No 20. septembra Latvijas kinoteātros ir skatāma režisora Jāņa Ābeles otrā pilnmetrāžas spēlfilma Jelgava '94 (Jura Podnieka studija) pēc rakstnieka Jāņa Joņeva grāmatas motīviem. Tās centrā ir četrpadsmitgadīgais Jānis, vietējais puika ar "zubra" līmeņa mācību sasniegumiem, kurš cenšas būt neviena nepamanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi Nāve un Zombis neatgriezeniski aizsāk jaunu lappusi Jelgavas pusaudža dzīvē.
"Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras absolvēšanas man radās doma veidot pieaugšanas stāstu, un Jāņa Joņeva grāmatā es ieraudzīju tās sajūtas, par kurām gribētu stāstīt savā filmā, turklāt metālisti ir audiāli un vizuāli izteiksmīgs pusaudžu protestēšanas vēlmes kondensāts, un deviņdesmito gadu Latvija darbojas kā metafora fonā, jo arī pati valsts tajā laikā atradās nesaprotamā stāvoklī un nezināja, uz kuru pusi iet," sarunā ar KDi stāsta režisors, kurš ir desmit gadu jaunāks par galveno varoni.
Atcerēties pagātni
Runājot par laika distanci, viņš atzīmē, ka savos pusaudža gados dažādās ikdienas detaļās ir bijis tuvāk tieši Jāņa Joņeva paaudzei, nevis XXI gadsimta sākumā dzimušajiem, kuriem informācija pati krīt uz galvas un nav jāpieliek gandrīz nekādas pūles, lai kaut ko uzzinātu, taču neatkarīgi no laika cilvēks ir emocionāla būtne un saskaras ar līdzīgām sajūtām – vienalga, vai aiz loga ir 1994. vai 2014. gads. "Man kā režisoram ir daudz svarīgāka tieši emocionālā pasaule, nevis apkārtējās vides reālijas, tāpēc es sāku ar ielūkošanos sevī un mēģinājumu atcerēties savus pusaudža gadus," atklāj Jānis Ābele.
Nesen viņš ir izlasījis interviju ar franču režisoru Fransuā Trifo, kura debijas spēlfilma 400 sitienu/Les quatre cents coups (1959) vēsta par līdzīga vecuma zēnu trīspadsmitgadīgo Antuānu Duanelu un kurš ir dalījies ar savu pieredzi tās veidošanā. Rakstot scenāriju, režisors esot skatījies sava skolas laika fotogrāfijas. Sākumā viņš nav atcerējies vārdus gandrīz pusei klasesbiedru, bet, atkārtodams šo procesu diendienā, ar laiku atminējies, kā katru sauc, kur katrs ir dzīvojis.
Tieši franču jaunā viļņa autoru ietekme tika saskatīta Jāņa Ābeles pirmajā pilnmetrāžas spēlfilmā 7 miljardi gadu pirms pasaules gala (2018), kura ir tapusi mazbudžeta apstākļos un bijusi izcila skola (ja tu nevari realizēt pie rakstāmgalda izdomātas idejas, tad ej ielās un izmanto to, ko tev piedāvā realitāte par brīvu). "Esmu no tiem režisoriem, kuru mīļākā nodarbe ir skatīties filmas un kurus interesē kinovēsture. Saprotams, ka manis paša veidotajos darbos ienāk kaut kas no citu autoru paņēmieniem," skaidro Jānis Ābele. Viņa jaunākās spēlfilmas stāstnieka tēlā (par to publicitātes materiālos filmas veidotāji izvairās runāt, saglabājot intrigu) ir iekļauta atsauce uz poļu režisora Kšištofa Keslovska darbu Bez beigām/Bez konca (1985).
Velosipēdu rāmji
Jelgava '94 ir spēlfilma par atmiņām. "Operatoram Aigaram Sērmukšam bija labs teiciens, ka tas, ko viņš atceras no savas jaunības, ir nevis pelēkās "bloķenes", bet gan krāsainie velosipēdu rāmji. Tāds ir šis vecums, ja vien tas nav saistīts ar lielām traģēdijām. Mēs varējām iedot kārtīgu devu depresijas, tomēr izvēlējāmies drīzāk ar prieku paskatīties uz šo postpadomju laiku," norāda režisors. Pa šiem 25 gadiem ļoti daudz kas ir mainījies.
Kaut vai tas, ka vairs nenotiek masveidīgas cietumnieku bēgšanas. Jānis Ābele runā par gadījumu, kad 1994. gadā no Pārlielupes cietuma Jelgavā brīvībā izlauzās ap deviņdesmit ieslodzīto. Lai nofilmētu šo epizodi, uzņemšanā tikuši iesaistīti ap 70 vīriešiem ar gludi skūtām galvām, ieģērbti tumši zilās jakās un biksēs. Tā ir bijusi viena no tehniskākajām un dārgākajām ainām, kas prasījusi ievērojamu sagatavošanās darbu.
Par lielu pārbaudījumu ir kļuvis arī tas, ka 2017. gada decembrī iesāktā filmas uzņemšana drīz vien ir bijusi jāpārtrauc galvenās lomas atveidotāja Matīsa Barona veselības likstu dēļ. No tā perioda gala versijā ir iekļauta viena vienīga epizode ar meitenēm, kuras pīpē tualetē. Izklausās pazīstami? "Skolā mūs izdzenāja, bet es mācījos Āgenskalnā, kur visas mazās ieliņas ir piemērotas šādām nodarbēm," piebilst Jānis Ābele.
Kājām gaisā
Jau nākamā gada aprīlī sociālajos tīklos tika izsludināta jauna atlase. "Dažreiz viss sagriežas kājām gaisā, un mēs atkal esam mūsu filmas galvenā varoņa meklējumos. Vēl var paspēt pieteikties līdz 7. aprīlim!" tika mudināti četrpadsmit līdz astoņpadsmit gadu veci puiši. Galu galā no visiem kandidātiem tika izvēlēts Bruno Bitenieks no Rīgas. Pārējās lomas spēlē Alekss Tauriņš (Nāve), Endijs Žuks (Zombis) un citi jaunatklāti talanti ar labām improvizācijas spējām.
Līdzās neprofesionāliem aktieriem šajā filmā ir piedalījušies arī vairāki pazīstami šī amata meistari, arī jelgavnieki Kaspars Gods, Ģirts Šolis un Andris Keišs, kurš savā tēlā ir ielicis kaut ko no sava bijušā fizkultūras skolotāja un kuram atgriešanās deviņdesmito gadu pasaulē ar tā laika drēbēm, mūziku un attieksmi ir likusi atmaigt sirdij. Lai tas notiktu, ir bijis nepieciešams rūpīgs mākslas departamenta darbs.
"Pateicoties tam, ka deviņdesmitie gadi tagad ir nākuši modē, tu vari paņemt apģērbu no H&M un savienot to ar humpīšu drēbēm, un viss izskatās perfekti!» ieskicē režisors. Filmas skaņu celiņā ir izmantota deviņdesmito gadu latviešu underground mūzika un grupas Tesa oriģinālkompozīcijas, kas vēlreiz apliecina, ka metāls nav materiāls, bet dzīve.