Ierakstu kompānijas Skani jaunākais izdevums ir strauji uzlecošās pianisma zvaigznes Daumanta Liepiņa debijas albums, kas pieejams visā pasaulē gan kompaktdiskā, gan digitālajā formātā populārākajās mūzikas lejupielādes un straumēšanas vietnēs. "Daumanta darbībai esmu sekojis līdzi jau kādu laiku un esmu gandarīts, ka ar valdības sniegto atbalstu kultūras nozarei ir izdevies ierakstīt un izdot viņa debijas albumu. Taču īpaši priecājos par to, ka Imanta Zemzara trešā klaviersonāte Kaija šajā albumā piedzīvo pasaules pirmatskaņojumu. To jau augstu novērtējuši laikraksta The Times kritiķi," stāsta Skani izpildproducents Egīls Šēfers.
Pats būdams klarnetists un starptautiskā pūšaminstrumentu kvinteta Carion mūziķis, viņš zina, cik ieraksti ir svarīgi mūziķu karjerā, un jo īpaši Covid-19 krīzes skarbajā laikā. Par situāciju ierakstu industrijā un aktualitātēm Skani darbībā Egīls Šēfers stāsta intervijā KDi.
Kā nākas, ka laikā, kad klātienes koncertdzīve ir apstādināta, mūzikas ierakstu raža jums ir īpaši bagāta?
Pagājušajā gadā Skani ierakstu klausīšanās izaugsme bija par 150 procentiem. Klausītāju pieaugums gadā dažādās platformās kopā bija no 100 tūkstošiem līdz 300 tūkstošiem. Šogad klausīšanās pieaugums joprojām ir, bet mazāks: no 300 000 uz 400 000. Daudzi domā – ja koncerti un izrādes nenotiek un arī darbs ir apstādināts, cilvēki vairāk klausīsies un skatīsies ierakstus. Tā nav taisnība. Pavasara karantīnas mēnešos es ļoti gaidīju, kā būs mainījušies klausītāju paradumi un līdz ar to – straumēšanas apjomi. Izrādījās, ka, tiklīdz cilvēki pārstāj kustēties, viņi pārstāj arī klausīties mūziku. Viņi "blenž" filmas. Ir atšķirība – nodarbojies ar izklaidi un laika notriekšanu vai patērē kultūras produktu, kas prasa iedziļināšanos un domāšanu. Ja cilvēks ir ieslēdzis atvaļinājuma režīmu – es tagad laidīšu bumbuli –, viņš arī mājās bumbulē. Bet, tiklīdz cilvēki sāk kustēties un darboties, uzreiz redzam, ka arī mūziku klausās vairāk.
Kāpēc tā notiek?
Mūsdienās ļoti reti cilvēks, atnācis no darba mājās, uzliek ierakstu un uzmanīgi klausās. Viņš klausās pastarpināti – mašīnā, skrienot, darbojoties vasarnīcā, dārzā. Mūzika ir daļa no viņa aktivitātes, sabiedrotais dzīvē. Tiklīdz dzīve apstājas, beidzas arī mūzikas klausīšanās.
Akadēmiskajai mūzikai nav visai glaimojoši būt fonam starp sarunām automašīnas salonā vai virtuvē, kad mizo kartupeļus.
Nebūtu pareizi teikt – fons. Mūzika ienāk cilvēka dzīvē brīdī, kad viņš veic rutīnas darbu, kas neprasa aktīvu domāšanu. Tad viņš var paklausīties jauno albumu, radio pārraidi vai teātra izrādi. Daudzi vairākas stundas dienā pavada ceļā uz darbu un atpakaļ. Braucot vilcienā, viņi klausās mūziku vai lasa grāmatas. Kurš gan var atrast laiku vakarā mājās, lai apsēstos un lasītu?
Kad dzīve šķietami apstājās, kompānijas Skani darbs kļuva vēl intensīvāks?
Ieraksts ir tilts starp atskaņotāju un publiku. Tiklīdz atskaņotājs vairs nevar sasniegt klausītājus tieši, caur koncertu, viņš domā, kā nodot klausītājiem savas idejas jaunajos apstākļos, un pārorientējas uz ierakstiem. Mūziķiem bija iespēja to darīt, jo publika nedrīkstēja nākt, taču vasarā varēja notikt mēģinājumi un ieraksti. Protams, kā kuram. Koriem joprojām bija diezgan lieli ierobežojumi. Ieraksti ar Latvijas Radio kori un Valsts akadēmisko kori Latvija tapuši pa gabaliņiem. Tiklīdz kāds saslimst, mēnesi gaidām, pēc tam atkal sākam.
Ir mainījies arī tas, kas mūsdienās ir ieraksts. Tas netop tikai tāpēc, ka mūziķis grib kaut ko pateikt klausītājiem. Ieraksta pievienotā vērtība – mūsu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana nākotnei. Vēl viens nozīmīgs aspekts: mūziķiem ieraksts ir arī spēcīgs publicitātes instruments. Mūziķi neuztver nopietni, kamēr viņam nav diskogrāfijas – ierakstu, kurus var klausīties visā pasaulē. Ir daudzas vietas, kur par viņu vēl nezina. Bet kā lai uzzina, ja nevar noklausīties ierakstu? Kā viņš par sevi var pavēstīt festivāliem? Jāaizsūta ieraksts.
Kamēr koncertdarbība nenotiek, mūziķi, orķestri, kori un koncertorganizācijas var pievērsties jaunu ideju noformulēšanai un attīstīšanai. Eksperimentēt studijā un atrast jaunu skanējumu un programmas. Tā ir sēkla, kas pēc tam var attīstīties un augt tālāk arī koncertdarbībā.
Vai pieaug konkurence par iespēju sadarboties ar Skani?
Veidojas rinda: tam, kam šobrīd nevaram pievērsties, pievērsīsimies nākamgad vai aiznākamgad. Tā kā mūsu ieraksti top ar valsts atbalstu, lēmumu uzticu Valsts kultūrkapitāla fonda komisijai. Sagatavoju visus projektus, bet izvērtē neatkarīgie eksperti VKKF komisijā. Viņi izlemj: šī programma – jā, bet šī – nē.
Rakstāt projektu projekta galā?
Jā, jo visi ieraksti tiek sagatavoti ar VKKF atbalstu, izņemot četrus ierakstus, kuri šogad tapa ar Kultūras ministrijas finansējumu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Covid-19 skartajai kultūras nozarei. Šie ir četri šogad veidotie albumi – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Tālivalža Ķeniņa mūzikas albums, Daumanta Liepiņa debijas albums, drīz nāks klajā vokālās grupas Schola Cantorum Riga ieskaņotais Ziemassvētku mūzikas albums Vox clara un Imanta Kalniņa simfoniskās mūzikas apkopojums piecos kompaktdiskos – vienā komplektā septiņas simfonijas, trīs instrumentālie koncerti un divas miniatūras. Spēlē Liepājas simfoniskais orķestris, diriģē Atvars Lakstīgala, dažus darbus arī Māris Sirmais. Beidzot viena komponista daiļrade ir sakārtota. Kad izdevām Ceturto simfoniju, pēc tam Piekto un Septīto, ārzemju kritiķi jautāja – kad būs pārējās? Tagad ir! Visas!
Vai šā gada projekti ir arī vēsturiska Covid-19 laika liecība?
Tie deva cilvēkiem darbu. Tāds būs arī Ingas Kalnas un Diānas Ketleres albums ar Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Riharda Štrausa mūziku, kas nāks klajā janvārī. Tas arī tapa ar Covid-19 laikā piešķirtā finansējuma atbalstu. Šī ir programma, līdz kurai nevarējām tikt, jo abas mūziķes visu laiku bija aizņemtas. Īsi pirms Jāņiem man piezvanīja no Kultūras ministrijas: ir nauda, ko varat izdarīt? Tobrīd Liepājas koncertzālē bija brīva studija un abas mākslinieces – bez darba. Diāna bija Rīgā, jo netika atpakaļ uz Angliju. Jau pēc nedēļas no Vācijas atbrauca Inga, un ierakstījām albumu.
Cik liela ir šā gada raža?
Vienā gadā – 35 albumi. Visus pat grūti atcerēties un nosaukt. Izdevām arī džeza un tautas mūzikas izlases, Riharda Dubras autoralbumu, Liepājas simfoniskā orķestra sešu latviešu komponistu sieviešu skaņdarbu programmu Vēja mirdzums ar Ģintaru Rinkeviču un Atvaru Lakstīgalu pie pults.
Vai citus gadus arī ir bijis tik daudz?
Nē. Iepriekš maksimums bija vienpadsmit. Tūlīt nāks klajā trompetista Jāņa Porieša albums kopā ar ērģelēm. Būs arī komponistes Indras Rišes ērģeļmūzikas albums. Latvijas Radio kora diriģents Sigvards Kļava ir ārā no slimnīcas, un mēs paspēsim pabeigt Santas Ratnieces albumu. Vēl ir atlikušas divas ierakstu sesijas akadēmiskā kora Latvija izdevumam Latvijas simtgades dziesmas, kura ierakstīšanu aizkavēja kora karantīna. Tūlīt būs gatavi divdesmit pieci digitālie albumi Latvijas Radio arhīvs – labākie LR fonda ieraksti. Tie būs pieejami tikai straumēšanas platformās.
Kāpēc divdesmit pieci?
Latvijas Radio 3 programmas Klasika 25 gadu jubilejā izvēlējāmies 25 latviešu autoru izlases no Radio fonda ierakstiem, sākot no 1960. līdz 2019. gadam. Ir pārstāvēti gan Andris Dzenītis un Ēriks Ešenvalds, gan Alfrēds Kalniņš. Dzied Kārlis Zariņš, spēlē Vilma Cīrule un citas mūsu izpildītājmākslas leģendas. Turklāt šie leģendārie ieraksti ir rūpīgi tehniski atjaunoti.
Zināms, ka diriģents Andris Nelsons ļoti uzmana savu koncertierakstu kvalitāti. Ja nav izdevies, pārraidīt neļauj.
Mūziķi ir dažādi. Pat mūsu kvintetā Carion spektrs ir pilnīgi pretējs. Obojists Egils Upatnieks saka: ja tā nospēlēju koncertā, bet nebiju perfekts, es parakstos zem sava darba arī ierakstā. Pretstatā mūsu flautiste Dora Šereša ļoti vērtē un piesargā, kas nonāks publiskajā telpā: man tā notiņa neizdevās, tas neder, to ne.
Skani gadījumā skatījums ir cits, jo mūsu galvenais mērķis ir iepazīstināt klausītājus pasaulē ar labāko no latviešu mūzikas. Pamatuzdevums ir latviešu mūzikas popularizēšana, un, ja ieraksts dara skaņdarbam godu, sīka kļūdiņa koncertā nav nelaime. Savukārt, ja jauns solists veido savu latviešu mūzikas izlasi, tā ir gan latviešu mūzikas popularizēšana, gan jauna, spēcīga mākslinieka izcelšana.
Vai Skani pastāvēšanas sešos gados ir paveikts maksimālais?
Mani vienmēr urda neapmierinātība, ka nepietiek. Ja paskatās objektīvi, varam priecāties par rezultātiem, jo auditorija ir milzīga – mūsu ierakstus klausās gandrīz pusmiljonu liela globālā auditorija astoņdesmit valstīs. Ir atzinīgas recenzijas. Labāku popularizēšanu nevaram vēlēties. Bet gribas vairāk. Vēl aizvien ir tik daudz latviešu mūzikas, kas nav izdota. Vēl nav iznācis pieskarties opermūzikai. Tikko svinējām Alfrēda Kalniņa operas Baņuta simtgadi. Pēc diriģenta Aleksandra Viļumaņa ieteikuma noklausījos šīs operas veco ierakstu. Baņutu tiešām būtu vērts izdot, tāpat arī Jāņa Kalniņa operu Hamlets. Pat Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg! neesam izdevuši jaunā, kvalitatīvā ierakstā. Neapgūtā druva ir tik liela, ka neredz ne gala, ne malas. Ir tik daudz ko darīt!
Kā ar kompaktdisku nāvi XXI gadsimtā?
Klasiskās mūzikas audioierakstiem ir uzticīga, plaša auditorija. Par kompaktdisku nāvi runā jau gadiem: tūlīt nomirs! Bet nemirst un nemirst. Izdodam un izdodam, prasa un prasa. Jau sapakotas kastes jaunam sūtījumam uz Angliju. Populārajā mūzikā CD formāts mirst, klasiskajā mūzikā tas ietiepīgi turpina dzīvot.
Tagad atgriežas vinila plates.
Džeza mūzikā varbūt, bet klasiskajā mūzikā visi grib nevis jaunās, bet vecās, pagājušajā gadsimtā ražotās vecmeistaru plates. Deviņdesmit procentu no izmaksām veido ieraksta sagatavošana. Drukāt varu visādi – CD, atmiņas kartē, kaut vai kasetē – tas ir tikai formāts. Esmu vaicājis izplatītājiem Nīderlandē, Vācijā un Lielbritānijā, vai viņus interesētu plates, bet viņi saka: nē, netērē tam laiku un naudu! Protams, izplatām ierakstus straumēšanas platformās, taču tur atrodams tikai skaņu celiņš, turklāt tas ir jāmeklē džungļos – atver Spotify, bet, ja konkrēti nezini, ko meklēt, nevari atrast. Savukārt CD izdevumos ir nodrukāta informācija par komponistiem, skaņdarbiem un izpildītājiem. Ir arī attēli, var izlasīt dziesmu vārdus trijās valodās, un tas viss ir rokās. Vari sataustīt, šķirstīt lapas. Pieredze ir daudz dziļāka. Patlaban vienīgi iTunes piedāvā lejupielādēt arī albuma aprakstu PDF formātā, bet es tāpat to sev izdrukāju uz papīra. Datu nesēji mainīsies, tomēr fiziskais formāts paliks. Cilvēkiem ir nepieciešamība pēc saskarsmes.
Kas klausās Skani izdoto latviešu mūziku – jaunieši, vecāki ļaudis, sievietes, vīrieši, vācieši, amerikāņi?
Nevaru pateikt, kas klausās fiziskos diskus, kurus sūtu uz Angliju, Japānu un Kanādu, toties visi digitālie straumējumi un lejupielādes tiek uzskaitīti, un statistikas dati ir precīzi. Izdodam pārsvarā mūsdienu akadēmisko mūziku, un es gaidīju, ka to klausīsies galvenokārt veci onkuļi un kundzes. Biju pārsteigts, ka trešdaļa no mūsu 400 000 klausītāju pagājušajā gadā ir cilvēki no 24 līdz 35 gadu vecumam. Otra lielākā vecuma grupa ir no 35 līdz 55 gadiem. Senioru ir maz, bet, iespējams, viņi nelieto digitālās platformas. Žēl, ka nevar uzzināt, cik liela daļa izmanto abus formātus. Divdesmit divi procenti mūsu klausītāju ir ASV. Otrajā vietā ir Latvija, tomēr tie ir tikai divpadsmit procenti. Mūsu auditorija globālajā tirgū pārsvarā ir ārzemēs: Lielbritānija (9%), Nīderlande (7%), Vācija (5%), Kanāda, Austrālija.
Latvijā ir nedaudz provinciāla nelaime nekritiski ticēt apgalvojumiem, kas nākuši no ārzemēm, un darīt pakaļ. Kad vēl mācījos Indiānas Universitātē, kļuva populāra Ziemeļvalstīs dzimusi teorija: ja bērns neiepazīs mākslu līdz deviņu gadu vecumam, viņu pazaudēsim kultūrai uz visiem laikiem. Šis ir politisks iemesls, kāpēc Eiropā visās mākslas jomās cenšas iesaistīt bērnus. Tāpēc viņus ar varu velk uz koncertzāli un, reducējot Stravinska un Prokofjeva mūzikas daudzslāņainību, repertuāru pasniedz vienkāršotā, bērnam saprotamā veidā. Rezultāts ir tāds kā vasarā redzētā bērnu pasākumā Vērmanes dārzā, kur cienījamais pianists Ventis Zilberts ar lielu puķi galvā sēž pie sintezatora. Esmu šajā ziņā konservatīvs un uzskatu, ka tā nevajag darīt. Klasiskajā mūzikā ir arī bērniem aizraujoši skaņdarbi: Prokofjeva Pēterītis un vilks, Sensānsa Dzīvnieku karnevāls, Jura Karlsona balets Karlsons lido… Taču censties izpatikt bērniem, degradējot simfoniju, ir pilnīgas muļķības.
Ir mākslas formas, kuras cilvēks spēj izprast un novērtēt tikai tad, kad ir sasniedzis nopietnu garīgo briedumu. Pazīstu cilvēkus, kuri klasiskajai mūzikai pievērsušies tikai dzīves otrajā pusē, pēc četrdesmit, kad bērni jau ir izauguši, ir mainījusies pasaules uztvere un tagad var paspēt iedziļināties. Tikai tad cilvēks sāk novērtēt: "…un tad es izdzirdēju Koplenda koncertu, un tas man atvēra citu pasauli un tik smalku sajūtu gammu un dažādību, kādas nav nevienā bītlu dziesmā!" Tā nav problēma, tā vienkārši ir. Tāpēc nevajag pārdzīvot, ka Mālera simfonijas lielākoties klausās cilvēki no četrdesmit gadiem.
Vienkāršojot un degradējot mākslu līdz lētai klaunādei, kuras laikā var smieties un ķiķināt, nodarām tikai ļaunumu, jo bērniem rodas nepareizs priekšstats par to, kas ir klasiskā mūzika. Tā prasa piepūli un iedziļināšanos. Politiķi ir aizmirsuši pateikt, ka pēcizpētē 80. gados secināts, ka šāda "tuvināšana" mākslai izrādījusies kļūda.
Pats esmu ar Liepājas orķestri veidojis izglītojošās programmas skolām, man ir divi bērni – Zentai ir astoņi, Miķelim – divpadsmit gadu. Es arī zinu, cik mūziķa dzīves garoziņa ir rūgta un bieza. Nav vērts kļūt par mūziķi bez pārliecības, ka bez tā nevari dzīvot. Nepietiek, ja tev patīk un tu to labprāt darītu. Lai to izvēlētos par profesiju, mūzika ir jāmīl kaislīgi! Tā, ka niez pirksti spēlēt klarneti un gluži fizioloģiski jūti, ka bez tā ir kaut kas atņemts – kā man šobrīd, Covid-19 krīzes laikā, kad mūsu kvintetam Carion atcēla gan Vācijas turneju novembrī, gan Spānijas turneju un augustā plānoto debiju festivālā BBC Proms Londonā… Tā būtu nozīmīga uzstāšanās četru tūkstošu klausītāju priekšā, mēs tai gatavojāmies divus gadus – gluži kā olimpiskajām spēlēm. Tas būtu mūsu galvenais gada notikums. Es nesūdzos. Esmu adaptējies. Varu mūzikas nozarē darboties arī šādā – ierakstu organizēšanas – veidā.
Vai motivācija vingrināties nezūd?
Zūd. Ir depresīvi brīži, kad pazaudē jēgu, kāpēc, kā vārdā to dari. Tad priecājos par pēkšņajām mazajām iespējām šo to nospēlēt Radio studijā vai baznīcā. Tā vismaz ir saikne ar klausītāju. Vasarā nospēlējām vienu digitālo koncertu Vācijā, bet tas gan bija murgs – spēlēt kamerām.
Kur meklē veldzi un glābiņu?
Glābj jaunais vaļasprieks – motobraukšana pa nomaļām kalnu un mežu takām. Tā ir sava veida meditācija – būt un reaģēt šeit un tagad, konkrētajā mirklī. Tiklīdz sāc sapņot, tā esi gar zemi. Kaut kas tajā ir ļoti piesaistošs – ir ceļš, un mute ir ciet.
Ceļotāja gars man laikam ir no vecātēva, kurš bija dulls ceļotājs. Padomjlaikā ar veco moskviču – Kārlīti – vairākas reizes izbrauca visu Kaukāzu un pat līdz Uzbekistānai. Gruzīni brīnījās, kā viņš vispār varējis tik tālu tikt ar tādu mēslu vabolīti. Viņš bija labs mehāniķis un prata nomainīt mašīnai motoru. Pērn divas nedēļas vienatnē braucu pa Norvēģijas kalniem. Kad divas dienas nevienu neesi saticis un benzīntankā ir jāpasaka tikai kolonnas numurs, pats brīnies, kā skan tava balss. Tu esi dzīvs, un, ja ir problēma, pašam tā ir jāatrisina. Norvēģijā salūza mocis. Nezināju, ko darīt, bet, kad pats to beidzot salaboju, jutu, ka esmu uzvarējis un ar taisnāku mugurkaulu. Šovasar kritu, salauzu atslēgas kaulu, bija operācija… Nekad iepriekš nebiju avārijas situācijā mainījis motociklam riepu: kā es to izdarīšu viens pats? Tajā brīdī nav izejas, un tu izdari! Tā ir mana personiskā izaugsme: ir šķērslis, un es to pārvaru. Jā, es tiku galā.
Pazūd iedomība saskarsmē ar cilvēkiem. Braucot pa Pirenejiem Spānijā, man ātri vien nācās saprast, ka tur cilvēki ar mani nerunās angliski. Kā – viņi neprot?! Nē, un viņiem nav jāprot. Ja man no viņiem ko vajag, man ir jābūt pazemīgam un pateicīgam. Ir divkosība dusmoties, kāpēc Latvijā krievs ar mani nerunā latviski, bet tūlīt pēc tam Spānijā gaidīt, ka visi ar mani runās angliski. Kāpēc pats neiemācos desmit piecpadsmit vārdu spāniski? Lidojums uz Spāniju ilgst trīsarpus stundu, tikmēr var telefonā iemācīties četrdesmit vārdu. Kad maini attieksmi, cilvēki atveras un tu piedzīvo sadraudzību, cilvēcisku izlīdzināšanos, ko nekad nevar sasniegt ne pa telefonu, ne videokonferencē. To piedzīvot un izgaršot ir liela dzīves vērtība. To var dabūt, ar mocīti braukājot pa laukiem. Imants Ziedonis arī tā braukāja pa Kurzemi. Kaut kas tajā ir ļoti sirsnīgs. Tas ir pietiekami ātri, lai paspētu pārvietoties no viena punkta uz otru, un pietiekami lēni, lai paspētu izjust, izsmaržot, izgaršot vidi.
Kā izvēlies ceļa mērķi – kurp un kāpēc doties?
Nav ceļa mērķa. Mērķis ir pats ceļš. Tu vari aizbraukt ar mašīnu uz Jotunheimenes Nacionālo parku un papriecāties: ak, kas par skatu! Vari arī pārbraukt pāri ar kuģi uz Zviedriju un tad ar moci lēnām braukt pa lauku ceļiem un takām cauri visai Vermlandei, fermām un tad cauri Norvēģijas mežiem augšup kalnos piecas dienas. Kad nonācu augšā Jotunheimenes Nacionālajā parkā, pavērās milzīgs skats, pēkšņi ieraudzīju visu meteoroloģisko sistēmu. Skat, tur ir saule, tur – lietus, bet tur atkal ir saule. Tādu perspektīvu nekur Latvijā ieraudzīt nevar. Tu šajā brīdī sāc raudāt. Esi atbruņots, jo esi piedzīvojis šo ceļojumu. Esi bijis iekšā katrā solī, izjutis katru līkumu, katru akmeni, katru ceļazīmi un sastapto laucinieku, kurš tev ir pamājis ar roku un gribējis kaut ko pateikt. Tu esi piedzīvojis kaut ko tādu, ko mūsdienu skrejošajā pasaulē esam pazaudējuši.
Tas ir kaut kas no īstās, vecās pasaules. Savā ziņā tas ir ceļojums laikā. Vai tur realitāte nav īstāka? Paklausies Tālivalža Ķeniņa un Imanta Zemzara mūziku: vai sajūtas, kas tur ir, nav īstākas par tām, kuras piedzīvojam ikdienā – ar noliegumu un kompensēšanos, rokoties telefonos un bēgot no īstās dzīves? Ka tikai vecie meistari nav trāpījuši īstāk! Tāpēc izdosim ierakstus un klausīsimies.