Klāt ilgi gaidīts notikums – apgādā Neputns izdevumā Es esmu tas, kas paliek pāri. Dienasgrāmatas. 2003–2019 ir iznākušas divos sējumos apkopotas Andras Neiburgas interneta dienasgrāmatas.
Rakstniece, māksliniece un tulkotāja Andra Neiburga (1957–2019) ir atstājusi nelielu, taču nozīmīgu literāro mantojumu – viņas darbi ir lasīti, atkārtoti izdoti, dramatizēti un iekļauti skolu mācību programmās. Izcila literārā valoda un trāpīgi mūsdienu cilvēku psiholoģisko pārdzīvojumu vērojumi padarījuši šos tekstus par klasiskiem un pārlaicīgiem. Lai arī savas dzīves pēdējās desmitgadēs lielu daļu laika Andra veltīja dzimtas namīpašumu apsaimniekošanai, viņa turpināja būt nozīmīga Latvijas kultūras dzīves dalībniece, aktīva mākslas, literatūras, mūzikas, teātra un kino notikumu apmeklētāja, kas savu vērtējumu bieži vien paturēja pie sevis vai dalījās ar to tikai draugu lokā, taču nepieciešamība rakstīt nepazuda. Andra vienmēr ir rakstījusi privātu dienasgrāmatu kladēs un datorā. Un arī publisku – interneta vietnē klab.lv jeb Sviesta ciba.
Grāmata Es esmu tas, kas paliek pāri ietver dienasgrāmatu ierakstus sešpadsmit gadu garumā. 1. sējumā – 462 lpp.; 2. sējumā – 472 lpp. Publicitātes foto
Grāmata Es esmu tas, kas paliek pāri ietver dienasgrāmatu ierakstus sešpadsmit gadu garumā. Šajā laikā daudz kas mainījās ne tikai Latvijā un pasaulē, kultūrā un politikā, interneta un sakaru tehnoloģijās, bet arī Andras Neiburgas dzīvē. Viņa pārtrauca rakstīt daiļliteratūru, taču kādu laiku vēl turpināja rakstīt slejas laikrakstā Diena, nedaudz tulkoja un dramatizēja tekstus teātriem. Viņa kļuva par divu uzņēmumu vadītāju un līdzīpašnieci, vienlaicīgi vadot gan Neiburgu īpašumus, gan viesnīcu un restorānu Neiburgs. Ārzemju braucieni, izstāžu, biennāļu, operizrāžu apmeklējumi, interese par viesnīcu biznesu, dizainu, restorānu vadību, kulināriju, kino un teātri, teju vai visu jaunāko grāmatu izlasīšana, bērnu audzināšana, rūpes par savu vecāku veselību un labbūtību, rūpes par mājdzīvniekiem, lauku māju, attiecības ar radiniekiem un dzīvesbiedru, bažas un trauksme – tā visa šajās dienasgrāmatās ir tik daudz, ka brīžiem nav aptverams, kā to visu varēja paspēt izdzīvot un izdarīt, pārdzīvot un pierakstīt viens cilvēks.
Zemsvītras piezīmju veidošana Ilmāram Šlāpinam aizņēma veselu gadu, un viņš to salīdzina ar izmeklētāja darbu. Par rezultātu daudzi kultūras ļaudis teiks paldies – sanākusi pamatīga kultūras dzīves hronika.
"Nu, bļin, izskatās, ka cilvēki nekad dzīvē nav pudeli "uz atklātību" griezuši!" – kādā ierakstā izsaukusies Andra Neiburga. Viņas dienasgrāmatā pudeles gals vienmēr ir iegriezies pret viņu pašu, un Neiburga raksta – kā patiešām ir.
Ilmārs Šlāpins. Mēs iepazināmies 2003. gadā, pateicoties Sviesta cibai. Uz ielas tobrīd droši vien saskatījāmies, bet nesveicinājāmies. Protams, pazinu Paulu Bankovski, viņš cieši sadarbojās ar Rīgas Laiku. Gandrīz vienlaicīgi mēs trīs – es, Andra un Pauls – iesaistījāmies Sviesta cibā. Anonīmi, ar segvārdiem, neviens nezināja, kurš ko raksta. Mans pirmais lietotājvārds bija Aptieka – ar mājienu uz Aptiekas ielu, uz trakonamu, kas te notiek. Mēģināju rakstīt kā izdomāts personāžs ar visādām slēptām atsaucēm uz daiļliteratūru. Arī Pauls pirmo pusgadu rakstīja par pilnīgi izdomātu personāžu, kurš dzīvo jocīgu dzīvi. Bezmaz kā Pētera Sautera varonis – dzērājs, meitu ģēģeris un rakstnieks. Sākumā nezinājām, kurš ir kurš, bet pēc kaut kādiem tekstiem pamanījām, ka šis cilvēks interesē, un sākām komentēt. Tā bija arī čata platforma, jo komentāros notika ļoti dzīvas sarunas un iepazīšanās. Cilvēki uzvedās dažādi, daži negribēja sevi atklāt un draudzējās tikai anonīmā līmenī. Citi pamazām atklājās. Taču vēl ilgu laiku jau paziņu kompānijās cits citu saucām lietotājvārdos. Ar laiku pārdēvēju sevi par Dežurējošo aptieku, ļoti bieži cilvēki tur vienkārši sarunājās pa naktīm, žēlojās un saņēma mierinājumu, varēja vērsties pie citiem pēc psiholoģiska vai morāla atbalsta.
Cik saprotu, Sviesta cibā radušās pazīšanās un draudzības turpinājās arī dzīvē ārpus ekrāniem?
Jā, veidojās vairākas kopienas, viena tāda grupa izveidojās ap Andras ierakstiem, viņa noteikti bija viens no populārākajiem cibiņiem. Līdz ar mani tur iesaistījās arī mana bijusī sieva Krista Burāne. Tikai pamazām cits citu atšifrējām. Andru bijām jau "atkoduši", bet viņa vēl nezināja, kas mēs esam. Cibā Andrai bija attiecības ar Aptieku un kaut kādā citā sfērā – ar Šlāpinu. Tad mēs viens otru atklājām, sākām satikties un draudzēties. Kristai ilgu laiku bija ļoti dzīva sarakste ar Andru. Atceros, vienu brīdi viņa gribēja saglabāt šo tekstu un izdrukāja, sanāca ļoti bieza mape. Bet tā bija intīma saziņa, viņa pat man nerādīja, par ko viņas tur runā.
Es personīgi jūtos nedaudz atbildīgs par to, ka Pauls un Andra sapazinās un sagāja kopā. Caur Cibu bijām sarunājuši, ka vajag kaut kādu neprātīgu braucienu, nebijām bijuši Amsterdamā. Devāmies turp četratā – es, Andra, Pauls un Krista. Andra nopirka lidmašīnas biļetes, es rezervēju viesnīcu. Gribēju ietaupīt un paņēmu divus numuriņus, vienā – mēs ar Kristu, otrā – Andra ar Paulu, it kā atsevišķās istabās. Atceros, ka pirmajā dienā gultas stāvēja atstatus, bet otrajā jau bija sabīdītas kopā (smejas). Tā tas viss notika. Mūsu draudzība ilga visus šos gadus, taču pēdējā laikā mēs ar Andru sen nebijām tikušies. 2019. gada 28. februārī nejauši satikāmies Alises Zariņas filmas Blakus pirmizrādē, sēdējām blakus. Nākamajā dienā abi bijām uz pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī Atnāc mani vēl satikt. Par sešām latviešu dzejniecēm, no kurām vairākas ir izdarījušas pašnāvību un stipri dzērušas. Diezgan smaga izrāde, lai arī uztaisīta tā skaisti un ornamentāli. Palikām uz banketu, runājāmies, dzērām vīnu, visi paklīda, cilvēki jau bija pārstājuši pulcēties pēcpirmizrāžu banketos. Kaut kā palikām pēdējie. Jegors (Jerohomovičs – U. A.) arī palika. Aizgājām uz aktieru ģērbtuvi, kur varēja smēķēt, sēdējām, runājāmies ar izrādes aktrisēm līdz pat pusnaktij. Kad devāmies projām, Andra bija izsaukusi taksi, viņa parasti brauca ar taksi uz mājām, bet bija arī slapjdraņķis un apledojušas ielas. Pagalmā atvadījāmies, apskāvāmies. Andra lika apsolīt, ka drīz satiksimies atkal, iekāpa taksī un aizbrauca. No rīta es ar Ģirtu Ēci biju aizbraucis uz jūru pastaigāties. Bija saulaina diena, un bijām norunājuši noiet kādu gabalu gar jūru. Ap deviņiem atnāca īsziņa no Katrīnas (Andras Neiburgas meita – U. A.), un es skrēju atpakaļ uz Rīgu. Viņu dzīvoklī Brīvības ielā jau bija sanākuši visi tuvinieki, un nāca draugi. Andra jau bija prom. Viņa bija nokritusi virtuvē ap kādiem četriem no rīta. Nezinu, cikos Pauls viņu atrada, bet viņš to bija nogulējis. Viņš mēģināja atdzīvināt, saucis ātros, bet bija jau par vēlu... Domāju, ka viņš nekad sev to nepiedeva. Man šķiet, ka Paula aiziešana gadu vēlāk bija diezgan apzināta. Nedomāju, ka tā bija pašnāvība, taču bija skaidrs, ka viņš negribēja vairs dzīvot. Pēc viņa aiziešanas sāku domāt, vai to, kas ir Sviesta cibā, nevajag sakārtot un izdot. Līdz pēdējam brīdim šaubījos. Vēl tad, kad grāmata jau bija ceļā uz tipogrāfiju.
Kā tu sevi pārliecināji, ka tomēr vajag? Par ko visvairāk šaubījies?
Bija bažas, vai nebūs cilvēki, kuri izlasīs kaut ko personisku par sevi un apvainosies. Vai Katrīnai iedevi pirms tam izlasīt manuskriptu? Jā. Apmēram pirms gada Katrīna dabūja pilno tekstu. Darbs bija ļoti ilgs. Bet tad, kad sāku kārtot tekstu un tiku līdz vietai, kur Andra ir ierakstījusi vienu teikumu: "Es esmu tas, kas paliek pāri", – sapratu, ka tas būs virsraksts un ka tas kaut kādā ziņā ir arguments, kāpēc Andras dienasgrāmata ir jāizdod. Esmu šo jautājumu izsvēris no daudziem aspektiem. Mēģināju iztēloties dažādus iebildumus. Ir taču tāds uzskats, ka dienasgrāmatas vispār nedrīkst izdot. Par to visu esmu domājis un mēģinājis rast atbildes, esmu izsvēris visus par un pret. Man personiski ir skaidrs, kāpēc tas bija jāizdara un tieši tādā formā, kādā tas ir izdarīts. Viens no argumentiem ir tāds, ka tie jau sākotnēji ir publicēti un publiskoti teksti. Tā nav Andras privātās dienasgrāmatas, Andra rakstīja arī tādas, bet šajā grāmatā tās nav iekļautas.
Viens ieraksts liecina, ka viņa ir sākusi rakstīt īsto dienasgrāmatu, liekot nojaust, ka tajā būs vēl lielāks atklātības un tiešuma līmenis.
Jā. No jaunības laika viņai ir saglabājušās klades un burtnīcas. Tad privātu dienasgrāmatu viņa rakstīja datorā, ir bijusi arī dzīva sarakste ar draugiem. Tās visa nav šajā grāmatā.
Rakstot interneta blogu platformā, ir cita attieksme, kas atšķiras arī no tādas privātas dienasgrāmatas, kas rakstīta ar domu, ka varētu kādreiz tikt publicēta, kā, piemēram, Gunāra Priedes dienasgrāmatas. Raiņa dienasgrāmatas savukārt ir tādas, ka var redzēt – viņš nebija domājis, ka tās kāds varētu lasīt. Man ļoti patīk lasīt Riharda Rudzīša (1898–1960) dienasgrāmatas, pagaidām ir izdoti divi sējumi latviski, trešais – krieviski, jo par viņu kā Rēriha biedrības vadītāju interesējās arī krievu publika. Viņa jaunības dienasgrāmatā 1917.–1918. gadā lasāma jauna cilvēka romantiskā jūsma par to, kā viņš kļūs par dzejnieku un slavenību un kādus gara lidojumus veiks. Tur ir romantiski pārdzīvojumi, viņš staigā pa Bastejkalnu un skatās meitenes logos, kur ir ieliktas rozes, un domā, kurš viņai tās rozes ir dāvinājis. Tamlīdzīgas lietas. Cilvēku dienasgrāmatas ir atšķirīgas. Piemēram, Gundegas Repšes dienasgrāmatas Skiču burtnīca. Simts, kas bija tāds kā apzināts projekts: šajā gadā es rakstīšu dienasgrāmatu, lai to pēc tam izdotu grāmatā. Un viņa raksta ar tādu pieeju. Tur nav nekā par ēšanu vai vēdergraizēm, tur ir par pasaules likteņiem un Latviju. Viņa skatās arī televizoru un burkšķ, bet burkšķ apzināti. Vai – Zanes Daudziņas Dienasgrāmata. Arī redzams, ka tā ir rakstīta izdošanai.
Ar kādu attieksmi rakstīja Andra Neiburga?
Sviesta cibā tu neraksti grāmatai. Tu raksti ar daudz vieglāku attieksmi un tūlītējam lasītājam, kurš tajā pašā brīdī var reaģēt, nevis lasītājam, kurš to lasīs pēc gadiem, vai – mūžībai. Tiek uzdoti daudzi jautājumi, kas grāmatā varbūt izklausās retoriski, bet dzīvajā sarakstē uz katru no tiem rakstītājs gribēja dabūt kādu reakciju. Es vēl joprojām turpinu vērot cilvēku dzīvi šajās virtuālajās personībās. Andras divi žurnāli, kurus viņa paralēli rakstīja Sviesta cibā, atšķīrās no vairākuma rakstītāju ar to, ka viņa ļoti ātri pārstāja mēģināt koķetēt un slēpties un rakstīja ļoti godīgi, bet tajā godīguma izpratnē, kāds eksistē virtuālajā realitātē. Tas ir vēl viens arguments, ar kuru gribu noraidīt pārmetumus, ka tiek pārkāpts privātums. Šis pārmetums ir liekulīgs tādā nozīmē, kādā Andras dienasgrāmatas nav liekulīgas, tās ir maksimāli godīgas. Tā kā viņa ir rakstījusi cilvēkiem, nevis sev vai mūžībai, tad, manuprāt, tas pieder cilvēkiem.
Vai, Andras Neiburgas Sviesta cibā rakstīto izdodot grāmatā, gribējās padarīt to pieejamu vēl vairāk cilvēkiem?
Šaubos, ka ar grāmatu šis cilvēku loks tiktu ievērojami paplašināts.
Interese, gaidot grāmatu, bija ļoti nokaitēta, arī pirmās lasītāju atsauksmes ir sajūsminātas.
Jā. Nezinu, cik lielā tirāžā grāmata nodrukāta, bet tā nav astronomiska. Jebkurā gadījumā – cilvēku lokam, kas grāmatu izlasīs, ir konkrēts filtrs – tie ir cilvēki, kas lasa grāmatas. Tā ir diezgan augsta latiņa. Ja tu vispār vēl lasi grāmatas, tev ir tiesības izlasīt arī šo. Tā nav dzeltenā prese vai tviteris.
Par ko, tavuprāt, pārvēršas virtuāla dienasgrāmata, kad to iespiež divos sējumos grāmatā, cietajos vākos? Tas tomēr jau ir kaut kas cits?
Jā! Tas ir vēl viens arguments. Sakārtojot šo tekstu no diviem atsevišķiem žurnāliem, es atklāju, ka, pārceļot tekstu no virtuālās platformas uz drukāto formu, brīdī, kad tas tiks izdots grāmatā, tas ļoti mainīsies. To ietekmē tīri sentimentāli estētiski faktori. Uz papīra, kad turam to rokās, tekstu uztveram savādāk – apčubinām, pāršķiram, redzam tieši to lapu, nevis tikai vienu ierakstu. Mūsu attieksme mainās – teksts kļūst daudz literārāks, nekā mēs to redzam datora ekrānā. Arī divu sējumu ietvars maina uztveri. Šobrīd ar visām zemsvītras piezīmēm ir trīsarpus miljoni rakstu zīmju. Kā uzsvēra dizainers Aleksejs Muraško, gandrīz tieši tāds pats vārdu skaits ir klasiskajam angļu Bībeles tulkojumam – Karaļa Džeimsa Bībelei. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man šķita vērtīgi izdot šo tekstu korpusu grāmatas formātā, jo tam ir piešķirta jauna izlasīšanas iespēja. Esmu redzējis, ka cilvēki feisbukā jau raksta, ka šis ir gada svarīgākais literārais notikums. Arī literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš rakstīja, ka tas, kas ir iekšā šajās grāmatās, ir literatūra.
Vai pilnīgi viss? Varbūt apsvēri domu taisīt koncentrātu? Vai tad teksts zaudētu savu jēgu, bija svarīgi ielikt visu kopumu? Arī impulsīvas ikdienišķas piezīmes, kuras varētu uzrakstīt ikviens cits interneta lietotājs un kurās šķietami neizpaužas Neiburgas talants?
Tās nav arī rakstnieka piezīmes kā Čehovam vai Dostojevskim. Salīdzinot ar daudzām citām izdotām piezīmju grāmatiņām un dienasgrāmatām, redzams, ka Neiburgas dienasgrāmata ir kaut kas pilnīgi cits, viņas rakstīšanas stils ļoti atšķiras. Manuprāt, tas ir unikāls dokuments, tāpēc tas bija jāizdod. Īsinājumi ir minimāli, un arī rediģēšana ir minimāla, par to mēs daudz diskutējām un strīdējāmies ar grāmatas literāro redaktori Sigitu Kušneri, vairākkārt minēju argumentu, ka tam vispār vajadzētu būt faksimilam, ka tur neko nevajadzētu labot. Šis teksts nav ne ikdienas valoda, kādā Andra runāja, ne arī tāds literārs teksts, kādu viņa būtu rakstījusi stāstā vai grāmatā. Tas ir kaut kas cits, un tam ir tikpat daudz tiesību pastāvēt. Vienojāmies par kaut kādiem principiem, ko labojam, ko ne. Ir izlabotas acīmredzamas pārrakstīšanās jeb drukas kļūdas. Ir atstātas nezināšanas kļūdas, arī tādēļ, lai būtu godīgi. Ja Andra šajā vietā ir kļūdījusies vai aizmirsusi, kā ir pareizi, – mēs to atstājām. Dažās vietās ir paskaidrots vai izlabots. Piemēram, kur viņa brauc uz Šveici un nepareizi minējusi mājas saimnieku vārdus, tur kvadrātiekavās ir ielabots. Pašā sākumā viņa lasa Ikstenas grāmatu par Māru Zālīti un piemin, ka Eliots radio raidījumos ir aizstāvējis fašistus. Tas nebija Eliots, bet Ezra Paunds. Acīmredzot tajā naktī rakstot viņa Ezru un Eliotu bija sajaukusi. Izlabot Andras tekstā uz Ezru Paundu, man šķiet, nebūtu bijis godīgi, beigu beigās vienojāmies ar Neputna galveno redaktoru Raimondu Ķirķi, ko īsti rakstīt zemsvītras piezīmē. Grāmatā nav ievietoti apmēram viens divi procenti no teksta apjoma, teksti, kas ir acīmredzami bezjēdzīgi, vai tādi, kas izskatās pēc citāta no mums nezināma avota. Ir izņemti tikai daži ļoti sensitīvi ieraksti. Morālā argumentācija bija – ja mēs sāksim ķidāt un ņemt ārā to, ko pēc mūsu prāta nevajag, tad kurā brīdī mēs apstāsimies?
Andrai Neiburgai pašai ētiskā robeža bija svarīga. Dienasgrāmatās viņa par to runāja saistībā ar fotogrāfes Annijas Leibovicas albumu. Ko, tavuprāt, Andra Neiburga teiktu par faktu, ka viņas interneta dienasgrāmatas tagad ir lasāmas grāmatā?
Noteikti negribētu. Bet tāpēc, ka viņa to neuzskatītu par vērtīgu tekstu. Mēs to uzskatām par vērtīgu. Tagad ļoti daudzi cilvēki ikdienā kaut ko raksta – feisbukā, tviterī –, ierunā tiktokā vai instagramā. Profesionāls rakstnieks atšķiras ar to, ka viņš vienā brīdī izlemj, ka grāmata ir pabeigta. Tā ir liela morāla un estētiska izšķiršanās. Dažiem tas nāk vieglāk, dažiem – grūtāk. Ir cilvēki, kas tā arī nekad nepabeidz rakstīt. Kā zināms, Kafka nevienu savu romānu nav pabeidzis. Vēl jo vairāk – viņš Maksam Brodam bija lūdzis manuskriptus iznīcināt, taču tas netika izdarīts. Un, pateicoties Maksam Brodam, mums tagad ir Kafka. Arī Kafkas dienasgrāmatas un vēstules. Vai – Ludviga Vitgenšteina Slepenās dienasgrāmatas. 1914–1916. Tās bija ne tikai privātas, bet vēl arī aizšifrētas ar speciālu kodu, lai neviens tās nevarētu izlasīt. Pētnieki pēc Vitgenšteina nāves kodu uzlauza, un tās ir izdotas. Tie ir unikāli vēsturiski materiāli, kas ļoti daudz atklāj par šī cilvēka personību, psiholoģiju, apstākļiem, kādos viņš rakstīja un domāja.
Sanāk, ka cilvēku personīgajai vēlmei sargāt savu privātumu pret mūžību un kultūrvēsturisko izziņu nav nekādas nozīmes?
Par to mēs varam strīdēties. Manuprāt, cilvēka nāve kaut kādā veidā padara viņa tekstu pabeigtu. Kādu brīdi mēs vēl mokāmies ar cilvēka nāvi un pārdzīvojumiem par to visu, bet paiet laiks, un teksts kļūst pabeigts. Tas vairs nevar mainīties. Un tajā brīdī tas ir literārs teksts.
Apbrīnojama šķiet Andras Neiburgas spēja būt godīgai ne tik daudz tajā, ko viņa raksta, bet – kā raksta. Viņas intonācijā nav ne mazākās liekulības, vēlmes sevi piefrizēt vai instinktīvi padarīt labāku.
Jā, viņa neizliekas labāka.
Viņa, neko neslēpjot, atklāti raksta arī par alkohola dienišķo patēriņu un tilpumiem.
Tā ir vēl viena lieta, kas grāmatai piešķir papildu vērtību – kāpēc tā mums ir vajadzīga. Tas ir diezgan traģisks stāsts par cilvēka attiecībām ar alkoholu, kas daudziem ir jāizlasa un jāzina. Es domāju, ka tas daudziem var palīdzēt. Nē, tas nav šokējošs romāns par alkoholiķa nodzeršanos, bet tur ir par to, kā alkohols sagūsta un notur, cik skaists, kārdinošs un interesants tas var būt.
Kā tev šķiet, kas viņai pirmkārt bija šīs dienasgrāmatas? Vai viņa pie cibistiem meklēja tūlītēju mierinājumu savam trauksmainajam stāvoklim un dažādām nedienām, arī nemitīgajām veselības likstām, vai viņai vienkārši bezgalīgi patika rakstīt un viņa meklēja mierinājumu burtos, bet negribēja vairs rakstīt literatūru?
Andra bija ļoti introverts un kautrīgs cilvēks, to viņa sabiedrībā maskēja aiz nesmaidošas sejas izteiksmes, ko brīžiem varēja noturēt par augstprātību. Šajos ierakstos redzam, ka patiesībā viņa vienkārši baidījās, kautrējās iet klāt un runāt. Arī draugu lokā – ballītēs un pasākumos, kurus viņa pati rīkoja, – viņa nebija tā, ko varētu dēvēt par sabiedrības dvēseli. Bet Sviesta cibas pusanonīmajā vidē viņa guva iespēju blīvai, piesātinātai sarunai, kas ir vieglāka, jo tu neredzi to otru cilvēku, tu pat īsti nezini, kas viņš ir. Tas, protams, piešķir vēl arī zināmu erotiku. Tas ir uzbudinoši, ka tu pēkšņi sāc sarunāties ar nepazīstamu cilvēku, sauc uz tu un runā, neko neslēpjot. Un šie dienasgrāmatas teksti pirmām kārtām ir saruna. Katrs ieraksts ir vērsts uz lasītāju, tie nav noslēgti sevī. Andra bija viens no Sviesta cibas centriem. Domāju, ka viņa deva citiem vairāk nekā saņēma pretī. Sākot no uzmundrinājuma, papļāpāšanas, beidzot ar to, ka ļāva ieskatīties savā dzīvē. Tas arī cilvēkiem deva kaut kādu mājīguma sajūtu. Viņa visus savus lasītājus paņem azotē un sasilda. Arī tad, kad viņa raksta par kaut ko šausmīgu – saviem nakts murgiem, slimībām vai citiem pārdzīvojumiem –, lasītājiem tas dod līdzpārdzīvojumu, katarsi un atvieglojumu. Lasītājiem tā bija iespēja izdzīvot vēl kāda cita dzīvi, un pašai Andrai tā bija iespēja dzīvot savu dzīvi daudz pilnasinīgāk un intensīvāk.
"Andra bija ļoti introverts un kautrīgs cilvēks, to viņa sabiedrībā maskēja aiz nesmaidošas sejas izteiksmes, ko brīžiem varēja noturēt par augstprātību," atceras Ilmārs Šlāpins. Foto – Kristaps Kalns
Runājot plašāk – kā, tavuprāt, XXI gadsimta muzeji lai iegūst privātas liecības digitālajā laikmetā? Vai sociālo mediju sarakstes saglabāsim muzeja krājumā?
Tikai tagad, kad grāmata jau ir iznākusi, man ienāca prātā, ka cilvēku piemiņa – tās tehnoloģijas, kā mēs atceramies rakstniekus, dzejniekus, māksliniekus, – ir krietni mainījusies. Memoriālo muzeju laiks ir neatgriezeniski pagājis. Tādi muzeji, kāds ir Veidenbaumam, Akurateram, Vācietim, es domāju, vairs netaps. Dažādu iemeslu dēļ. Mūsdienās rakstnieks dzīves laikā ir kādas piecpadsmit reizes pārcēlies. Kur tad viņam iekārtos to istabiņu?
Mums zudīs iespēja redzēt viņa gultu un rakstāmgaldu?
Jā, tās visiem vienādās IKEA gultiņas nav jēgas atstāt. Rādīsim nestrādājošo, noputējušo datoru? Baigi interesanti uz to skatīties! Bibliotēku gan varētu atstāt kā memoriālo grāmatplauktu. Mums jau ir šāds piemērs – Normunda Naumaņa grāmatplaukts aizceļoja uz Nacionālo bibliotēku. Nav un nebūs Naumaņa memoriālā dzīvokļa, bet tur viņa tahta un memoriālais grāmatplaukts paliks. Mūsdienu muzeju ideoloģija, kā tiek veidoti muzeji, ir mainījusies. Medicīnas muzejā ļoti spilgta bija Kaspara Vanaga akcija ar izstādītajām ārstu brillēm un pildspalvām kā bezjēdzīgu materiālu, kas stāv muzeja arhīvā un aizņem vietu (izstāde Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs, kuratori Kristīne Liniņa un Kaspars Vanags – U. A.). Viņš mēģināja sākt diskusiju, ka tas ir jāpārskata un mūsdienās ir jāstrādā citādi. Vienā brīdī sapratu, ka šīs Andras dienasgrāmatas grāmatas formātā ir tuvākais, ko memoriālais muzejs mums varētu dot. Nevis skatīties uz Blaumaņa gultiņu, kurā tu nedrīksti apgulties, bet reāli padzīvot Andras Neiburgas dzīvi. Un tā neaizņem vietu un neprasa vairs naudu uzturēšanai. Tas ir reāls memoriālais muzejs, ko varam nēsāt sev līdzi.