"Komēdija nereti tiek saistīta ar intelektuālo prasību samazinājumu, lai gan nav sarežģītāka žanra par komēdiju," savulaik rakstīja vācu kinokritiķis Francis Stadlers, piebilstot, ka laba komēdija apbur skatītāju ar izstrādātām detaļām un inscenējuma izsmalcinātību, scenārija autoru fantāziju, inteliģenci un aktieru interpretācijas spējām. Kas to vairs zina, kur radušies stereotipi par latviešu kino lēnumu vai humora trūkumu.
2017. gadā britu televīzijas kanāls BBC Culture aptaujāja 250 kinokritiķu no 52 valstīm, lai izveidotu sarakstu ar, viņuprāt, 100 visu laiku labākajām kinokomēdijām. Žanriskā un saturiskā dažādība rezultātā norādīja uz samērā plašajām šī žanra iespējām, nepadarot komēdiju par kaut kādu kinematogrāfiski zemākas kvalitātes žanru. Starp visu laiku populārākajām komēdijām Eiropas kritiķi minēja Bilija Vaildera 1959. gada filmu Džezā tikai meitenes, Stenlija Kubrika 1964. gada filmu Doktors Streindžlavs jeb Kā es iemācījos neuztraukties un iemīlēju atombumbu, Vudija Allena 1977. gadā uzņemtā filma Enija Hola, Harolda Reimisa 1993. gada komēdiju Murkšķa diena, režisora Žaka Tatī 1967. gada filmu Playtime, Leo Makkarija 1933. gada filma Pīļu zupa un Terija Džonsa 1979. gadā tapusī filma Braiena dzīve.
Savukārt Eiropas Kinoakadēmija gada labākās filmas nominācijai komēdiju sāka izvirzīt kopš 2013. gada, jo mērķis bija veicināt žanra daudzveidību Eiropas kino vidē. Ļoti bieži šo filmu kategorijās ir uzvarējušas vai tikušas nominētas filmas no Skandināvijas valstīm, Francijas, Beļģijas, daudz retāk no Austrumeiropas, tikai vienu reizi – no Bulgārijas un Melnkalnes. Eiropas Kinoakadēmija pēdējos gados par labākajām Eiropas komēdijām atzinusi tādas populāras filmas kā Kvadrāts (2017), Staļina nāve (2018), Favorīte (2019) un Triumfs (2020).
Komēdijas žanrs Latvijā nereti saistīts ar zemākas kvalitātes kino valodas zīmi gan attiecībā uz kino valodu un sižetiskiem risinājumiem, gan uz tehniskām kvalitātēm, lai gan tā nav taisnība – arī Latvijā gan vēsturiski, gan arī pēdējo gadu laikā arvien biežāk notiek atgriešanās pie komēdiju veidošanas. “Latviešu komēdija ir Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Un viss, kas no tā izriet. Tā laika citāti un tā laika aktualitātes. Es pat nevaru iedomāties, kas ir tāda pārlaicīga komēdija, kas būtu par tādām lielākām aktualitātēm. Līdz šim, es gribētu teikt," saka komiķis Jānis Skutelis.
Aptaujājot Latvijas kino kritiķus un zinātniekus, viņi par visu laiku labākajām latviešu komēdijām atzinuši tādas filmas kā Limuzīns Jāņu nakts krāsā (režisors Jānis Streičs, 1981), Seržanta Lapiņa atgriešanās (režisors Gatis Šmits, 2010), Emīla nedarbi (režisors Varis Brasla, 1985), Ūdensbumba resnajam runcim (režisors Varis Brasla, 2004), Kolka Cool (režisors Juris Poškus, 2011), Kriminālās ekselences fonds (režisors Oskars Rupenheits, 2018), Ceļojums uz Tukumu (režisors Andrejs Ēķis, 1992), Četri mielasti (režisore Liene Linde, 2012), Tās dullās Paulīnes dēļ (režisore Vija Beinerte, 1979), Dāvana vientuļai sievietei (režisors Ēriks Lācis, 1973), Sviests (režisori Roberts Vinovskis un Arnis Kundziņš, 2001), Pitons (režisore Laila Pakalniņa, 2003), Kurpe (režisore Laila Pakalniņa, 1998), Tizlenes (režisore Marta Elīna Martinsone, 2021), Septiņas neveiklas seksa reizes (režisore Liene Linde, 2016), Uztuptēva pēdējie piedzīvojumi Rīgā (režisors Roberts Vizbulis, 1924) un Raganu mēnesis (režisore Una Celma, 2012). Šāds saraksts izveidojās, aptaujājot dažādu paaudžu kinokritiķus – Kristīni Matīsu, Žulijenu Nuhumu Kulibali, Sonoru Broku, Dairu Āboliņu, Danielu Zacmani, Ingu Pērkoni, Elīnu Reiteri, Zani Balčus un Ievu Augstkalnu. Jāpiebilst, ka arī Latvijas komiķu domas par latviešu komēdijām daudz kur sakrīt ar kritiķiem un kino zinātniekiem.
"Latviešu komēdijas pazīmes parasti ir tādas, ka tās nav smieklīgas bieži vien diemžēl. Tieši dialogi bieži vien komēdijās nav tie veiksmīgākie, kā rezultātā pati komēdija neliekas tik smieklīga, jo man parasti neliekas smieklīgi – "skrien un atsit galvu pret stabu", bet tieši tad, kad pasaka kādu interesantu frāzi, kas tev liek ieķiķināties vai aizdomāties, sarkasmiņu kaut kur piebērt. Tā, manuprāt, parasti komēdijās pietrūkst," atzīst komiķis Edgars Bāliņš.
Studijas Mistrus Media un režisora Aika Karapetjana jaunākā spēlfilma Sema ceļojumi, kas pēc ceļošanas pa daudziem ārvalstu festivāliem 8. septembrī beidzot piedzīvos Latvijas pirmizrādi kinoteātros, tiek pieteikta kā melnā komēdija un pasaka pieaugušajiem un solās sniegt jaunu, neparastu pienesumu latviešu komēdijas žanrā. Filma stāsta par ārzemnieku Semu, kurš dodas uz kādu nomaļu Eiropas vietu meklēt savu tēvu. Tomēr meklējumi ieved viņu pasaulē, kādu viņš nav iepriekš pieredzējis. Negaidītu situācijas pavērsienu rezultātā Sems nonāk kādas zemnieku ģimenes gūstā, no kurienes viņu, kā izrādās, var glābt tikai mazs sivēns. Vārdu sakot – pasaka pieaugušajiem par cūkām un svešiniekiem! Galveno lomu atveido Eiropas kino populārais beļģu aktieris Kevins Jansens, piedalās arī Latvijas aktieri Laura Siliņa, Aigars Vilims, Juris Bartkevičs un Normunds Griestiņš. Režisors Aiks Karapetjans atzinis, ka viņa jaunās filmas Sema ceļojumi galvenais iedvesmas avots ir amerikāņu režisors Sems Pekinpā, kura darbus raksturo izteikts skarbums, melnais humors un bezkompromisa pieeja stāstiem un saviem varoņiem: "Melnā absurda komēdija būtu visprecīzākais apzīmējums manai jaunajai filmai Sema ceļojumi, bet humors balstās nevis uz "gegiem" un jokiem, bet uz varoņu parspīlējumiem, kariķējumiem. Šo metodi vislabāk izmanto brāļi Koeni savās mizantropiskajās filmās “Nopietns cilvēks” (A Serious Man, 2009) un “Hadsakera rokaspuisis” (Hudsucker Proxy, 1994), Andrē Delvo filmā “Kādu vakaru vilcienā” (Un Soir, Un Train, 1968) un Dino Risi savās komēdijās," Aiks Karapetjans atzīst, ka melnais humors latviešu kino kontekstā ir reti sastopama parādība.