Latvijā valda īpaša muzikalitāte – kārtējo reizi atgriežoties Rīgā, saka ukraiņu altists un diriģents Maksims Risanovs. Viņš būs solists Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga 18. sezonas noslēguma koncertā, ko Lielajā ģildē piektdien, 24. maijā, diriģēs Normunds Šnē. Maksima Risanova sniegumā dzirdēsim mūsdienu bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas veltījumu Francim Šūbertam Fantasy Homage to Schubert un Koncertu altam un orķestrim.
Maksimu Risanovu un Sinfonietta Rīga vieno ciešas draudzības saites. Ukrainas pilsētā Kramatorskā dzimušā altista saspēli ar orķestri klausītāji daudzkārt varējuši novērtēt Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Vairāk nekā pēc divu gadu pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā šī atkalsatikšanās Lielajā ģildē būs emocionāls un dziļi simbolisks notikums. Arī ar komponisti Dobrinku Tabakovu altistu saista sena radoša draudzība jau kopš kopīgi aizvadītajiem studiju gadiem Londonas Gildholas Mūzikas un drāmas augstskolā. Sadarbība rezultējusies ar vairākiem tieši Risanova spēles iedvesmotiem opusiem. To vidū ir gan Alta koncerts, kas divdesmit gadu pēc Londonā silti uzņemtā pirmatskaņojuma Rīgā atklāsies jaunā versijā, gan melodiskumu svinošā fantāzija, veltījums Francim Šūbertam. Maksims Risanovs ir viens no spožākajiem un aizrautīgākajiem altistiem pasaulē. Londonā viņš apguvis arī diriģēšanu pie Alena Heizeldaina, apmeklējis Genādija Roždestvenska un Jormas Panulas meistarklases. Pašlaik savu altista un diriģenta karjeru mūziķis attīsta vienā no Centrāleiropas mūzikas citadelēm Budapeštā un sniedz koncertus festivālos un koncertzālēs visā pasaulē. Viņa sadarbības partneru vidū ir komponisti Gija Kančeli, Kšištofs Pendereckis, Pēteris Vasks un Dobrinka Tabakova, vijolnieki Maksims Vengerovs, Gidons Krēmers, Vadims Repins un Aleksandrs Sitkoveckis, čellists Miša Maiskis, klarnetists Martins Frests un citi mākslinieki.
Kompānijas Onyx Classics 2017. gadā klajā laistais Maksima Risanova albums In Schubert’s Company, kas ieskaņots kopā ar Sinfonietta Rīga, ir izpelnījies britu žurnāla The Gramophone titulu Kritiķu izvēle. Kompānijas BIS Records 2020. gadā izdotajā Pētera Vaska mūzikas albumā orķestra Sinfonietta Rīga un Maksima Risanova izpildījumā ir ieskaņota Pētera Vaska Pirmā simfonija Balsis un Maksimam Risanovam veltītais Koncerts altam un orķestrim. Maksims Risanovs spēlē Džuzepes Gvarnēri 1780. gada altu Il Soldato, ko viņam uz laiku atvēlējis fonds Premiere Performances Hong Kong.
Ko jums nozīmē atkaltikšanās ar mūziķiem Rīgā?
Es jau daudzus gadus bieži braucu uz Rīgu un vienmēr esmu šeit izjutis Latvijas cilvēku siltumu un sirsnību. Ar Sinfonietta Rīga un Normundu Šnē, arī ar Valsts akadēmisko kori Latvija esam ne tikai kopā uzstājušies, bet arī veikuši ierakstus. Pēdējo reizi Rīgā biju, kad kopā ar Māri Sirmo un kori Latvija atskaņojām Gijas Kančeli darbu Stiksa. Tas bija kovidlaikā, gadu pēc Kančeli nāves. Mēģinājumā spēlēju arī Kančeli mūža pēdējo skaņdarbu saslimušā trompetista vietā.
Uz Rīgu vienmēr dodos ar lielu prieku. Var teikt, ka tā jau ir daļa no manis. Latvijai piemīt īpašs muzikalitātes un kultūras gars, te valda īpaša attieksme pret laikmetīgo mūziku. Pie jums visi dzied, notiek Dziesmu svētki, un latviešu komponistu mūsdienu kora mūzika ir skaista un dabiska. Ne tāda kā Vācijā, kur jo abstraktāk, jo labāk… Tāda mūzika mani neaizkustina, jo ir pārāk izskaitļota un mērķēta uz konkrētu auditoriju vai efektu. Man gribas, lai mūzika būtu muzikāla… Man ir būtiski, lai tā būtu skaista, lai tā dziedātu. Pret jauno mūziku izturos ar zināmu piesardzību un ne visu pieņemu, bet jūsu diriģentu izvēlētās koncertprogrammas, kurās esmu piedalījies, vienmēr bijušas man atbilstošas.
Vai atceraties pašu pirmo Rīgas apciemojumu?
Droši vien tas bija ar manu trio, kurā spēlēju kopā ar vijolnieku Romānu Mincu un čellisti Kristīni Blaumani.
Kāda ir jūsu repertuāra izvēle gaidāmajam koncertam?
Spēlēšu Dobrinkas Tabakovas Alta koncerta jauno versiju. Šo koncertu viņa uzrakstīja 2003. gadā, un togad mēs to atskaņojām trīs reizes. Tomēr šis skaņdarbs neiesakņojās manā repertuārā, es vairāk spēlēju viņas Svītu senlaicīgā stilā. 2022. gadā Dobrinka Tabakova bija Halles orķestra rezidējošā komponiste Mančestrā, kura galvenais diriģents Marks Elders piedāvāja komponistei ierakstīt autordisku. Viņa atcerējās Alta koncertu. Mēs to ierakstījām, un albums nāca klajā šī opusa divdesmitgadē. Pēc tam ilgi domāju, jo man likās, ka šajā darbā tomēr kaut kā trūkst. Uzstāju Dobrinkai, lai izveido jaunu, orķestrāli papildinātu versiju. Orķestra sastāvs nu ir lielāks – atbilstošs Sinfonietta Rīga sastāvam un tam, lai nepadarītu instrumentāciju pārāk blīvu un smagu un lai alts skanētu viegli. Šis darbs ir ļoti jauneklīgs, pozitīvs un dzīvespriecīgs. Pašlaik tieši šādu mūziku vajag spēlēt, lai nesajuktu prātā.
Pirms daudziem gadiem, kad mēs ar Sinfonietta Rīga gatavojām Šūbertam veltītu albumu, Dobrinka Tabakova pēc mana lūguma uzrakstīja brīnišķīgu fantāziju Hommage to Schubert, kurā ir izmantotas Šūberta Do mažora fantāzijas vijolei un klavierēm sākuma harmonijas. Tās parādās ļoti aizplīvuroti un negaidot čellu, otro altu un kontrabasu zemajos reģistros, bet pirms tam skan "kosmiska" mūzika. Cilvēks ilgi lido cauri melnam, aukstam, nedzīvam kosmosam, un viņam garām traucas asteroīdi un dažādas kosmiskas atlūzas. Brīdī, kad viņš tuvojas Zemei, sāk skanēt Šūberta mūzika. Tas aizkustina līdz asarām, jo Šūberta mūzika pārstāv to īsto siltumu un dzīvību, ko mums dāvā mūsu planēta. Tas skan neprātīgi skaisti. Pašās beigās skan Šūberta tēma alta solo partijā.
Šūberts ir viens no jums īpaši tuviem komponistiem?
Priecājos, ka orķestra programmā ir Šūberta Otrā simfonija. Es dievinu tieši jauno, ārkārtēji talantīgo Šūbertu. Lai gan viņa tā laika darbos vēl ir pa kādai orķestrācijas neveiklībai, no tiem strāvo ģeniālas melodijas un harmonijas. Esmu diriģējis gan Pirmo, gan Trešo Šūberta simfoniju, un bija sajūta, ka no zemes dzīlēm izlauzies dabisks tīra, skaidra, svaiga ūdens avots.
Jautāšu vienkārši – kā tagad dzīvojat, par ko domājat visvairāk?
Protams, turpinu dzīvot mūzikā. Pēdējā laikā daudz diriģēju dažādus orķestrus. No nākamās sezonas būšu Kanādas orķestra I Musici de Montreal galvenais viesdiriģents. Es šo kolektīvu jau labi pazīstu, tas ir ļoti dzīvīgs. Līgumu noslēdzu uz trim gadiem, un šobrīd man uz galda ir kaudze interesantu partitūru, kuras man jāiemācās. Nav ļaunuma bez labuma. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā esmu diezgan pamatīgi pievērsies ukraiņu komponistu mūzikai. Tieši šobrīd gribas daudz spēlēt Valentīna Silvestrova darbus. Silvestrova mūzika ir kā maija vakars Kijivā. Starp citu, vai esat kādreiz bijusi Kijivā?
Tikai vienu reizi – un tieši maijā – koncertbraucienā ar kori. Centrālais Hreščatika bulvāris bija krāšņos ziedos…
Kijivā, īpaši maijā, ir sevišķa noskaņa. Ne velti ir pat konfektes Kijivas vakars. Tad, lūk, Silvestrova mūzika ir kā maija vakars Kijivā, jo, pirmkārt, tā ir ļoti skaista. Otrkārt, lēninātajā, gaisīgajā skanējumā vienmēr ir jautājums ar daudzpunkti. Viņš rada tādu kā pedāļa efektu stīgu orķestrī, kura iedarbība ir unikāla. Klausoties ne vienmēr saproti, kas īsti notiek, taču partitūrā viss ir ļoti skrupulozi un gudri pierakstīts. Precīzi ir ierakstīti visi rubato. Ja to tā arī nospēlē, ir sajūta, ka svaigs vējš atnesis melodiju. Nākamajā mirklī tā pazūd un tad atkal atgriežas.
Tikko vienu skaņdarbu man uzrakstīja Leonīds Desjatņikovs. Desjatņikovs ir dzimis Harkivā, viņš lieliski runā ukraiņu valodā. Viņš gan lūdza vēl nestāstīt, tomēr atklāšu, ka darba nosaukums ir Reflections on a Folk Song un tā pamatā ir ukraiņu tautasdziesma Iedziedājās lakstīgala. Pasūtu un mācos jaunus skaņdarbus, jo augustā man būs ļoti svarīgs koncerts Ukrainas Neatkarības dienā Stokholmā. Man joprojām ir Ukrainas pilsonība.
Vai jūs runājat savā dzimtajā ukraiņu valodā?
Es to lieliski saprotu, bet runāju slikti, jo jau agrā bērnībā aizbraucu mācīties Maskavas Centrālajā speciālajā mūzikas skolā un pēc tam – Gildholas Mūzikas un drāmas skolā Londonā. Tagad saviem tuviniekiem un draugiem lūdzu ar mani sarunāties ukrainiski. Esmu no Donbasa. Patlaban manā dzimtajā pilsētā Kramatorskā un Pokrovskā ir ļoti saspringta situācija, tur šobrīd ir sakoncentrēti bruņotie spēki. Kramatorska un Slavjanska bija pašas pirmās pilsētas, kuras 2014. gadā ieņēma Girkins ar savu "kompāniju". Tā notika, jo Ukraina kaut kam tādam tobrīd nebija gatava. Pēc tam Kramatorsku izdevās atkarot.
Es to visu labi zinu, jo Kramatorskā tobrīd atradās mana ģimene. Mans brāļadēls pat ierakstīja mobilajā telefonā video ar apšaudi, uzbrukumu policijai. Pēc tam ģimene aizbēga uz Kijivu, bet mans tēvocis, pavecs vīrs, palika, jo, kā daudzi veci ļaudis, negribēja pamest dzīvokli. Tomēr, pārnakšņojis bumbu patvertnē, arī viņš devās prom. Toreiz Kramatorskā karš turpinājās divus mēnešus. Pēc tam pieņēmām lēmumu visus mūsu Kramatorskas tuviniekus pārcelt uz citām Ukrainas vietām. Mans brālis, piemēram, tagad dzīvo Kamjanskē pie Dņipras. Tā gan šobrīd nav tā drošākā vieta… Mamma, tante un pārējie apmetušies Užhorodā Aizkarpatos, blakus Ungārijas robežai. Mums tas ir ērti, jo es ar ģimeni un mūsu trīsarpus gadus veco meitiņu tagad dzīvoju Budapeštā. Mamma mūs bieži apciemo. No mūsu dzimtas Kramatorskā vairs nav neviena.
Kramatorskā bija dziļas jūsu dzimtas saknes? Kādu atceraties dzimto pilsētu?
Mans vecaistēvs ir no Hersonas un dzīvoja Odesā, bet uz Kramatorsku pārcēlās pēc Otrā pasaules kara, meklēdams darbu. Kramatorskā bija uzcelta milzīga rūpnīca, kurā viņš nostrādāja visu mūžu. Tur piedzima arī mana mamma un es. Manā bērnībā tā bija tipiska padomju pilsēta ar sērkociņkastīšu arhitektūru, tomēr tā bija diezgan kulturāla. Tur bija trīs mūzikas skolas, kuras tagad apvienotas vienā, un mācības notiek attālināti. Pedagogu vidū ir arī mums labi zināma vijolniece, kura kopā ar manu mammu strādāja Kramatorskas mūzikas skolā, bet pēc kara sākuma pārcēlās uz Budapeštu. Viņa strādā arī speciāli ukraiņu bēgļiem izveidotā bērnudārzā.
Budapeštā ir ļoti daudz ukraiņu bēgļu. Ungārijā viņus uzņem ļoti labi, neraugoties uz Orbāna prokremlisko nostāju. Atkal jāsaka: nav sliktuma bez labuma. Piemēram, Krievija šajos divarpus gados ne reizi nav bombardējusi Ukrainas Aizkarpatu reģionu, kurā dzīvo arī daudz ungāru.
Vai kara gados esat uzstājies dzimtenē?
Nē. Man šķiet, ka mums ārpusē ir vēl vairāk bail nekā cilvēkiem, kuri šobrīd ir Ukrainā un kara šausmas redz savām acīm. Otra manas ģimenes daļa – mana māsīca ar abām meitām un dēlu – dzīvoja Irpiņā, Kijivas tuvumā. Tikai deviņus kilometrus no Irpiņas atrodas Antonovas lidosta, kuru krievi centās ieņemt pašā kara sākumā. Māsīca ar vienu meitu pirmās dienas sēdēja vannas istabā, jo dzīvoja namā, kurā nav bumbu patvertnes. Otra meita ar ģimeni dzīvoja namā, kur tāda ir, taču turp cauri pilsētai nebija iespējams tikt, jo ielās notika kaujas. Otrajā nedēļā klusākā naktī brīvprātīgie viņus izveda no Irpiņas.
Kā vislabāk palīdzēt Ukrainai?
Vislabāk ir vākt līdzekļus un pirkt dronus. Mans brālis ir IT speciālists. Agrāk viņš programmēja rūpnīcu iekārtas, bet kopš kara sākuma strādā ar droniem, kuri var paši lidojuma laikā bez cilvēka tiešsaistes vadības meklēt mērķi. Ar koncertiem, aicinot arī draugus, vācu līdzekļus, lai Ukrainai būtu šādi droni, kas var strādāt kareivju vietā. Taču šādu koncertu organizēšana Ungārijā nav vienkārša. Viens koncerts notika manā dzimšanas dienā 2022. gada 9. jūnijā Ferenca Lista akadēmijā Budapeštā. Augstskola piekrita, taču izrādījās, ka valsts mācību iestāde nedrīkst tirgot biļetes, ja ieņēmumi nenonāk tās kasē. Biļešu pārdošanu un ziedošanu nācās organizēt ar kādas nevalstiskās biedrības starpniecību. Kad tādu atradu – tā bija ukraiņu grieķu katoļu baznīca –, tās nosacījums bija, lai programmā nebūtu krievu mūzikas, bet es biju izveidojis programmu ar dažādu zemju komponistu darbiem, kas rakstīti dažādu vēsturisko karu laikā no Napoleona kariem un abiem pasaules kariem līdz šodienai…
Piedalīties koncertā Ukrainas atbalstam un ar pretkara vēstījumu piekrita trīs labi pazīstami Krievijas mūziķi: vijolniece Aļona Bajeva (viņas vīrs ir ukrainis Vadims Holodenko), pianists Deniss Kožuhins, kurš tagad dzīvo Vācijā, un vijolnieks Sergejs Dogadins. Un te man ukraiņu grieķu baznīca pieprasa viņus no koncerta izslēgt! Jautāju: vai saprotat, ka ir svarīgi, ka krievi parāda savu pozīciju, nostājas pret agresiju? Nācās meklēt citu sabiedrisko organizāciju, jo es negribēju atstumt draugus, kuri vēlējās muzicēt zem Ukrainas karoga. Visbeidzot atradās kāda ungāru organizācija. Kad izziņoju koncertu Facebook, parādījās arī šādi komentāri: "Kāpēc mums ir jāpalīdz Ukrainai? Pie visa ir vainīga Amerika! Mums arī pirms simt gadiem atņēma zemi." Šis koncerts man maksāja pusdzīvi. Publikā bija ukraiņu bēgļi, kuriem biļetes pirka cilvēki ārzemēs, pat Honkongā un Austrālijā. Tā savācām pilnu Lista akadēmijas lielo zāli. Ungāru bija maz. Domāju, ka Polijā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā būtu citādi.
Vai krievu mūzikas spēlēšanā nevajadzētu ieturēt pauzi, kamēr Krievija izvērš nežēlīgu agresiju?
Tai ir jābūt personīgai izvēlei. Es nespēlētu tāda komponista darbus, kurš ir Putina atbalstītāja diriģenta Valerija Gergijeva draugs. Es noteikti nesadarbotos ar altistu un diriģentu Juriju Bašmetu un pianistu Denisu Macujevu. Pēc tam kad mans kolēģis ungāru vijolnieks pērn vasarā devās uz Maskavu strādāt Pētera Čaikovska konkursa žūrijā, es pārstāju ar viņu komunicēt. Centos viņam paskaidrot, ka tā nedrīkst darīt, bet viņš, lūk, stāvot pāri politikai.
Aicinājums nejaukt mākslu ar politiku ir dzirdēts visai bieži.
Karš ir cilvēku nogalināšana, māju sagraušana, dzīves izpostīšana. Visbriesmīgāk ir, kad iet bojā bērni. Minētajam kolēģim ir maza meitiņa, pāris mēnešu jaunāka par manējo. Kā būtu, ja viņam ar sievu un meitiņu būtu jāslēpjas metro, jo ārā bombardē? Vienu dienu šādi pasēdi, un tad redzēsim, vai vēl gribēsi braukt pie Gergijeva sēdēt Čaikovska konkursa žūrijā! Vēl viens gadījums. Kāds Krievijas mūziķis aizbrauca no Krievijas un man atrakstīja, ka ir pret Putinu un viņa šausmīgo karu, bet pēc tam paklusām turpināja doties uz Krieviju koncertēt. Izlēmu vairāk ar viņu nesadarboties un vienkārši pateicu to savam aģentam. Dzīvē gan klājas visādi. Man pazīstama mūziķe aizbrauca no Krievijas uz Gruziju, bet pēc pusgada atgriezās, jo vienkārši beidzās nauda.
Krievu kultūra, kultūras mantojums nav vainīgi. Tad jau jāatceļ arī Bēthovens un Rihards Štrauss, jo tā ir vācu kultūra un Vācijā bija fašisms, kas noveda pie Otrā pasaules kara. Uzskatu, ka atcelt krievu kultūru nav iespējams, jo tā jau ir pasaules kultūras daļa. Kā gan lai atceļ Čaikovski, Šostakoviču vai Prokofjevu, kurš, starp citu, ir dzimis Doneckas apgabalā? Ekstrēmisms neder, ir jārīkojas citādi. Vajag mērķtiecīgi nodarboties ar ukraiņu kultūras, ukraiņu mūzikas popularizēšanu. Jā, mēs zinām Silvestrovu, Skoriku, Stankeviču, bet kā ir ar pārējiem komponistiem?
Sinfonietta Rīga
Lielajā ģildē 24.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–25