Visus dzīves spēka gadus Valentīna Freimane pavadīja cilvēkam kaitīgos apstākļos, kas iznīcināja, neļāva un bremzēja, bet tik un tā viņa nodzīvoja vērtīgu un bagātu mūžu, iedvesmojot arī daudzus jo daudzus līdzcilvēkus, un nekad neuzskatīja sevi par upuri. Es domāju, ka Valentīna Freimane bija ģeniāls un ļoti iedvesmojošs cilvēks. Turklāt ne tikai apveltīta ar neparasti dziļu mākslas sapratēja skatienu un tiešām ģeniālu mākslas komentētāja spēju, bet arī ārkārtīgi iedvesmojošs piemērs, kā dzīvi dzīvot. Par to arī ir tā izstāde. Par to, kā dzīvi dzīvot, – saka teātra zinātniece Margarita Zieda. Godinot Valentīnas Freimanes simtgadi, sadarbībā ar kinozinātnieci Anitu Uzulnieci Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tapusi izstāde Gadsimta lieciniece. Satikšanās ar Valentīnu Freimani. Neparasti spēcīgās un iedvesmojošās personības ietekmes laukā iespējams nonākt līdz 3. septembrim LNB 4. stāva izstāžu zonā. Protams, arī turpmāk, LNB Ziedoņa zālē skatoties izstādi pavadošā kinolektorija filmas – 19. jūlijā plkst. 18 Orfejs (1950, Žans Kokto), 3. augustā plkst. 18 Ilo kunga brīvdienas (1953, Žaks Tatī) – vai individuāli apmeklējot LNB audiovizuālo krātuvi un izvēloties filmas no Valentīnas Freimanes mājas videotēkas. Kinolektoriju sākumā skanēs Valentīnas Freimanes ievadvārdi filmām no Mākslas festivāla Cēsis arhīva.
Savu raidījumu nepiedzīvo
"Šķiet, vēl pavisam nesen atzīmējām teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes 75. jubileju kafejnīcā Andalūzijas suns (balli sarūpēja Arsenāla tēvs Augusts Sukuts, jo Valentīna bijusi klāt kinoforuma šūpulim un neizvietojama padomdevēja visu tā pastāvēšanas laiku)," – savā grāmatā Mans kino (un) laiks raksta Anita Uzulniece. Nodaļā Es gribu dalīties... Valentīnas Freimanes jaunības noslēpums kinozinātniece publicējusi agrāk nepublicētu 2002. gadā notikušu interviju, kurā Valentīna Freimane saka: "Pēc dabas esmu stāstniece, man labāk patīk stāstīt nekā rakstīt, tāpēc labprāt esmu darbojusies televīzijā, kad bija izdevība. Diemžēl tas bija reti un manas iespējas televīzijā nav tā īsti izmantotas."
Anita Uzulniece, iepazīstinot ar izstādi, apliecina – Valentīnai Freimanei nekad nav piedāvāts televīzijā veidot savu raidījumu. Jautājums – kāpēc?
Līdzīgu retorisku jautājumu 2015. gadā uzdevusi televīzijas kanāla ZDF veidotā dokumentālā filma par Valentīnu Freimani: "Ja viņa ir tik nozīmīga un īpaša, kāpēc tad ir tik maz zināma?"
Teātra un kino zinātnieces, mākslas zinātņu doktores Valentīnas Freimanes (1922–2018) vārds asociējams ar Latvijas kultūras vides pilnveidošanu un iekļaušanu globālās kultūras kontekstā. Par spīti politiskā režīma liktajiem šķēršļiem, XX gadsimta 60. gados Valentīna Freimane radīja alternatīvu izglītības sistēmu, kļūstot par "logu uz Eiropu" vairākām padomju paaudzēm, izplatot zināšanas un veicinot izpratni par pasaules teātra un kino procesiem. Viņa ticēja, ka zināšanas var mainīt cilvēku. Valentīnas Freimanes vārds pirmkārt saistās ir dziļu iekšējo brīvību. "Viņas fenomenālā spēja nojaukt stereotipus uztverē un domāšanā, iedot jaunus skatpunktus un svaigus impulsus iedvesmoja dzīvot un strādāt citādāk," izstādes ievadvārdos raksta Margarita Zieda un Anita Uzulniece.
Izstāde iepazīstina ar Valentīnas Freimanes dzīvesstāstu, kas atklājas caur viņas pašas pierakstītajām pārdomām, kā arī bagātīgu priekšmetu un dokumentu kolekciju no viņas personīgā arhīva, LNB krājuma, Dailes teātra, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, kā arī citiem (personīgajiem) arhīviem. Izstādes centrā uz simboliskas VHS kasešu kaudzes atrodas ekrāns, kurā skatāma Mikus Meirāna 1998. gadā nofilmētā Valentīnas Freimanes lekcija Latvijas Kultūras akadēmijā. Aizkustinoši sīksīkiem burtiņiem rokrakstā aprakstītie videokasešu kalni liecina par kinozinātnieces nesavtīgo vēlmi ne vien pašai zināt, bet dot šo prieku arī citiem.
Aplūkojami arī priekšmeti no Valentīnas Freimanes dzīves posmiem Rīgā un Berlīnē – no manuskripta lapiņām iecerētajam kino leksikonam līdz lūpu krāsām, kuru sievišķīgais košums arī bija kinozinātieces vizītkarte līdz mūža galam.
Izstāde apmeklētājiem dod iespēju novērtēt XX gadsimta pieredzi caur personīgu dzīvesstāstu, ļaujot reflektēt par to, cik nozīmīga ir cilvēka griba mainīt apkārtējo pasauli un apstākļus.
Holokaustā Valentīna Freimane zaudēja visu savu plašo dzimtu – 35 tuviniekus. Dzīva palika viņa viena vienīgā un aiz cieņas pret zaudētajiem tuviniekiem nodzīvoja vairāk nekā piepildītu, vērtīgu mūžu.
Atkal berlīniete
Valentīnas Freimanes bērnība ritējusi starp Rīgu un Berlīni, kur viņas tēvs bija kinostudijas UFA jurists, bet māte – apburoša sabiedrības dāma, ap kuru pulcējās tālaika kino pasaules zieds. Šajā vidē mazā Valentīna uzsūca gan brīvdomības garu, gan kino iespaidus.
Pēc pusgadsimta atšķirtības Valentīna Freimane 1989. gadā atkal pārcēlās uz dzīvi Berlīnē. Berlīnes lielās dienas avīzes Der Tagesspiegel un Berliner Zeitung Valentīnai Freimanei veltījušas vairākas publikācijas. Berliner Zeitung (Nr. 101, 30.04.–12.05.2004.) vesela lapa atvēlēta cilvēkiem no citām valstīm, kuri kļuvuši par īstiem berlīniešiem. Starp viņiem ir arī kinozinātniece Valentīna Freimane. Pārceļoties uz Berlīni, kinozinātniece vēlējās turpināt dalīties savās zināšanās. Viņa pasniedza Berlīnes Brīvajā universitātē, veidoja seminārus Teātra zinātnes institūtā un gatavoja raidījumus Vācijas radiostacijām. Valentīna Freimane regulāri uzturēja kontaktus arī ar Latvijas augstskolām un kultūrvidi.
Austriešu izcelsmes kino un teātra aktrise Y Sa Lo, kura spēlējusi daudzās Rainera Vernera Fasbindera filmās, bija Valentīnas Freimanes domubiedre. Berlīnē aktrise izveidoja savu aktieru apmācības programmu un uzaicināja Valentīnu Freimani lasīt lekcijas. "Studija atradās lielā dzīvoklī. Mācījāmies parasti svētdienās no rīta līdz vēlai naktij. Turpat kopā dzērām, ēdām, skatījāmies un apspriedām filmas, jutāmies kā viena ģimene vai sava veida komūna," – šo laiku atminējusies pati Valentīna Freimane.
Atvērās pasaule
Reālajā dzīvē Valentīnai Freimanei ir viena meita, bet mākslas pasaulē – neskaitāmi kinolektorija bērni – cilvēki, kam Valentīna Freimane pavēra durtiņas uz mākslas pasauli. Piešķīla dzirksti. Aizrāva. Ieinteresēja. Parādīja ceļu, ka var arī tā. Drīkst. Tas ir iespējams, un tu neesi slims ar savām neskaidrajām ilgām un nojausmām par citas pasaules eksistenci.
"Vairāk nekā desmit gadu kinolektorijs bija mana personīgā iniciatīva, mans spīts pret padomju kultūras politiku – traka avantūra, ko pati izdomāju un ar saviem palīgiem īstenoju no sākuma līdz galam. Es to nebūtu varējusi īstenot bez maskaviešiem. Personības nozīme ir vienmēr un visur. Tāpēc arī personību savstarpējie sakari ir ļoti svarīgi. Ja to nebūtu, padomju kultūra neuzrādītu tik pretrunīgus rezultātus."
"Tur varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām. Atceros, ka vienā dienā skatījāmies trīs filmas: Kabarē ar slaveno Laizu Minelli, franču jaunā viļņa režisora filmu Žils un Džims un Viskonti Dievu mijkrēsli. Valentīna teica, ka citā dienā tādas iespējas nebūs. Ārā bija aptuveni 35 grādu karstums, iekšā – vēl trakāk. Sēdējām peldbiksēs, aptinuši slapjus dvieļus ap galvu, bet Valentīna komentēja un tulkoja visas trīs filmas, turklāt no dažādām valodām, it kā uz viņu šie sūrie apstākļi neattiektos," Valentīnas Freimanes kinolektoriju pieredzi atceras komponists Arturs Maskats.
"Es mūžīgi būšu pateicīgs mīļajai pedagoģei Valentīnai Freimanei. Neaizmirstama ir viņas sievišķīgi smalkā un gudrā, mērķtiecīgā intonācija. Tā joprojām skan manās ausīs un paceļ, neļaujot ikdienībai saārdīt sapņus, liek ilgoties un radīt arvien no jauna," saka aktieris Ivars Kalniņš.
"Kinolektorijs, kurā katru otro nedēļu varēja noskatīties divas filmas ar Valentīnas Freimanes ievadvārdiem, man vairāku gadu garumā bija vislabākā izglītība. Zināju no galvas visu kinoklasiku, un, pats galvenais, man atvērās pasaule visās šī vārda nozīmēs un amplitūdās. Tālāk bija tikai darīšanas vaina," – Alvis Hermanis.
"Tas patiesi bija vesels laikmets. Atceroties periodu, kad Jaunielā notika Valentīnas Freimanes kinolektoriji, liekas, ka visa dzīve riņķoja ap tiem. Laikā, kad mums, padomju cilvēkiem, nebija iespēju bez šķēru dalības noskatīties pat ierindas filmas, kinolektorijos mēs varējām noskatīties labāko, kas tapis pasaules kino. Mēs tikām skoloti skatīties kino, sajust, saprast, iemācīties, novērtēt un atšķirt labo no ne tik labā. Kinolektoriji lielā mērā audzināja mūs kā Cilvēkus, veidoja mūsu viedokli. Milzu paldies arī par to!" Katrīne Pasternaka un Juris Kalniņš.
Anita Uzulniece, kura pati no Maskavas kinoarhīva Baltie stabi bieži vedusi kinolektorijam nepieciešamās filmas, stāsta, ka šādu palīgu bijis daudz. Katrreiz uz Maskavu komandēja vienu cilvēku, kuram nācās krietni nostiepties smagās filmu bundžas, kurās tolaik glabājās 35 mm filmas.
Es arī vēlos Valentīnai Freimanei pateikt paldies. Par mūža mīlestību Tomu Veitsu. Un tas tikai tāpēc, ka bija laime nokļūt kinolektorijā, kurā tovakar kinozinātniece rādīja un komentēja Roberta Vilsona un Toma Veitsa operas Melnais jātnieks ierakstu. Burvīgā sēcēja balss it kā "šķībums" kļuva par vienu no taisnākajiem līmeņrāžiem manai pasaulei līdz šai baltai dienai.
Tā runāja Valentīna Freimane
"Visā pasaulē vienmēr interesējas par noziedzniekiem, grib iepazīt viņu psiholoģiju un saprast, kādēļ viņi tādi kļuvuši. Tādiem tiek veltītas grāmatas. Bet, manuprāt, svarīgākie vēstures gaitā ir tie cilvēki, kuri spēj turēties pretī. Tie, kuriem ir sava iekšējā taisnība. Tie ir cilvēki, kurus vajag aprakstīt un pētīt, lai saprastu, kādēļ viņus nevarēja piespiest rīkoties nekrietni."
***
"Cilvēka personības loma sabiedrībā un cilvēku savstarpējās attiecībās, arī politikā, ir daudz lielāka, nekā daudzi no mums iedomājas. Viens cilvēks ar savu nostāju – tikai ar savu nostāju – var mainīt cilvēku likteņus, atmosfēru darbavietā, kas nodrošina līdzcilvēkiem mierīgu naktsmieru un atņem bailes. Ikvienam indivīdam ir būtiska nozīme tajā, kāds ir apkārtnes gaiss, ko elpojam. Bieži vien cilvēki vai nu tiešām, vai arī ērtības pēc to noliedz, sakot, ka cilvēks ir tikai zaldātiņš, ka indivīdam nav nekādas nozīmes. Ir nozīme, ir!"
***
"Iekšējā pasaule ir ar citām laika un telpas dimensijām. Tajā dzīvo mirušie kopā ar dzīvajiem. Tajā visi, kas manā atmiņā dzīvo, ir dzīvi. Un tur tikai no manis ir atkarīgs, ko es gribu satikt. Ar ko es gribu kopā būt. Ar ko es gribu kontaktēties. Manā iekšējā pasaulē var sadzīvot kāda Berlīnes vieta, ko es bērnībā mīlēju un kur es jutos labi, ar Elizabetes ielu 23, kur dzīvoja mana vecmāmiņa un vectēvs un kur es jutos tikpat laimīgi. Tas viss ir kopā, blakus."
***
"Nepieciešamība pēc kino vārdnīcas jeb leksikona mūsu kultūras dzīvē samilzusi jau ilgāku laiku. Atšķirīgas kvalitātes ārzemju kinofilmas pārpludina mūsu lielos un mazos ekrānus. Līdzi nāk plaša un tikpat nesakārtota informācijas gūzma – tostarp īpašvārdi, nosaukumi, jēdzieni, atsauces uz praktisku un teorētisku pieredzi. Medijos varam pārliecināties, cik grūti ir orientēties, cik daudz aplamību, kļūdu ir tulkojumos, vārdu un jēdzienu lietošanā, transkripcijās. Kinozinātāji un svešvalodu pratēji bēdājas par visu šo analfabētisma skarto kultūrainavas sektoru."
***
"Man patīk iejūsmināt cilvēkus, izkustināt no vienaldzības un truluma, ko uzskatu par visbriesmīgāko eksistences formu. Iekustināt cilvēkus ir mākslas uzdevums. Un es to darīju ar citu mākslinieku palīdzību."
***
"Man ir sava pasaule. Kas grib, lai dzīvo padomju pasaulē, bet mēs – šajā. Ja kādam patīk – lai ienāk. Tur es varēju parādīt kādu Ingmara Bergmana filmu, kas nekad nenonāktu uz ekrāna, kādu Fellīni filmu, kas nav nopirkta, un pastāstīt par šīm filmām. Lielas ļaužu grupas garīgajā dzīvē ienāca jaunas vērtības, domas un idejas. Centos lektoriju veidot kā logu uz pasauli, pa kuru ieplūst ne vien mākslas informācija, bet arī idejas un ierosmes tālākdomāšanai. Neticu, ka var noskatīties Viskonti, Godāra darbus un tas paliek bez pēdām. Kinomāksla atbalsojas cilvēka personības struktūrā."
***
"80. gadu beigās iebraucot Berlīnē, kas vēl bija Rietumberlīne, uzreiz dzima sajūta, ka atrodos tiesiskā valstī. Runāju par pašsajūtu, kas vēlāk racionāli apstiprinājās. Piecdesmit gadus dzīvojot Padomju Savienībā, man nevienu dienu nebija drošības, ka likums mani sargā. Jo likums neko nenozīmēja – pašas PSRS radīti un rakstīti likumi, konstitūcija, nemaz nerunājot par cilvēktiesībām, bija tikai uz papīra. Vācija man ir drošības sajūta. Arī Latvijā tā pamazām veidojas. Vajadzīga pacietība."
***
"Es neesmu kabineta tipa zinātnieks, kura stiprā puse ir pētīt vienu noteiktu lietu, reizēm pat slepenībā, nekontaktējoties ar citiem. Es esmu kā medijs – manī kaut kas ienāk, un es tūlīt gribu to laist tālāk, pievienojot, protams, savu izpratni un savas domas, komentārus. To es dīvainā kārtā esmu praktizējusi pat bērnībā. Mani draugi un paziņas man to atgādina – es esot vienmēr atstāstījusi grāmatas, filmas, atbraucot no ārzemēm, stāstījusi iespaidus, un viņi esot labprāt klausījušies. Tā tas palicis uz visu mūžu."
***
"Es dzīvošu. Tas ir mans pienākums pret nogalinātajiem, kuru dzīvi es turpināšu, un tā būs mūsu uzvara pār "viņiem", kā sevī dēvēju milzīgo ar negatīvu enerģiju uzlādēto pretspēku.
***
"Manī vēl joprojām mīt tā naivā pārliecība, ka cilvēkam zināšanas ir nepieciešamas ne tikai utilitāri – lai orientētos pasaulē –, bet arī pašam priekš sevis – gan prātam, gan dvēselei vajag atvērties visam tam, ko cilvēces labākie prāti daudzos gadu tūkstošos ir radījuši un atstājuši mums mantojumā.
***
"Man ir svarīgi atgādināt, ka cilvēkiem nav jādzīvo pēc tā, kāds ir viņu laiks. Es nekad nepieņemu atrunas – toreiz bija tādi laiki, tāpēc tā darīja. Arī attiecībā uz sevi ne."