Latvijas kino vēsturē Dzidra Ritenberga ir unikāla personība – spilgta un temperamentīga aktrise, kas radošā mūža pilnbriedā pievērsusies režijai un radījusi nozīmīgus kinodarbus, kuru centrā visbiežāk ir emocionāli piepildīti, sarežģītu likteņu rūdīti sieviešu tēli. Dzidra Ritenberga ir arī starptautiski visplašāk ievērotā Latvijas kinoaktrise – par galveno lomu ukraiņu kinematogrāfistu spēlfilmā Malva (1956) viņai piešķirts Venēcijas kinofestivāla Volpi kauss par gada labāko aktrises darbu, tādējādi ierindojot talantīgo latvieti starp pasaules klases kinozvaigznēm.
Kurzemē, Dundagas apkaimē dzimusī Dzidra Ritenberga jau agri izvēlas aktrises ceļu, un viņas pirmā kinoloma sakrīt ar pēckara gadu nacionālā kino atdzimšanu – jaunais režisors Varis Krūmiņš aicina viņu savas diplomdarba īsfilmas Cēloņi un sekas (1956) aktieru ansamblī, un Dzidras Ritenbergas efektīgā ministra kundze šajā tēlu galerijā izceļas ar dzirkstošu vitalitāti.
Jau drīz Varis Krūmiņš uztic aktrisei galveno lomu filmā Atbalss (1959), Jāņa Jaunsudrabiņa romāna Aija ekranizācijā, un Dzidras Ritenbergas Aija ir gan strauji pārgalvīga, gan slāpēti traģiska un pretrunu plosīta. Vēlreiz ar režisoru Vari Krūmiņu aktrise sadarbojusies filmā Kara ceļa mantinieki (1971), nospēlējot jaunu un enerģisku kolhoza priekšsēdētāju kā pretstatu Kārļa Sebra tēlotajam veterānam.
Zīmīgi, ka aktrises personības spēks mudinājis arī citus režisorus dot viņai līdzīgas lomas – padomjlaika tēlu sistēmā kolhoza priekšsēdētājs ir zināms simbols enerģiskai darbībai, prasmei risināt problēmas un izlēmīgi rīkoties, vadot lielu kolektīvu, bet arī piedzīvot emocionālus satricinājumus; šāda loma ir Dzidras Ritenbergas Elma režisora Pētera Krilova filmā Durvis, kas tev atvērtas (1984).
No Dzidras Ritenbergas agrīnajām kinolomām jubilejas kolekcija izceļ arī gandrīz amizanto inspektores Veltas Rozes tēlu režisores Adas Neretnieces filmā Tava laime (1960), kuru eleganti raksturojusi kinozinātniece Daira Āboliņa (pēcvārdā Dzidras Ritenbergas atmiņu grāmatai Es atradu laimi, 2021) – "Būtībā tieši Ritenbergas harizma izglābj šo filmu no laikmetam raksturīgās ražošanas romantikas."
70. gadu spilgtākā virsotne Dzidras Ritenbergas aktierdarbu virknē ir "jaunā vecmāmiņa" Mirdza, galvenā varoņa sievasmāte klasiskajā Jāņa Streiča komēdijā Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975), un arī šim krāšņajam tēlam ir lieli nopelni filmas īpašās popularitātes veidošanā. Kopā ar Jāni Streiču veidots arī pieredzējušas un skarbas, tomēr cilvēciski noraizējušās ārstes tēls drāmā Atcerēties vai aizmirst (1981), tēlu no medicīnas darbinieku vides Dzidra Ritenberga atveido arī režisora Andra Rozenberga debijas spēlfilmā Atspulgs ūdenī (1977). Savukārt vēl viena enerģiska sievasmāte ar noslieci uz skandalēšanu ir Mikulānu Elza režisora Boļeslava Ruža ģimenes problemātikas filmā Dunduriņš (1974) ar Ģirtu Jakovļevu bijušā znota lomā.
Paralēli vēl citām 70. gadu vidus kinolomām Dzidra Ritenberga tomēr jau ir nobriedusi jaunam pakāpienam savā radošajā darbībā, studē teātra režiju un debitē kā kinorežisore ar spēlfilmu Šīs bīstamās balkona durvis (1976). Svarīga tēma, spraiga dramaturģija un jaunu aktieru ansamblis nodrošina debijai veiksmi, un Ritenberga droši turpina savu radošo ceļu, turpmāk īpašu uzmanību veltījot stipru, bet sarežģīta likteņa nomāktu sieviešu tēliem; par režisores sabiedroto vairākās filmās kļūst izcilā aktrise Astrīda Kairiša.
Pirmā viņu sadarbība ir divsēriju filma Trīs minūšu lidojums, kurā iekļaujas Kairišas atveidotās varones ceļš no bērnības lauku sētā caur kara pārdzīvojumiem līdz mūža darba rezumējumam. Melodramatisks stāsts par sievietes tiesībām uz personisku laimi ir spēlfilma Vakara variants (1980), bet desmit gadus vēlāk Dzidra Ritenberga uzņem divsēriju spēlfilmu Valsis mūža garumā (1990), kas kļūst par viņas pēdējo režijas darbu un pēdējo sadarbību ar Astrīdu Kairišu, bet vienlaikus par lielisku starta punktu jaunajai aktrisei Baibai Brokai, kura par savu kinodebiju saņem Lielo Kristapu kā labākā aktrise.
Atsevišķs tematiskais bloks Dzidras Ritenbergas radošajā darbībā, režisorei izvirzot sev arvien nopietnākus profesionālos uzdevumus, ir spriedzes filmas, dažkārt ar psiholoģiskā detektīva vai kriminālintrigas elementiem. Satraucošā pēckara bandītisma gaisotnē risinās filma Pats garākais salmiņš (1982), ko Ritenberga uzskatīja par savu labāko režijas darbu; īpatnējā "ārzemju detektīva" žanrā iekļaujas slepkavības izmeklēšana filmā Pēdējā reportāža (1986), kuras darbība notiek Vācijā, bet trillera potenciālu šķietami vienkāršā sadzīves situācijā spilgti apliecina psiholoģiskā drāma Māja bez izejas (1988), kur traģisku konfrontāciju piedzīvo slepens mīlētāju pāris (lomās Ināra Slucka un Jozs Budraitis) un trīs izbēguši cietumnieki (starp tiem arī Ģirts Ķesteris savā pirmajā kinolomā).
Astoņdesmitajos gados uzņemta arī filma Svešs gadījums (1985), kur maza meitene, kam nav naktsmāju, izraisa problēmas un sarežģījumus daudzu pieaugušo dzīvē, neviļus atklājot melus un puspatiesības.
Dzidras Ritenbergas jubilejas filmu kolekcija portālā filmas.lv skatāma no 29. augusta uz neierobežotu laiku, tādējādi papildinot pastāvīgi pieejamo Latvijas kinovēstures krājumu.