Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Spiegs, kurš mīlēja mani

Igauņu režisors Jāks Kilmi stāsta par spiegu ikdienas dzīves pelēkās puses valdzinājumu un jaunu pieeju meklējumiem ikvienā darbā

No šodienas, 5. septembra, Latvijas kinoteātros ir skatāma režisoru tandēma Jāka Kilmi un Ginta Grūbes dokumentālā filma Spiegs, kurš mans tēvs (studija Mistrus Media), kas ir personisks latviešu tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas-Geiberes vēstījums par savu tēvu Imantu Lešinsku – divu politisko sistēmu dubultaģentu aukstā kara laikā, kurš astoņdesmito gadu vidū pēc tam, kad bija publiski nācis klajā ar Valsts drošības komitejas darbību Latvijā izgaismojošiem faktiem, nenoskaidrotos apstākļos nomira.

 

Medaļas otra puse

Tieši pirms desmit gadiem šo stāstu igauņu režisoram Jākam Kilmi izstāstījis viņa latviešu kolēģis Gints Grūbe. Tas notika Amsterdamas Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā (IDFA), kurā tika izrādīta Jāka Kilmi asprātīgā dokumentālā filma Disko un atomkarš/Disco and Atomic War (2009) par Somijā uzbūvētu milzu televīzijas antenu, kas visos virzienos raida no Rietumiem saņemtos signālus un totalitāro režīmu konfrontē ar popkultūru, arī ar leģendārā amerikāņu televīzijas seriāla Dalasa/Dallas galveno varoņu attiecību līkločiem.

"Tas bija stāsts par manu bērnību Padomju Savienībā aukstā kara laikā. Kā es sapratu, Gintam patika manas filmas intonācija – humoristiska pieeja nopietnam tematam. Viņš man jautāja, vai es būtu ieinteresēts viņa idejā radīt filmu par Ievu," atceras igauņu režisors. Jāks Kilmi atzīst, ka viņu vienmēr ir intriģējuši spiegu stāsti, bet nevis tādi, kas atklāj izlūkdienestu līdzstrādnieku ikdienas glamūrīgo pusi (nekādu Džeimsu Bondu ar neskaitāmām meitenēm un īpašiem kokteilīšiem), bet tādi, kas parāda viņu ikdienas dzīves pelēko pusi, tāpēc divu politisko sistēmu dubultaģenta meitas piedzīvotais četrdesmit gadu senā pagātnē ir iezvanījis viņā vēlmi sadarboties ar Gintu Grūbi, taču ir pagājis zināms laiks līdz filmas sākšanai.

"Mums šķita, ka vēl nav pienācis īstais brīdis, lai izstāstītu šo stāstu, jo jaunā aukstā kara tuvošanos sajuta eksperti, bet tas vēl nebija sācies. Pa šiem desmit gadiem politiskais klimats pasaulē ir ļoti mainījis un padarījis šo tēmu aktuālu arī mūsdienās," norāda Jāks Kilmi. Viņš par galveno pagrieziena punktu min 2014. gadā notikušo Krimas krīzi.

 

Identitātes maiņa

Sākotnēji režisori ir attīstījuši daudzslāņainu stāstu ar vairākiem blakusvaroņiem un blakuslīnijām, bet galu galā ir atteikušies no šīs ieceres un visu uzmanību koncentrējuši tieši uz Ievu Lešinsku-Geiberi un viņas pārdzīvojumiem. (Interneta vietnē replay.lsm.lv var noskatīties filmas Spiegs, kurš mans tēvs aizkadra stāstu ar papildu informāciju, kas papildina kopainu – I. A.).

Septiņdesmito gadu beigās Ieva Lešinska, būdama studente, viesojās ASV pie tēva, kurš tolaik strādāja Padomju Savienības diplomātiskajā misijā Apvienoto Nāciju Organizācijā. Tajā laikā viņš nolēma pārbēgt ASV pusē un šo piedāvājumu izteica arī meitai. Ģimenei tika piešķirtas jaunas personas identitātes un piedāvāts sākt dzīvi kā citiem cilvēkiem. Ieva kļuva par Evelīnu Dornu.

"Es zināju tā laika politisko kontekstu, jo esmu dzīvojis tajā pašā sistēmā, bet tas, kas mani pārsteidza, bija psiholoģiskās sekas pēc identitātes maiņas. Iepriekš es domāju, ka tas ir piedzīvojums un izaicinājums – atmest veco un pieņemt jauno. Man šķita, ka tas ir romantiski un jautri, ka tas ir tāds rock ‘n’ roll," saka Jāks Kilmi, kurš galvenās varones vietā ir iedomājies savu meitu un kā viņa būtu jutusies, nonākot šādā situācijā.

 

Satikšanās ar pagātni

Filma ir balstīta Ievas Lešinskas-Geiberes dienasgrāmatu pierakstos un atmiņu stāstos, tajā ik pa laikam iemirdzas viņas smalkā humora izjūta. Filmas veidošanā piedalījušies bijušie ASV Federālā izmeklēšanas biroja un Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieki ("Viņi atstāja siltu un jauku cilvēku, nevis nežēlīgu kareivju iespaidu. Man šķiet, ka empātija ir viena no galvenajām lietām, kas ir nepieciešama, lai varētu strādāt šajā industrijā"), kā arī PSRS Valsts drošības komitejas darbinieki un citi. Filmā ir izmantots plašs dokumentālo arhīvu materiāls, kā arī vairāku notikumu rekonstrukcijas ar aktieru piedalīšanos, lai skatītājus vēl vairāk iegremdētu šajā materiālā.

"Vairs neatceros, vai es to izdomāju vai Ieva pateica, ka daži momenti viņas dzīvē ir bijuši gluži kā kino – tas mani mudināja uz vizualizēšanu. Es lūdzu viņu izvēlēties svarīgākos brīžus no Amerikas laika, kas sākās kā mēnesi garš ceļojums un beidzās kā emocionāli sarežģīti amerikāņu kalniņi vairāku gadu garumā," atminas Jāks Kilmi. Viņš savos darbos vienmēr cenšas atrast kādu jaunu un interesantu pieeju – pat ja pašā stāstā ir maz prieka momentu, tādiem ir jābūt filmas veidošanas procesā. Šajā gadījumā režisors aktieru izvēles un pārtapšanas procesā iesaista galveno varoni un parāda viņas satikšanos ar savu pagātni arī uz lielā ekrāna. "Pārāk reāli," saka Ieva Lešinska-Geibere, ieraudzījusi sava tēva atveidotāju guļam zārkā.

 

Filmēšana džungļos

Jāatzīmē, ka laika sprīdī starp Jāka Kilmi dokumentālo filmu Disko un atomkarš un viņa jaunāko veikumu Spiegs, kurš mans tēvs uz ekrāniem ir iznācis vēl viens viņa kinodarbs, kas veltīts padomju laikam. Tā ir Igaunijas, Somijas un Latvijas kopražojuma spēlfilma Ātrie igauņu puiši (2017) par trim puišiem, kas astoņdesmitajos gados aizbēg uz Zviedriju – tur viņi no īstiem varoņiem, kas pārkāpuši pāri dzelzs priekškaram, ātri vien kļūst par apnicīgiem imigrantiem.

Uz jautājumu par savu pastāvīgo interesi par vēsturi igauņu režisors atbild: "Vēsturiskās dekorācijas ir ļoti kinogēniskas. Tās labi izskatās uz ekrāna. Turklāt pievēršanās aizgājušajam laikam dod mums emocionālo distanci, kas ļauj atgriezties pagātnē ar svaigu skatienu un brīvi analizēt to, kas ir noticis."

Atgriešanās septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados ir atgriešanās paša režisora bērnības pasaulē. Jāks Kilmi ir uzaudzis vienkāršā ģimenē, kurā ir valdījušas siltas attiecības ("Esmu dzirdējis, ka rakstnieki ir nelaimīgi, ja viņiem bijusi laimīga bērnība, taču filmu veidotājiem nav nepieciešamas grūtības dzīves pirmajos gados, lai varētu radīt"), un sapņojis pēc iespējas ātrāk kļūt pieaudzis. Tagad viņš audzina savus bērnus un gatavojas uzņemt pirmo spēlfilmu visai ģimenei.

Jau pēc dažām dienām Indonēzijā sāksies Jāka Kilmi kinodarba Ziemassvētki džungļos filmēšana, kas būs viņa trešā sadarbība ar latviešu operatoru Aigaru Sērmukšu. "Tur mēs pavadīsim apmēram divus mēnešus un uzņemsim deviņdesmit procentu no filmas. Tas būs stāsts pār ģimeni, kas dodas uz Indonēziju, un bērni sailgojas pēc Ziemassvētkiem. Tajā būs daudz biedējošu lietu. Man nepatīk bērnu filmas, kuras ir pārāk naivas. Es gribētu izvairīties no tā," piebilst igauņu režisors, kurš turpina pētīt vecāku un bērnu attiecības, bet šajā reizē nevis vēsturiskās, bet eksotiskas vides dekorācijās.

 

Pirmizrāde

Režisoru Jāka Kilmi un Ginta Grūbes dokumentālā filma Spiegs, kurš mans tēvs

Kinoteātrī Splendid Palace 5.IX plkst. 19

Top komentāri

lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Svarīgs aspekts, kas mūsdienu jaunajai paaudzei var paiet garām, ir tas, ka Lešinskis toreiz ANO nepārstāvēja Latviju, bet gan - PSRS! Un, ja PSRS viņu izvirzīja uz ANO, tad viņš bija izpelnījies PSRS uzticību augstākā mērā. Un bija augstākā mērā priviliģēts, ja varēja pie sevis izsaukt meitu (no šķirtās laulības). Un - visticamāk - taisījās IT KĀ pārbēgt uz ASV - ar PSRS ziņu un tādā veidā veikt dubultspiega misiju. Diezgan neticami izklausās, ka, ja viņš TIEŠĀM un NOPIETNI gribēja pārbēgt uz ASV, tad pēkšņi aicinātu pie sevis meitu un viņai to atklātu, u.t.t.
Vecsčekists
V
Gudrie spriedelētāji vēl nekad nav centušies patiesi izprast slepenajos dienestos strādājošo cilvēku psiholoģiju, ko viņiem nevar arī īsti pārmest... jo viņi nezina, ko viņi dara. PS. No kurienes pēdējie seši vārdi?
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Kino izlase - latvju "varoņu" daudzinājums: 1) dokumentālfilma "mans tēvs - baņķieris" 2) dokumentālfilma "mans draugs - baņķieris" 3) dokumentālfilma "mans tēvs - padomju dubultspiegs" ar neveiklu nosaukumu "Spiegs, kurš mans tēvs." (Lieliskajai tulcei no angļu uz latviešu un otrādi - Ievai Lešinskai - jau nu vajadzēja varēt izdomāt veiklāku nosaukumu filmai par tēvu... Nu, bet tas tā.) Jā, un vēl 4) TV filma "Sarkanais mežs," kur galvenais varonis - žīdu šāvējs - pirmās epizodes 36.-ajā minūtē saka: "Kad 1941. gada jūlijā vācieši ATBRĪVOJA Rīgu..." Četras filmas, kurās daudzināti jeb glorificēti antivaroņi. Nevaroņi. Un pēdējā nevaroņa daudzināšanu ar savu klātbūtni pagodina pat Levits! Oj, vej.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Visi laipni lūgti(1)

All Are Welcome Here/Šeit visi ir laipni lūgti – tāds uzraksts redzams pie daudzām Mineapolisas kafejnīcām, baznīcām, teātriem, galerijām un citām telpām. To īpašnieki tic, ka tolerances ideja...

Skaņas no visām pusēm

Liepājas Mākslas forumā kultūras namā Wiktorija notiks telpiskās skaņas seansi. Varbūt tā ir elektroniskās mūzikas koncertu nākotne?

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja