Emīlija Atefa ir Berlīnē dzimusi franču un irāņu izcelsmes režisore un scenāriste. Viņa ir dzīvojusi ASV, Francijā un Lielbritānijā. Režiju Emīlija Atefa ir apguvusi Vācijas Kino un televīzijas akadēmijā Berlīnē. Režisores karjera turpinās jau divdesmit gadu. Viņas pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Mollijas ceļš/Molly’s Way 2005. gadā ieguva Minhenes kinofestivāla balvu par labāko scenāriju, žūrijas Grand Prix Maras del Platas kinofestivālā Argentīnā (vienīgais A kategorijas festivāls Latīņamerikā) un citas godalgas. Viņas otrās spēlfilmas Svešinieks manī/L’Étranger en moi/Das Fremde in mir pirmizrāde notika 2008. gada Kannu kinofestivāla paralēlajā programmā Kritiķu nedēļa/La Semaine de la Critique. Drāma vēsta par jaunu māti, kas cieš no pēcdzemdību depresijas. Arī šī filma ir saņēmusi vairākas balvas.
Drīz pēc tam Emīlijai Atefai tika piešķirts Kannu kinofestivāla fonda Cinéfondation grants, lai uzrakstītu nākamās filmas – Nogalini mani/Tue-moi/Töte mich (2011) – scenāriju. Šī filma 2013. gada Bredfordas kinofestivālā tika atzīta par labāko ārzemju drāmu. Tās galvenā varone ir piecpadsmit gadu vecā Adele, kura ir izmisuma pilna un vēlas nomirt. Meitene noslēdz darījumu ar noziedznieku, kas ir aizbēdzis no cietuma, – Adele viņam palīdzēs nonākt drošā vietā, ja viņš apsolīs viņu nogalināt.
2018. gadā uz ekrāniem iznāca Emīlijas Atefas spēlfilma Trīs dienas Kiberonā/3 Tage in Quiberon – tā ieved skatītājus leģendārās aktrises Romijas Šneideres sarežģītajā, destabilizētajā emocionālajā pasaulē. Darbība risinās 1981. gadā, kad kūrortā Kiberonas pussalā Bretaņā Romija Šneidere sniedza savu pēdējo interviju vācu žurnālam Stern. Šī melnbaltā psiholoģiskā drāma piedalījās Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā un ieguva septiņas Vācijas Kinoakadēmijas balvas Lola, to vidū – par labāko filmu un režiju. Tā ir demonstrēta arī Latvijā.
2022. gada Kannu kinofestivāla sadaļā Īpašais skatiens/Un Certain Regard tika pirmizrādīta Emīlijas Atefas drāma Vairāk nekā jebkad/Plus que jamais/More Than Ever. Tā ir priekšpēdējā filma, kurā pirms savas traģiskās nāves ir piedalījies populārais franču aktieris Gaspārs Iljēls, un pēdējā, kura iznākusi uz ekrāniem pēc viņa aiziešanas mūžībā. Gaspāra Iljēla partnere šajā darbā ir luksemburgiešu aktrise Vikija Krīpsa, kura 2022. gada nogalē saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā gada labākā aktrise par lomu austriešu režisores Marijas Kreiceres kostīmdrāmā Korsete/Corsage (2022).
Filmā Vairāk nekā jebkad, kas nesen bija redzama Latvijas kinoteātros, Gaspārs Iljēls un Vikija Krīpsa atveido Helēnu un Matjē, kuri jau daudzus gadus ir laimīgi kopā. Viņu dzīvē viss mainās, kad Helēnai tiek diagnosticēta reta plaušu slimība. Internetā viņa atrod norvēģu blogeri Misteru, kurš arī ir smagi slims, bet dalās savā pieredzē atklāti, patiesi un ironiski. Helēna nolemj vienatnē doties uz Norvēģiju.
Šā gada Berlīnes kinofestivālā notika Emīlijas Atefas jaunākās filmas Kādu dienu mēs viens otram visu izstāstīsim/Irgendwann werden wir uns alles erzählen pirmizrāde. Attiecību drāmas pamatā ir vācu rakstnieces Danielas Krīnas romāns, kura darbība notiek 1990. gadā bijušajā Austrumvācijā, – astoņpadsmit gadu vecā Marija iesaistās traģiskā mīlas dēkā ar divreiz vecāku vīrieti.
Kā jums šķiet, vai kinorežisoram ir jābūt sinefilam?
Īstenībā nē, tas nav priekšnoteikums. Ja viņš ir sinefils, tas palīdz. Pazīstu režisorus, kurus nemaz neinteresē viņu kolēģu darbs. Mani tas pārsteidz. Daži slaveni režisori domā tikai par savu darbu. Es neteiktu, ka esmu sinefile, bet es mīlu kino un mani interesē citu mākslinieku darbs, jo tas mani iedvesmo un pamudina meklēt dažādus stāstus. Protams, kaut ko nozogu no dzīves. Ja jūs man pastāstīsiet kaut ko interesantu par savu vecmāmiņu, es to nozagšu.
Nedomāju, ka režisoram ir jābūt sinefilam intelektuālā nozīmē: "Ak, es to zinu, esmu redzējis visu Tarkovski un visu Bergmanu." Pieļauju, kāds, kurš nekad nav gājis kinoskolā, var būt apbrīnojams režisors. Cilvēks paņem kameru, un viņa jūtīgums palīdz radīt kino.
Es jums uzdevu šo jautājumu, jo gada sākumā kopā ar citiem ievērojamiem režisoriem – Albertu Serru, Sergeju Lozņicu, Čii Hajakavu un Juho Kuosmanenu – strādājāt tiešsaistē notiekošā franču kino festivāla MyFrenchFilmFestival žūrijā. Vai jums bija interesanti skatīties konkursa filmas?
Jā, man tas patīk. Esmu Eiropas Kinoakadēmijas biedre un regulāri skatos Eiropas filmas. Man mājās ir liels ekrāns, un es baudu filmas labā kvalitātē. Pēc iespējas biežāk cenšos apmeklēt kinoteātrus – tur sajūta ir maģiska. Es mīlu festivālus, jo tajos var skatīties vienu filmu pēc otras.
Kuri ir tie mākslinieki un režisori, kas gadu garumā jums ir palīdzējuši veidoties kā radošai personai?
Varu izcelt divus. Pirmais no tiem ir poļu režisors Kšištofs Keslovskis. Mana aizraušanās ar viņu sākās laikā, kad pati vēlējos kļūt par aktrisi. Tolaik dzīvoju Londonā, strādāju dažādus gadījuma darbus un nedaudz teātrī. Bibliotēkā paņēmu videokasetes ar Keslovska Dekalogu (1989). To veido desmit filmas, kuras ir iedvesmojuši desmit baušļi. Filmu darbība risinās komunistiskajā Polijā, es tur nebiju bijusi, taču Dekalogs mani pilnībā pārņēma savā varā – es atklāju režisoru, kas ir tik cilvēcīgs, un darbu, kas ir tik skaists. Mani savaldzināja veids, kā Keslovskis vēro cilvēkus un viņu dvēseli, un tas, kā viņš strādā ar aktieriem. Tas bija izšķirošais mirklis, kad es sajutu – tas ir tas, ko vēlos darīt.
Otrais režisors ir amerikānis Džons Kasavītiss. Mani aizkustināja viņa drāma Sieviete, kas pakļauta ietekmei/A Woman Under the Influence (1974). Es to noskatījos un nodomāju – fantastiski! Mani pārsteidza, ka Kasavītiss atļaujas būt tik lēns un nesteidzīgs, sižets attīstās dabiski, pat bez aktīvas montāžas palīdzības.
Emīlijas Atefas melnbaltā psiholoģiskā drāma Trīs dienas Kiberonā ir emocionāli iedarbīgs kinozvaigznes Romijas Šneideres portrets viņas dzīves dramatiskajā periodā. Galveno lomu atveido Marija Beimere. Publicitātes foto
Cik svarīga jums ir aktrise Romija Šneidere, kurai ir veltīta jūsu filma Trīs dienas Kiberonā? Vai izjūtat personisku saikni arī ar viņu?
Noteikti. Tagad es viņu ļoti labi pazīstu. Pirms Trim dienām Kiberonā es vienkārši biju viņas filmu fane, man īpaši patīk režisora Kloda Sotē filmas ar Romiju Šneideri. Esmu pa pusei francūziete un irāniete, kas ir dzimusi Vācijā, un es jūtu, ka mums ir kaut kas kopīgs – Romija Šneidere bija vāciete, kas dzīvoja Francijā un runāja vācu un franču valodā, tāpat kā es. Tā gan nebija mana ideja uzņemt par viņu filmu. Pie manis ar šo domu atnāca producents. Es pavadīju gadu, pētot materiālus un aktrises pēdējo interviju, tāpēc jūtos viņai ļoti tuvu.
Manu filmu centrā ir sieviete, kas piedzīvo eksistenciālu krīzi. Filmas gaitā varone mēģina atrast gaismu, pat ja tā šķiet pavisam maza. Romija Šneidere filmā Trīs dienas Kiberonā saka: "Es tagad nefilmēšos, bet palikšu mājās ar ģimeni." Helēna filmā Vairāk nekā jebkad saka savam dzīvesbiedram: "Es tevi mīlu, bet šajā ceļojumā man ir jādodas vienai." Varbūt šajos vārdos ir grūti saskatīt kaut ko lielu, un es nezinu, kā jūs jutāties filmas beigās, bet tas ir tas, ko varone vēlas, un tas, ko viņas dzīves mīlestība viņai uzdāvina.
Helēnu drāmā Vairāk nekā jebkad spēlē Vikija Krīpsa, kura pēdējos gados ir kļuvusi par vienu no spilgtākajām Eiropas aktrisēm. Kā jūs viņu raksturotu? Ar ko viņa ir īpaša?
Vikija ir spēcīga un trausla vienlaikus. Šīs īpašības atbilst arī Helēnas būtībai. Pieklusinātā balsī viņa saka mīļotajam, ka vēlas doties uz Norvēģiju: "Es braukšu." Helēna ir pārliecības pilna, un Matjē nevar viņu apturēt. Viņa ir ļoti stipra. Vikija to lieliski iemieso. Vērojot Helēnu, jūs jūtat, ka viņa ir gan šeit, gan kaut kur pavisam citur. Viņas klātbūtnē ir kaut kas netverams. Helēna ir kā putns, kas ir pavisam tuvu, taču jebkurā mirklī var aizlidot, viņa ir neaizsniedzama. Tas ir kaut kas ļoti dabisks pašas aktrises būtībā, to ir grūti nospēlēt. Tāda ir viņas aura. Tās ir pārlaicīgas īpašības, kas viņu raksturo.
Nedomājiet, ka Vikija nevarētu nospēlēt kādā modernā filmā, jo Vairāk nekā jebkad ir moderns darbs, taču man ir iespaids, ka, skatoties uz Vikijas atveidoto varoni, ir jūtams, ka viņa jau ir citur. Tas ir ļoti īpaši. Strādājot Vikija uzticas intuīcijai. Viņa nav no tiem aktieriem, kas lomu mēģina mēnešiem ilgi. Viņai galvenais ir notvert savas varones jūtīguma esenci, un pēc tam viņa brīvi ļaujas tēla attīstībai: tas, ko viņa jūt, tiek nodots personāžam. Katru reizi Vikija ir citāda, viņa neatkārtojas. Taču man bija viegli ar viņu strādāt. Ja es filmēšanas laukumā Vikijai sacīju: "Tas, ko tu tikko izdarīji, ir interesanti, taču es to biju iedomājusies citādi," viņa uzreiz varēja nospēlēt citādi.
Kā jūs teicāt, Vikijas Krīpsas atveidotā varone ir gan šeit, gan kaut kur citur. Vikijas partneris filmā Gaspārs Iljēls diemžēl jau ir viņsaulē. Vai kino spēj padarīt aktierus mūžīgus?
Jā, tieši to kino arī dara. Ja aktieris nomirst jauns, skatītāju atmiņā viņš paliek mūžam jauns. Tāda mūsu atmiņā ir Romija Šneidere, jauna un skaista uz visiem laikiem. Protams, mēs atceramies arī ne tik jaunu aktieru sejas – ar mums vienmēr būs arī Žanna Moro un Mišels Pikolī. Viņi paliek uz mūžu. Gaspāram Iljēlam bija daudz brīnišķīgu projektu, kam viņš gatavojās. Viņš varēja atstāt vēl tik daudz filmu... Tas ir traģiski, kas ar viņu ir noticis.
Gaspārs bija pavisam cits aktiera tips nekā Vikija. Viņš cītīgi strādāja, gatavojoties lomai. Kad es viņam sūtīju labotu scenārija versiju, Gaspārs to vienmēr uzmanīgi lasīja, veica piezīmes, bet Vikija ne, viņa gatavojās īsu brīdi pirms filmēšanas, uzticoties mirkļa sajūtai. Gaspārs aktīvi piedalījās mēģinājumos, viņš pats deva vārdu savam varonim filmā, nokristīja viņu par Matjē. Gaspārs bija liela zvaigzne Francijā, bet viņa attieksmē un uzvedībā nekā tāda nebija – mēs viņu atceramies kā dāsnu un pazemīgu.
Filmā Vairāk nekā jebkad Gaspārs Iljēls un Vikija Krīpsa atveido Helēnu un Matjē, kuri jau daudzus gadus ir laimīgi kopā. Viņu dzīvē viss mainās, kad Helēnai tiek diagnosticēta reta plaušu slimība. Publicitātes foto
Kā režisors var panākt, lai starp aktieriem, kas izvēlēti galvenajām lomām, izveidotos jūtu ķīmija? Vai esat atradusi metodi, kā to nodrošināt?
Ak, dievs! Manā pieredzē ir bijis tā, ka aktieru atlases procesā viss noritēja lieliski, bet tad, kad sākās filmēšana, aktieri vispār nesapratās savā starpā. Galu galā viņi izdarīja labu darbu, bet, ja filmēšana notiek šādā atmosfērā, nevienam nav jautri. To, vai starp aktieriem radīsies jūtu ķīmija vai ne, nekad iepriekš nevar zināt. Aktieru atlases procesā to var tikai nojaust. Var mēģināt sajust, kā būs, kad sāksies filmas uzņemšana. Piemēram, uzņemot Trīs dienas Kiberonā, es zināju, ka ir pat labi, ka starp Romijas Šneideres lomas atveidotāju Mariju Beimeri un aktieriem, kas tēlo viņas draudzeni un žurnālistu, ķīmijas nav pārāk daudz. Taču kaut kādai saiknei starp aktieriem noteikti ir jābūt. To var redzēt pirmajās provēs, bet reāli tas kļūst skaidrs, kad jau ir par vēlu – filmēšana norit pilnā sparā, visi strādā no rīta līdz vakaram un ir noguruši. Tiek ieslēgta kamera, un jūs redzat, ka...
Vai šādos gadījumos var palīdzēt montāža un citi triki?
Jā, režisors var manipulēt, izmantojot montāžu. Palīdz mūzika un skaņa. Vikijai Krīpsai un Gaspāram Iljēlam bija pārsteidzoša jūtu ķīmija. Jūs to redzat mīlas ainās, vai ne? Viņus vienoja apbrīnojama savstarpējā cieņa.
Jūsu dzīslās rit franču un irāņu asinis. Kāds ir jūsu viedoklis par situāciju Irānā?
Es ļoti emocionāli uztveru visu Irānā notiekošo. Esmu cerību pilna. Tādas revolūcijas, kāda pašlaik ir vērojama Irānā, vēl nekad nav bijis. To ir iniciējušas sievietes un meitenes bez ieročiem rokās, tagad viņu pusē ir arī vīrieši. Viņiem pat nav politiskās programmas, bet varbūt parādīsies kāds, kuram būs šāda programma. Tā ir cilvēku sajūtu izpausme un reakcija, viņi saka – mēs vairs negribam dzīvot kā līdz šim. Jaunas sievietes iziet ielās un parāda savus matus. Četrpadsmit, sešpadsmit, astoņpadsmit gadu vecas meitenes saka – tā ir mana dzīve, es negribu dzīvot tā, kā jūs man liekat, es gribu dejot, es gribu aiziet uz koncertu, es gribu staigāt roku rokā kopā ar savu brālēnu, es negribu, lai mani piekauj tikai tāpēc, ka ir redzama mana matu šķipsna, es gribu dzīvot! Tas ir apbrīnojami un aizkustinoši. Vara brutāli nogalina, izvaro un piekauj protestu dalībnieces, bet sievietes joprojām drosmīgi cīnās par savām tiesībām.
Irānā valda dzimumu aparteīds, par spīti tam, ka valstī ir ļoti liels izglītotu sieviešu īpatsvars – sešdesmit procentu Irānas sieviešu ir studējušas universitātē. Tas ir aparteīds, jo sievietēm un vīriešiem nav vienādas tiesības. Tas ir konflikta sākumpunkts. Un pēkšņi ielās iziet arī vīrieši. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir arī cilvēciskais aparteīds, ko īsteno režīms. Tā ir diktatūra, kas visu kontrolē. Cilvēki neko nepelna, dzīvo ierobežojumu važās, ekonomika ir sabrukusi. Irāņi alkst brīvības un nevēlas, lai vara spēlētos ar viņu dzīvi.
Nevaru neuzdot jums vēl vienu jautājumu – kā, būdama sieviete, jūtaties kino industrijā?
Tas ir ironiski – es absolvēju kinoskolu, kurā sievietes un vīrieši bija vienlīdzīgi, viss bija piecdesmit pret piecdesmit. Tolaik, kad man uzdeva jautājumu, kā es jūtos, biju izbrīnīta un atbildēju: esmu sieviete un ne ar ko neatšķiros no režisora vīrieša! Tikai vēlāk sapratu, cik īstenībā mums ir grūti. Manā dzīvē bija sarežģīts periods – es jau biju uzņēmusi trīs spēlfilmas, viena no tām tika izrādīta Kannās, es ieguvu vairākas balvas, bet nevarēju atrast darbu. Aģente nevarēja man dabūt darbu televīzijā. Man tikko bija piedzimis bērns, mēs nopirkām mansarda dzīvokli, paši to pārbūvējām bez jebkādiem līdzekļiem. Es teicu aģentei, ka piekritīšu jebkuram piedāvājumam, un tāpat nevarēju neko atrast. Aģente atzina, ka ir sameklējusi darbu visiem puišiem, kuri tikko bija absolvējuši kinoskolu un kuriem nebija darba pieredzes. Man kā sievietei viņa nevarēja atrast neko.
Es kļuvu politiski aktīva kinonozarē, pievienojos Vācijā izveidotajai iniciatīvai Pro Quote Film, kas iestājas par kvotām un vienlīdzīgiem nosacījumiem industrijā. Vācijā filmu uzņemšanai tiek novirzīts publiskais finansējums, tā ir nodokļu maksātāju nauda. Sievietes maksā tādus pašus nodokļus kā vīrieši, tāpēc nodokļu nauda ir jāpārdala vienlīdzīgi, vai ne? Mēs par to ilgi cīnījāmies, tagad situācija ir labvēlīgāka, pateicoties arī kustībai #MeToo. Tas viss ir mainījis attieksmi pret sievietēm. Nosacījumi kļūst godīgāki, ar sievietēm rēķinās, kaut gan ne vienmēr tas tiek darīts no visas sirds, bet tāpēc, ka citādi tagad vairs nevar. Pasauli apdzīvo vīrieši un sievietes, un sievietēm ir jābūt iekļautām visās jomās. Šķiet smieklīgi to atgādināt. Nereti joprojām ir jūtama šāda attieksme: "Mums konkursā ir četras sievietes. Vai viņām vēl nav gana? Vai viņas nav apmierinātas?" Nē, neesam gan! Mēs būsim apmierinātas, kad konkursā sieviešu būs tikpat daudz, cik vīriešu.