No 16. septembra Latvijas kinoteātros ir skatāma Daces Pūces pilnmetrāžas debijas spēlfilma Bedre, kas tapusi pēc rakstnieces Janas Egles stāstu motīviem. Bedre vēsta par desmit gadu vecu zēnu Markusu, kuram ir jāpielāgojas jaunai dzīvei pie vecāsmātes. Pēc incidenta ar kaimiņu meiteni Emīliju ciema iedzīvotāji uz zēnu sāk lūkoties ar neiecietību un aizdomām, līdz nejaušības rezultātā Markuss patvērumu un draudzību rod pie noslēpumaina vientuļnieka Jūrnieka – viņus sasaista stikla vitrāžas veidošana akadēmiskās mūzikas pavadījumā.
Gaidot Bedres pirmizrādi Latvijā, uz nelielu sarunu aicinājām filmas skaņu celiņa autoru – grupas Dagamba līderi un režisores Daces Pūces dēlu čellistu Valteru Pūci. Izrādās, par Bedres mūzikas komponistu viņš ir kļuvis apstākļu sakritības rezultātā.
Tas būs jādra tev!
"Par vienu no filmas muzikālajiem motīviem bija izvēlēta Kloda Debisī kompozīcija klavierēm Mēnessgaisma, kuru galvenais varonis atskaņo ar savu rotaļu leijerkastīti. Tā kā mans ikdienas darbs ir aranžēt klasiku, mamma mani palūdza, vai es varētu uzrakstīt beigu titru mūziku, izmantojot šo franču komponista melodiju, ar vienu vienīgu noteikumu – tai ir jāizklausās stiklaini," atminas Valters Pūce. Viņš ir ķēries pie kompozīcijas veidošanas un vienā brīdī sapratis, ka to gribētu dzirdēt nevis kā grupas Dagamba, bet kā orķestra izpildītu skaņdarbu. Pēc radošās komandas iebildumiem, ka tas nav iespējams, šī doma tomēr ir iesēdusies visiem prātā un jau vēlāk ir realizējusies dzīvē arī ārpus šīs vienas kompozīcijas robežām. Pāri robežām ir meklēts arī visas filmas skaņu celiņa komponists, bet pandēmijas dēļ visas ieceres ir nobrukušas.
"Mani nostādīja fakta priekšā – tas būs jādara tev! No vienas puses, es biju priecīgs, jo gribēju kaut ko tādu pamēģināt, ko nekad iepriekš nebiju darījis," atklāj Valters Pūce. Viņa kontā līdz šim ir bijusi mūzika īsfilmām un triju minūšu skaņdarbs režisora Māra Martinsona komēdijai Jaungada taksometrs, bet tieši pieredzes trūkums un ierobežotais laiks (mēnesis vai pusotra) ir licis domāt par atteikumu. "Pēc tam sekoja tikšanās ar mammu, kā arī producenti Kristeli Pudāni un orķestra Sinfonietta Rīga māksliniecisko vadītāju un diriģentu Normundu Šnē, kuri mani pierunāja: ieraksta datums ar orķestri jau nolikts, atliek tikai uzrakstīt mūziku," stāsta Valters. Pēc padoma viņš ir vērsies pie sitaminstrumentālista Riharda Zaļupes, kurš ir radījis režisora Aigara Graubas filmas Nameja gredzens skaņu celiņu.
Uz īstās stīgas
"Mūzikas komponēšanā es izmantoju čellu, bet pagājušā gada vasarā es meža darbos biju sačakarējis muguru un nevarēju sēdēt, tāpēc nācās to spēlēt stāvot vai guļot. Tas bija ļoti interesants laiks ar dažādiem šķēršļiem, kurus izdevās pārvarēt un tikt pie pienācīga rezultāta," atminas Valters Pūce. Viņš piebilst, ka skaņu celiņa radīšanas laikā ir nācies pārorientēties no mūzikas rakstīšanas koncertiem uz mūzikas rakstīšanu filmai, kurā stāstam vienmēr ir galvenā loma un viss pārējais ir tikai pavadījums, nevis pašmērķis. "Pašā sākumā nedaudz aizšāvu garām, jo sāku strādāt, kā ierasts, bet mamma mani nobremzēja un teica: paga, paga, te mums ir nedaudz cits pasākums!" smejas komponists, kurš ātri vien ticis uz īstās stīgas. Protams, jebkurā radošu cilvēku sadarbībā ir brīži, kad viena iebildumu zars iesit pa otra ego, bet kino gadījumā režisoram vienmēr pieder galavārds, jo tā ir viņa filma, kurā pārējie piedalās un palīdz viņam (tieši tāds ir bijis viens no galvenajiem Riharda Zaļupes padomiem).
Valters Pūce atzīst, ka mammai kā muzikālam cilvēkam ir bijusi diezgan skaidra vīzija, kurā vietā kam būtu jāskan, līdz ar to ir bijis arī diezgan viegli sastrādāties. "Mans uzdevums bija iekrāsot notiekošo – kad skatījos filmas materiālu pirms skaņu celiņa radīšanas, tajā bija trīs vietas, kurās man skrēja skudriņas pa muguru, bet kopā ar mūziku šādu emocionālu brīžu ir kļuvis vēl vairāk, aptuveni desmit," norāda komponists. Dažreiz pietiek ar vienu noti, lai kaut ko paspilgtinātu, bet dažreiz ir vērts atteikties no visa, atceroties: klusēšana ir zelts.