Laikmetīgās mākslas centrā Kim? ir skatāma Evelīnas Deičmanes personālizstāde Dejorgāns, kuras nosaukums sākumā man atgādināja kādu mītisku būtni. Taču izrādījās, ka šeit tik tiešām ir sastopami visdažādākie dejojošie orgāni – sirds, plaušas, kuņģis un citi –, turklāt vienā no izstādes telpām iespējams izdejoties arī pašam. Kuratore Zane Onckule anotācijā raksta, ka izstādes pamatā ir "dziļi personiska – jutīga un reizē procesu sabiedrībā motivēta – interese pievērsties mākslai (iz)dzīvot". Te ienāk gan autores bērnībā noklausīti un pieredzēti stāsti, gan padziļināta izdzīvošanas māk slas pētniecība. Tas viss ir savijies kopā un īstenojies performatīvā, gleznieciskā, instalatīvā mākslas formā. Pāri visam – prieks par iespēju kustēties un dzīvot. Izstāde Dejorgāns būs aplūkojama līdz 29. janvārim.
Tavas jaunākās izstādes nosaukums ir Dejorgāns. Sākumā šķita, ka tā ir kāda mītiska būtne vai tēls.
Interesanti. Droši vien varētu būt. Asociācijas veidojas dažādi, citiem šķiet, ka tas ir kāds izgudrojums vai – no vācu Tanzorgan – kāds speciāli izgudrots mūzikas instruments. Ar maniem darbiem bieži ir tā, ka pēc ilgas vairāku gadu izpētes, materiālu vākšanas par izvēlēto tēmu es sameklēju to robu savā dzīves posmā, caur kuru varu uzbūvēt platformu, uz kuras skatītājs var runāt par savām emocijām un pārdzīvoto.
Pamatdoma ir tāda, ka es gribēju centra Kim? izstāžu telpas veidot kā naktsklubu, cik vien tas vispār ir iespējams. Es savas diskotēkas sāku trīspadsmit gadu vecumā, tās bija 80. gadu pašas beigas un 90. gadu sākums, atmodas laiks, kad valdīja ļoti liela dažādība – gan psiholoģiski mazam bērnam, kāda biju es, gan valstī un arī mazajā ciematā, kurā atmodas "uguņošana" vēl īsti nebija sākusies, tur vēl valdīja padomju laiks. Es skatījos Princesi vardi, un tajā pašā laikā paralēli notika diskotēka ar The Rhythm of the Night un citu 90. gadu sākuma mūziku. Tas bija laiks, kad vecāki tevi izlaiž no rīta ārā, un tagad es varu vien pabrīnīties, kā vispār vakarā atnācu mājās. Plus vēl tā izteiktā fantāzija, ka vēlies izmēģināt Mērijas Popinsas lidojumu ar lietussargu, un dažādi eksperimenti. Puišiem – māju un šķūnīšu nodedzināšana līdz pat absolūti skarbai un traumatiskai pieredzei. Tagad gribas saprast, kas tas īsti bija. Kāds spēks ir licis mums izdzīvot?
Es gribu uzaicināt skatīties izstādi divos līmeņos. Viens līmenis – iziet cauri bez audiopasakām, kuras ir noklausāmas ar QR kodu, un viss šķiet priecīgi un cerīgi. Otrs līmenis – ieslēgt Lindas Leimanes audiomateriālu, kurā esmu ierunājusi pasakas, matemātikas uzdevumus un šausmu stāstus, un tad uz darbiem paveras cits skats. Līdzīga sajūta bija izveidojusies tajā trīspadsmit gadu vecumā, ka tā ir mūsu radīta pasaule, kurā mēs pazūdam visas dienas vai pat nakts garumā. Vecākiem tas nebija zināms. Vai arī bija, bet bērnu audzināšana bija citāda. Mēs zinājām visu par traģiskajiem notikumiem ciema mājās – prostitūciju, seksuālu izmantošanu brāļu un māsu starpā, mātes un dēlu starpā, alkoholismu. Un pāri visam – Mērijas Popinsas lēciens.
No izstādes anotācijas nojaušams, ka tu ienes izstādē arī izdzīvošanas jēdzienu. Ko tas nozīmē?
Trīs četrus gadus pētīju "izdzīvošanas mākslu". Man labāk patīk, kā tas skan angliski – art of living –, izklausās daudz priecīgāk. Lasīju dažādus materiālus – gan par holokaustā izdzīvojušajiem, gan par personīgu, biogrāfisku izdzīvošanas pieredzi. To ļoti labi ir aprakstījis austriešu psihiatrs, psihologs un filosofs Viktors Frankls. Mani interesēja, kas stāv pāri brutālam izdzīvošanas instinktam. Es lasīju holandiešu psihiatra un pētnieka Besela van der Kolka grāmatu The Body Keeps the Score, kurā viņš pēta cilvēku uzvedību pēc traumatiskiem notikumiem. Autors secina, ka pārdzīvojumi tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Par to nav pat jārunā, tas tiek nodots ķermeniskā valodā ar DNS. Ir medicīniski pierādīts, ka mūsdienās vairākums cilvēku cieš no trauksmes un stresa. Mēs no savu vecvectētiņu, māmiņu stāstiem naktīs baidāmies no "dinozauriem", bet "dinozaurs" nenāk, jo ir transformējies, atnāk "vista". Tāpēc pāri izdzīvošanas pamatinstinktam ir jābūt garīgai stabilitātei, lai atšķirtu briesmas.
Es vaicāju vecmāmiņai, kas viņai dzīvē ir visvairāk paticis vai ko viņa ir mīlējusi. Viņa pārliecinoši teica, ka ziedi, jo ziedi viņu nav sāpinājuši. No vienas puses – skarbi, no otras puses – tagad es to saprotu. Ziedi ir pieminēti ļoti daudzās izdzīvotāju biogrāfijās kā kaut kas, kas pastāv ārpus izdzīvošanas. Tas ir kaut kas pāri visam smagumam, brīnums, kas pastāv atsevišķi.
Vai ir kāds īpašs izdzīvošanas stāsts?
Atceros kādu eksperimentu, kas ir aprakstīts Besela van der Kolka grāmatā. Tas ir nežēlīgs, bet daudz ko pasaka – slēgtā telpā bez izejas ielaida piecus suņus un ieslēdza signalizāciju un gaismu, kuru grūti izturēt. Neatraduši izeju, suņi nogūlās uz grīdas un pārcieta traumatiskās minūtes. Pēc kāda laika eksperimenta veicēji atkal paņēma šos pašus suņus, kā arī jaunus un izdarīja to pašu, bet šoreiz atvēra durvis. Tie suņi, kas jau bija piedzīvojuši šo notikumu, nogūlās uz zemes un pārcieta šausmas, nemaz nemeklējot izeju, bet jaunie suņi izskrēja ārā. Man šķiet, ka briesmu cēloņi paliek ķermenī un tos pēcāk atceras vēl paaudžu paaudzēs. Un tad veidojas priekšstats, ka ķermenis ir sāpju avots.
Kā šajā kontekstā izstādē ienāk 80. gadu un 90. gadu sākuma stāsti, ko varam dzirdēt audioierakstā?
Kovidlaikā es smagi saslimu, sākās izdzīvošana, jo nebija pieejami ārsti ne Berlīnē, kur es dzīvoju, ne Rīgā. Slimība bija tāda, ka nezināja, no kura gala vispār ķerties klāt. Es pati sāku to pētīt, un ilgie gadi, praktizējot meditāciju spēcīgu skolotāju vadībā, man ļāva izprast pašregulāciju tuvāk. Man ļoti tuva ir doma, kas parādās ķīniešu medicīnā un ājurvēdā, – ka sāpes orgānos rodas no tā, ka nelabvēlīgie notikumi ir sakrāti un nav izreaģēti. Vienā brīdī tas orgāns ir pilns kā skapītis un sprāgst pušu.
Kad sāk pētīt, no kurienes rodas sāpes, gribot vai negribot no skapīša jāņem laukā stāsti. Manā gadījumā tie nāk no 80. gadu beigām un 90. gadu sākuma. Tie visi ir no manas bērnības vietas – tas mums ir viens jaudīgs ciems, kurā es uzaugu (smejas). Izlēmu ievest kārtību, ne jau lai meklētu vainīgos, kurš kuram ko ir nodarījis. Tāpēc arī izvēlējos pasakas vai šausmu stāstu formātu. Ideālā gadījumā visi beigās ir laimīgi vai arī ļaunais transformējas par neitrālo. Negribu runāt par sliktajiem un labajiem, jo ir grūti to nošķirt. Agresīvs ir gan tas, kurš uzbrūk, gan tas, kurš atbild. Vienalga, vai to dara sliktais vai labais. Mani interesē, kā sasniegt miera stāvokli. Piemēram, viena no pasakām ir šāda: "Kāda ciema koka mājiņā dzīvoja Lienīte. Lienīte bija meitene, kurai trūka matu. Tos viņai mamma rāva, līdz meitene atvēra muti. Meitene matus nogrieza tik īsus, tā ka tie slīdēja no mammas rokām. Pa dienu Lienīte sēdēja skolas solā, pa nakti mamma pārdeva viņu vīriešiem. Mamma drīz nomira, bet Lienītei izauga gari mati no zelta."
Vai tu šos stāstus atceries no bērnības vai vēlreiz devies runāt ar cilvēkiem?
O, jā! Atceros ļoti spilgti. Kāds, protams, varētu to apšaubīt. Iespējams, kaut kas ir piepušķots, bet pamatlietas es atceros. Man gribētos, lai šajā izstādē varētu sajust dzīvības esenci. Priecāties, ka roka kustas tā un šitā, viss mirguļo, sirds pukst. Kovidlaikā es vispār sapratu, kur es beidzos un sākos.
Dažādi cilvēku ķermeņa orgāni ienāk arī tavā izstādē. (Ieejam telpā, kas izskatās pēc naktskluba.)
Te, piemēram, ir spoguļkuņģis – piepildīts pilns vēders, kas ir tāda absolūta labsajūtas sajūta. Atgādina nedaudz arī galvas formu. Es nepretendēju uz ārstu viedokli, tomēr psiholoģiska rakstura problēmas nereti ir sasaistē ar kuņģi, jo tas bieži dod smadzenēm signālus. Apkārt telpā priecīgi virmo sarkanie asinsķermenīši. Tehno pionieris no Polijas Jaceks Senkevičs ir radījis mūziku tā, ka, ja pats skatītājs nekustas, vismaz viņam bikses kustas no dejotgribas. Man ir svarīgi, ka izstādē nepārtraukti skan mūzika, cilvēki šeit var nākt izdejoties.
Viena telpa ir pārvērsta par tādu kā operāciju zāli. Te ir iespējams paņemt pultis un braukāt ar mašīnītēm, uz kurām no plastilīna izveidoti dažādi Frankenšteina veida orgāni – nieres, sirds ar zobiem, dzemde ar rokām, iegurņa kauls un plaušas. Visi salikti hibrīdās kombinācijās, jauns ķermenis. Plastilīns ir izmantots apzināti, jo, mašīnītēm saduroties, veidojas aizvien jaunas kombinācijas.
Kā notiek materiālu izvēle? Tavi darbi ir ļoti dažādi – tu izmanto performatīvus elementus, glezniecību, objektus.
Materiālu izvēli nosaka pēc iespējas precīzāka idejas realizācija. Tas varētu būt tāpat kā meklēt precīzu apzīmējumu, lai kaut ko nosauktu vārdā. Tā kā četrpadsmit gadu esmu apguvusi savu profesiju Latvijā un Berlīnē, kur mācījos ne tikai teorētiskās, bet arī plašas tehniskās zināšanas, strādāt ar visdažādākajiem materiāliem man ir interesanti un pazīstami. Man allaž patīk apgūt ko jaunu.
Evelīna Deičmane
Izstāde Dejorgāns
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 29. janvārim