Apsveicu ar uzvaru konkursā. Vai nojauti, ka žūrija no pieciem kandidātiem izvēlēsies tevi? Ar ko, tavuprāt, pārliecināji un biji pārāks?
Sākumā, mani ieskaitot, bija piecpadsmit kandidātu, bet Latvijas medijos ir aizgājušas ziņas par konkursa pēdējo posmu, kurā bija pieci kandidāti. Tā bija iespēja, kuru gribēju pamēģināt izmantot. Kad tiku otrajā kārtā, sāku jau domāt, ka tas viss kļūst ļoti reāls. Komisijā bija pieci cilvēki. Bija arī daži neatkarīgie eksperti, kurus redzēju pirmo reizi. Bija sieviete no ministrijas, dramaturgs no bijušā teātra NO99, bija teātra direktore un aktieru pārstāve, un bija viens komponists. Viņi mani iztaujāja par dokumentiem, ko iesniedzu, un nākotni. Tajā brīdī, kad pusotru stundu runājām, man no viņu jautājumiem radās pārliecība, ka ļoti iespējams, es varētu uzvarēt, ņemot vērā, ar kādu nopietnību viņi uz mani skatījās un vērtēja. Otra lieta – pavasarī šajā teātrī jau biju iestudējis izrādi Saistītie (zviedru autora Tomasa Jānsona drāma par tēva un dēla līdzatkarīgajām attiecībām – U. A.). Man izveidojās brīnišķīga sadarbība ar aktieriem, zināju, ka aktieri grib, lai es uzvarētu. Man bija liels trupas atbalsts arī no tiem aktieriem, kuri izrādē nepiedalījās. Viņi nāca man klāt un izteica savu atbalstu. To zināja arī komisija. Šis faktors bija nozīmīgs.
Tev bija profesionāli plāni un sapņi Liepājas teātrī, kurā no 2021. gada tu biji galvenais režisors un varēji strādāt ar paša audzinātu aktieru kursu. Kas notika? Kāpēc šāda izvēle?
Tāpēc, ka būtībā mērķi ir sasniegti. Studenti jau ir izauguši, ļoti veiksmīgi integrējušies teātra trupā. Daudzi no viņiem joprojām izmanto iespēju vērsties pie manis pēc profesionāla vai dzīves padoma. Es arī vēršos pie viņiem. Redzu, ka tas viss darbojas un viņi aug. Man liekas, ka es joprojām esmu Liepājas teātrī un būšu arī turpmāk. Man nekas netraucē tur braukt kā režisoram un iestudēt izrādes. Tajās attiecībās, kas man ir ar Liepājas teātra aktieriem, galīgi nav nozīmes, vai man ir amats, kas saucas galvenais režisors, vai man nav šī amata. Daudzi no viņiem priecājās, kad uzzināja, ka esmu uzvarējis konkursā, un apsveica. Tā man ir vēl viena iespēja profesionāli attīstīties.
Žūrija ir atklājusi, ka tev ir bijusi pārliecinoša izpratne par to, kādas prasības pašreizējais laiks izvirza krievu teātrim. Lūdzu, ieskicē savu redzējumu! Kādam pašlaik Igaunijā jābūt Krievu teātrim?
Divus mēnešus tur strādāju, iestudēju izrādi, ļoti daudz runāju ar aktieriem un vēroju klimatu teātrī. Līdzīgi kā Krievu teātrī Rīgā, kurš arī ar laiku sāk pārorientēties: vajadzības ir citas, jo skatītājs arī ir cits – viņš vairs neiet specifiski tikai uz vienu teātri. Līdz ar to valoda, kurā runā aktieri, kļūst otršķirīga. Savā programmā pateicu, ka gribu panākt, lai teātris būtu nozīmīgs spēlētājs plašā kultūras kontekstā, ne tikai etniskā, šaurā jomā.
Izrādes notiek krievu valodā?
Jā, bet tagad mums ir plānos veidot izrādi trīs valodās – igauņu, krievu un ukraiņu valodā. Teātris ir uzņēmis bēgļus – aktierus no Ukrainas –, un, protams, viņi ar saviem stāstiem un dzīves bagāžu maina teātri. Mani ļoti pārsteidz, ka teātrī visas izrādes sinhroni tiek tulkotas igauņu valodā. Manā izrādē, kas pārsvarā domāta jauniem cilvēkiem, vairāk nekā puse sēdēja ar austiņām. Tas mani ļoti iepriecināja. Tas nozīmē, ka igauņu jaunieši iet uz Krievu teātri un saskata tajā kaut ko aktuālu.
Tallinas Krievu teātris esot viena no skaistākajām teātra ēkām Baltijā. Tas neierobežo teātra valodas meklējumus?
Teātris ir kā mūsu kinoteātris Splendid Palace, gluži kā mūsu Nacionālais teātris. Ja izrāde ir laba, mēs aizmirstam, ka apkārt ir zelts. Redzēju brīnišķīgu izrādi Mirušās dvēseles, kurā scenogrāfiju taisīja Reinis Suhanovs, un viņš šo momentu bija pat apspēlējis. Skatuve bija kā skatītāju zāles turpinājums.
Vai aicināsi iestudēt režisorus un citus skatuves māksliniekus no Latvijas?
Jā, esmu jau to izdarījis. Tie ir cilvēki, kuriem es uzticos. Es arī jaunajiem kolēģiem saku – tev būs interesanti tur strādāt. Protams, tas nenotiks uzreiz ātri. Šī sezona kā jebkurā teātrī jau ir saplānota.
Personīgs jautājums – kur tagad būs tavas mājas?
Tas man jau sen ir sarežģīts jautājums. Valmieras vasaras festivālā pamodos un domāju, kurā pilsētā es šobrīd atrodos. Manas mājas ir tur, kur es vedu savu kaķi.