Berlīnes kinofestivāls, dēvēts arī par Berlināli, notiks 70. reizi, un šoreiz tas pamatīgi intriģē. Galvenais iemesls ir jaunā festivāla vadība – direktoru tandēms: par programmu atbildīgais itāļu teorētiķis Karlo Katrians un par "saimniecību" atbildīgā Vācijas profesionāle Marieta Risenbēka. Viņi ir pārņēmuši stafeti no ilggadējā Berlināles direktora Dītera Koslika. Kāds būs šis Berlīnes festivāls, kas ir viens no vecākajiem un tradīcijām bagātākajiem Eiropas kino dzīves notikumiem? Vai jaunā slota – jaunā komanda, kas atlasījusi filmas, nomainījusi dažu labu festivāla marginālo programmu (piemēram, uz gastronomijas baudām tendēto Kulināro kino), ieviesusi jaunu konkursa filmu apakšprogrammu Encounters, kurā tiks izrādīti mākslinieciski radikāli darbi, – būs slaucījusi tīri? Vai galvenajam konkursam izvēlēto filmu programma atklās kādas jaunas tendences? Vai tiks turpināta Berlīnes festivālam raksturīgā sociālpolitiskā elementa akcentēšana?
Jautājumu ir daudz, atbildes tiks noskaidrotas no 20. februāra līdz 1. martam. Balvas tiks pasniegtas 29. februārī. Jā, atšķirībā no citiem gadiem filmu atlases process ir caurskatāmāks, Berlīnes festivāla programmētāji brauca uz dažādām valstīm, arī uz Baltiju, skatījās, skatījās un vēlreiz skatījās. Paralēli tam tūkstošiem filmu tiek iesniegtas arī festivāla pieteikšanās sistēmā. Tomēr Baltijas filmas nav iegūlušas Berlīnes konkursa programmā. Kādas ir tās, kas tur ir iekļuvušas? No filmu pieteikumiem spriežot – akcents ir mūsdienas un varoņu traumatiskā pieredze, dāsni pārstāvētas Rietumeiropas režisoru, arī sieviešu režisoru filmas, nav aizmirstas eksotiskās valstis, ir vairākas ASV filmas, tomēr – ir maz klasiķu. Tas, iespējams, liecina par Berlīnes festivāla veidotāju vēlmi veicināt paaudžu nomaiņu.
Minēšu tikai dažus darbus: konkursā ir iekļauts plašu publicitāti guvušais krievu režisora Iļjas Hržanovska projekts Dau. Nataša – tā ir daļa no multimediāla projekta, kas tika pirmizrādīts īpašā vidē Parīzē 2019. gada rudenī un radikālā veidā pēta cilvēka pieredzi totalitārismā. Pēc Dienvidkorejas Parazīta triumfa Oskaru pasniegšanas ceremonijā uzmanība tiks pievērsta arī citai šīs valsts filmai – Sieviete, kura bēga/The Woman Who Ran. Laikmeta specifiku – atkarību no tehnoloģijām un šīs parādības blaknes – sola atspoguļot Francijas un Beļģijas filma Dzēšanas vēsture/Delete History. Jaunas meitenes ceļojumu uz Ņujorku no provinces piedāvās filma Nekad, reti, dažreiz, vienmēr/Never Rarely Sometimes Always (režisore Elīza Hitmena).
Sieviešu veidotu saturu nodrošinās arī Argentīnas un Meksikas trilleris Pārkāpējs/The Intruder (režisore Natālija Meta). Arī britu klasiķe Sallija Potere ir ierindā ar darbu Neizmantotās iespējas/The Roads Not Taken, kurā galvenajās – psihiski traumēta Ņujorkas iedzīvotāja un viņa meitas – lomās ir Havjers Bardems un Ella Feninga. Un tā varam turpināt – pagaidām tās ir filmas bez īpaši izvērstas biogrāfijas, Berlīnē tā tiks uzrakstīta.
Uz