"Es biju zaļa un naiva, viņš bija liels un hūtē," savu pirmo tikšanos ar režisoru Jāni Streiču atceras kinokritiķe Daira Āboliņa, kurai toreiz bijusi iespēja pabūt meistara veidoto filmu uzņemšanas laukumos un noraudzīties, kā viņš diriģē cilvēku pūļus. Savukārt tagad kinokritiķe ir radījusi režisora daiļradei veltītu grāmatu Jāņa Streiča maģiskais reālisms. 22 filmas (izdevniecība Dienas grāmata), kuras uzmanības centrā ir visi viņa režisētie kinodarbi.
Apjomīgās grāmatas idejas pirmsākumi meklējami desmit gadu senā pagātnē, kad Rīgas Kino muzejā tika sarīkota izstāde par godu režisora septiņdesmitajai jubilejai, stāsta Daira Āboliņa, kura toreiz veidojusi videosarunas ar meistaru: "Es sapratu, ka ir ļoti daudzas lietas, ko mēs nezinām, nesaprotam vai esam sapratuši citādi. Tam, ko pats Jānis Streičs par to var pateikt, ir neatkārtojama vērtība, pat pieņemot to, ka atmiņa ir ļoti subjektīva lieta."
Tikšanās vieta
Katra no grāmatas Jāņa Streiča maģiskais reālisms nodaļām veltīta atsevišķa kinodarba tapšanai – sākot ar Kapteiņa Enriko pulksteni (1967) par skolēna Tomiņa zālienā atrasto senatnīgo priekšmetu un beidzot ar Rūdolfa mantojumu (2010). Katrā no tām ietverta Dairas Āboliņas sarakstīta analītiska eseja un īpaši veidota filmas kardiogramma, kas nevilšus liek salīdzināt Jāņa Streiča kinodarbu ar dzīvu organismu, kā arī detalizēta saruna ar režisoru.
"Visas sarunas notika vienā un tajā pašā vietā, ko izvēlējās Jānis Streičs, – režisora bijušajā kabinetā Latviešu biedrības namā, kur mūs laipni ielaida un kurā mēs tikāmies katru otro dienu vairāku nedēļu garumā un hronoloģiskā secībā izrunājām visas filmas," atminas kinokritiķe, kura atzīst, ka šis bijis ļoti saviļņojošs laiks. Viņu esot aizkustinājis tas, cik paškritiski režisors ir attiecies pret tā laika Jāni Streiču un atzinies savās kļūdās un neveiksmēs.
Atrast režisoru
Daira Āboliņa stāsta, ka filmu kardiogrammās atzīmētas visas vietas, kurās kadrā redzams pats režisors.
"Divās no filmām viņš bija paslēpies, bet vienā bija redzams māņu personāžs," kinokritiķe atklāj par filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981) slaveno epizodi, kurā Mirtas tante kārto attiecības ar vietējo milici un drusku tālāk pie žiguļa stāv cilvēks, kurš izskatās pēc Jāņa Streiča, bet nav Jānis Streičs. Īstais parādīsies tikai pašās kinolentes beigās.
Šajā grāmatā ir bagātīgs ilustratīvais materiāls, kura atlasē milzīgu, azartisku darbu ieguldījusi fotogrāfe Agnese Zeltiņa. Tajā ietverti vairāki pirmpublicējumi.
"Mana mazā kaprīze bija tāda, ka es gribēju, lai katrā nodaļā būtu attēls ar Jāni Streiču konkrētajā laikā," uzsver Daira Āboliņa.
Vienā no fotogrāfijām režisors redzams atrotītām biksēm kopā ar Viju Artmani, sēdošu jūras krastā filmas Teātris (1978) uzņemšanas laikā.
Ar pozitīvu humoru
"Man lielākais un brīnišķīgākais atklājums ir tas, cik daudz pozitīva humora un tajā pašā laikā dramatiska laikmeta pazīmju ir šajās filmās," par Jāņa Streiča daiļradi saka Daira Āboliņa un piebilst, ka tas bijis precīzāk un mākslinieciski godprātīgāk nekā daudzās dokumentālajās filmās.
Pat kinodarbā par padomju bērnību Uzticamais draugs Sančo (1974) ar svaigi un biezi grimēto Ivaru Kalniņu ir vairākas to laiku raksturojošas detaļas – kaut vai tā, ko nozīmēja ienest skolā košļenes.
Kinokritiķe atklāj, ka viens no diskusiju laukiem šīs grāmatas veidošanā kļuvusi atsauču izmantošana.
"Mēs nonācām līdz tam, ka ir jāpaskaidro ne tikai specifiskas kino lietas, bet arī, kas ir Ļeņins, Brežņevs un droporgs," akcentē Daira Āboliņa, jo viņa uzskata, ka zināšanu par šo laiku kļūst arvien mazāk.
Kas ir droporgs? "Šis vārds atvasināts un pārvērsts žargonā no tolaik izplatītā "kultorga", tātad kultūras darba organizētāja darbavietās. Droporgs, kā filmā Aizaugušā grāvī viegli krist sauc Ģirta Jakovļeva tēloto pļēguru, organizēja izklaides pasākumus priekšniekiem somu pirtīs, ar iedzeršanu, protams, un bieži vien pilnīgi bez kultūras."
Mazliet laimīgi
Daira Āboliņa uzskata, ka skatīties padomju laiku filmas vēl kļūs par modes lietu. Tajās ir atsauces uz septiņdesmito astoņdesmito gadu pasaules kino, bet tajā pašā laikā tās ir pilnīgi savādāk būvētas un tajās ir ietvertas atbildes, kāpēc latviešu nācija neaizgāja bojā. "No vienas puses, viss bija pietiekami depresīvi un kontrolēti, bet, no otras, – cilvēki iemācījās pielāgoties dzīvei kā zivtiņas akvārijā vai žirafes zooloģiskajā dārzā. Viņi iemācījās būt pat mazliet laimīgi, ko var redzēt Jāņa Streiča filmās."