Laika ziņas
Šodien
Migla
Trešdiena, 26. februāris
Mētra, Evelīna, Aurēlija

Superegoists misijā. Intervija ar režisoru, Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Viesturu Kairišu

"Mazākos kolektīvos vadītāji ir kā vistu mātes, es tādā nevarētu strādāt. Nevaru cilvēkiem būt māte un tēvs," saka Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs

Es nekādu turbulenci šeit neizjūtu, jo skatos uz lietām ļoti vienkārši un nesaspringstu. Man nav nekādu sazvērestības teoriju. Daru to, ko daru, un tam ir sava nākotnes perspektīva. Ja kāds to aprautu, tad aprautu – ar režisoru, Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Viesturu Kairišu sarunājamies 17. janvārī. Iepriekšējā vakarā Kairišs atsūta īsziņu un lūdz intervijas laiku pārlikt par stundu. Neplānota sapulce.

Režisors ierodas, pabrīdinājis, ka ir izdzēris šampanieša glāzi, tagad jākoncentrējas. Teātrī ieradušies Kultūras ministrijas pārstāvji, lai paziņotu, ka konkursā uz Dailes teātra valdes locekļa amatu astoņu pretendentu konkurencē uzvarējis līdzšinējais vadītājs Juris Žagars. Teātrī visapkārt liela rosība. Atrodam vienīgo klusāko vietu kafejnīcā. Mums apkārt mazgā grīdu, un runājam tikai un vienīgi par Dailes teātri un Viesturu Kairišu tajā. Faktu, ka Kairišs ir arī kinorežisors un top neticami intriģējoša spēlfilma par leģendāro basketbolisti Uļjanu Semjonovu, kuru atveidos Kārlis Arnolds Avots, nākas aizmirst. Tā būtu vēl cita saruna. Vienu jautājumu par kino gan uzdodu.

Vai tu skaties televīzijā savas filmas? Tikko barikāžu laikā rādīja Janvāri.

Nē. Nekad. Mani neinteresē. Kad aizbraucu uz kādiem festivāliem, arī neskatos, eju tikai uz pēcfilmas sarunām. Mana dabiskā īpašība ir, ka es iepriekšējo vienkārši aizmirstu.

Vai tev bija kaut mazākās šaubas, ka jūsu tandēmu turpinājumam varētu neapstiprināt? Kā pats raugies uz šiem pieciem gadiem Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amatā?

Godīgi sakot, šaubu man nebija, bet mēs saprotam, ka Latvija ir maza, politizēta valsts, kurā ne vienmēr pieņemam pareizākos lēmumus. Pēdējā laikā varējām būt ļoti saspringti, jo Saeimas balsojumi gan par celtniecības karteļiem, gan tagad par Latvijas Bankas prezidentu liecina, ka Ukrainas kara ēnā atkal ir paslēpušies cilvēki, kuri cenšas sakārtot valsti, piedāvājot sabiedrībai ne tos labākos risinājumus, un tas nav pieņemami. Šīs tendences ir redzamas, līdz ar to – kādēļ lai tās neparādītos ne tik valstiskās sfērās kā kaut kāds nieka teātris? Man ir tik daudz ko darīt, par to, vai mani apstiprinās tālāk, vispār ne sekundi nedomāju. Būsim godīgi, šo izvērtēšanas procesu Kultūras ministrija bija iesākusi citu procesu dēļ. Tagad tā padarīja to par tendenci. Tas, man liekas, nav nemaz slikti. Par savu lomu tajā visā, vai man to vajag darīt, es, protams, domāju. Katru gadu vasarā veicu padziļinātu iekšējo ceļojumu un uzdodu sev šo jautājumu.

Par ko tev ir vislielākais gandarījums? Kādas ir tavas stratēģiskās ieceres tālāk?

Par gandarījumu es tiešām nezinu. Neesmu cilvēks, kurš par kaut ko jūtas baigi gandarīts, bet man vienmēr ir svarīgi sev uzdot jautājumu, vai es esmu laimīgs, to darot. Vai tas saskan ar manu personību vai ir pretrunā ar to. Tikpat svarīgs jautājums ir – vai no manis, darot šo konkrēto darbu, citiem cilvēkiem ir kaut kāda jēga. Godīgi sakot, es neesmu augstprātīgs, bet neesmu arī pārlieku pieticīgs. Pietiekami ilgi esmu strādājis Latvijas teātra ainavā, redzu kopainu, cilvēkus, kas šeit strādā, un man liekas, ka man ir jāturpina šis darbs, citādi tā ainava brīžam kļūst pavisam bēdīga. Protams, ir daudz grūtību un dažādu apstākļu, vienmēr man neizdodas visu pareizi izdarīt. Teātrī ir dažādas attiecības, tas ir milzīgs kolektīvs, bet lielu moku nav. Mazākos kolektīvos vadītāji cilvēkiem ir kā vistu mātes, es tādā laikam nevarētu strādāt. Es nevaru cilvēkiem būt māte un tēvs. Galu galā man pašam ir savi bērni. Man patīk brīvas attiecības tādā ziņā, ka tas ir neatkarīgu personību kolektīvs un tajā mēs mēģinām vienoties par kopēju mērķi. Labāk vai sliktāk, bet mēs izjūtam gandarījumu, ejot uz šo mērķi. Galvenais – jūtam, ka profesionāli un cilvēciski mēs visi augam. Šī izjūta ir ļoti svarīga. Īpašas sarunas netaisu, bet mēģinājumos un ikdienā ar aktieriem pavadu daudz laika sarunās – par futbolu, sadzīvi, mākslu, kino. Mums veidojas kolektīvs, no kura ļoti pieprasām interesi, iedziļināšanos.

Dailes teātris ir īpašs ar to, ka tā ansambli veido četras paaudzes, Smiļģa laika aktieri spēlē uz vienas skatuves ar muzikālā kursa studentiem. Pieļauju, ka priekšstati par vērtībām un teātra valodu varētu krietni atšķirties?

Man nepatīk tāds Regietheater, diktatoriska režija mani nekad nav interesējusi. Viss, kas man ir labi izdevies, ir bijis tikai tad, kad esam sadarbojušies. Es esmu cilvēks, kuru nevar tik viegli nogāzt no saviem uzskatiem. Savu pasaules redzējumu nemainu. To var salīdzināt ar ģimenes dzīvi, lai gan es gribētu nodalīt mājas no teātra. Ideja, ka teātris ir kā ģimene, man liekas, ir mazliet pārspīlēta. Tā tu vari arī neattīstīties un dzīvot savā mājā, bet teātris pieprasa attīstību un nemitīgu sevis izvērtēšanu. Būt konkurētspējīgam ir normāls moderno laiku aicinājums. Mēs cenšamies būt konkurētspējīgi arī starptautiskā veidā. Kad nācu uz šejieni strādāt, nolēmu, ka nepielāgošos. Visi zina, ka es nevaru mainīties, esmu tāds, kāds esmu. Jautājums, vai tāds, kāds esmu, es varu strādāt atbildīgā amatā?

Kāds tu esi?

Nu, tāds, kāds es esmu. Domāju, ka esmu ļoti neordinārs, savā ziņā spilgts un brīvdomīgs, rāmjos it kā neieliekams. Es neesmu to izvēlējies, tāds es esmu attīstījies un no tā nekautrējos. To es diemžēl nekādā veidā nevaru mainīt, un es to nemainīšu. Analizējot visus Dailes teātra procesus vēsturiskā kontekstā, sapratu, ka varbūt tieši tāds es šeit esmu vajadzīgs.

Pirms brīža teici, ka Latvijas teātra aina būtu pavisam bēdīga, ja tu tajā nedarbotos. Lūdzu, paraksturo sīkāk, kāpēc tev ir tik negatīvs iespaids.

Gan sabiedrības, gan mūsu kritiķu kontekstā vienmēr esmu izjutis, ka ar teātri saprotam dažādas lietas. Mums ļoti bieži ir jābūt vienkāršākiem un lokālākiem, nekā mēs esam, diemžēl arī pareizākiem. Tikai nesen esmu sapratis, ka teātra kritiķis Latvijā nav pilnas slodzes darbs. Tu ar to vari nodarboties, ja tev ir citi ienākumi. Tas gribot negribot iespaido. Ja teātra aina Latvijā būtu atkarīga no kritiķiem, iespējams, tā būtu bālāka. Man liekas, teātra doma ir jāvirza lieliem vēzieniem, bet sanāk, ka teorētiskā seguma, ko gribētos sagaidīt no teorētiķiem, bieži trūkst. Līdz ar to veidojas jēgas trūkums. Brīžam apbrīnoju, ka mūsu sabiedrību interesē saturs, kuram nav jēgas, kuram nav domas un ideju. Manuprāt, spilgtās mūsdienu teātra izpausmēs ļoti bieži saturs nav tas svarīgākais vai arī ar saturu saprot to, kas nav saturam vai jēgai līdzīgs. Kad skatos teātri pasaulē vai kino, redzu – nē, jēga tomēr ir, un domāšana ir ļoti būtisks stūrakmens katram darbam, kas ir bijis novērtēts. Šīs šķēres man nav saprotamas, kāpēc latviešu teātrim mūsdienu teātra kontekstā darbošanās ar jēgu neliekas svarīga. Ar to es nemitīgi saskaros, iespējams, tas ir saistīts arī ar mūsu izglītību. Galvenais tomēr ir sabiedrības pieprasījums.

Nevienu neapvainojot – mēs esam maza provinciāla valsts, un es noteikti esmu tās sastāvdaļa. Es arī esmu mazs provinciāls cilvēks. Mūsu ambīcijas reizēm tur arī paliek. Šis bezgalīgais, latviešiem saprotamais seriāls, kas varētu norisināties uz latviešu teātra skatuvēm bez lielām ambīcijām, bet kaut kādā ziņā uzrunājot konkrētās stīgas, var turpināties nebeidzami.

Dailes kontekstā man ļoti svarīgs šķiet arī multimediālisms, mūsdienu teātris nevar nebūt saistīts ar kino un citiem medijiem. Mums ir jāattīsta vēstījums par teātri kā multimediālu, vizuālu mākslu, kā domāšanas mākslu, kas vietējā kontekstā brīžiem nav pat saprotama, tomēr mums jāvirzās uz to. Arī nestrādājot par Dailes teātra māksliniecisko direktoru, esmu ilgstoši personīgi izjutis, ka teātru, sabiedrības un kritikas uztvere ir dažāda. Visu šo procesu kontekstā esmu secinājis, ka jāuzticas savai uztverei vairāk. Tā nav stūrgalvīga tuvredzība, tā ir mana analītiskā izpratne. Godīgi sakot, tā nemaz nebija tik viegla izšķiršanās.

Mērķtiecīgi esi izlēmis pēc iespējas maksimāli virzīt Dailes teātri savas tikko raksturotās teātra izpratnes virzienā?

Protams. Loģiski, mums ir bijuši visāda veida kompromisi. Aizvien vairāk esmu spiests domāt par skatītāju, par ko nekad savā dzīvē neesmu domājis. Manuprāt, ir vēl svarīgākas lietas. Mēs nevaram to darīt skatītājam nedraudzīgā veidā. Tas ir Smiļģa ieliktais baļķis, ko viņš pats profesionāli ir ļoti labi menedžējis, – vizionāra, skatītājiem draudzīga pieeja, šeit vienmēr bijuši labākie aktieri, te vienmēr ir bijušas muzikālās izrādes, te ir bijusi spilgtākā scenogrāfija. Vēsturiski ap Dailes teātri ir bijis vislielākais troksnis. Tu vari aiziet tikai skandalozitātē, vai tam tomēr ir kāds dziļāks saturs. Man liekas, tā mums ir jāvirzās. Kā mums tas izdodas, tas jau ir cits jautājums. Mums izdodas daudz labāk, nekā Spēlmaņu nakts žūrija mūs pēdējos divos gados ir novērtējusi. Dailes teātra vēsturē, man liekas, pirmoreiz šogad neiedeva balvu nevienam ar Daili saistītam māksliniekam, aktierim. Mēs nesaņēmām pilnīgi nevienu balvu. Tas, protams, ir absolūti OK, ja vien neiznāk, ka tie ir meli sabiedrībai, arī lāča pakalpojums, piemēram, cienījamam Valmieras teātrim, kurš sanāk kādas desmit reizes labāks par citiem teātriem. Piedodiet, šāda ainava neeksistē. Ja mums ir augstākā balva, kas nodrošina teātra prestižu, es domāju, ka tā ir ļoti lēta komēdija. Tas nevienā acī neatbilst realitātei, un es to nevaru uztvert nopietni. Līdz ar to, lai analizētu, kur mēs esam vājāki vai stiprāki, kur mēs varētu ko mācīties no citiem teātriem, mēs esam spiesti to ignorēt. Visi, kas saņēmuši šo balvu, protams, to ir pelnījuši, es runāju par kopainu, procesu un ko no tā iegūst gan teātra profesionāļi, gan sabiedrība.

Gribu atgriezties pie tavas pārliecības par multimediālisma nepieciešamību mūsdienu teātra valodā. Manā līdzšinējā pieredzē Dailes teātra izrādēs saspēle ar video ir gan iedarbojusies un radījusi mākslas paplašinājumu, gan krājusi skepsi pret pašmērķīgu paņēmiena tiražēšanu. Vai tev nerodas bažas, ka nepārtraukta liela mēroga video iesaiste izrādē atņem aktierspēlei tās sākotnējo intimitāti un pārāk vienādo izrāžu estētiku?

Mūsdienu teātra kontekstā video, manuprāt, nav ne vairāk, ne mazāk kā scenogrāfija vai gaisma. Tumšā, melnā telpā stāv aktieris, un tā intimitāte varbūt ir vēl lielāka nekā izrādē ar scenogrāfiju. Bet mēs jau to pašos pamatos neapspriežam. Mēs pieņemam, ka izrādei ir scenogrāfija un gaisma. Nākamais jautājums, vai tas ir veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi, vajadzīgi vai nevajadzīgi, galu galā vai tas ir labi vai slikti – kalpo kādam izrādes mērķim vai ne. Ir trīs apstākļi. Kad ienācu šajā teātrī, es nesapratu, ko darīt ar Dailes lielo skatuvi un kā dabūt to intimitāti, par kuru tu runā. Tur var taisīt tikai atraktīvu cirku, lai spētu pa gabalu vispār izsekot. Būsim godīgi, tas nav tik vienkārši. Tā nav mazā zāle. Tā kā esmu kinorežisors, man likās, ka, numur viens, man ir jāattīsta video kā ikdiena, kur neviens vispār neuzdod jautājumu, ir vai nav video, bet vairāk domā par to, vai tas kaut ko dod, cik tas ir svarīgi. Man liekas, ka šī skepse mazliet ir tāda Latvijas lieta. Uzskatu, ka tas ir šodienas jautājums, rītdien par to vairs nerunāsim.

Vai tu uzskati, ka tā ir teātra dabiskā evolūcija? Nākotnē aktierspēle bez tuvplāna video nebūs vairs ieraugāma? Tas ir šķērē ar tendenci, ka skatītāji teātrī vismaz uz izrādes brīdi izlaiž no rokām telefonu, reizēm šķiet, ka cilvēki teātrī tieši meklē atelpu no tehnoloģiju nemitīgās klātbūtnes.

Daudzi cilvēki saka – Dailē ir par daudz video. Tu neesi vienīgā. Es tam, protams, sekoju līdzi un ieklausos šajā viedoklī. Ārzemēs tā jau ir 15–20 gadu sena vēsture.

Vai vienmēr viss, kas ārzemēs radies un notiek, ir parauga un aizgūšanas vērts?

Zinu arī ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kuriem video nav pieņemams. OK, tev var būt tāds viedoklis. Es arī neuzskatu, ka ikkatrā izrādē ir jābūt video. Tā kā nodarbojos ar kino, es to vairāk uztveru kā telpas paplašināšanu, vēl vienu dimensiju un tamlīdzīgi, kas kaut kādā ziņā atbilst mūsdienu realitātei, bet daudziem tas nav pieņemams.

Brandu taisot, lai atklātu šīs no dziļuma nākošās domas, savādāk nemaz nevar uztaisīt, ja gribi panākt ieklausīšanos. Jāsaprot, ka mēs dzīvojam Netflix televīzijas kino laikā, kas ļoti ietekmē aktieru spēli un runu. Ļoti bieži ir sajūta, ka aktieri lieto mikrofonu tāpēc, ka viņiem nav tik izkopta runa kā senajos laikos. Protams, viņiem ir citāda runa. Tu nevari pēkšņi mūsdienās skaldīt vecajā stilā, ja cilvēki ir pieraduši pie cita veida aktiera.

Šī ir interesanta tēma. Kad 1977. gadā teātrī ienāca Dailes teātra VI studijas aktieri, viņiem arī pārmeta pārāk sadzīvisku, ielas runas manieri.

Jā, līdz ar to es domāju, ka tā šodien sarunājas ar skatītāju. Skatītājs skatās savus Netflix seriālus, viņš atnāk uz teātri, un te pēkšņi kaut ko nenormāli decenti "mauc".

Tas pats attiecas uz video. Arī pret manām izrādēm recenzijās daudziem cilvēkiem attieksme ir principiāla, video – sūds. Nu, OK, man no tā nav ne silts, ne auksts. Var tā uzskatīt, nestrīdos.

Esmu spiests lasīt visas recenzijas, jo tās mums ir piespraustas pie paneļa. Rūpīgi izlasu vislabākās un vissliktākās lietas. Mums nav cenzūras. Tagad pārlasu milzīgus blāķus par Meža gulbjiem. Man, protams, ir absolūti savs viedoklis. Ja palasām, piemēram, divu mūsu klasiķu Edītes Tišheizeres un Valdas Čakares recenzijas, – viņu viedoklis ir tik diametrāli atšķirīgs, ka man šķiet, tur kaut kas nav kārtībā. Loģiski, katrai ir savs viedoklis, un neteikšu, kuram vairāk piekrītu. Manuprāt, domāšanā par teātra procesu kopumā valda liels haoss. Ja man prasa, vai Dailes teātris seko tam, ko kritiķi saka, – seko, bet es nejūtu tajā lielu konsekvenci. Tad kam lai es sekoju, kuram galam? (Smejas.)

Sev, protams.

Tu noteikti nākamo jautāsi par ārzemju režisoru piesaistīšanu. Mani lamā, ka par maz piesaistu latviešu režisorus. Nu tad, draugi mīļie, izdomājiet, par ko tieši mani lamāt, mēs esam labi vai slikti?

Kritiķiem nav pienākuma sniegt vienu pareizo kopējo viedokli, tādi laiki, par laimi, ir garām, viņi arī ir personības ar dažādu pieredzi un estētiskajām vērtībām, kaut radikāli atšķirīgu vērtējumu gadījumā mulsumu saprotu.

Saku tikai, ka no kritiķu rakstītā mēs kā teātra vadība lielus secinājumus izdarīt nevaram. Pat ja mēs gribētu ieklausīties, tas nav iespējams, jo reizēm ir pilnīgi pretēji viedokļi. Atliek tikai iet savu ceļu. Mums šobrīd ir ļoti laba radošā komanda – dramaturgs Matīss Gricmanis un kinokritiķe Dārta Ceriņa. Mums ir ļoti labs dažāds intelektuālais potenciāls. Izrunājam arī šos visus jautros faktus. Ja mēs sāksim vēl skatītājos ieklausīties... Skatītāju viedoklis ir tikai nopirkto biļešu skaits. Sociālos tīklus es neielaižu savā uztveres zonā.

Kāda ir jūsu katra loma tandēmā ar Juri Žagaru? Kas ir jūsu katra stiprās puses? Kā tu kopumā raksturotu jūsu sadarbību?

Esmu par to domājis, pārrunājis arī ar sev tuviem cilvēkiem. Tur ir kaut kāds paradokss. Galvenā superlieta ir tā, ka esam tik pilnībā atšķirīgi cilvēki, ka tas jau kaut kā darbojas. Man ir ļoti interesanti ieklausīties un strādāt ar cilvēku, kurš zina uzņēmēja domāšanu, kurš domā par publiku, par cilvēkiem visos līmeņos, sākot no foajē, garderobes un tualetes, par ko savā mūžā nekad neesmu domājis. Man patīk sava profesija arī tāpēc, ka mēs jau neesam nekāda tīrā māksla, mēs ražojam produktus. Man liekas, ka bez šīs atgriezeniskās saiknes es vispār nevarētu strādāt profesijā, jo tā būtu ārkārtīga abstrakcija. Nesaku, ka es no tā ciešu. Man tas ir ļoti interesanti, pa šiem pieciem gadiem esmu ārkārtīgi daudz iemācījies. Paralēli skatoties izrādes, runājot ar režisoriem, gan jauniem, gan veciem, gan vietējiem, gan ārzemniekiem, manuprāt, esmu kļuvis arī tiešām labāks režisors. Es taču to visu redzu no ieceres. Pats piedalos viņu meklēšanā, un kopā ar Dailes komandu attīstām idejas. Redzu visu procesu, kā no nesanākšanas kaut kas sanāk. Esmu ieinteresēts tikai tajos režisoros, no kuriem pats varu kaut ko iemācīties. Tādā ziņā esmu superegoists. Šis kopējais process man ir ļoti daudz palīdzējis – es savādāk analizēju, redzu, ka pieslēdzu citus leņķus, kurus agrāk nebiju pieslēdzis. Turpinot par sadarbību ar Juri – iesāku ar atšķirīgo, bet gribētu nonākt pie vienojošā. Mēs spējam vienoties par lielajām lietām.

Radošajā plānā tu pieņem lēmumus?

Nē, kopā. Ja ir kaut kādi veto, nekas labs nevar sanākt. Mūsu sadarbībā ir konsenss. Ja kādam ir kāda ideja, par kuru otrs kaut kādu iemeslu dēļ saka nē, tā netiek realizēta. Reizēm ar laiku pierādās, ka tomēr, jā, ejam šajā virzienā, riskējam ar to, bet šo savukārt labāk nedarīsim. Vai nu tas ir pārāk liels risks, vai – zaudēsim reputāciju. Nē, nē, mēs nebārstāmies ar kaprīzām durvju ciršanām. Katra ideja iziet vairākus lokus. Mēs drausmīgi daudz analizējam un domājam, runājam, mēģinām, strīdamies, kas varētu strādāt, kas – nestrādā. Es ļoti daudz meklēju. Uzaicināt latviešu režisoru uz Dailes teātri ir ļoti grūti. Viņu ir maz. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Mēs apzināti nepildām izglītības iestādes funkcijas, lai ļautu caur režiju apgūt profesiju. Arī starptautiskais nav viegls jautājums. Ne tikai tāpēc, ka nevar dabūt visus, kurus gribi, bet mums arī nevajag visus. Viss ir ļoti grūti konceptuālā ziņā. Šodien, piemēram, Dārta Ceriņa laiž uz Hamburgu ar ļoti konkrētu uzdevumu. Neteikšu, ko mēs tur lencam jau pāris gadu. Tās visas ir ļoti stratēģiskas lietas. Lukašs Tvarkovskis zvana par kaut kādiem jautājumiem, par kuriem mēs ar viņu runājām pirms trim gadiem. Viņš man tagad zvana un saka – jā, varbūt tev taisnība, šis režisors varētu Dailē strādāt. Visu laiku notiek ļoti sarežģītas sarunas. Mums nav nacionālo kvotu. Tas pats notiek gan ar vietējiem, gan ārvalstu režisoriem.

Vai latviešu režisoriem ir iespējams piedalīties kādā konkursā par iespēju iestudēt Dailes teātrī?

Kāpēc konkursā? Mēs paši meklējam, alkstam. Nav tā, ka mēs būtu kaut kādā baigajā pozā. Nav nemaz viegli atrast. Visi ir tik aizņemti, īpaši mūsu jaunākās paaudzes režisori. Šosezon tikko Klāvs Mellis uztaisīja Meža gulbjus. Vēl izrādes taisīs Toms Treinis, Dmitrijs Petrenko, Mārtiņš Eihe. To ir prieks dzirdēt. Un kādi ir tuvākie ārzemju režisoru iestudējumi? Tagad Olgas Tokarčukas darbu Dzen savu arklu pār mirušo kauliem iestudē režisore Ola Mafālani. Es pats personīgi viņu uzrunāju, ilgi ņēmāmies, un tagad viņa jau ir izdomājusi lielisku izrādi. Tas bija materiāls, ko es pats gribēju taisīt, bet tad tomēr nolēmu, ka negribu, taču ideja joprojām mums likās ļoti laba. Germanu Ermiču uzaicinājām taisīt scenogrāfiju. Wow! Tur viss ir ļoti komplicēti un sarežģīti, dod Dievs, lai viņam izdodas. Mākslinieku loks mums aug. Pavadīju ar Germanu nedēļu Amsterdamā, viņš ir lielisks partneris intelektuālajā un garīgajā ziņā. Rūras triennālē augustā mums būs starptautiskā pirmizrāde, režisors Lukašs Tvarkovskis iestudēs izrādi Orākuls. Tā ir zinātniskā fantastika! Faktiski sezonu mēs iesāksim ar pirmizrādi Rūras triennālē. Daniels Regets – viens no angļu "krutākajiem" jaunajiem režisoriem. Viņu tagad vispār nevar dabūt, bet režisors mums jau laikus bija apsolījis. Viņš taisīs Sapņu noveli. Vēl – jaunajā zālē izrādi veidos jauns poļu izcelsmes režisors no Nīderlandes. Mums ir arī tālāki plāni. Vēl viena sadarbība būs ar Skandināvijas uzlecošo zvaigzni. Iespējams, Rūras triennālē mums būs pirmizrādes divus gadus pēc kārtas.

Aktieriem tas ir tik svarīgi! No sarunām ar aktieriem zinu, ka viņi no tā iegūst un barojas, iegūst kaut kādu citu perspektīvu. Pēkšņi saproti, ka teātris var būt arī tāds! Nāk cilvēki personības un kļūst par draugiem. Ne vienmēr. Reizēm aktieri ir nikni un lamā mani, kāpēc ir uzaicināts tas vai cits režisors. Nav tā, ka ārzemju režisors uzreiz ir veiksmes stāsts. Tas ir tāpat kā ar vietējo – piecdesmit pret piecdesmit. Var sanākt, var nesanākt. Mēs, protams, visus riskus apspriežam. Tagad mums ir tik laba tehniskā komanda! Kad Viļņā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī Tvarkovskis iestudēja izrādi Quanta, tika izsaukta mūsu videobrigāde, kura tur visu salika. Mēs ļoti lepojamies ar šiem mūsu cilvēkiem. Viņi ir nozares līderi.

31. janvārī Lielajā zālē notiks pirmizrāde tavam jaunākajam iestudējumam – Šekspīra lugai Sapnis vasaras naktī Matīsa Gricmaņa dramatizējumā.

Gribu uzsvērt, ka iepriekšējā sarunas daļa bija ļoti patīkama un interesanta, jo tā neskāra Sapni vasaras naktī (smejas). Tā ir ļoti, ļoti sarežģīta luga, esmu arī ļoti, ļoti sarežģīti izdomājis, līdz ar to viss nav tik vienkārši.

Sarēķināju – pagājuši 430 gadi kopš "visbēdīgākās komēdijas" uzrakstīšanas brīža, un tu tajā ieraugi kaut ko dzīvu savā šodienā. Kas tevi vilina šajā lugā?

Tam ir arī skumjāks fons – es ieraugu, ka nevaru atrast sev mūsdienu lugu. Nerunāsim par sižetu un tēmām, kuras ieraugu vai neieraugu, bet es tik labi jūtos tajās Šekspīra struktūrās – varu taisīt režiju kā arhitektūru. Tur ir trīsdaļīga struktūra, kurai vispār nav racionāla izskaidrojuma. Tur ir kaut kāda valsts, pilsēta, mežs kā zemapziņa, beigās vēl kaut kāds teātris. Es ciešu no tā, jo man negribas visu laiku taisīt Šekspīru. Tā man ir milzīga problēma, ko es sev atzīstu, – ka man grūti ieraudzīt mūsdienu materiālu. Šekspīrs ir ģeniāls, jo viņa lugas var iestudēt jebkurā laikmetā. Es taisu par mūsdienām. Kaut kādā veidā tā ir pilnīga apokalipse. Esmu šo lugu iestudējis jau United Intimacy (2005. gadā – U. A.), tā bija ar bērniem un aktieriem, pēc tam – Berlīnes Komiskajā operā (2013. gadā – U. A.), bet tā bija Bendžamina Britena opera. Sapratu, ka esmu to malis, bet īstu, pilnasinīgu Sapni vasaras naktī nekad neesmu taisījis. Šeit pēkšņi es ieraugu pamatuzstādījumu – kāda ir tā situācija, kurā var aizliegt precēties? Kas ir tas mežs un ļaunā un dievišķā vienlaicīgums cilvēkā, un citu sugu mīlēšana? Ja realitātē iztēlojamies šo epizodi, tad tā ir vēl šausmīgāka nekā gadījums Francijā, kur vīrs daudzu gadu garumā vervēja vīriešus, lai viņi izvarotu viņa sievu. Ja mēs taisām jauku komēdiju un nesaprotam, ko viņi darīja tajā naktī, tad tur vienkārši cilvēks var no tā nomirt, tīri tehniski. Tur ir tādas tēmas, ka vienkārši jumts aizbrauc! Esmu pietiekami daudz strādājis ar Šekspīru, lasījis arī Jana Kota kolosālo pētījumu. Mums latviešu tulkojumā ir zirneklītis zirnekļu tīkla vietā, Pamatiņš, kas patiesībā ir pakaļa vai dibens. Tie nav jaukie pasaku varoņi. Viss mežs ņudz no kaut kādiem lipīgiem mošķiem. Vēsturiskā tendence, arī Latvijā, ir taisīt Sapni vasaras naktī kā pasaku bērniem, bet tā luga ir kaut kas cits. Tā ir ārprātīga. No Freida zinām, ka mežs ir biežākā metafora, ko pielīdzina cilvēka psihes dzīlēm. Tu maldies šajā psihes pasaulē un nonāc aizaugušā mežā, kas Šekspīram ir katrā otrajā lapaspusē. Mums, protams, nebūs nekāda meža. Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki ir apmaldījušies. Viņiem ir darbs un ģimene, bet viņi nesaprot, ko darīt. Tā tiešām ir visbēdīgākā komēdija vai vistraģiskākais joks. Klasiskais teiciens, ka komēdija ir traģēdijas apgrieztā puse. Zinām, ka īsts joks kaut ko aizskar. Tajā ir kaut kāds saturs. Komēdija darbojas, ja tas, par ko tev nāk smiekli, ir ļoti nopietni. Ne velti ir politnekorektās anekdotes par ebrejiem un holokaustu. Jo traģiskāka tēma, jo labāk der anekdotēm. Ne jau mums vajag, lai kāds smietos par holokaustu, protams, nē! Protams, es domāju par šausmīgo pasauli, kurā dzīvoju. Domāju par Trampa uzvaru, par karu Ukrainā. Runāšu kā klasiķis Gunārs Astra savā runā: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs." Es ceru, ka šis vājprāts beigsies un paliks sapņa līmenī. Skaidrs, ka paralēli Sapnim vasaras naktī ir jābūt ar enerģiju, īstiem smiekliem. Tēmām, ar kurām strādājam šajā iestudējumā, nebūs nekāda sakara ar politkorektu domāšanu. Pats darbs ir ļoti erotisks, skandalozs, izaicinošs. To nevar tā mierīgi taisīt. Viss, kas sākas ar šausmīgu joku, pārvēršas prātam neaptveramā ārprātā – mēs iemīlam cilvēkus, kurus nekad dzīvē nevarētu iemīlēt. Lugā nav ne laba, ne slikta, bet konfliktu daba ir dziļi arhetipiska. Analizēju, kāda ir ļaunuma daba. Gribu būt cerību ienesošs cilvēks, bet, tā kā man nav cerību, gribu būt godīgs un parādīt, kā es jūtos un kā jūtu šī laika perspektīvu.

"Tie nav jaukie pasaku varoņi. Viss mežs ņudz no kaut kādiem lipīgiem mošķiem. Vēsturiskā tendence, arī Latvijā, ir taisīt Sapni vasaras naktī kā pasaku bērniem, bet tā luga ir kaut kas cits. Tā ir ārprātīga," saka režisors Viesturs Kairišs. Attēlā – Ievas Segliņas laumu karaliene Titānija un Artura Krūzkopa laumu karalis Oberons; Katrīnas Grigas Helēna un Niklāva Kurpnieka Demetrs. Foto – Marko Rass 

Vai procesā iznāca iedomāties un varbūt veidot kādu netiešu dialogu ar Latvijas teātra vēsturē ierakstīto Kārļa Auškāpa Sapņa vasaras naktī interpretāciju 1977. gadā?

Man tiešām patīk Dailes teātra konteksts gan ar Smiļģa personību, gan pārējo. Es jūtos labi. Ne tāpēc, ka mums jābūt vēsturiskiem, vienkārši tā vēsture ir tik interesanta!

Dailes kanona cikla ideja bija lieliska.

Jā, es tiešām no tā barojos. Protams, es domāju par to, ka šeit ir bijis ļoti kanonisks Auškāpa iestudējums, kas bija studentu diplomdarbs. Varbūt pat bērnībā esmu to redzējis, neatceros. Zinu, ka tur visi lidoja, Andris Bērziņš gandrīz muguru salauza. Nevaru teikt, ka es apzināti zinu šo izrādi, bet saprotu šī darba kontekstu. Tas ir izaudzis no pagājušā gadsimta kanoniskā Pītera Bruka iestudējuma, kurā viņš šo maģiju un irealitāti slēdza ar akrobātiskiem līdzekļiem, ka cilvēks paceļas virs zemes. Tajā laikā Pīters Bruks bija ļoti populārs. Kārlis noteikti lasīja angliski. Tā ir viena no XX gadsimta hrestomātiskākajām interpretācijām, ar kuru šai dienai nav nekāda sakara, izņemot to, ka ir interesanti. Kopumā saspēle ar šī teātra tradīciju man ir svarīga, arī Brandā tā bija. Agrāk likās, ka Daile un es ir kaut kas nesavienojams. Nu kādā sakarā? Es tur negāju pat izrādes skatīties.

Tu kā teātra kritikas students uzrakstīji arī iznīcinoši sarkastisku recenziju par Vella kalpiem.

Jā, "tuk, tuk, Dailes teātrī viss mierīgi"... Tā bija mana pirmā recenzija pie Silvijas Radzobes. Arnolds Liniņš pēc tam kļuva par manu pedagogu un vienu nodarbību norunāja ar mani par savu sāpi, par visiem smiļģiem. Nebija nekādas runas mācības, bet viņam bija svarīgi stāstīt savu versiju. Versiju par Dailes vēsturi vispār ir tik daudz…. Kāpēc es pieņēmu, ka Dailes teātris varētu arī nebūt man tik ļoti nepiemērots? Saskatīju tiešo līniju no Ilmāra Blumberga. Viņš ir mans skolotājs un draugs. Viņš man stāstīja, ka tādā jaunā vecumā kā es pret viņu viņš savā laikā bija pret Pēteri Pētersonu. Sapratu, ka Pētersons ir viņa vienīgais skolotājs. Es Blumbergu uzskatu par savu lielāko skolotāju. Saprotu, ka Pētersona skolotājs bija Smiļģis. Es esmu uz šīs tiešās līnijas, kas ir nodota no rokas rokā. Smiļģis–Pētersons– Blumbergs–es. Tagad jau sāku aizdomāties, ka šī līnija būs arī jānodod tālāk.

 

SAPNIS VASARAS NAKTĪ
Dailes teātrī 31.I plkst. 19, 1.II plkst. 18, 2.II plkst. 15, 19., 20.II plkst. 19
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja