Viņš uzņēmis tikai trīs spēlfilmas un kļuvis par leģendu – 13. decembrī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves teica Eiropas Kinoakadēmijas prezidents Vims Venderss, pasniedzot Stīvam Makvīnam goda balvu par sasniegumiem pasaules kino. Makvīna filmas ir provokatīvi, vizuāli izsmalcināti opusi par politisko fanātismu (Bads/Hunger), seksuālo atkarību (Kauns/Shame) un verdzības vēsturi (12 gadi verdzībā/12 Years a Slave). Šie darbi manifestē, ka viņš pirmām kārtām ir izcils videomākslinieks un perfekts kadra dizainers.
Stīvs Makvīns ir spēcīga autoritāte vizuālajā mākslā: 1999. gadā viņš ieguva Tērnera balvu, apsteidzot pašu Treisiju Eminu, un desmit gadu vēlāk pārstāvēja Lielbritāniju Venēcijas biennālē. Makvīna specializācija ir videomāksla, taču viņš veido arī objektus un instalācijas.
2003. gadā Makvīns devās uz Irāku kā "oficiālais kara mākslinieks". 2007. gadā viņš izrādīja vienu no saviem emocionāli iedarbīgākajiem darbiem – instalāciju Queen and Country. Tās ir pastmarku loksnes, kurās atveidoti britu karavīri, kas zaudējuši dzīvību Irākas konfliktā. Mākslinieks cerēja, ka Lielbritānijas Karaliskais pasts laidīs šīs pastmarkas apgrozībā, taču tas nenotika. Mākslas darbs ir iekļauts Londonas Kara muzeja/Imperial War Museum kolekcijā.
Režisora pirmās spēlfilmas Bads un Kauns ir festivālos augstu novērtēti, postmoderni, radikāli mazbudžeta autorkino eksperimenti, kuros Stīvs Makvīns kāpina spriedzi, izmantojot tikai kinematogrāfiskus izteiksmes līdzekļus un kadra uzbūves skaistumu. Holivudas apskāvienos Stīvs Makvīns nonāca pēc eposa 12 gadi verdzībā uzņemšanas. Šī XIX gadsimta vidus vēstures drāma, kuras pamatā ir brīva afroamerikāņa – Ņujorkas štata iedzīvotāja Solomona Nortapa – memuāri, ieguvusi 216 dažāda kalibra apbalvojumu, ieskaitot trīs Oskarus, turklāt Stīvs Makvīns kļuvis par pirmo tumšādaino režisoru, kura darbs apbalvots Oskara galvenajā nominācijā Gada labākā filma.
"Vai nu uzvar 12 gadi verdzībā, vai nu jūs visi esat rasisti," pērnā gada Oskara pasniegšanas ceremonijā ironizēja šova vadītāja komiķe Elena Dedženeresa.
Divas stundas pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijasRīgā Stīvs Makvīns atvēlēja 20 minūšu sarunai ar izmeklētu starptautisku žurnālistu grupu. Viņš runāja lietišķi un konkrēti, bez liekiem emocionāliem izvirdumiem un liriskām atkāpēm.
Režisors pavēstīja, ka tikko uzņēmis seriāla Codes of Conduct pilotsēriju – tas būs stāsts par jauna tumšādaina vīrieša iefiltrēšanos Ņujorkas augstākajā sabiedrībā. Šis ir ASV kabeļtelevīzijas kanāla HBO projekts. Lielajam ekrānam Stīvs Makvīns plāno adaptēt 80. gadu britu kriminālseriālu Atraitnes/Widows. Raidsabiedrībai BBC režisors gatavojas uzņemt seriālu par Lielbritānijas tumšādaino cilvēku dzīvi no 60. gadiem līdz mūsdienām. Vēl viens viņa projekts – filma par amerikāņu sportistu, aktieri, dziedātāju un cilvēktiesību aizstāvi Polu Robsonu (1898–1976).
Rīgā saņemto Eiropas Kinoakadēmijas balvu Stīvs Makvīns veltīja franču režisoram, poētiskā reālisma pamatlicējam Žanam Vigo (1905–1934) un paziņoja, ka vēlas pielikt punktu savām attiecībām ar kinoklasiķi. "Es gribēju kļūt par režisoru kopš brīža, kad 19 gadu vecumā noskatījos viņa filmu Zéro de conduite. Parasti aizraušanās pāriet ātri, taču Vigo bija kopā ar mani visu mūžu. Vakar, pirms devos uz Rīgu, es beidzot noskatījos viņa filmu Taris, roi de l’eau – biju atlicis šo brīdi 25 gadus. Tā kļuva par manu pēdējo Vigo filmu. Pienācis laiks noslēgt šo apli," uzsvēra Stīvs Makvīns.
Vai kino ir kļuvis par vienīgo vizuālās mākslas veidu, kurā jūs izpaužaties? Vai jūsu darbībā robežas starp kino un mākslu ir izplūdušas?
Man šīs robežas nav izplūdušas – tas viss ir viens. Būdams autors, tu dažreiz raksti noveles, citreiz – dzeju. Es nenodalu pilnmetrāžas spēlfilmas, kas domātas izrādīšanai kinoteātros, no mākslas darbiem, kas paredzēti izstādīšanai muzejos un galerijās.
Jūs esat Rīgā, lai saņemtu Eiropas Kinoakadēmijas balvu par sasniegumiem pasaules kino. Vai Amerika joprojām ir labākā vieta, kur uzņemt filmas?
Es neapgalvotu, ka tā ir labākā vieta, taču, ja runājam par dažiem projektiem, tā ir vienīgā vieta, kur var uzņemt filmas. Es šaubos, vai varētu uzņemt 12 gadus verdzībā Eiropā un piesaistīt šai drāmai Eiropas naudu. Tas būtu pārāk sarežģīti. Šim projektam ļoti palīdzēja Breds Pits un viņa star power, zvaigznes pievilcības spēks, – tas piesaistīja investorus (Breds Pits ir viens no filmas 12 gadi verdzībā producentiem, un viņam tajā ir neliela loma – J. J.). Es nesaku, ka mums šeit nav savu zvaigžņu, taču īstenot vērienīgus projektus Eiropā ir ārkārtīgi grūti. Protams, tas nav neiespējami. Ja kāds ir ieinteresēts, esmu atvērts piedāvājumiem! Lūdzu!
Kas būtu jāizdara, lai šādas filmas varētu uzņemt Eiropā un lai piesaistītu tām pietiekami lielu finansējumu?
Man nav atbildes uz šo jautājumu. Vai 20 miljonu ASV dolāru ir liels budžets (tik daudz izmaksājuši 12 gadi verdzībā – J. J.)? Viss ir atkarīgs no filmas. Amerikā 20 miljonu nav liela nauda, riska līmenis ir zems. Dažreiz mazās filmas ir izcilas. Mazās filmas var kļūt lielas. Taču jums vajag 20 miljonu. Man šī summa bija nepieciešama, jo es uzņēmu vēstures drāmu un bija jāiegulda nauda noformējumā. Zirgi vienmēr izmaksā dārgi! Man par darbu nekas netika samaksāts. Puse aktieru strādāja bez maksas. Faktiski budžets tika iztērēts dekorācijās un ceļošanas izmaksās.
Savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Bads jūs uzņēmāt 38 gadu vecumā. Ilgi nācās cīnīties par šo iespēju?
Nē, pirms tam es biju aizņemts, jo no 22 gadu vecuma profesionāli nodarbojos ar mākslu. Esmu piedalījies izstādē Documenta, Venēcijas biennālē, saņēmis Tērnera balvu. Augstskolās esmu studējis gan mākslu, gan kino.
Filmas Bads tapšanas laikā man paveicās satikt cilvēku, kurš uzdrošinājās man noticēt. Toreizējā britu televīzijas kanāla Channel 4 Mākslas nodaļas vadītāja Džena Janghasbenda piešķīra Bada uzņemšanai 900 000 sterliņu mārciņu. Vēl nedaudz ieguldīja Ziemeļīrija un Velsa. Mūsu rīcībā kopumā bija 1,3–1,4 miljoni sterliņu mārciņu. Esmu pateicīgs Dženai Janghasbendai, ka viņa uzticējās režisoram, kurš tajā brīdī vēl nebija uzņēmis nevienu pilnmetrāžas filmu. Tas bija risks. Ja viņa to neizdarītu, es šodien šeit nesēdētu.
Vai tagad par šādu naudu jūs varētu uzņemt filmu?
Paklausieties, es esmu lēts! Esmu britu režisors. Mums vispār nav naudas kino. Es ļoti labi protu iekļauties budžetā, man pat izdodas ietaupīt. Ne vienu reizi neesmu pārtērējis atvēlēto summu, jo man nepatīk rīkoties izšķērdīgi.
Vai pēc Oskara iegūšanas ir kļuvis vieglāk strādāt? Vai zaļā gaisma jūsu projektiem tiek dota ātrāk?
Vieglāk ne, taču cilvēki interesējas, kāda būs tava nākamā ideja, un varbūt viņi pat vēlas tajā investēt. 12 gadi verdzībā sasniedza ļoti labu rezultātu, filmas kases ieņēmumi pārsniedza 180 miljonu ASV dolāru. DVD tirdzniecība pārspēja visas prognozes – vienā nedēļā bija pārdots vairāk DVD, nekā tika cerēts notirgot gada laikā. Mums ir divi secinājumi. Pirmais – cilvēki ir gatavi skatīties nopietnas filmas. Otrais – viņi ir gatavi klausīties, ko tu vēlies pateikt. Taču es nezinu, vai tas nozīmē, ka turpmāk man būs vieglāk strādāt.
Savās filmās jūs neizvairāties no ļoti brutālām vardarbības ainām. Kur ir tā sāpju robeža, kuru nedrīkst pārkāpt?
Tas izriet no konteksta, no sižeta. Es neuzņemu šausmu filmas – es uzņemu drāmas, kas stāsta par mūsu ikdienas dzīvi – dažreiz no vēstures perspektīvas.
Gan kino, gan mākslā jūs bieži pievēršaties mūsdienu sabiedrības slimībām, vissāpīgākajām problēmām un nosakāt neiepriecinošu diagnozi. Kuras mūsdienu eksistences sāpīgās zonas pētīsiet nākamajos darbos?
Man nešķiet, ka es pētu sāpes. Mani interesē viss, kas ietekmē mūsu dzīvi, un tie nebūt nav tikai tumšākie dzīves nostūri. Mans uzdevums ir atspoguļot un atklāt to, kas ar mums notiek katru dienu. Es vēlos parādīt, kā mēs dzīvojam. Tas arī viss. Elementāri. Nav nekā sadomāta. Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir tālu no ideālās. Būdams mākslinieks, es cenšos orientēties šajā kloākā un neaptraipīt kurpes ar sūdiem.
Vai uzņemt filmu ir risks? Vai savā darbā jūs riskējat?
Mākslinieks vienmēr riskē. Kā tu vari rīkoties piesardzīgi un tajā pašā laikā uzskatīt sevi par mākslinieku? Tev vienmēr ir jācenšas atrast un notvert kaut ko, kas ir ārpus tava tvēriena, ārpus tavas saprašanas. Tev ir jācenšas iegūt to, kas nav tavā varā.
Cik lielu nozīmi jūs piešķirat balvām?
Es tās spēju novērtēt. Saņemt godalgu ir aizkustinoši. Tas iedvesmo un iedrošina arī citus. Balvu pasniegšanas ceremonija ir publisks notikums, kurā jūs redzat daudzus kino un mākslas pasaules meistarus – viņi spēj tevi iedvesmot kaut ko izdarīt pašam. Ar mani tas tā vienmēr ir bijis. Tas palīdz noticēt saviem spēkiem, tas palīdz noticēt, ka arī tev izdosies. Tu redzi kādu, kurš saņem balvu, un viņš ir līdzīgs tev, viņam ir līdzīga izcelsme, viņš ir no strādnieku ģimenes, viņš ir tumšādainais un tā tālāk... Tas allaž iedvesmo. Mani allaž inspirējis cilvēku talants – Džims Džarmušs, Semjuels Bekets, Tonija Morisone, Mailss Deiviss.
Atceroties savu pirmo vizīti Holivudā, jūs esat teicis, ka tas bija "wow moments". Kā tur jūtaties tagad?
Sākotnēji Holivuda visiem šķiet pasaka, jo īpaši, ja neesiet tur bijis. Ko mums nozīmē Holivuda? Tie ir burti uz kalna. Man ir izdevies nokļūt aiz priekškara. Mani fascinē, ka tur ir tik daudz strādīgu cilvēku un, pateicoties viņiem, notiek brīnišķīgas lietas. Pašlaik es pievēršos projektiem, kurus uzskatu par vajadzīgiem un kuros varu būt noderīgs. Ja nepiedalos tajos kā režisors, mēģinu palīdzēt tos īstenot kādā citā veidā.
Pastāstiet par savu topošo seriālu Codes of Conduct, kuru uzņemat kanālam HBO.
Es tikko pabeidzu pilotsērijas uzņemšanu, notiek montāža. Tālāk viss būs atkarīgs no HBO lēmuma. Man gribas izveidot plašāku stāstu, kurā varoņu raksturi attīstās ilgākā laika posmā nekā kinofilmā. Televīzijas seriāls to ļauj izdarīt. Sadarbība ar HBO ir fantastiska un uzmundrinoša. Es nespēju iedomāties filmu studiju, kas man atļautu meklēt galvenās lomas atveidotāju desmit mēnešu. Turklāt mēs esam izvēlējušies nevienam nepazīstamu aktieri debitantu. Tu ilgi meklē un beigās atrodi cilvēku, kuru neviens nepazīst. Tas ir satriecoši. HBO man to atļāva darīt – tas ir kaut kas neticams! Mums bija proves ASV un citur, taču es nebiju domājis, ka atradīšu savu aktieri Austrālijā. Tev tikai aptuveni ir ideja, kādu cilvēku tu meklē, tev ir nojausma, ko tu gribi, taču tu vēlies būt pārsteigts. Tam ir jābūt aktierim, kurš spēj tevi iedvesmot tikpat daudz, kā tu spēj iedvesmot viņu. To visu esmu atradis Devonā Terelā. Mums ir saplānota seriāla Codes of Conduct pirmā sezona, taču HBO var pateikt nē.
Ar ko seriāla uzņemšana atšķiras no kinofilmas uzņemšanas?
Ne ar ko, es uzņemu seriālu, tāpat kā būtu uzņēmis filmu. Nav atšķirības, vai tu veido filmu kino vai televīzijas ekrānam.
Kuri ir jūsu iecienītākie seriāli?
Seriāls Noklausīšanās/The Wire ir lielisks – drāmas vēriena dēļ. Pārkāpt robežu/Breaking Bad ir labs. Man patīk Soprāno ģimene/The Sopranos – viens no pirmajiem seriāliem, kas atbilst mūsdienu garam.
Kādā stadijā pašlaik ir jūsu nākamais projekts – filma par amerikāņu aktieri, mūziķi, sportistu un sociālo aktīvistu Polu Robsonu?
Es pamazām veidoju komandu, piesaistu cilvēkus, ar kuriem sadarboties. Skatos uz aktieriem. Tas prasa laiku.
Vai māksliniekiem ir jābūt aktīvistiem?
Esmu pārliecināts, ka māksliniekiem ir jābūt atbildīgiem sabiedrības priekšā. Pat ja jūs tikai izklaidējat cilvēkus, liekot viņiem smieties, padomājiet, kā tieši jūs to panākat. Vienmēr ir labs veids un slikts veids. Atbildībai – varat saukt to par aktīvismu – ir jābūt iekodētai katra mākslinieka DNS neatkarīgi no tā, kurā mākslas jomā viņš darbojas.
Pols Robsons bija unikāls. Viņš bija izcils atlēts, izcils advokāts, aktieris, dziedātājs. Es nepazīstu nevienu citu XX–XXI gadsimta personību, kas varētu viņam līdzināties. Viņš vienmēr bija uz frontes līnijas, vienmēr notikumu centrā – gan Spānijas pilsoņu kara laikā, gan tad, kad satikās ar streikojošiem ogļračiem Velsā, gan tad, kad no kravas automašīnas dziedāja 20 000 cilvēku uz ASV un Kanādas robežas. Pols Robsons nebaidījās iet uz priekšu. Ne vienmēr viņam bija taisnība. Viņa dzīve ir fenomenāls un tajā pašā laikā skumjš stāsts, kuru ir nepieciešams izstāstīt. Tāda mēroga cilvēku mūsdienās vairs nav – viņa talanta amplitūda ir prātam neaptverama.
Vai filmā par Polu Robsonu atradīsies kāda loma jūsu iecienītākajam aktierim Maiklam Fasbenderam, kurš piedalījies visās trijās jūsu filmās?
Kas to lai zina! Viņš ir burvīgs aktieris. Ja Maikls ir ieinteresēts, mēs varētu viņam piemeklēt lomu. Man ar viņu ir ļoti tuvas attiecības. Es Maiklu ļoti, ļoti mīlu. Man pat vairs nav ko par viņu teikt. Mēs satikāmies mums abiem ļoti nozīmīgā laikā – tad, kad filmējām Badu. Mums uzreiz izveidojās labs kontakts. Tas bija daudzsološs sākums.
Kura, jūsuprāt, ir 2014. gada labākā filma?
Kauns to atzīt, taču es neko neesmu redzējis, jo biju aizņemts ar filmēšanu. Man visu laiku stāsta par zviedru filmu Force Majeure – būs jānoskatās.
Vai jūs lasāt kinokritiku? Cik svarīga tā jums ir?
Man vispār ir svarīgi labi raksti un literāri darbi. Es nezinu, kur jūs tagad lasāt labu kinokritiku. Kādos izdevumos? Es pērku žurnālus Film Comment un Sight & Sound. Draugi man pārsūta interesantas recenzijas. Vēl ir daži ģeniāli kritiķi, kuri patiesībā ir dzejnieki.