Lido doma bēgļu laivā

Franču režisora Fransuā Ozona Paldies Dievam/ Grâce à Dieu ir pirmā filma no februārī notikušā Berlīnes kinofestivāla programmas, kura sasniegusi Latvijas kinoteātrus un netiek "marinēta" līdz vietējiem rudens kinofestivāliem. Šī filma saņēma vienu no Berlīnes festivāla galvenajām balvām – Lielo žūrijas balvu. Fransuā Ozons ir viens no populārākajiem Eiropas režisoriem, kura filmām ir stabila auditorija un pašam – uzticīgs cienītāju loks, arī Latvijā.

Šoreiz faktors, kas ir veicinājis filmas izrādīšanas dinamiku Latvijā, ir tēmas aktualitāte un reāls tiesvedības process Francijā pret katoļu baznīcas pārstāvjiem, konkrēti – Lionas arhibīskapu Filipu Barbarēnu. Viņš tika apsūdzēts priestera Bernāra Preinā noziedzīgo nodarījumu – pedofilijas – piesegšanā. Tiesas process noslēdzās šā gada martā. Mediji vēsta, ka Bernāra Preinā prāva notiks šā gada beigās.
 

Katru reizi citāds

Par Fransuā Ozona filmu Paldies Dievam jau rakstīts arī Latvijas presē, it īpaši Berlīnes festivāla laikā, kad tā izraisīja plašu publicitāti gan tēmas aktualitātes, gan Fransuā Ozona personības dēļ. Režisora kontā ir 20 spēlfilmu, 2017. gadā viņš krāšņi nosvinēja savu piecdesmito dzimšanas dienu, nofilmējot vienu no saviem provokatīvākajiem darbiem Dubultais mīlnieks (2017). Šajā filmā režisors atļāvies runāt gan par identitātes krīzi, gan seksualitāti tieši, nepastarpināti, radikāli – teju kā jaunībā savos agrīnajos darbos, kas savulaik piesaistīja viņam starptautisku uzmanību (Sitkoms (1998), Kriminālie mīļākie (1999) u. c.).

Paldies Dievam ir pilnīgi cita veida filma, tā ir krasi atšķirīga no Dubultā mīlnieka. Pārsteidzoši, ka tās režisējis viens un tas pats autors, turklāt ar ļoti īsu laika distanci. Fransuā Ozona daiļradi, kā arī daudzu citu Eiropas kinorežisoru veikumu var vērtēt autorkino diskursā, sīki studējot viņa rokraksta un kinematogrāfiskā stila nianses un smalkumus, pētot tā īpatnības, dinamiku, iedziļinoties režisora stilistiskajās un tematiskajās izvēlēs. Šoreiz to nedarīšu, galu galā Fransuā Ozona daiļrade nav dažos teikumos ietilpināma, turklāt atšķirībā no daudziem citiem režisoriem autoriem viņš nekad nav bijis krampjaini uzticīgs kādiem noteiktiem stila elementiem, kurus izmantojis no filmas filmā.

Fransuā Ozona gadījums ir sarežģītāks un interesantāks, viņš tiešām katras savas filmas stilistiku ideāli piemēro konkrētam dramaturģiskajam materiālam. Vien daži piemēri: karnevāliskais, muzikālais, teatrālais kinodarbs 8 sievietes (2002), dramatiskie, eksistenciālas smeldzes piesātinātie stāsti Laiks atvadīties (2005) un Francs (2016), sirreālisma un traģikomēdijas eksplozija Rikijs (2009), cilvēka seksualitātes pētījumi viņa nesenajās filmās Jauna un brīnišķīga (2013), Jaunā draudzene (2014) un Dubultais mīļākais (2017) – un tas nav viss.

Pirmā kritiķu reakcija Berlīnē par filmu Paldies Dievam bija atturīga, jo... tas bija cits Ozons. Piebilde: tolaik LV prese filmas nosaukumu tulkoja kā Dieva žēlastība, taču precīzāka ir filmas izrādītāju piedāvātā versija Paldies Dievam – ar šādiem vārdiem kardināls Filips Barbarēns komentē mācītāja Preinā nodarījumus: "Paldies Dievam, ir iestājies noilgums..."
 

Triju upuru stāsti

Tomēr noilgums nav iestājies, par to būtībā arī stāsta Fransuā Ozona filma – viena no atturīgākajām un diskrētākajām franču režisora pieredzē. Viņš apzināti ir izvairījies no sev nereti raksturīgajām stila un stāsta ekstravagancēm. Filmas Paldies Dievam pamatā ir fakti, ne reizi vien Fransuā Ozons ir apgalvojis, ka viena no viņa idejām ir bijusi veidot dokumentālu filmu par konkrēto notikumu – gadījumu, kad vairāki pieauguši vīrieši, kurus bērnībā izmantojis mācītājs Preinā, atrod spēku atklāt savus pārdzīvojumus publiski un panākt tiesvedības sākšanu pret Preinā darbus piesegušo Lionas arhibīskapu kardinālu Filipu Barbarēnu.

Dažādu iemeslu dēļ Fransuā Ozona filma ir inscenējums, nevis dokumentāls darbs, taču tas balstās uz faktiem. Sižetiski filma tiek strukturēta kā triju kādreizējo svētā tēva Preinā upuru, nu jau pieaugušu vīru stāsti. Proti, katrā filmas nosacītajā daļā dominē viens no varoņiem, kurš dažādu apstākļu sakritības dēļ nonāk pie lēmuma publiski atklāt savu pieredzi, nedzīstošu morālo traumu, ko sagādājis mācītājs Preinā, kurš gadu desmitiem ir strādājis ar bērniem. Presē minēts, ka Preinā upuru skaits ir vismaz 80 bērnu.

Režisors filmas varoņu galeriju veido ļoti mērķtiecīgi un precīzi, katrā filmas daļā fokusējoties uz konkrēto varoni. Apsūdzības pret Preinā sāk izvirzīt piecu bērnu tēvs, kurš nevar aizmirst bērnībā piedzīvoto. Viņam piebiedrojas impulsīvs, ekstraverts vīrs, kura sākotnējā nevēlēšanās rakņāties pagātnē izvēršas par aizrautīgu publisku darbošanos pedofilijas upuru biedrībā Brīvais vārds/La parole libérée – tā nodibināta, lai apzinātu pēc iespējas vairāk garīdznieka upuru un sniegtu tiem morālu atbalstu. Trešais filmas varonis ir pastāvīgā krīzē esošs jauns cilvēks, kurš visās neveiksmēs vaino dramatisko bērnības pieredzi. Varoņi ir dažādi, viņu emocijas, iemesli un motīvi, kālab viņi apvienojas, ir atšķirīgi. Taču kopā viņi veido plašu raksturu un personību spektru, ko vieno bērnībā pārdzīvotais.
 

Signāls Vatikānam

Fransuā Ozons filmu ir veidojis ārkārtīgi smalkjūtīgi un atturīgi – bez vēlmes ārišķīgi ekspluatēt skandalozo tēmu –, tā veidotas arī epizodes ar bērniem. Filma pārliecinoši atklāj, kā sistēma – katoļu baznīca – sargā pati sevi un savus kalpotājus piesedzot, noklusējot, jo – paldies Dievam! – visam taču ir noilgums.

Pavisam nesen, 7. martā, noslēdzās tiesas process pret Lionas arhibīskapu kardinālu Filipu Barbarēnu, kuram tika izvirzītas apsūdzības par Preinā noziegumu piesegšanu. Barbarēns savu vainu noliedza. Viņš atstādinājis Preinā no pienākumu pildīšanas 2015. gadā, kad līdz viņam nonākusi konkrēta upura liecība. Lionas tiesa arhibīskapam piesprieda sešu mēnešu nosacītu cietumsodu. Pēc tiesas procesa Barbarēns paziņoja, ka dosies uz Vatikānu, lai iesniegtu Romas pāvestam vēstuli par atkāpšanos no arhibīskapa posteņa.

Fransuā Ozons Berlīnes festivālā stāstīja par dažādiem šķēršļiem, kas viņam lieguši darbu Paldies Dievam filmēt Francijā, Lionā, reālās notikuma vietās. Režisors arī bažījās par filmas Paldies Dievam izrādīšanas iespējām tajās Eiropas valstīs, kurās katoļu baznīcai ir liela ietekme. Šķiet, ka tiesas spriedums arhibīskapa Barbarēna lietā Fransuā Ozona bažas var nedaudz mazināt. Tiesas spriedums ir arī "signāls katoļu baznīcai un Vatikānam", tā tiesas zālē esot sacījis viens no cietušajiem, ziņo aģentūra Reuters.

Vēl tikai piemērs no nesenās kinovēstures: arī spāņu kino autors Pedro Almodovars, sasniedzis briedumu, uzņēma filmu par pedofilijas un katoļu baznīcas saistību – Sliktā audzināšana/La mala educación (2004). Tagad viņam ir pievienojies Fransuā Ozons ar vienu no nopietnākajām un formā lakoniskākajām filmām savā radošajā karjerā.