Sestdien, 21. augustā, Mežaparka Zaļajā teātrī notiks grupas Astro’n’out koncerts, kurā skanēs kompozīcijas no albuma Multivitamīnu multipaka, kā arī hiti un mazāk zināmas dziesmas no grupas iepriekšējiem ierakstiem. "Skrienu pāri miegam, skrienu pāri saulrietam, skrienu pāri jēgai, skrienu pat līdz nejēgai," savā jaunākajā kompozīcijā Lidmašīnas režīmā dzied astronauti un sola savā koncertā visus klausītājus izraut no skrējiena, lai kopā ļautos vasaras festivāla sajūtām.
Par šī koncerta priekšvēstnesi ir kļuvusi dziesma Lidmašīnas režīmā. Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par šo kompozīciju?
Lidmašīnas režīmā ir dziesma, kas precīzi raksturo sajūtu, ko vēlamies noķert koncertā. Tas ir stāsts par to, cik ilgi esam bijuši attālināti, pastarpināti un atsvešināti caur ekrāniem un cik ļoti noilgojušies satikt klausītāju klātienē un pašiem izbaudīt vasaras festivāla atmosfēru, taču vienlaikus tas ir stāsts arī par to, ka mēs vairs īsti nemākam atslēgties no savas rutīnas un problēmām.
Dziesmas klipā grupas dalībnieku lomās iejūtas vienpadsmit divpadsmit gadu veci jaunieši. Kāpēc tāda izvēle?
Šī ideja radās spontāni un lika aizdomāties par diviem būtiskiem jautājumiem: kurā brīdī mēs pārstājām būt nebēdnīgi un priecāties par dzīvi kā bērni un kurā brīdī mūsu pašu bērni ir izauguši lieli, tāpēc jaunieši šajā klipā dara to pašu ko mēs: muzicē, stūrē busiņu un ēd kebabu, kas ir neatņemama grupas Astro’n’out studijas darba sastāvdaļa. Tas ir stāsts par laika skrējienu, kurā mūsu bērni jau kāpj mūsu kurpēs. Starp citu, galvenajā lomā ir redzama ģitārista Mārtiņa Elerta meita Una – ir jauki skatīties, kā viņa dzied sava tēva dziesmā.
Vai jums pašiem izdodas atslēgties?
Astronautu gadījumā mūzika vienmēr ir bijusi mūsu atbilde uz šo "skriešanu pāri dzīvei" un iespēja apstāties, pat grupas nosaukums simbolizē to, ka mūzika ir ļāvusi mums sajusties tā, it kā mēs uz mirkli attālinātos no ikdienas un eksistētu paralēlā dimensijā. Ceru, ka 21. augusta koncertā mums izdosies arī citus aizvest prom no šī noguruma un stresa – nedomāt par to, cik mums ir gadu, kā mēs izskatāmies, mēs vienkārši dejojam tā, it kā blakus neviena nebūtu.
Kā jūs radīsiet vasaras festivāla sajūtu?
Pirmkārt, mēs nebūsim vieni: ar dīdžejsetu uzstāsies Maija Rozīte, pēc tam uz skatuves kāps mūsu dziesmas Haosā līdzautori Sudden Lights, un jau mūsu uzstāšanās laikā grupai pievienosies vēl citi mūziķi, kas dos papildu jaudu un enerģiju skanējuma un sajūtu ziņā. Otrkārt, brīvdabas koncertiem ir raksturīga nepiespiesta, pat maģiska atmosfēra, kura šogad mums visiem ir gājusi secen. Treškārt, tas ir skaistais Mežaparka Zaļais teātris ar apkārt augošajiem kokiem kā scenogrāfijas sastāvdaļu.
Šajā koncertā skanēs dziesmas gan no jaunākā albuma Multivitamīnu multipaka, gan arī iepriekšējo gadu hiti. Vai tiem visiem būs cits skanējums?
Šis būs garākais koncerts, kādu mēs jelkad esam spēlējuši, tāpēc dinamikas vārdā esam daudz domājuši par aranžijām un kopsajūtu, kādu vēlamies radīt. Skaidrs, ka neesam vairāk tie paši astronauti, kas radīja dziesmas Daļa Rīgas vai Gravitātei nē, bet tajā pašā laikā tie vienmēr būsim mēs, tāpēc vairākas dziesmas būs dzirdamas jaunās skaņās, bet citas paliks tādas, kādas tās ir bijušas. Līdzās sen zināmiem hitiem esam iekļāvuši arī dziesmas vai remiksus, kas nav skanējuši pa radio, bet kas var piešķirt šim koncertam kādu īpašu krāsu, piemēram, trakulīgas deju ballītes sajūtu, kas varētu kļūt par pārsteigumu grupas klausītājiem. Savā ziņā tas būs ceļojums cauri mūsu diskogrāfijai ar tās atšķirīgajām šķautnēm.
Pa šiem gadiem ir mainījušās ne tikai dziesmas, bet arī jūsu balss.
Sākumā mana balss bija kā savvaļas zirgs, kura drīzāk vadīja mani nekā es viņu, bet laika gaitā mūsu attiecības ir mainījušās. Es domāju, ka tas ir saistīts ne tikai ar manu profesionālo attīstību, bet arī ar pašreizējo muzikālo gaumi – esmu izvēlējusies to vairāk savaldīt. Tagad man bieži jautā: kāpēc tik daudz augšējo nošu? Tas ir noticis neapzināti, tāpēc nevaru sniegt konkrētu atbildi – droši vien man gribējās atrast jaunas krāsas, kas būtu visatbilstošākās šī brīža sajūtu nodošanai klausītājiem, kuriem ir iespēja vērtēt šo procesu no malas.
Pati šīs pārejas neizjūtu tik izteikti, jo ar dziedāšanu nodarbojos diendienā, turklāt reti kura astronautu dziesma ir tāda, par kuru es varētu teikt: "Piecirtu kāju, un izdarījām pa manam!" Tas vienmēr ir kopdarbs, kurā grupas puiši mani var piebremzēt un sacīt: "Māra, šeit vajag maigāk!"
Pēc uzstāšanās vasaras sākumā savā Instagram kontā jūs rakstījāt, ka pēc tik garas pauzes ir bijusi drusku līdzīga mandrāža kā karjeras pirmsākumos, spēlējot klubā Depo. Pastāstiet par šo atkalsatikšanos ar klausītājiem klātienē.
Tas ir interesants jautājums, par kuru es pati domāju – kā klausītāji jūtas pēc garākas pauzes, atgriežoties koncertos. Vai nav tā, ka mēs visi kā klausītāji esam samierinājušies ar to, ka mums ilgstoši nav bijusi pieejama šāda izklaide, un atraduši citus veidus, kā to kompensēt. Šajā laikā mainās kultūras patērēšanas ieradumi un mainās arī tas, ko cilvēki sagaida no mūziķiem. Visas šīs pārdomas manī raisa spriedzi, jo tad, kad uzstājies katru nedēļas nogali un pastāvīgi esi dialogā ar saviem klausītājiem klātienē, tu redzi, ka viņiem tas ir svarīgi, bet šajā laikā uznāk šaubas – ne tikai tāpēc, ka pats neesi trenējis "muskuļus", bet arī tāpēc, ka nezini, kā tevi uztvers.
Vai klausītājiem tas ir tikpat svarīgi kā iepriekš?
Man šķiet, ka klausītājiem tas ir tikpat svarīgi kā iepriekš, bet viņi to īsti nenojauš. Velkot paralēles: kamēr tu esi istabā, tev viss ir labi, bet, tiklīdz tu aizbrauc līdz jūrai, tu domā: cik jauki, kāpēc es to nedarīju agrāk?
Vai cilvēki no mūziķiem tagad sagaida kaut ko citu nekā pirms pandēmijas?
Klausītāji vienmēr ir gribējuši un joprojām grib, lai mūzika viņus izklaidē, bet šobrīd cilvēki ir tik ļoti noguruši no visiem tiem niekiem, ar kuriem saskaras sociālajos tīklos, ka viņi nevēlas papildu niekus un grib kaut kādu pievienoto vērtību – aizraujošu piedzīvojumu vai stāstu, kas liek padomāt un paraudzīties uz lietām no nebijuša skatpunkta. Man ļoti patīk Imanta Ziedoņa citāts par to, ka dzejnieks iedod okulārus, lai tu redzētu citādāk. Tāpat ir arī ar mūziķiem. Tas ir lielākais kompliments, ja kāds pasaka: klausoties šo dziesmu, es izjūtu lietas citādāk vai beidzot atļāvu sev atkal just.
Kā jūs paši, būdami popmūziķi, esat jutušies šajā laikā?
Gada sākumā bija ļoti sakāpināta enerģija un nogurdinošas diskusijas kolēģu vidū. Biju starp tiem, kuri mazliet žēlojās par to, ka valsts skatījumā populārā kultūra ir mazāk vērtīga nekā citas jomas, jo, piemēram, Islande ir veikusi savu uzvaras gājienu, pateicoties tieši milzīgajām investīcijām populārās mūzikas eksportēšanas nodrošināšanā.
Pa šiem mēnešiem situācija ir mainījusies. Šobrīd ir pavairojušies konkursi, kuros populārās kultūras pārstāvji var iesniegt projektus un saņemt atbalstu, turklāt uzņēmumi varēja iegūt dīkstāves pabalstu neatkarīgi no tā, vai nodarbojas ar populāro, akadēmisko mūziku vai dara kaut ko citu. Mums kā grupai ir grūti sevi uztvert kā biznesa projektu, bet ar katru gadu mēs arvien vairāk saprotam, ka tas ir jādara, – lai Astro’n’out būtu ilgstoši dzīvojošs organisms, mums ir jāsāk par to domāt kā par uzņēmumu.
Vai ir nācies domāt par jauniem ienākumu avotiem?
Pandēmijas laikā atklāju, ka Instagram ir ne tikai hobijs, bet arī ienākumu avots – koncertu neesamības brīdī tas var man palīdzēt noturēties virs ūdens un palikt mūzikā kā profesijā. Domāju, ka šis neparastais laiks ir būtisks pagrieziena punkts, pēc kura mūzika tikai retajam būs kā vienīgā nodarbošanās dzīvē.
Vai šis intensīvais laiks tiešsaistē atstās iespaidu uz nākotni?
Dziesmā Lidmašīnas režīmā mēs dziedam par to, ka visiem ir apnikušas aktivitātes tiešsaistē, bet tajā pašā reizē tām bija kaut kāds šarms. Mēs spēlējām vienu korporatīvo pasākumu online formātā, kurā darbinieki varēja iesaistīties kopējā čatā, kas tika demonstrēts uz lielā ekrāna. Viņi rakstīja: "Mārai smuka kleita! Pati jau arī neko! (Smejas.) Šis koncerts kļuva par sarunu koncertu, kurā es starp dziesmām lasīju klausītāju jautājumus un atbildēju uz tiem, kas citkārt nebūtu iespējams. Tā bija jauna pieredze. Es domāju, ka pasākumos un mūsu dzīvē vispār ienāks arvien vairāk tehnoloģiju – ja ne vairāk, tad noteikti organiskāk.
Vai gatavojat jaunu albumu?
Mēs esam izdevuši jau četrus singlus – Haosā, Es padodos, Lidmašīnas režīmā un 2021. gada pasaules čempionāta hokejā himnu For Glory and Joy –, kas velk mūs uz albuma pusi. Šobrīd izskatās, ka priekšā mūs atkal sagaida nedaudz klusāks periods, līdz ar to būs izdevība veltīt tam nedalītu uzmanību.
Vai mūsdienās vēl ir jēga izdot albumus?
Tendence ir tāda, ka pašlaik viss tiek būvēts ap singliem, pat grupu atribūtika, bet albums ir būtisks pašai grupai tās pašrefleksijas, attīstības un izaugsmes dēļ, jo ar katru albumu mēs izdzīvojam noteiktu muzikālo posmu, kuru pēc kāda laika "nogriežam" un sākam domāt par kaut ko citu. Šajos brīžos notiek karstas diskusijas, kurās runājam par to, kā skanēsim tālāk, kur izpildīsim savas jaunās dziesmas, un apspriežam tamlīdzīgus jautājumus. Mums ir svarīgas šīs sarunas. Lai tās notiktu, ir nepieciešami nogriežņi.
Astro’n’out
Mežaparka Zaļajā teātrī 21.VIII plkst. 21
Biļetes Biļešu servisa tīklā
EUR 12,50–75