Raimonds Pauls uz visiem laikiem ir mainījis populārās mūzikas skanējumu. Viņš joprojām ir viens no visvairāk mīlētajiem komponistiem postpadomju teritorijā – klausītāju sirdīs Maestro melodijas vienmēr ieņems īpašu vietu. Taču arī pasaules kontekstā viņš ir unikāls meistars, kura talanta vēriens un ieguldījums estrādes žanrā, kino un teātra mūzikā ir līdzvērtīgs tādu grandu kā Ennio Morrikones, Mišela Legrāna un Bērta Bakaraka sniegumam. Laiki mainās, bet Raimonds Pauls paliek – tā tam arī jābūt. Viņš ir saglabājis pašcieņu, humora izjūtu un sava tēla absolūto monolītumu.
Nekad agrāk neesmu jūs intervējis un tagad ļoti uztraucos. Vai jūtat, ka cilvēkiem pret jums ir īpaša pietāte?
Tiešām?! Varbūt to var skaidrot ar to, ka sešdesmit gadu esmu uz skatuves un te visu laiku grozos. Līdz šai dienai cilvēki man izrāda cieņu. Nav tā, ka es, izejot uz skatuves, justu tādu attieksmi – labāk viņš būtu sēdējis mājās, ko viņš tur atkal lien. Tagad koncertdzīve diemžēl ir apstājusies, bet līdz šim brīdim Latvijā esmu spēlējis 130 koncertu gadā, turklāt dažāda stila programmas. Nekad mūžā necerēju, ka satikšos uz skatuves ar Marisu Jansonu un Elīnu Garanču.
Klausītāju attieksmi ir ietekmējis tas, ko daru uz skatuves, manas uzstāšanās, kādreiz arī manas aizdomīgās frāzes. Tās cilvēkiem patīk, it sevišķi, ja kritizēju tos, kuri ir pie varas.
Vai jūs nogurstat?
Ko nozīmē nogurums? Dabīgi, ka gadi liek sevi manīt. Es šorīt mēģināju divas stundas ar Latvijas Radio bigbendu, pie tam – sarežģītu repertuāru, ko drīz ierakstīsim. Pēc divām stundām jutu, ka vairāk arī nevajag. Pagaidām ir jāsaka paldies tam tur augšā, ka es vēl varu savu darbu padarīt.
Estrāde ir žanrs, kurā nav viegli saglabāt nevainojamu reputāciju vairāku gadu desmitu garumā. Esat viens no nedaudzajiem, kuram tas ir izdevies. Kuri cilvēki jums pašam dzīvē ir bijuši morālās autoritātes?
Savu lomu nospēlēja vecāki, ieaudzinot to, kas ir vissvarīgākais. Šodien daudz runājam par lietām, kas notiek ģimenēs, – kur kaujas, kur dzeršana. Tepat notiek akcijas pret vardarbību ģimenē. Vislabāk palīdz audzināšana. Mani vecāki bija vienkārši cilvēki, viņi vienmēr rīkojās saskaņā ar tiem slavenajiem principiem – tev nebūs zagt, tev nebūs krāpt, tev nebūs slikti darīt citiem. Viņi man to ieaudzināja. Var par to skaisti runāt, bet es centos būt godīgs. Es pats kādreiz esmu bijis zem sitiena, un arī manā darbā ir bijušas sarežģītas situācijas, kas ir saistītas ar mākslinieku karjeru. Ja es ar kādu dziedātāju esmu noteiktu laiku nostrādājis un vienu dienu saprotam, ka mums ir jāšķiras, neizbēgami rodas konflikts.
Padomju laikā es brīnumainā kārtā neiestājos partijā un turpināju strādāt. Vēlāk iekūlos politikā un pats par to neesmu laimīgs. Varbūt tā bija kļūda. Kādu laiku ņēmos ar to lietu, bet varbūt nevajadzēja. Kopumā man tomēr izdevās tikt cauri ar veselu ādu.
Jums allaž ir bijušas labas attiecības ne tikai ar skatuves partneriem, bet arī ar publiku. Kā gadu garumā ir veidojušās jūsu attiecības ar klausītājiem?
Te ir tāda interesanta lieta: bieži vien tas, ko mākslinieks spēlē vai dzied, neatstāj tādu iespaidu kā divi trīs vārdi, ko viņš pasaka publikai. It sevišķi, ja izdodas trāpīt kādā aktualitātē un izdarīt tā, ka zālē par to pasmaida. Ironija man nereti ir devusi ļoti daudz. Dažreiz man lūdz – nu pasaki kaut ko tādu. Ha! Es tomēr neesmu konferansjē. Parasti tas, ko saku, man ienāk prātā koncerta laikā, tā ir improvizācija.
Mans favorīts šajā žanrā ir Maksims Galkins, kuru es labi pazīstu. Apbrīnoju viņa talantu improvizācijā, es bieži skatos bērnu pārraidi, ko viņš vada. Nebaidos teikt, ka skatos Krievijas kanālus, tur ir daudz kas labs, daudz kas slikts. Daži raidījumi ir lieliski, īpaši kanālā Kultūra. Tas ir spēcīgs, profesionāls kanāls. Es mācos no tā, ko redzu. Ar baudu klausos, kā Maksims Galkins apspēlē dažādas situācijas – katram tas nav dots. Mūsu aktieru un raidījumu vadītāju lielākā neveiksme šāda žanra darbos ir tā, ka viņi nemāk improvizēt, nejūt to, kas ir aktuāls un kas notiek sabiedriskajā dzīvē, lai momentā izšautu to ārā uz skatuves, paķertu kādu no zāles, bet neaizskarot viņu. To var izdarīt smaidot.
Man nupat teica, ka man kaut kas bija izdevies maratonā Dod pieci. Tur stāstīja, ka atkal modē ir vinila plašu atskaņotāji, un saruna beidzās ar manu frāzi: "Vai man arī tas būtu jāpērk? Ko jūs te tik gudri runājat? Uzdāviniet man to, un viss būs kārtībā." Tā bija improvizācija.
Vai māksliniekam dzīvē ir nepieciešamas spēcīgas emocijas, drāmas, pārdzīvojumi, lai kaut ko radītu?
Nedomāju, ka to vajag piedzīvot. Ir pārāk daudz mākslinieku, kuriem ir bijuši šie pārdzīvojumi, un bieži vien tie ir beigušies traģiski. Zinām, cik daudz talantīgu cilvēku ir aizgājuši alkohola, narkotiku un citu problēmu dēļ. Tā ir drausmīga traģēdija.
Kas ir būtiski – uz skatuves ir jāstrādā no sirds, tur nedrīkst atstrādāt. Vienkārši norunāt kaut ko, nodziedāt pa vidu – nē, tā nevar. Tad labāk nekāpt uz skatuves.
Vai jūsu labākās, smeldzīgākās melodijas nekad nav dzimušas emocionālu pārdzīvojumu brīžos?
Nē, nē, nē! Es tam pieeju pavisam savādāk. Ir tik daudz sagudrots par tiem visiem ģeniālajiem mūziķiem un komponistiem, tur ir tādas fantāzijas, ka es nezinu... Jāierauga varavīksne, jāpiedzīvo zemestrīce. Jānodārd pērkonam. Es, dzirdot par tām lietām, pasmaidu. Tas viss ir izdomāts.
Man pats svarīgākais – lai es normāli justos, lai man būtu labs noskaņojums. Es varu apsēsties pie klavierēm un kaut ko paspēlēt, paimprovizēt. Šādi esmu sarakstījis diezgan daudz meldiņu. Tā savā laikā piefiksēju mūziku gan kino, gan teātrim. Man galvenais, lai būtu miers riņķī apkārt, nevis kaut kas tur gāztos uz galvas.
(Raimondam Paulam zvana telefons. Viņš atbild.)
Zvanīja cilvēks no laukiem. Viņš ir turīgs, viņš pret mani labi izturas. Vienmēr atsūta kaut ko ēdamu, lauku rupjmaizi. Viņš man to atsūta kā sveicienu, tāpat, ne par ko. Neesmu neko viņam ne labu darījis, ne sliktu. Viņš seko līdzi tam, ko es daru, redzējis mani televīzijā. Tādu cilvēku ir diezgan daudz, tas ir tas, par ko pašā sākumā runājām: kāpēc viņiem tas būtu jādara? Var jau to nedarīt.
Man par to ir prieks. Novembrī par dziesmiņu Million alih roz man tika piešķirts viens no augstākajiem Japānas valsts apbalvojumiem – Uzlecošās Saules ordenis. Starp citu, man to vēl neiedeva. Es teicu Japānas sūtnim Latvijā: "Es gribu redzēt ordeni. Vai jūs man to parādīsiet?" Viņš atbildēja: "Ordenis nāk komplektā ar imperatora parakstu, to var pasniegt tikai ārlietu ministrs." Kad viņš būs Rīgā – pasniegs.
Redziet, ko izdarīja viena dziesmiņa! Lielā mērā tas notika, pateicoties arī Allai Pugačovai. Japāņi to uzskata gandrīz par savu tautasdziesmu.
Vai esat viesojies Japānā?
Jā, astoņdesmito gadu beigās. Mani uzaicināja kā komponistu, un es visur dabūju klanīties. Viena no lielākajām, bagātākajām japāņu avīzēm apmaksāja manu viesošanos. Šo dziesmiņu daudz dziedāja arī korejiešu un ķīniešu izpildītāji. Nezinu, kāpēc tieši šo.
Kāpēc estrādes mūzikā visā pasaulē ir tik maz ievērojamu komponistu sieviešu?
Tagad visās jomās tiek apspriests šis jautājums, un mani tas padara nervozu. Nu kā tur tagad Holivudā notiek? Ja man nevajag to aktrisi, es viņu neaicinu. Vai tad maz ir sieviešu? Bez sievietēm vēl ir citi jautājumi, kuriem pievērš uzmanību. Minoritātes un tā tālāk. Vai tas ir īpaši jāpaceļ? Es uz to lietu skatos – nē, nē, nē...
Sieviete ir jāciena – par to nav šaubu. Viena no viņas svarīgākajām misijām ir būt mātei. Vai dieniņ! Tā ir svarīgākā misija pasaulē. Neviens nenoliedz, ka sievietes var būt politiķes. Ja ir talants, nu tad ir. Sieviete ir aktrise, dziedātāja – kāpēc gan ne? Lieliski. Tagad drusku par daudz tas tiek uzspēlēts, ka ir par maz sieviešu, un sāk skaitīt. Man tas atgādina padomju laiku, kad arī skaitīja, kā ir jābūt, – cik cilvēku un no kurienes, cik sieviešu.
Kad operdziedātājam Plasido Domingo pēkšņi sāka pārmest, ka viņš jaunībā esot gramstījies gar sievietēm, droši vien jaunām dziedātājām, es to momentāni apspēlēju. Es uz skatuves teicu: "Man viena žurnāliste pajautāja, vai man arī jaunībā ir bijuši tādi grēki. Zināt, ko es atbildēju? Dabīgi, ka bija, bet visas sievietes, kas varētu par to liecināt, jau ir mirušas." Vairāk neko nevajadzēja, publika bija sajūsmā. Man jau kļuva neērti, jo kādos trijos koncertos es to biju teicis. Domāju, cik var tos lētos jokus plēst!
Pasaulē ir viena sieviete, kuru es apskaužu. 1940. gadā viņa sacerēja melodiju, kas viņu padarīja slavenu. Tā ir Bésame mucho, kas ir populāra līdz šai dienai. Tās autore ir Konsuelo Velaskesa no Meksikas. Visu cieņu! Meldiņš foršs.
Daudzu populārās mūzikas autoru liktenis lielā mērā ir atkarīgs no izpildītājiem. Lai cik talantīgs būtu komponists, viņš var aiziet nebūtībā, viņu var ātri aizmirst. Jūs esat pierādījis pretējo – dziedātāji mainās, bet jūs esat tur, kur vienmēr esat bijis. Kas jums ir palīdzējis uzturēt šādu radošās eksistences veidu un vienmēr saglabāt savu vietu? Vai ir palīdzējis džezs un tas, ka esat pianists?
Palīdz tas, ka man ir bijusi iespēja mētāties no viena žanra uz citu, un es to esmu darījis. Esmu absolvējis konservatoriju, man ir klasiskā klavierspēles skola. To es ļoti labi izjutu, kad 2016. gada septembrī uzstājos Marisa Jansona vadībā.
Tā ir viena lieta, ko varu darīt. Jau nākamajā dienā varu ar kādu aktieri uztaisīt kaut ko tādu, ko krievi sauc "blatnaja" jeb šansona programma, un tā tālāk. Tas rada dažādību, es nespēlēju tikai vienu melodiju. Kaut gan varēju visu mūžu sēdēt pie klavierēm, spēlēt Million alih roz un stāstīt, ka esmu autors, bet man tas nebija vajadzīgs. Es uzreiz pārsviedos uz kaut ko citu. Man ir bijusi lieliska sadarbība gan ar Allu Pugačovu un Valeriju Ļeontjevu, gan ar Elīnu Garanču. Tās ir galīgi pretējas mūzikas nometnes.
Vai esat kādreiz aizdomājies, kā attīstītos jūsu karjera, ja jūs nebūtu saticis Allu Pugačovu?
Neesmu par to domājis. Viņa man daudz palīdzēja, galvenokārt attiecībā uz Krievijas tirgu, tajā laikā tas saucās PSRS. Pamatā pateicoties krievu valodai, es tur arī iegāju. Kaut gan tā nebija Pugačova, kura dziedāja manas pirmās dziesmiņas krievu valodā. Tie bija pavisam citi izpildītāji, dziesmu Siņij ļon dziedāja Larisa Mondrusa. Pēc tam vēl bija Ļistja žoltije. Tikai vēlāk mēs sākām strādāt kopā ar Allu Pugačovu, un mums bija veiksmīgas piecas sešas dziesmas. (Kopumā Allas Pugačovas repertuārā ir četrpadsmit Raimonda Paula komponēto darbu – J. J.) Viņa ir liela māksliniece. Nekad neesmu atļāvies teikt par viņu neko sliktu, man arī nav iemesla.
Vai atceraties savu pirmo tikšanos ar viņu?
Man veiksmīgi bija iznākusi kāda cita dziesma, un Alla Pugačova, kaut kur ejot man garām, izmeta tādu frāzi: "Tu taču varēsi arī man kaut ko sacerēt, vai ne?" Lielu lomu nospēlēja dzejnieks Iļja Rezņiks, kurš rakstīja dziesmu vārdus. Rezņiks kontaktējās ar Pugačovu, rādīja viņai manus motīvus un savus tekstus. Tas viss jau ir vēsture. Patīkami, bet nu gan es, gan viņa esam paaudze, ko sauc par veterāniem. Mani tas neuztrauc.
Es nupat noklausījos ierakstu, kurā populārākā Krievijas repa grupa Kasta ir izmantojusi manu veco melodiju, pie tam paņēmusi versiju latviešu valodā (dziesma Tavs sauciens – J. J.), un virsū ir uzlikts reps, visi tie reperu gājieni – baigi efektīgi uztaisīts. Izrādās, ir melodijas, ar kurām var veidot kaut ko pavisam citādu. Es tagad pat nerunāju par tādu darbu kā melodija no filmas Ilgais ceļš kāpās ar saksofona solo, tā joprojām bieži tiek atskaņota.
Vēl viens jautājums par jūsu sadarbību ar Allu Pugačovu. Kas bija jūsu radošā tandēma pamatā? Kas jūs vienoja?
Saikni jutu tad, kad strādājām kopā, – es sēdēju pie klavierēm, spēlēju jaunu dziesmu, un viņa pirmo reizi dziedāja līdzi. Pugačova uzreiz sāka pārveidot melodiju un atļāvās asas piezīmes. Viņa toreiz pateica, ka Million alih roz nedziedās – kas tas par gabalu, nekas tas nav. Tas bija viņas stils, lai gan iekšēji viņa ir normāls cilvēks, bet bieži vien uzspēlēja zvaigznes tēlu, kā tas dāmām ir pieņemts. Kad viņa uznāca uz skatuves, visi uzreiz saprata, ka viņu priekšā ir diža māksliniece. Viss, ko viņa darīja, bija augstā līmenī. Katra dziesma tika izstrādāta un pārdomāta. Tas bija labs periods, turpat līdzās bija arī Ļeontjevs, ļoti talantīgs.
Es ar lielu prieku atceros tikšanās un sadarbību ar dzejniekiem Andreju Vozņesenki un Jevgeņiju Jevtušenko. Tie ir divi pēdējie lielākie krievu dzejnieki.
Kā noritēja jūsu darbs ar dzejniekiem? Vai viņu dzejoļi bija atskaites punkts komponēšanai?
Katru reizi bija mazliet citādi. Piemēram, esmu komponējis, izmantojot jau gatavus Jevtušenko dzejoļus. Savukārt Vozņesenskim parādīju savas latviešu dziesmas, un viņš tām rakstīja tekstus. Mēs taču zinām, ka kompozīcijās Million alih roz un Dāvāja Māriņa stāsts krievu un latviešu valodā ir dažāds.
Vārdiem jūsu mūzikā allaž ir bijusi liela nozīme – dziesmās esat izmantojis XX gadsimta otrās puses nozīmīgāko latviešu dzejnieku tekstus.
Man ir laimējies sadarboties ar izcilākajiem Latvijas dzejniekiem. Tie talanti uzplauka sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Imants Ziedonis, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Knuts Skujenieks, Leons Briedis, Jānis Peters un daudzi citi – kas par kompāniju! Viens par otru interesantāks.
Pandēmijas apstākļos man visvairāk ir žēl divu lietu – atceltas divas jaunas koncertprogrammas. Viena ir sagatavota kopā ar aktieri Andri Keišu, tajā ir iekļautas kompozīcijas ar Ojāra Vācieša vārdiem. Otra ir programma ar Elīnu Garanču, viņa dziedātu dziesmas ar Vizmas Belševicas un Ojāra Vācieša vārdiem. Bet nu tas viss aizgājis... (Jau paziņots, ka Latvijas Nacionālajā teātrī 11. un 12. janvārī paredzētie Raimonda Paula jubilejas koncerti ar Elīnas Garančas piedalīšanos ir pārcelti uz 23. un 24. jūliju – J. J.)
Vai karjerā esat bijis ambiciozs? Vai jums kopš jaunības gribējās daudz ko sasniegt un pierādīt?
Es kopš trīspadsmit gadu vecuma esmu grozījies pa skatuvi. Agri ar to saindējos. Sapratu, ka skatuve ir mana vieta, kur varu daudz ko īstenot un parādīt, ko esmu uzrakstījis. Man bija priekšrocība – es pats varēju to nospēlēt.
Daudz ko esmu darījis – man šķiet, pat labu esmu darījis, meklēdams vietējos talantus. Viņi ir nākuši uz skatuves kā galīgi iesācēji, diletanti. Mēs viņus vilkām ārā no pašdarbības. Tā parādījās Viktors Lapčenoks, tā parādījās Nora Bumbiere. Mēs lēnā garā strādājām, veidojām programmas, un viņi izveidojās par labiem dziedātājiem.
Kad sajutāt, ka jūsos ir talants ne tikai spēlēt, bet arī pašam sacerēt mūziku?
Zināmā mērā viss notika šeit, Radio mājā, kur strādāja estrādes kolektīvs. Komponēšana bija arī nepieciešamība. Mums prasīja – rakstiet kaut ko, cik ilgi mēs dziedāsim vai nu to vācu mūziku, vai nu vēl kaut ko! Tajā laikā modē bija vācu šlāgermūzika. Mums vajadzēja radīt oriģinālrepertuāru. Es sastādīju programmas, un tie, kas mūs kontrolēja, vienmēr jautāja: kur ir latviešu padomju mūzika? Mums kaut kas bija jārada, un mēs mēģinājām to darīt. Tā radās vesela rinda jaunu komponistu, kas sāka strādāt vieglajā žanrā. Klasiskajā mūzikā mums jau bija lielas figūras – Jānis Ivanovs, Ādolfs Skulte un citi. Vieglajā žanrā es biju viens no pionieriem.
Kurā brīdī sākāt sevi apzināties kā komponistu?
Grūti spriest. Es nezinu – kurā. Parādījās daži veiksmīgi numuri, tās dziesmiņas sāka kaut kur dziedāt. Nebija tā, ka es uzrakstu un neviens to nedzied. Dažām dziesmām ir bijusi ilgstoša dzīve: tie nelaimīgie Zilie lini visur tikuši atskaņoti, par vienu no manām populārākajām dziesmām krievu valodā ir kļuvusi Ļistja žoltije/Par pēdējo lapu, kas ierakstīta visādos variantos. Tā tas sākās. Mums pašiem vajadzēja veidot programmas orķestrim, un sākām kaut ko meklēt. Tā pirmo reizi šeit Radio nodibinājām instrumentālo sastāvu. Te tas viss arī ir dzimis, šajā mājā.
Vai jums ir laba intuīcija?
Daudzi mani apskauž un brīnās – kāpēc toreiz izvēlējos tieši to dziedātāju, nevis kādu citu... Man ir attīstījusies profesionālā intuīcija. To ir grūti izskaidrot, ja man prasa – kā? Kad dziedātājs uznāk uz skatuves, viņu uzreiz novērtē. Parādās pieci seši solisti, un ir jāizvēlas viens – kurš būs tas īstais. Esmu arī kļūdījies, bet bieži vien ir trāpīts precīzi. Intuīcija man ir. Kas ir, tas ir.
Vai mūzikā kādreiz esat bijis pārprasts? Šķiet, var pārprast režisoru, rakstnieku, gleznotāju, bet vai var pārprast populārās mūzikas autoru?
Tas ir iespējams. Tas ir radošs process, kurā nekad neko nevar paredzēt. Veidojot koncertprogrammas, vienmēr esmu paļāvies ne tikai uz intuīciju, bet arī uz pirmo koncertu ar publiku. Bieži vien pēc pirmā koncerta no šīs manis sastādītās programmas maz kas paliek pāri. Es uzreiz jūtu, ka kaut kas ir jāmaina – vai nu ir jānoņem kāds numurs, vai nu tas ir jāliek citā vietā. Noteicošais spēks vienmēr ir publika. Klausītājs.
Tas nozīmē, ka esat atkarīgs no apkārtējo viedokļa?
Kā tad! Protams! Šajā žanrā – tikai tā. Ja neviens negrib tavu dziesmu dzirdēt, ja neviens to negrib dziedāt vai spēlēt, nu tad viss. Cauri.
Vai jums joprojām ir patīkami dzirdēt komplimentus?
Ja man kaut ko pasaka vai pateicas, tie pat nav komplimenti. Kad cilvēks saka: "Paldies, es jūs vakar redzēju televīzijā, man patika", parasti seko vēl kāda piezīme: "Dziedātājs, kas tagad dziedāja to dziesmu... Man labāk patika, ka dziedāja tas vecais." Bieži vien tas ir Lapčenoks, kuru daudzi atceras. "Kāpēc tagad dziedāja cits? Nē, nu tas jaunais nav slikts, bet tomēr..." To pārsvarā saka cilvēki gados, kuri ir auguši, klausoties šīs dziesmas. Ir patīkami, ja esi cilvēkiem kaut ko labu izdarījis.
Vai jūs aizkustina, saviļņo publikas reakcija?
Pats galvenais ir ar cieņu izturēties pret saviem klausītājiem. Viņi ir dažādi. Viņi ir arī ļauni. Viņi ļoti ātri var pateikt – ej prom, tu esi par vecu, tā dziesma man nepatīk, tas vairs nekas nav. Publika mēdz tā darīt. To var just. Man ir paveicies: man ir daudz mazāk to cilvēku, kuri man vēl sliktu, nekā to, kuri man vēl labu. Rēķiniet, ka esmu uz skatuves ilgāk nekā sešdesmit gadu. Pa to laiku daudz kas ir mainījies. Mūzikas stili, prasības – viss ir citādi.
Vai kaut kas cilvēku reakcijā un attieksmē var jūs arī aizvainot?
Internetā katrs var izteikt viedokli, es gan to visu nelasu un neskatos, bet ir dzirdētas visādas lietas. Ir dota iespēja izteikties gan gudriem, gan aprobežotiem cilvēkiem. Tie aprobežotie bieži vien izsakās visvairāk. Gudrais netērēs savu laiku, lai rakstītu kaut ko negantu. Ir tādi, kas domā – nu es viņam tagad ieriebšu. Ar to ir jārēķinās: ja esi uz skatuves, tev tas būs jāpanes.
Jūsu karjeras gados mūzikas industrijā ir notikušas radikālas pārmaiņas. Mūzika ir atrāvusies no fiziskajiem nesējiem – platēm, kasetēm, kompaktdiskiem – un eksistē digitālajā formātā. Mūziku pārsvarā klausāmies datoros un viedierīcēs. Vai jūs tas kaut kādā veidā ietekmē? Kā jūs izjūtat šīs revolucionārās tehnoloģiskās pārmaiņas?
Loģiski, ka es to jūtu. Mēs ejam tam līdzi. Tagad esam spēlējuši tā sauktos attālinātos koncertus, kaut gan es uzskatu, ka tas nav nekas sevišķs. Mums nesen bija šāds koncerts Dzintaros – mēs nospēlējām, un es pats sev aplaudēju. Vienkārši, lai būtu jautrāk. Taču ir viena īpašība, kas paliks nemainīga un ko neaizstās tehnika, – mākslinieka emocijas. Ja mūziķim vai aktierim ir neatkārtojams talants, publika to sajutīs, tas tiks aiznests arī caur visām tām digitālajām un, vells viņu zin, kādām tur vēl tehnoloģijām. Dvēselei ir jābūt, kaut kur tai ir jābūt.
Var jau mākslīgi sataisīt visu kaut ko. Redzam, cik nejēdzīgi daudzās filmās tiek izmantoti digitālie specefekti – tu taču saproti, ka tas viss ir mākslīgs. Tas nav tas, ko es gribu filmā redzēt. Nesen ar baudu kārtējo reizi noskatījos Federiko Fellīni šedevru Orķestra mēģinājums. Tas ir viens no viņa spilgtākajiem darbiem. Tu skaties un saproti, ko nozīmē liela māksla, režisora un aktieru meistarība. Šīs kvalitātes attiecas arī uz mūziku – tā nekad nemirs. Visādi brīnumi notiek, bet laba māksla paliek, viss atkal griežas.
Tagad modē ir atgriezušās plates. Atkal man nes manas plates. Kaut kur pagrabā bija iemesti tie vecie ieraksti, tagad tie ir restaurēti un no jauna izdoti vinilā. Pie manis nāk un prasa, lai es parakstos. Sāk ieklausīties – vells parāvis, tik slikti nemaz nebija! Kaut kas tur ir saglabājies. Diski iet ārā no modes, to vairs nebūs. Viss mainās. Bet nekad nemainīsies tas cilvēks, kuram Dievs ir devis to, kā nav nevienam citam, – unikāls talants, emocijas un iespēja to visu parādīt uz skatuves.
Vai komponistam ir jābūt ticīgam, reliģiozam?
Tā ir viņa brīva izvēle. Es domāju, ka nevajadzētu to īpaši saistīt ar profesiju. No vēstures ir zināms, kādas traģēdijas ir piedzīvojuši izcili mākslinieki. Nesen noskatījos filmu par Ludvigu van Bēthovenu. Tā ir tik smaga! Šausmīgāko iespaidu atstāj šis savienojums – kadri, kas vēsta par viņa dzīvi un biogrāfiju, un fonā skanošā mūzika. Mēs dzirdam Bēthovena ģeniālo mūziku, un tepat ir arī viņa personības otrā puse. Visa tā nelaimīgā dzīve, kurlums un traģēdija. Pretrunīgu personību mūzikas vēsturē ir bijis daudz, arī Rihards Vāgners.
Vai jums pašam ir nepieciešama pieslēgšanās garīgajai vertikālei?
Nē, es kaut kā... Esmu tāds latviešu zemnieks.
Vai esat ateists?
Nē. Es ar cieņu izturos pret reliģiju. Uzskatu, ka baznīca ir svēta lieta un katrs var brīvi izvēlēties savu reliģisko piederību. Es domāju, man neviens neko šajā ziņā nedrīkst pārmest. Es ar lielu prieku uzstājos dievnamos, bet neesmu regulārs baznīcas apmeklētājs un kādas reliģijas pārstāvis. Lai gan esmu dzimis kā luterānis, esmu kristīts baznīcā. Tāda ir dzīve.
Esat viens no tās paaudzes pārstāvjiem, kas ir piedzīvojusi Otro pasaules karu. Tajā laikā vēl bijāt zēns. Vai jūs sapratāt, kas notiek?
Tagad es to vērtēju pavisam citādi nekā tanī laikā. Es biju puika. Varbūt man pat patikās, kad redzēju, ka tanki brauc. Atceros, kā šāva pa nakti, mums bija jābēg un jāslēpjas. Atceros bumbvedēju skaņas. Mēs dzīvojām Iļģuciemā, pie Spilves aerodroma. Bieži bija dzirdamas lidmašīnas, kas nāca no austrumiem, tās bija Sarkanās armijas lidmašīnas, kas bombardēja vācu pozīcijas. Tobrīd es to uztvēru tā, kā jau puišeļi to uztver.
Uzreiz pēc kara aerodromā varējām atrast neiedomājamas lietas, visādus šaujamos un spridzekļus, vairāki zēni tur aizgāja bojā. Bieži vien bija arī tādas cūcības – piemēram, mans paziņa pacēla pildspalvu, pagrieza, un tā sprāga. Viņam norāva pirkstus. Drausmīgas lietas. Spridzināšanas rezultātā daudzi kļuva par kropļiem. Aerodromā varēja dabūt, ko gribi, – i granātas, i patronas. Vai dieviņ! Un ko tik puikām vairāk vajadzēja.
Nedod Dievs to piedzīvot atkal. Nedod Dievs! Nākamās paaudzes var būt laimīgas, ka tām nav nācies neko tādu pieredzēt. Nevaru teikt, ka es būtu cietējs, bet es visu labi atceros. Atceros nakts uzlidojumus. Mums dārzā bija patvertne. Paps bija izracis bedri zemē, lai varētu tur laisties.
Es redzēju daudz baisu skatu. Redzēju, kā gāja krievu gūstekņi un kādi viņi izskatījās. Mamma teica pa kluso – ej un iedod viņiem maizīti. Tas bija šausmīgi. Atceros, kā gāja cilvēki ar dzelteno zvaigzni. Ebreju kolonnas tika dzītas caur Iļģuciemu. Mēs bijām puikas no malas, ko mēs tur varējām tanī laikā saprast... Tas viss ir drausmīgi. Nedod Dievs. Tāpēc tagad, kad kāds varonīgi pļāpā par tiem gadiem, – lai viņi labāk klusē. Tā ir šausmīga lieta. Visi tie pēckara gadi, visas tās rindas, visas tās cerības un gaidas, ka cilvēki kaut kā atjēgsies. Mums ir tā jocīgi – kā paiet divdesmit gadu, tā atkal sāk runāt par kariem. Kā parasti. Bet to ne, to gan ne.
Cik lielā mērā šī pieredze ir ietekmējusi jūsu turpmāko dzīvi un pasaules izjūtu?
Es vēl biju par jaunu. Tie bija mani puikas gadi, mūs tanī laikā vairāk interesēja spēlēt futbolu, mums bija salāpīta bumba, un mēs to dzenājām. Ar makšķerēšanu nodarbojāmies. Mans tēvs bija traks uz makšķerēšanu. Kara laikā mēs represijas cieši neizjutām, taču arī mūsu ģimenē bija tāda situācija: tēva brālis, kurš bija pārliecināts komjaunietis, aizgāja kopā ar Sarkano armiju un krita pie Narofominskas. Savukārt otrs tēva brālis nonāca vācu armijā. Tā ģimenes tika saplosītas.
Sliktākais sākās pēc tam, kad vajadzēja nezin kam par to skaidroties, vēl attaisnoties, kāpēc viens bija vienā armijā un otrs – citā. Vai cilvēkiem kāds to prasīja? Atnāca mājās ar automātiem – un tinies! Pat iedomāties nevar. Es atceros, te bija vācu žandarms, viņam bija tāds alumīnija bleķis uz krūtīm, un viņam bija tiesības šaut un darīt visu, ko viņš grib. Lūk, to izdarīja karš. Cik daudz ģimeņu izjaukts, cik daudz nelaimīgu cilvēku. Labāk par to tēmu nerunāt.
Vai jūs Latvijā kādreiz esat sastapis cilvēku, kurš nezina, kas jūs esat?
Gan jau tagad ir cilvēki, kuri mani nepazīst. Viens otrs mani sveicina, viens otrs kaut ko labu pasaka, viens otrs – arī ne sevišķi labu.
Man tomēr šķiet, ka šeit nav cilvēka, kurš neatpazītu jūsu seju vai vārdu.
To jūs kā žurnālists varat izpētīt. Droši vien kāds arī nezina. Nāk jauna paaudze. Viss ir atkarīgs no tā, cik bieži mākslinieks uzstājas radio, televīzijā. Tam ir liela nozīme. Paskatieties, cik daudz zvaigžņu rada televīzija – katru nedēļu top jauna zvaigzne. Dievs dod, lai būtu tik daudz labu dziedātāju, cik mums ir zvaigžņu.
Ar jums un jūsu mūziku esam pavadījuši visu savu dzīvi, bet tajā pašā laikā mēs par jums diezgan maz ko zinām – es domāju, personiskas detaļas. Vai tas nav paradokss?
Nav jau arī ko stāstīt! Es nešķiros, nekādu skandālu nav. Nav par ko rakstīt. Visus interesē viens – kas ar ko guļ. Tā ir pamattēma. Kur un cik kādam ir bijušas sievas, cik viņam ir bērnu. Pēc tam vēl meklē bērnus pa visu pasauli. Tā tēma ir pieprasīta žurnālos. Man reizēm zvana un jautā – kā pavadāt brīvo laiku? Atbildu – es braucu ar traktoriņu, pļauju zālīti. Nav taču interesanti.
Varbūt ir kas tāds, ko jūs pats par sevi nezināt?
Atceros, ko esmu izdarījis labi. Atceros dažas muļķības, bet tas bija jaunībā un šodien ir piedodams katram no mums. Liela mēroga noziegumus neesmu pastrādājis.
Vai kādreiz izdodas pārsteigt pašam sevi?
Ar ko lai es sevi pārsteidzu?! Man nav ar ko sevi pārsteigt. Man ir tik daudz visādu titulu sadots. Esmu PSRS Tautas mākslinieks. Latvijā pie visām varām man ir piešķirti ordeņi. Tagad man ir Japānas ordenis. Bet nu es uz to skatos tā... Es to sevišķi neizmantoju. Tas nav vajadzīgs, nu nav.
Dzīve pati par sevi arī kļūst tāda jocīga, tagad ar visām tām slimībām – drusciņ nav labi. Cilvēkiem nav labs noskaņojums. Viņi sāk baidīties cits no cita. Man ir bailes, ka tas atsauksies vēlāk. Gribu redzēt, kā notiks atveseļošanās process un vai tas vispār notiks. Mūsu darbam tas ir ļoti svarīgi – vai publika vairs nāks uz koncertiem. Agrāk klausītāji visu laiku nāca, bet vai viņi nāks arī turpmāk – par to var stingri šaubīties, diezgan stingri.
Vai jūsu raksturs ar vecumu mainās? Kā jūs maināties?
Tas ir jāprasa manai sievai. Viņa jums var sniegt izsmeļošas atbildes. Nu kā tas raksturs mainās?! Vecs paliek vecs. Agrāk sacīja: kad cilvēks kļūst vecs, viņš kļūst kā bērns vai arī dumjš. Visādi tie apzīmējumi var būt. Man šķiet, es vēl varu loģiski domāt un man ir skaidrs, ko es daru. Kaut gan uzstāšanās laikā man jau ir bijis tā – skatos uz dziedātāju, ar ko muzicēju kopā, man ir jāpasaka, kā viņu sauc, un pēkšņi man aptumsums iestājas. Acu priekšā viņš man te stāv, bet es aizmirstu, kā viņu sauc. Saprotu, ka tas varbūt no gadiem.
Vai visas savas melodijas atceraties?
Nošu materiālā – jā. Ja redzu notis, atceros. Taču ir bijuši gadījumi, kad jauni aranžētāji rada kaut ko tādu... un tas it kā ir mans darbs, bet to pazīt vispār nevar. Tas tā ir.
Vai starp vecumu un viedumu var likt vienādības zīmi?
Tas arī ir atkarīgs no augstākās varas un no organisma. Paskatieties, kā tagad krīt cilvēki četrdesmit piecdesmit gadu vecumā. Tu nezini, no kuras puses kas nāks, tāpēc labāk par to nerunāt. Liktenis to regulē. Nedod Dievs sadurties ar slimībām, kas var paralizēt darbu. Viss kas var būt, bet pagaidām vēl turos.
Vai mūzikas pasaulē ir personības, kuras uzskatāt par radniecīgām dvēselēm?
Tur ir tik daudz vārdu, tik daudz ģēniju. Viņus var tikai apskaust un no viņiem mācīties. Pirmajā vietā kā pianists un komponists man ir krievu klasiķis Sergejs Rahmaņinovs. Viņš ir unikāls. Savukārt tajā žanrā, kurā es izpaužos un kurā ir kaut kas no džeza un popmūzikas melodiskuma, man ir jāizceļ amerikānis Džordžs Gēršvins. Ļoti tuvs man ir franču impresionists Klods Debisī.
Ko jūs domājat par saviem laikabiedriem Mišelu Legrānu un Ennio Morrikoni? Jums ir tikpat daudzpusīgs, bagātīgs repertuārs kā viņiem.
Kino mūzikā esmu daudz ko mācījies no Nino Rotas. Var minēt bezgalīgi daudz vārdu... Varu nosaukt Oskaru Pītersonu, Erolu Gārneru un Djūku Elingtonu. Varu nosaukt Volfgangu Amadeju Mocartu un Pēteri Čaikovski. Tie visi ir dižgari, briljanti. Sauciet, kā gribat.
Legrāns un Morrikone nu jau ir aizsaulē. Kas paliek pēc tik nozīmīgu autoru aiziešanas?
Kas paliek? Paliek filmas. Katram no viņiem ir kāda filma vai vairākas, ar ko komponists ir iegājis vēsturē. Tālu nav jāmeklē – Nino Rota un Krusttēvs, Mišels Legrāns un Šerbūras lietussargi. Lūdzu, tas taču visiem ir skaidrs. Dabīgi, tās filmas noveco, bet vēsturiski tie ir sava laika šedevri. Tos nevar salīdzināt ar filmām, kas top mūsdienās, tas ir kaut kas pilnīgi cits. Vai tas ir labi vai slikti – es par to labāk nediskutēšu.
Es cienu Federiko Fellīni un citu XX gadsimta vidus itāļu režisoru daiļradi. Tas bija itāļu superzvaigžņu – režisoru un aktieru – periods. Man patīk arī krievu kino. Mēs bijām labi draugi ar komponistu Giju Kančeli, kurš bija cieši saistīts ar krievu kinoklasiku. Tās filmas joprojām tiek demonstrētas, īpaši komēdijas.
Vai mūzika ir mūžīga?
Mūžīga... To jau laiks rādīs, to ir grūti paredzēt. Mēs tagad konstatējam, ka mūžīga mūzika – laikam tas ir Mocarts, Bēthovens, Čaikovskis.
Varbūt arī The Beatles un ABBA?
Savā žanrā – noteikti. Es gan vairāk runāju par klasisko mūziku. Frančiem ir tādi izpildītāji kā Edīte Piafa, amerikāņiem – Frenks Sinatra un Ella Ficdžeralda. Tās ir vērtības. Kā tuvojas Ziemassvētki, kas tur pamatā skan? Frenka Sinatras iedziedātās dziesmas – un tā jau vairākus gadu desmitus.
Vai jums ir svarīgi, ko par jums uzrakstīs mūzikas vēsturē?
Par mani neko labu neuzrakstīs. Esmu vieglā žanra pārstāvis. Varbūt kāda dziesmiņa, kāds motīvs paliks, kaut ko no tā atcerēsies. Nezinu, nezinu.
Jūs taču aizdomājaties par savu radošo mantojumu, par to, ko atstāsiet pēc sevis.
Man, paldies Dievam, viss ir ierakstīts. Ja kādu tas interesēs, varēs paklausīties. Tagad, kad restaurēti mani sešdesmito gadu ieraksti un atkal izdoti platē, var dzirdēt, ko mēs tanī laikā darījām. Ir arī diezgan daudz videoierakstu. Labi, ka ir nofilmēts mans koncerts ar Marisu Jansonu. 2020. gada oktobrī notika ļoti veiksmīgs koncerts Latgales vēstniecībā Gors kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu, tas arī ir iemūžināts. Tie ir tādi momenti, kas varbūt saglabāsies un kādu interesēs.
Vai esat fantazējis, kas būtu, ja jūsu dziesmu nodziedātu Frenks Sinatra vai Bārbra Streizande?
Tik tālu ne. Mēs tanī tirgū neviens neesam iekļuvuši. Ne ASV, ne Francijas, ne kādas citas Rietumu lielvalsts tirgū neviens mūs negaida, un neko tur nevar izdarīt. Mēs paši to labi saprotam. Man ir laimējies, ka iekļuvu tik milzīgā valstī kā Krievija. Tā nav Amerika, bet Krievija ir Krievija. Tā bija ne tikai Krievija, tā bija visa PSRS teritorija – no kurienes tik man visādi apsveikumi nav nākuši, no Armēnijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Kazahstānas un citām republikām.
Mums ir operdziedātāji, kuri ir guvuši atzinību pasaulē, – Elīna Garanča, Aleksandrs Antoņenko, Kristīne Opolais. Divi pasaules klases diriģenti – viens bija Mariss Jansons, otrs ir Andris Nelsons. Ko jūs gribat? Tas nav slikti. Tie ir pasaules klases veči.
Vieglajā žanrā mums Rietumos iet grūti. Ko mēs – savu džezu Amerikā spēlēsim? Baltie ir baltie. Spēlēt kaut ko var, bet amerikāņiem tas nešķiet pārāk saistoši.
Jūsu Frenks Sinatra bija Viktors Lapčenoks un Ojārs Grinbergs, jūsu Bārbra Streizande – Margarita Vilcāne!
Tie ir mūsu vietējie dziedātāji. Nacionālās lietas ir kaut kas pavisam cits. Mēs jūsmojam, ka mums ir Dziesmu svētki, savukārt citi par tiem izsakās diezgan saudzīgi. Katrai tautai ir jāciena tas, kas tai ir savs, nacionāls. Katrai tautai ir sava mentalitāte, savi komponisti un dziedātāji. Kāpēc visiem pārējiem ir jābūt tādiem pašiem?
Gan uz skatuves, gan dzīvē jums mugurā vienmēr ir smalki uzvalki.
Taisni otrādi, nekas smalks tas nav.
Vai jums ir svarīgi eleganti izskatīties?
Vajag izskatīties pieklājīgi, nevis kaut kā smalki vai eleganti. Ja gribat redzēt, ko nozīmē dārgi tērpi, paskatieties uz Filipu Kirkorovu. Mani aicināja uzstāties ar viņu kopā, es teicu – viņam ir četri simti uzvalku, man ir tikai viens. Kā es kāpšu ar viņu uz skatuves? Man ir viens melns smokings. Nekas dārgs tas nav.
Vai dzīvē jums arī patīk improvizēt?
Kāpēc gan ne? Dažreiz kaut kas ienāk prātā. Ja gribas kādu iznest cauri, ja pamanu kaut kādas muļķības, var mazliet paākstīties. Tas padara dzīvi jautrāku. Pasmaidīt par kādu... Ja esi saistīts ar mūziku un teātri, tur visu laiku kaut kas notiek, kas pamudina uz improvizāciju un jokiem.
Vai ir palikusi neīstenota kāda iecere, par ko visu mūžu esat sapņojis?
Ir vairākas lietas, varam pieskarties tam pašam Rīgas koncertzāles jautājumam. Tā ir mūžīga problēma, un tas temats jau ir nodrāzts.
Ja runājam par jūsu radošo darbību?
Visu, ko esmu gribējis, esmu izdarījis. Varbūt varēja to izdarīt daudz labāk, ar citu vērienu. Latvija ir Latvija, mēs esam maza valstiņa. Cik nu varam, mēs to darām. Kopumā varu būt apmierināts. Varēja būt daudz kas labāk un bagātāk, un viss kaut kas varēja būt. Tas arī zināmā mērā ir atkarīgs no tiem, kas šodien regulē valsts dzīvi un ekonomiku, jo daudz kas nav izdarīts tā, kā varēja izdarīt. Un izdarīt varēja daudz labāk. Daudz labāk varēja izdarīt!
Vai esat domājis par to, ko jūs nospēlētu savā atvadu koncertā?
Es nezinu, droši vien tās pašas klavieres es arī spēlētu. Neko citu nespēlēju. Kādu mūziku – es nezinu. Nevar paredzēt, kad būs tas pēdējais koncerts. Ja tam speciāli gatavojies un paziņo, ka tas ir tavs atvadu vakars, galvenais, lai neiznāk kā manai draudzenei Pugačovai, kura atvadās diezgan regulāri. Viņa atvadās, paiet kāds laiks – atkal atvadās, un atkal. Skaidrs, ka tas ir arī biznesa projekts. Es par to nedomāju. Kā būs, tā būs.
Agri vai vēlu Rīgā jūsu vārdā nosauks kādu ielu vai laukumu. Kur jūs gribētu, lai tā vieta būtu?
Nē, man nevajag. Nevajag. Lai to saņem tie, kas to ir pelnījuši. Neuzskatu, ka es ar savu darbību esmu pelnījis, lai manā vārdā kāds kaut ko sauktu. Nē, nē, to ne.
Man nupat teica, ka vienā lauku pilsētiņā būšot mana iela, laikam padsmit metru gara. Kaut kur pie Liepājas. Tur veči to ir izdomājuši, tie ir mani draugi, un viņi grib kaut ko... To jau katrs var... Tā sauksies Paula iela, bet tā kā Paulu ir simtiem un Pauls ir arī vārds... Par to var tikai pasmaidīt. Es teicu – galvenais, lai tajā ielā būtu kabarē un priekamāja.