir labi sagatavoti, apzinās savu misiju, tic tam, ko mēs darām, un neuzskata to par rutīnu.
Kā jūs uzturat sevi ugunīgumu un kaisli, kuru pieminējāt?
Tā ir mana dzīves izvēle. Ja tu apzinies, ka no tā ir atkarīga visa tava dzīve, tu centīsies to darīt tā, lai kļūtu tik labs, cik tu spēj būt. Es daudz ko studēju universitātē, tas bija brīnišķīgs laiks, es biju izsalcis, par visu interesējos. Es jutu, ka man ir nepieciešama brīvība, kuru es nekad neatrastu reālajā dzīvē, jo mēs vienmēr esam ieslēgti kādā cietumā. Teātris man atvēra daudz iespēju. Teātris ir sapnis, teātris ir konfrontācija. Teātris ļauj mums domāt – kas ir mūsu brīvība, cik plašas ir tās robežas. Teātrī mēs varam pārbaudīt, cik paredzami esam, teātrī mēs varam pārbaudīt, cik karsta ir mūsu uguns. To var darīt visas dzīves garumā. Bez šīs uguns mēs nespējam izdzīvot.
Ir kara laiks, un ir miera laiks. Kara laikā cilvēki ir gatavi upurēt savu dzīvību, un viņi kļūst par varoņiem. Miera laikā viss ir sarežģītāk, jo šķiet, ka upurēties ir bezjēdzīgi. Es domāju, ka mākslinieki to dara pašaizliedzīgi, viņi atdod sevi, tas piešķir jēgu tam, ko viņi dara. Cilvēkiem opera ir nepieciešama, jo tā spēj izsist viņus no līdzsvara, klausītāji "noiet no sliedēm". Uz operu nav jāiet tikai tāpēc, lai dzirdētu lielisku interpretāciju.
Vai jūs jūtat, ka upurējat sevi ar katru nākamo izrādi?
Savā ziņā – jā. Jo pēc tam, kad pēc astoņiem mēnešiem intensīva darba es atgriežos pie dabas, man acīs vienmēr ir asaras. Es atkal redzu kokus un krāsas, es atkal dzirdu, es jūtu sauli. Kad strādāju, es it kā upurēju to visu, buržuāzisko dzīvi. Šķiet, ka zaudēju stabilitāti un pēc tam to atgūstu, kad atkal varu atļaut sev paskatīties uz kokiem.
Jūsu iestudētās operas un drāmas izrādes saslēdzas savā starpā dramaturģiski, estētiski un konceptuāli. Tās veido apjomīgu mūsdienu tikumu un netikumu enciklopēdiju. Vai jūs sajūtat šo pēctecību?
Vispirms es strādāju dramatiskajā teātrī, pēc tam pievērsos operai. Dramatiskajā teātrī man bija klasiskā repertuāra posms, mūsdienu repertuāra posms. Vēlāk es sāku meklēt citu dramaturģisko materiālu, citas iespējas, kuras var īstenot uz skatuves. Tagad, kad esmu kļuvis par operas režisoru, tas ietekmē manu darbību drāmas teātrī. Tomēr operas pasaulē es nenoliedzami esmu teatrāls fenomens. Kad tu pievērsies lielajiem vārdiem operā, tāpat kā lielajiem vārdiem dramaturģijā, tas padara tevi bagātāku un atklāj arvien jaunas iespējas. Es jūtu, ka nākotnē varu izdarīt vēl tik daudz. Tu mācies katru reizi, kad iestudē jaunu izrādi. Tu ieej katra komponista pasaulē, tu iepazīsti kontekstu un katram darbam centies izveidot laikmetīgu kontekstu. Tev ir visa šī informācija, taču katras izrādes iestudēšana sākas nulles punktā. Es būvēju uzvedumu no elementiem, kurus saprotu, un pēc tam atbrīvojos no tiem, lai aizstātu tos ar elementiem, kurus es vēl tikai sapratīšu – gan šajā darbā, gan pasaulē kopumā.
Ko ir grūtāk uzbūvēt – Mocarta operu vai Prusta iestudējumu?
Ar Prustu ir daudz grūtāk. Mana teātra dzīve un operas dzīve attīstās paralēli viena otrai. Jūs jautājāt par pēctecību, un es varu teikt, ka drāmas teātrī es visu mūžu iestudēju vienu izrādi, kurai pievienoju jaunus cēlienus. Savukārt operā katru reizi man līdzās ir cits partneris – ļoti svarīgs, piemēram, Mocarts, ar kuru es iesaistos dialogā. Drāmas teātrī arī ir šis dialogs, taču teātrī ir vairāk brīvības nekā operā un tava īpatnība ir daudz nozīmīgāka. Operā tev jau tik daudz tiek piedāvāts no paša sākuma.
Kāpēc mums ir vajadzīgs teātris?
Es jau teicu, ka cilvēki dzīvē jūtas kā cietumā. Viņi cer, ka kaut kas notiks un palīdzēs viņiem atbrīvoties, ka kaut kas mainīsies un kļūs iespējams. Teātris var palīdzēt. Kad jūs apmeklējat kādu pilsētu, jūs vēlaties sajust šīs vietas enerģiju. Jūs vēlaties uzzināt, kā dzīvo vietējie cilvēki, kas viņus nodarbina. Lai to saprastu, jūs dodaties uz izstādēm un izrādēm. Teātris ir piemērotākā vieta, kurā jūs varat satikt šīs pilsētas iedzīvotājus.
Vai teātris spēj mainīt cilvēka dzīvi?
Protams. Tas ir galvenais uzdevums. Tā ir galvenā problēma.
Kuras izrādes ir mainījušas jūsu dzīvi?
Ah! Viss, ko esmu piedzīvojis, mani ir mainījis. Taču es neesmu skatītājs.
Jūs to zinājāt no paša sākuma, ka neesat skatītājs?
Nē, vispirms es biju skatītājs. Pārmaiņas notika brīdī, kad cilvēki sāka aplaudēt manu izrāžu beigās un es pārliecinājos, ka viņi saprot, ko es vēlos teikt. Tu kļūsti par režisoru, lai teiktu kaut ko svarīgu – to, kas tracina tevi un pārējos. Mākslas pamatā ir brīvība, un tā tev dota, lai atrastu savu ceļu šajā dīvainajā maģijas pasaulē, kas ir teātris. To nevar salīdzināt ne ar baznīcu, ne muzeju. Mēs strādājam ar ļoti delikātu materiālu, kuru radījuši daži desmiti izcilāko rakstnieku un komponistu. Pateicoties viņiem, mēs saglabājam ticību cilvēcei.
Varbūt kādu dienu jūs vēlētos uzņemt filmu?
Iespējams. Patiesībā kino man patīk vairāk nekā teātris, jo mums ir iespēja izvēlēties un noskatīties labāko. Savukārt teātris šādu iespēju nepiedāvā: jūs varat noskatīties labāko izrādi tajā pilsētā, kurā esat, taču tā, visticamāk, nebūs labākā globālajā mērogā. Kino ir globāla mākslas forma. Kino ir kā globuss jūsu priekšā. Skaties, ko vēlies, lai kur tu atrastos, – Honkongas, Ņujorkas, Maskavas vai Varšavas kinematogrāfistu darbus.
***
Francūži
Die Franzosen
Režisors Kšištofs Varlikovskis
Pasaules pirmizrāde Rūras triennālē Gladbekā 28., 29., 30.VIII
www.ruhrtriennale.de
Varšavā 3., 4., 8., 9., 10., 11.X
Vroclavā 22., 23.X
***
Kšištofs Varlikovskis
Dzimis 1962. gada 26. maijā Ščecinā
Studējis vēsturi, franču filoloģiju un filosofiju Jagaiļa universitātē Krakovā
1983. gadā aizbraucis no Polijas un dzīvojis galvenokārt Parīzē, kur apmeklējis antīkā teātra vēstures kursu Augstākajā praktiskās pētniecības skolā/L’École pratique des hautes études
Studējis filosofiju, franču literatūru un svešvalodas Sorbonnas universitātē Parīzē
Apmeklējis režisoru Džordžo Strēlera, Ingmara Bergmana un Pītera Bruka meistarklases; strādājis par viņu asistentu
1989. gadā atgriezies Polijā un iestājies Krakovas Valsts augstākās teātra skolas Režijas fakultātē, kurā viņa profesors bija ievērojamais režisors Kristiāns Lupa
Kopš 1992. gada iestudē drāmas izrādes, kopš 2000. gada strādā operas režijā
No 1999. gada strādājis Varšavas Teatr Rozmaitości (tagad – TR Warszawa)
2008. gadā kopā ar domubiedru grupu dibinājis Varšavas Jauno teātri/Nowy Teatr
Ieguvis Polijas, Francijas, Krievijas un ASV teātra godalgas, kā arī Eiropas balvu Jaunā teātra realitāte, kas tiek piešķirta par novācijām teātra mākslā
2013. gadā iecelts Francijas Republikas Mākslas un literatūras ordeņa komandora kārtā