Apbrīnojami harmoniski noslēdzies 69. Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls, kas bija astoņpadsmitais un noslēdzošais tā ilggadējā direktora Dītera Koslika karjerā. No nākamā gada Berlīnes festivālu vadīs cita komanda. Kādi kritēriji ļauj spriest par harmoniju? Vispirms jau preses atsauksmes pēc Berlīnes festivāla laureātu nosaukšanas un dažāda kalibra Lāču sadalīšanas pagājušo sestdien, 16. februārī, vakarā. Arī pati ierakstīju sociālajos tīklos: "Ar Berlīnes galvenajām balvām viss ir kārtībā!" (Jāuztur taču aktualitātes nervs pirms garāku tekstu tapināšanas.)
Līdzīgi reaģēja daudzi mani starptautiskie kolēģi, mīlīgi paziņojot, ka franču aktrises Žiljetas Binošas vadītā žūrija balvas ir sadalījusi jauki un viedi. Par niansēm, kā parasti, var diskutēt un strīdēties, taču žūrijas galvenā izvēle – Izraēlas, Francijas un Vācijas kopražojuma filma Sinonīmi/Synonymes, ko veidojis režisors Nadavs Lapids, – patiešām ir drosmīga un nebanāla izvēle.
Kails Parīzē
Sinonīmi ir filma, kas bez politkorektas pietātes un Eiropas institūciju laķētajām frāzēm runā par svešajiem un savējiem, par pārspīlētu cerību krahu, kultūru sadursmi un vecās Eiropas – konkrētajā gadījumā Francijas – divdabību attieksmē pret ienācējiem, imigrantiem un patvēruma meklētājiem Eiropā. Drāmā Sinonīmi ienācējs Parīzē ir jauns, atlētisks vīrietis, vārdā Joavs, kurš no Izraēlas tikko ieradies Parīzē ar pārliecību nekad neatgriezties Telavivā, nerunāt savā valodā un aizmirst visu, kas saistīts ar dienestu Izraēlas armijā. Pirmo nakti Joavs pārlaiž tukšā, smalkā Parīzes dzīvoklī, kura atslēgu atradis zem kājslauķa pie ārdurvīm. Te idiotiskas sakritības dēļ viņš paliek pilnīgi kails – Joava drēbes un somu kāds nozog, kamēr viņš ir vannā.
Kailu kā no mātes miesām nākušu, pārsalušu un bezsamaņā vannā viņu atrod jauns pāris – kaimiņi. Viņš ir bagātas rūpnieku ģimenes atvase, kas mēģina rakstīt savu pirmo romānu, viņa – draiskule un mūziķe. Skaistais svešinieks ieintriģē abus, viņi Joavu izglābj un atbalsta viņa centienos kļūt par parīzieti un runāt tikai franciski. Filmā ir virkne epizožu, kurās Joavs cītīgi runā franču valodā, meklēdams sinonīmus (lūk, filmas nosaukuma skaidrojums), lai kļūtu par iederīgo un piederīgo. Šķiet, viņam ir visas izredzes par tādu tapt – par Joavu turpina interesēties gan bagātais puisis, kura garlaicīgā dzīve neļauj gūt ierosmi stāstiem, tālab viņš ir gatavs klausīties Joava stāstos. Par viņu neviltoti interesējas arī mūziķe.
Filmas unikalitāti nodrošina tās vizuāli estetizētais stils, impulsīvā režijas valoda un režisora ļoti komplicētā attieksme pret savu varoni. Kas ir Joavs – skaists kā dievs? Pozitīvais varonis, bēglis no Izraēlas militārās kultūras un savas armijas pieredzes, kurš ar fanātisku centību gatavs adaptēties dzīvei Francijā? Vai tomēr viņš sevī slēpj agresijas potenciālu? Sinonīmi nav viennozīmīga filma, te nav "balto" un "melno", "pozitīvo" un "negatīvo" – gan draudzīgais franču pāris, gan Joavs spēj uzturēt dialogu tikai līdz noteiktam brīdim – katram no viņiem ir savas sarkanās līnijas, kuru šķērsošana ienes destrukciju.
Joava izdzīvošanas mēģinājumi Parīzē ir saistīti ar pazemojumiem. Savā modeļa karjerā viņš nonāk diletantiska porno uzņemšanas laukumā. Filmas lielā veiksme ir galvenās lomas tēlotājs debitants Toms Mersjē, kura Joavs ir harismātisks, nospriegots un neprognozējams. Sinonīmos mērķtiecīgi izmantoti dažādi subjektivizācijas paņēmieni – Joava iekšējie monologi, kad viņš klīst pa Parīzi un cītīgi pie sevis skandē franču valodas vārdiņus sinonīmus. Sinonīmi ir ļoti personīgs režisora Nadava Lapida darbs, kurā viņš ierakstījis pats savu kādreizējo pieredzi – aizbēgšanu no Izraēlas un dzīvi Parīzē bez naudas un tolaik arī bez īpašas intereses par kino.
Uz jautājumu preses konferencē Berlīnē, vai viņš tolaik, dzīvodams ļoti pieticīgos apstākļos Parīzē, ir spējis iedomāties, ka reiz saņems balvu no franču zvaigznes Žiljetas Binošas rokām, turklāt par filmu, kas vienlīdz ironiski un nesaudzīgi runā gan par Francijas, gan Izraēlas sabiedrību, režisors atbildēja šādi: "Es tolaik nezināju, kas ir Žiljeta Binoša, neinteresējos par kino un nepazinu to."
Daudz kas ir mainījies – Nadavs Lapids ir paguvis kļūt par vienu no interesantākajiem četrdesmitgadnieku paaudzes Izraēlas režisoriem, viņš ir kļuvis arī par kinomānu – režisoru, kurš kopā ar kolēģiem Telavivā regulāri izrāda un komentē izcilāko Eiropas režisoru filmas. Šādā kontekstā nepārsteidz Nadava Lapida atbilde uz kāda žurnālista jautājumu: "Kāda ir jūsu attieksme pret Rūbena Estlunda filmām Force Majeur un Kvadrāts?" Nadavam Lapidam ļoti patīk zviedru kolēģa Rūbena Estlunda darbi, un, jāsaka, Sinonīmiem un pieminētajām Rūbena Estlunda filmām ir daudz līdzību, piemēram, piedāvājums analizēt gan maskulinitātes, gan starpkultūru attiecību krīzi, izmantojot ironisku, impulsīvu kino valodu.
Secinājums: ja jums patika Rūbena Estlunda Kvadrāts (Kannu kinofestivāla Zelta palmas zars un citas balvas), jums patiks arī Sinonīmi, kas saņēma Berlīnes Zelta lāci. Visticamāk, filma parādīsies Latvijā kādā no rudens festivāliem – ir vērts piefiksēt šo nosaukumu. Filma Sinonīmi ir veltīta režisora mātei, šīs filmas montāžas režisorei, kura aizgāja mūžībā filmas montāžas laikā.
Lācis palīdzēs cīņā
Otrā vieta – Sudraba lācis (Lielā žūrijas balva) – tika franču režisoram Fransuā Ozonam par filmu Dieva žēlastība (par šo filmu rakstīju KDi pirms nedēļas; Latvijā filma tiks demonstrēta ar nosaukumu Paldies Dievam). Uz dokumentāliem faktiem veidotais darbs restaurē triju pieaugušu vīriešu – savulaik kāda konkrēta garīdznieka pedofilijas upuru – pieredzi, sākot publiski runāt par savām bērnības traumām un laužot Francijas katoļu baznīcas rūpīgi sargātos tabu. Kaut Dieva žēlastība ir spēlfilma un visus tās varoņus spēlē aktieri, gan filma, gan varoņu pieredze sakņojas dokumentālos faktos.
Sestdienas vakarā Fransuā Ozons par savu Sudraba lāci bija priecīgs, ļoti priecīgs. Par spīti viņa īpašajam statusam – viņš ir elitārs autors, kura filmas sasniedz plašu auditoriju, – ar lielo festivālu balvām franču mākslinieks nav pārāk lutināts. "Dieva žēlastība ir filma par atklātību, tabu un klusēšanas laušanu. Jā, man Francijā bija problēmas veidot šo filmu. Nezinu, vai to būs iespējams Francijā demonstrēt bez problēmām, domāju, ka ne, taču šī balva ļaus man turpināt cīnīties (..). Uzskatu, ka bērnu aizsardzības tēma ir ārkārtīgi svarīga. Arī tie trīs pieaugušie vīrieši, kuri izlēma publiski atklāt savas bērnības traumas un pazemojumu, šādu lēmumu pieņēma, kad uzzināja, ka garīdznieks, kurš ir traumējis viņus pirms daudziem desmitiem gadu, joprojām strādā ar bērniem," stāstīja Fransuā Ozons preses konferencē jau pēc pozēšanas ar savu Sudraba lāci.
Šoreiz balva viņam patiešām ir svarīga. Svarīga arī filmai, no kuras nevajag gaidīt īpašas formas rotaļas, vien korektu faktu restaurāciju. Fransuā Ozonam ir laba atbilde tiem, kuri Dieva žēlastību uzskata par viņa "visgarlaicīgāko darbu". "Veidojot filmas, vienmēr izvēlos tādu režijas stilu, kas atbilst stāstam," skaidro Fransuā Ozons. Visu cieņu meistaram. Gaidām filmu Rīgā.
Sieviešu balss
Vēl dažas piezīmes par tik aktuālo sieviešu režisoru tēmu. Jau minēts, ka šis Berlīnes festivāls izcēlās ar īpašu pietāti pret dzimumu kvotām, ko daudzu Rietumeiropas valstu kino institūciju un festivālu vadītāji uzskata par ideālu kultūrpolitikas instrumentu. No sešpadsmit Berlīnes festivāla konkursa filmām septiņu filmu režisores bija sievietes. Tā kā neesmu redzējusi vācu režisores Angelas Šanelekes filmu Es biju mājās, bet.../I Was at Home, But, kas ieguva balvu par labāko režiju, būšu lakoniska. Filmas uzmanības centrā ir ģimene, kurā pēc īsas pazušanas atgriežas dēls. Prese šīs vidējās paaudzes režisores režijas stilu dēvē par transcendentālu, lēnu, sarežģītu, tātad – radikālu autorkino. Pati režisore pēc Sudraba lāča saņemšanas izteica cerību, ka tas palīdzēs savākt finansējumu viņas nākamajiem darbiem, jo, kā zināms, veidot filmas ir ļoti dārgi un finansējumu tām piesaistīt – ļoti sarežģīti.
Ar Sudraba lāci – Alfrēda Bauera balvu par jaunu horizontu atklāšanu – tika apbalvota vācu režisores debitantes Noras Fingšeites filma Sistēmas grāvēja/System Crasher – tematiski novatorisks darbs par deviņus gadus vecu, hiperaktīvu un agresīvu meiteni, kura ir lieka savai ģimenei un neiederīga sociālās aprūpes sistēmā.
Par labākajiem aktierdarbiem balvu saņēma ķīniešu aktieru duets Juna Meja un Vans Dzjinčuņs no filmas Ardievu, mans dēls/So Long, My Son. Balva par izcilu māksliniecisko sniegumu piešķirta norvēģu filmas Ārā, zogot zirgus/Out Stealing Horses operatoram Rasmusam Videbekam. Par labāko scenāriju tika apbalvota itāļu filma Piraijas/Piranhas – stāsts par mazgadīgo bandām Itālijas dienvidos. Te arī liekam punktu piezīmēm par Berlināles galvenā konkursa laureātiem.
Berlīnes festivāla noslēguma ceremonija bija sirsnīga un nedaudz sentimentāla. Festivāla vadītājs Dīters Kosliks saņēma gan milzu plīša lāci no Žiljetas Binošas vadītās žūrijas, gan mazu rāmīti ar lāci no Vācijas kultūras ministres Monikas Gritersas rokām. Pirms ceremonijas ministre, turot rokās plakātiņu ar uzrakstu Danke Dieter/ Paldies, Dīter, un aizejošais festivāla direktors kā īstas zvaigznes pozēja fotogrāfiem. Jauks veids, kā aizvadīt pelnītā atpūtā nopelniem bagātu darbinieku.
Pilns laureātu saraksts: www.berlinale.de.