Latvijā 1940. un 1941. gadā straujā tempā nomainās lielvalstu varas, un latviešu puisis Matīss no Torņakalna, kurš nevēlas karot ne vienā, ne otrā frontes pusē, mēģina būt malā. Protams, tas neizdodas. Nepieciešamība izdzīvot frontes aizmugurē, uzdzīve un andelēšanās ar kreiso preci, pirmā sastapšanās ar mīlestību, nodevību, nelietību, žēlsirdību un svina garša mutē. Gan no nomaldījušās lodes, gan no tā, kas notiek ar Latviju.
Ar šādu pieteikumu Nacionālais teātris aicina uz izrādēm Svina garša. Pirmizrāde Nacionālā teātra Lielajā zālē notika 4. februārī. Nākamās izrādes – 5., 11., 19. februārī, 1. martā.
Neatceros gadījumu, kad tik drīz pēc kāda latviešu literatūras oriģināldarba iznākšanas tas būtu iestudēts teātrī. Vai iestudēt Māra Bērziņa romānu Svina garša (vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts) bija tava ideja, vai piedāvājums nāca no teātra?
Iedeva izlasīt teātris, bet pasūtījums tas nebija. Tā jau nenotiek. Grāmata mani ļoti uzrunāja ar savu noteikto skatījumu uz dzīvi. Tā apskata man šajā brīdī būtiskus jautājumus. Par tevi kā ikdienas cilvēku, kurš tiek ierauts. Doma, ka būšana atstatus un nepiedalīšanās arī ir noteikta veida piedalīšanās. Tā ir noteikta veida piedalīšanās, iespējams, kādu tu nemaz negribētu. Tu arī ar klusēšanu piedalies. Tā ir ļoti interesanta tēma, kas ir šajā darbā: piedalīties – nepiedalīties, kaut ko izdarīt vai – nedarīt. Sapratu, ka to būtu interesanti uztaisīt teātrī.
Ja ievieto Svina garšu savu iepriekšējo vēstures tematikai veltīto iestudējumu kontekstā, kuri pēc formas un satura ir stipri atšķirīgi, – tie visi ir lakoniski un intonācijā izteikti provocējoši vēstījumi (Leģionāri, Visi mani prezidenti, Nacionālais attīstības plāns u. c.). Kā intonatīvi sasaucas vai atgrūžas Svina garša?
Intonatīvi tas varbūt ir tuvāks Mežainim, ko es tikko uztaisīju Lietuvā, Kauņā. Tie ir pavisam atšķirīgi stāsti, bet pieeja, kā to darīt, – savā ziņā ir tuva. Man patika doma – taisīt piedzīvojumu stāstu. Svina garšā ir stāsts. Līdzšinējos darbos kalpoja noteiktas situācijas. Šeit diezgan ātri tapa skaidrs, ka jātaisa detektīvs. Tas ir piedzīvojumu romāns, un tajā ir intriga.
Tas tavā daiļradē ir kaut kas jauns, vai ne?
Jā. Ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai varētu izsekot un izstāstīt stāstu un tajā pašā laikā – dabūt kontekstu un to uzlikt uz skatuves. Panākt sakabi. Redzēs, kā tas izdosies. Mani ļoti aizrāva, kā šis stāsts, kurš ir absolūti izdomāts, vienmēr tiek balstīts dokumentālā lietā. Tam ir pamatojums no kāda avīžu raksta vai ziņas. Šī saspēle – kā es to izlasu un kā varētu pārtaisīt par situāciju – tas man likās ļoti aizraujoši.
Iepriekšējās izrādēs, galvenokārt sadarbībā ar dramaturgu Jāni Balodi, esi spēlējies ar dokumentalitāti, izmantojis inscenētas fiktīvas ziņas. Bērziņam tie ir autentiski avīžu citāti.
Jā, šeit ir dokumentalitāte un absolūta fikcija. Bija diezgan skaidra doma, kā to darīt, bet tagad tas ir jārealizē – šī sakabe.
Pats uzņemies dramatizējuma autorību?
Jā. Protams, kopā ar aktieriem. Brīnišķīgi bija tas, ka romānā jau ir pietiekami dramatiskas epizodes un dialogi, un man nebija par tādām lietām drausmīgi jāuztraucas. Laba valoda ir, atlika tikai atrast kompozīciju un izdarīt izvēles, kurai tēmai ļaut iznākt priekšplānā. Tur ir divas paralēlas tēmas. Viena – jautājums par savu atbildību. Romānā ir vēl lielāka garīgā dimensija. To ir grūti noķert uz skatuves, bet var, mēs mēģinām. Otra – cilvēku enerģija, kas mums nāk virspusē. Cilvēku dzīvotgriba – mums te vēl visu kaut ko jāpaspēj izdarīt! Tas ir tas skaistais Svina garšā, kas mani noķēra, – ka šis cilvēks (Matīss Birkens) nav varonis, viņš tiek piespiests būt par varoni. Mēs lielākoties varam dzīvi dzīvot, nepamanot, ka kādam iet grūti. Tikai tad, kad mums kāds piespiež to ieraudzīt, mēs iedomājamies – ā, jā, vajadzētu kaut ko darīt… Man liekas, tā ir ļoti skaista tēma. To arī gribas dabūt uz skatuves.
Kā tu domā, kas ekstremālās situācijās (ne tikai vēsturisko juku laikā) nosaka cilvēka rīcību – viņa raksturs, apzināta izvēle vai vienkārša nejaušība? Māris Bērziņš brīnišķīgi rāda, ka gan varoņi, gan nelieši top daudz nejaušāk, it kā starp citu, bez skaļiem patosētiem lēmumiem sev vai citiem.
Kā tiek radīts naids no cilvēku puses? Dienās, kad deg Pēterbaznīca, raksta, ka to ir izdarījuši žīdi. Ā, nu tad mēs dedzinām viņu sinagogas! Cik ārprātīgi tajā laikā rīkojās prese, rakstītāji, dzejnieki… Ir ļoti skaidri redzams, kā Latvijā naids tika radīts – kā tas tika producēts, ļoti pamatīgi veidots. Kā tika izveidota sabiedriskā doma, kaut vai tik daudz, lai tu klusētu. Lai cilvēki neko nepateiktu. Ir atsevišķi cilvēki, kas dara tās drausmas. Bet klusēšana ir tas pats. Tā ir ļoti nozīmīga lieta, kā tajā laikā visi cilvēki tika nonivelēti, padarīti kā viens. Un arī tagad. Labāk ir teikt, ka visi sīrieši ir teroristi. Es esmu uzskatu otrā pusē, bet, kur mēs sastopamies, – es nezinu.
Vai tu savā dzīvē esi kādreiz pieķēris sevi situācijā, kad jūti – tagad izšķiras, vai tu rīkosies varonīgi vai nelietīgi, labi, ne tik skaļi – vienkārši drosmīgi vai pagļēvi?
Ir bijušas noteiktas situācijas, kurās ir bijis jāuzdod šis jautājums. Man liekas, māksliniekiem ar to ir jāsastopas ik dienas. Nevar teikt, ka es taču nodarbojos tikai ar mākslu – dziedu, ierunāju politiskās reklāmas utt. –, teikt, ka es esmu kaut kas cits. Jo patiesībā ar šīm izvēlēm izdarīt kaut ko apšaubāmu ir ļoti, ļoti vienkārši. Kaut vai – darīt kaut ko, kam nav cita mērķa, kā būt komerciālam, vai – izdarīt noteiktas politiskās izvēles. To visu var darīt. Būtu labi, ja cilvēki paustu savus politiskos uzskatus, aizstāvētu noteiktas politiskās partijas, bet pateiktu – tā ir mana pārliecība, nevis – tā vienkārši vajadzēja darīt. Mums nav definēts, kas ir kas. Jā, man ik pa brītiņam ir bijušas šādas situācijas. Tad tu mēģini izkļūt sveikā, nepazaudēties. Dažreiz pieķer, ka pat tad, kad it kā esi izdarījis pareizās izvēles… To tu saproti uzreiz. Ka esi kretīns – pēc gada vai diviem. Ā, re, kur es esmu izgājis uz kompromisiem. Nevaru teikt, ka neesmu izgājis uz kompromisiem.
Tev līdz šim ir paticis, paša vārdiem runājot, "skatītāju čakarēt, neiet uz saprotošu sarunu", piedāvāt dažādas provokatīvas "patiesības", liekot pašiem aktīvi domāt līdzi. Māris Bērziņš romānā vairāk piedāvā līdzpārdzīvojumu. Vai tu mainīsi autora intonāciju, izliksi skatītājam uztveres lamatas?
Jā, šī izrāde ir tāda humānisma propaganda. Šeit vairāk ir stāsts. Man liekas, ka proponēt kaut ko labu dažreiz nav nekas ļauns, ha-ha! Ir kaut kas, par ko tu nevari pateikt – stulbi darījāt –, ja tu dari labi. Pat ja tu esi zaudējis, tu esi mēģinājis izdarīt kaut ko labu. Un tas ir daudz svarīgāk. Par to ir stāsts. Es ceru, ka cilvēki skatīsies vaļā acīm. Tā ir ļoti svarīga lieta, ka ne viss, ko pasaka no skatuves, ir patiesība. Šeit, spēlējoties ar propagandas materiālu, tu katrreiz nekomentēsi. Vari vienreiz pateikt, otrreiz. Materiāls no avīžu izgriezumiem ir baiss – žīdu čekisti slepkavo. Es ceru, ka cilvēki nedomās, ka tā ir patiesība. Tas katru dienu tika rakstīts – ka visa ebreju tauta ir slepkavojusi latviešus. Vēl arī stāsts par kārtīgajiem vācu kareivjiem un puņķainajiem krieviem, kas ienākuši, – cilvēki tās stāsta kā savas vai savu vecāku atmiņas, bet tas avīzēs visu laiku bija rakstīts.
Bet ir jau tomēr piedzīvojuši arī paši.
Tas stāsts tika radīts un tiražēts nepārtraukti. Mēs izrādē spēlējamies ar propagandu, kas tika veidota. Varbūt man kā dzimušam pēc 1985. gada ir cita sajūta. Varbūt agrāk, kad bija cits okupācijas muzejs, skaidrāk tika izskaidrots, kā radies salīdzinājums par čekistiem – žīdiem. Kā tas tika ražots. Pietiek kādam teikt – bet bija viens ebrejs, kurš man tuvam radiniekam kaut ko nodarīja. Viens gadījums. Bet bija arī latvietis, kurš nodarīja!
Neglābjami, ka cilvēki vienmēr vispārina.
Mediji palīdz tam vispārinājumam tapt. Māris Bērziņš ielika romānā avīzes, un tad mēs tam gājām cauri – ko tad cilvēki tajā laikā lasīja. Tā ir mūsu stāsta paralēlā realitāte. Mēs uz skatuves nebūvējam Torņakalnu. Mums gandrīz visa scenogrāfija, viss vizuālais formāts ir veidots no tā, ko cilvēki tajā laikā lasīja. Apjausmas ir interesantas.
Māris Bērziņš, romānam iznākot, teica, ka Svina garšu rakstījis no pacifista pozīcijām un viņa sapnis būtu pasaule bez nevienas armijas. Līdzdali šādu pārliecību? Piederi pie latviešu vīriešu paaudzes, kam nav bijis jāiet ne armijā, ne karā.
Tad, kad kāds ieraksta – ko tie sīrieši neiet karot –, liekas – kādas tev tiesības tā teikt? Tu esi tik pārliecināts, ka iesi karot?! Krīzes brīžos man nav bijis nekādas skaidras atbildes. Es laikam nedalītos ar Māri Bērziņu šajā pārliecībā, jo tu nekad nezini savu izvēli izšķirīgajā mirklī, kas tevī nostrādās… Man skolā muļķīgā kārtā iemācīja mītu par Latviju, kas nekaro. Es to «apēdu» šausmīgi viegli. Kam tik Latvija nav pieteikusi karu – Vācijai, Lietuvai… bet radīts tēls par miermīlīgu zemi. Es tam visam ticēju. Irākas karš man bija ļoti liels personīgs šoks. Tāpēc es par to veidoju izrādi (Operācijai Irākas atbrīvošana – 10 gadi!, 2015. gadā – U. A.). Tas ir par to, kā pacifisms tiek apsmiets. Ko tas cilvēkiem ir prasījis – šī trešā izvēle. Ko tas ir prasījis viņu ģimenēm. Ir skaists stāsts par kādu somu pacifistu pilsoņu kara laikā. Viņu apcietināja par šo izvēli, un visu ģimeni apspļaudīja un apsmēja. Visi zināja – šitie ir tā bērni, tā sieva. Viņi dabūja dzīvot badā viņa izvēles dēļ. Interesanti, kā Putins, lai tiktu ārā no viena kara, aizgāja uz Sīriju. Tas strādā! Karš pūlim strādā ļoti labi. Pacifisms tiek izsmiets kā neloģiska atbilde.
Negribu iestāties par karu, tomēr – nebūtu Lāčplēšu kaujas ar ieročiem rokās, nebūtu arī Latvijas valsts. Ja mēs visi izvēlētos pacifismu?
Tas ir tas jautājums.
Tā ir drausmīga pretruna.
Tā ir drausmīga pretruna. Tā ir arī šajā darbā. Tieši šis piemērs tiek lietots. Rūdis saka Matīsam Birkenam, Mārim Bērziņam, ha, – bet tu tā runā, it kā vēsturi nebūtu lasījis. Kā tad mēs pie tās brīvības būtu tikuši? Un tad arī saruna beidzas. Matīss Birkens apklust. Tā ir vienkārši izvēle. Ir jātur balanss. Cilvēku, kuri ir gatavi iet un šaut, ir diezgan daudz. Bet tik un tā ir vairāk to, kuri nešauj. Nesen ir atklāts, ka to latviešu, kuri ir glābuši, ir daudz vairāk, tikai tu vari nošaut daudz vairāk nekā izglābt. Tāpēc tas ļaunuma apjoms ir daudz milzīgāks. Bet, kad skaita cilvēkus, – aktīvistu abās pusēs ir vienāds skaits. Un tad ir pārējie.
Vai tev kāds personāžs ir īpaši tuvāks, ar kuru identificējies? Vai – režisors tādas simpātijas nemaz nevar atļauties?
Romāns ir rakstīts "es" personā, un es ļoti viegli identificējos ar Matīsu Birkenu. Viņš tik un tā būs stiprāks par mani. Viņš saprot problēmu. Tas, kas man Matīsā Birkenā ļoti iepatikās, – jā, viņam ir noteiktas teorētiskās idejas, bet, kad tev tās ir jāīsteno praksē, tu labprātāk… Ai, kā izvairīties? Citos brīžos tev atkal gribas kaut ko izdarīt. Tas ir interesanti, kuros mirkļos tu vairs nespēj noklusēt. Kurā mirklī zini, ka kaut kas ir jādara. Un cik bieži atkal citu cilvēku problēmas var paslīdēt garām. Parasti jau tas vienmēr nostrādā ļoti cilvēcīgi. Cilvēki, kas glāba, – viņi nevarēja neglābt. Viņiem tas vienkārši bija jādara. Matīss loģiskā ķēdītē tiek piespiests klāt. Tā man liekas ļoti interesanta lieta, ka tev pašam nav personīgās vajadzības būt varonim. Bet tikai tad, kad tevi piespiež Rūdis – nu, kā tad tu darīsi? Tā jau tā varonība top. Varbūt izrādē būs atšķirība. Varbūt viņš nebūs tik labs. Varbūt mēs vēl dažas labas lietas Matīsam paņemsim nost.
Kāpēc melderzeļļa Matīsa Birkena lomai izvēlējies tieši jauno aktieri Raimondu Celmu?
Jāni Vimbu redzēju kā Koļu, un pretim man gribējās jaunu, garu lamzaku. Vai, nevar tā teikt, apvainosies. Viņam ir laba humora izjūta. Raimonds ir pierādījis iepriekšējos darbos, ka viņā ir kvalitāte, kas var ļaut šim darbam notikt. Te ir vajadzīga spēle.
Vai tam, ka abi ar Māri Bērziņu esat dzimuši un auguši Torņakalnā un tur notiek arī visa romāna darbība, tev attiecībās ar Svina garšu piešķīra kādu papildu emocionālo nokrāsu?
Diez vai tas nostrādāja, kāpēc es ņēmu šo darbu. Protams, tās ir tuvas vietas. Kaut gan šo to es arī biju pārpratis. Biju pavilcis uz savas dzīvesvietas, savas mājas pusi. GPS koordinātes absolūti nav norādītas, lai arī tās romānā eksistē perfekti, un tad tu domā – pag, kā viņš tik ātri tur nonāca? Tu rēķini no savas mājas, ha-ha!
Cikls Šengenas zona neturpināsies? Notikumi pasaulē jaunu materiālu piegādā nepārtraukti.
Režisoram, kurš uztaisīja Noķert RABIT (vācu režisors Jūliāns Hecels – U. A.), sākumā bija ideja izrādi veidot vēl tiešākā saiknē ar braucieniem pāri jūrai. Tad viņš pārdomāja – es atrodos te, ziemeļos. Tajā brīdī to neviens vēl tik personīgi neizjuta un nesaprata. Tāpēc viņš pārmainīja koncepciju. Nākamais darbs, ko mēs vasaras sākumā taisīsim Nacionālajā teātrī, būs stilistiski līdzīgs eksperiments. Redzēs.
Atnāk ģērbēja, atvainojas, ka pārtraukusi interviju, un rāda Valteram, kur noliek viņa drēbes vakara izrādei. "Ceru, ka jums derēs šis krekliņš." Vakarā viņam ir jāielec savā izrādē Divu kungu kalps. "Kurš gan cits kā režisors lai labāk zinātu visus tekstus," pasmejas Sīlis, kurš pārāk uztraucies neizskatās. Esot laba atmiņa. Cilvēks, kurš nenosakāmas izrādes kostīmā visu intervijas laiku atpūties uz blakus dīvāna, joprojām nav modies.