Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Prozas lasījumi piespiež izvilkties no migas

Divdesmit gados _Prozas lasījumi _ir kļuvuši par nozīmīgu festivālu reģionā un starptautiski, bet tiem ir jāmainās – uzskata rakstnieki

No neliela pasākuma Andreja Upīša dzimšanas dienas atcerei, kas notika 1995. gada izskaņā, Prozas lasījumi ir pārtapuši vairāku dienu festivālā, kas šogad atzīmē 20. jubileju. Šonedēļ ar savu jaunāko darbu vai to fragmentu lasījumiem Rīgā uzstājas Latvijas un ārvalstu rakstnieki, notiek literārās meistarklases un grāmatu atvēršanas svētki. KDi uzrunāja astoņus pašmāju autorus un lūdza atbildēt uz diviem jautājumiem par Prozas lasījumiem. Festivāla programma – www.facebook.com/ProzasLasijumi.

1. Ko jūs uzskatāt par Prozas lasījumu pienesumu Latvijas literatūras procesā šajos 20 gados?

2. Vai jums kā rakstniekam/rakstniecei personīgi ir nepieciešami Prozas lasījumi?

Inga Ābele

1. Sabiedrības urdīšana, kopā sanākšana, kopīgs process lasītājiem un rakstniekiem. Laba tradīcija, kas kopjama. Atceros laikus, kad Regīna Ezera brauca no saviem mūžameža Briežiem un lasīja PL Brokastīs. Varēja leģendu sastapt, uzklausīt. Jaunajiem arī labi – ienākt un izmēģināt savus spēkus. Galu galā, ja tas tā dabiski un priecīgi gadu no gada sanāk, tātad tam ir jābūt, to vajag. Senākos laikos rakstnieki allaž lasīja priekšā savus darbus sestdienu salonos vai citai publikai. Izlasot tekstu, tas formējas, rakstnieks pats apjauš savas kļūdas, negludumus, tāpat izdodas iepazīt arī stiprās puses.

2. Ir nepieciešami, tāpēc jau piedalos. Rakstnieka darbības rezultāts – teksts – ir tāds izkliedēts laikā un telpā, mazliet "peld" atmiņā, tas jau varētu būt bijis, bet tikpat labi arvien vēl topošs. PL liek iemest enkuru tajā okeānā, nolasīt stāstu un pielikt punktu konkrētam gadam. Vienīgais, kas man nepatīk "jaunākos" PL laikos, ka visai latviskā nopietnībā notiek tā žūrēšana. Domāju, ka nav iespējams šādos svētkos dabūt kaut ko vienu – labāko. Agrāk, kad vadīja Sukuts, izvēlēja kādus 10 stiprus tekstus un tad ākstījās – balvu paslēpa viskija kārbā un tamlīdzīgi, lika lozēt. Tas bija traki labi. Tagad tā viegluma pietrūkst, nav ālēšanās.

Pauls Bankovskis

1. Pats galvenais pienesums ir pati prozas rakstīšana. Tā kā pats visai ilgu laiku esmu bijis viens no Prozas lasījumu rīkotājiem, esmu novērojis, ka tieši šis pasākums dažu labu rakstnieku vismaz reizi gadā pamudina kaut ko uzrakstīt. Otrs ieguvums – un tāds pirms 20 gadiem bija arī mūsu mērķis – ir saprašana, ka literāriem pasākumiem nav obligāti jānotiek mirušiem rakstniekiem veltītos memoriālajos muzejos. Trešais sasniegums ir arvien lielāks klausītāju (kas droši vien ir arī lasītāji) pulks katru gadu.

2. Rakstīšana ir diezgan vientulīga nodarbošanās. Neviens jau stāstu vai romānu neraksta pulciņā vai kompānijā, un droši vien tāpēc rakstnieki cits citu nemaz tik bieži nesastop. Prozas lasījumi man vispirms un galvenokārt patīk tieši kā satikšanās vieta un laiks. Ja paveicas un kāds vai kāda kaut ko aizraujošu arī nolasa, tad ir pavisam labi.

Osvalds Zebris

1.2. Stāstu vai romāna fragmentu reti var precīzi uztvert un pilnvērtīgi apjēgt klausoties. Ir jābūt izcilam stāstniekam un izcilam tekstam, lai klausītāja uzmanību vispirms aizķertu un tad – noturētu. Rakstnieks lasa savu tekstu, katrs to sadzird atšķirīgi, un tā rodas priekšstats par autoru, viņa topošo grāmatu (lasījumos dzirdētā teksta tajā var arī nebūt). Viedoklis par tekstu ir lasītāja ieguvums.

Ieguvējs ir arī autors – sava teksta pirmatklāšana uz skatuves, tam sekojošā rezonanse publikā ir daļa no autora tapšanas. Īpaši šī ceļa sākumā. Protams, ja publika ir gatava un grib atsaukties rakstnieka aicinājumam būt kopā.

Prozas lasījumi pēdējos gados ir auguši skanīgumā, tie kļuvuši vērienīgāki, pamanāmāki. Novēlu lasījumiem saglabāt nopietnu un dziļu attieksmi pret tekstu, mazāk domājot par publikas uzjautrināšanu (kāpēc publiskam pasākumam ir par varas makti jāsmīdina?), bet vairāk – par dzīvo saikni starp lasītāju un autoru. Tas ir šo lasījumu lielākais devums abiem.

Nora Ikstena

1. Prozas lasījumi, kas sākās kā pašu rakstnieku brīvprātīga iniciatīva, vismaz 10 gadus bija īsts, liels notikums gan pašiem rakstītājiem, gan publikai. Bija paaudžu solidaritāte, pacilātības un spēles sajūta. Tie bija īsti latviešu prozas gada ražas svētki. Un brīnumainā kārtā tos izdevās sarīkot bez budžeta – ar draugu atbalstu, kā arī ieguldot savus personiskos līdzekļus, kas bija minimāli.

2. Pēdējos gadus man personīgi svētku sajūtas nav bijis. Prozas lasījumu divdesmitgades svinības ir apēnojis Latvijas Literatūras centra finanšu skandāls, tāpēc es lasījumos nepiedalīšos, jo vilšanās sajūta ir atņēmusi šo prieku, kuru labprāt būtu izbaudījusi kā viena no atjaunoto Prozas lasījumu dibinātājām un entuziastēm.

Dace Rukšāne

1. Prozas lasījumi, tāpat kā Dzejas dienas, ir tas brīdis, kad gan paši rakstnieki, gan lasītāji var satikties dzīvajā, apmainīties domām, jaunākajiem veikumiem. Šī pulcēšanās nenotiek ikdienā pierastajās grupās un grupējumos, te tiekas gan nepublicēti iesācēji, gan pieredzes bagāti prozaiķi; tas sniedz unikālu iespēju iepazīties, apmainīties domām, idejām. Daudziem jaunajiem un iesācējiem šī ir pirmā reize plašākas publikas priekšā – pa šiem gadiem ne viens vien ir sācis savu karjeru tieši šeit, tieši Prozas lasījumos esmu atklājusi sev interesantus un jaunus rakstniekus. Turklāt Prozas lasījumi pamudina daudzus no mums pievērsties īsajai prozai – stāstiem, esejām, novelēm.

2. Ļoti. Rakstnieki visbiežāk ir samērā noslēgti ļaudis, mums praktiski nav tādas citu mākslu vidē izplatītas čupošanās, atvērtas bohēmas, katrs strādā savā alā un viens pats cīnās ar mūzām un dēmoniem, tāpēc satikšanās vienkopus nereti man ir teju vienīgais pasākums, kurš piespiež mani izvilkties no migas. Un, jā, laikam lielākā daļa manu stāstu ir tapuši tieši Prozas lasījumiem, jo citādi, bez termiņa, es vienkārši nespēju savākties rakstīšanai.

Inga Žolude

1. Prozas lasījumu festivāls šajā laikā ir izaudzis lielāks un apjomīgāks, pulcinot uz lasījumiem arī ārzemju autorus. Tas man šķiet īpaši būtiski, piemēram, iepazīties ar tuvāko kaimiņvalstu Lietuvas un Igaunijas autoriem un viņu darbiem, jo nemaz tik daudz par lietuviešu un igauņu literatūru mēs nezinām. Savukārt autori no tālākām zemēm – Vācijas, ASV utt. – ļauj mums iepazīties ar laikmetīgo literatūru pasaulē un secināt, ka, lai gan ģeogrāfiski esam tālu, profesionāli esam vienoti šajā literārajā procesā. Prozas lasījumi ir kļuvuši par nozīmīgu festivālu reģionā un starptautiski, tas ļauj notikt literatūras un kultūras apmaiņai, kas latviešu literatūrai kā mazas valodas literatūrai ir būtisks priekšnoteikums. Ārkārtīgi nozīmīga ir arī studentu piesaiste, piemēram, žūrijas darbā, jo tie ir topošie jomas profesionāļi, kuriem jāsniedz iespēja vispusīgi aptvert literāro procesu. Priecē tas, ka Prozas lasījumi ik gadu pulcē arvien lielāku auditoriju un nereti telpas ir pārpildītas.

2. Prozas lasījumi, tāpat kā ikviens cits lasījums, literāram darbam un autoram ir būtiski gan paša autora daiļrades, gan literārā procesa kontekstā, gan nozīmīgi literāriem darbiem un literatūrai kā tādai. Prozas lasījumi man vienmēr ir svētki, kuros es smeļos milzīgu enerģiju no publikas un saviem kolēģiem, un viņu jaunajiem tekstiem, ar kuriem tiekam lutināti.

Gundega Repše

1. Prozas lasījumu (PL) pirmsākumi man šķita vērtīgi ar pulcējošo un iekļaujošo dabu – piedalījās klasiķi, ambiciozie asni un pašpārliecinātie straumes stūmēji. Tagad piedalās vien neliela daļa no ļoti sazarotās latviešu rakstnieku sabiedrības, jo ir mainījusies šo lasījumu jēga. Organizatori lēni, bet neatslābstoši ir virzījušies publikas izklaidēšanas virzienā. Rakstnieki, kam tāds formāts ir pieņemams, pat raksta gabalus speciāli šai izrādei. Un publiku visbiežāk gandarī, ja var izzviegties. Samērā odiozas žūrijas vēro, apbalvo un pasludina uzvarētājus. No literatūras svētkiem PL vērtušies šovā – sacensībā bez noteikumiem. Sanāk, ka literatūra bez ierunām padevusies izklaides biznesam. Tas ir dramatisks fakts. Domāju, ka pašapmierinātais tusiņš būs spiests vai nu transformēties citā jēgā un formā, vai arī palikt kā literatūras perifērija priekš apliteratūras darboņiem, ko arī valsts vairs nevēlēsies finansēt.

2. Nē, šobrīd nav nepieciešami, bet man patīk svētki, draudzīga vide, domu apmaiņa, tālab, ja PL mainītos, es tajos atgrieztos. Bet jau tagad ir alternatīvas lasīt priekšā savus jaunākos, degošākos darbus savējo lokā. Iespējams, mainīsies grāmatu atvēršanas, tās kļūs kā literāri vakari – sarunas, lasījumi, ne tikai autogrāfus un glaimus šķaidoši blīkšķi. Visam un visiem mums sen laiks mainīties.

Undīne Arāja*

1. Manuprāt, Prozas lasījumi ir tie, kas pievērš plašākas sabiedrības (ne tikai fanātisku lasītāju) uzmanību, atgādinot par prozas eksistenci un parādot, cik tā Latvijā ir dzīvelīga. Tas ir tvaika mutulis, kurš uzkuļ literatūru, kas ikdienā top dažādos vientulīgos nostūros. Lasījumi, protams, arī ataino jaunākās modes tendences.

2. Ir nepieciešami, jo tas ir viens no veidiem, kā jaunajam rakstniekam pieteikt sevi, bet pieredzējušajam – atgādināt par savu pastāvēšanu. Man tā ir iespēja tematiski socializēties līdzīgi domājošā sabiedrībā, saprast, ko lasītāji un rakstītāji šogad uzskata par labu literatūru, iegūt vērtējumu un noplivināt karogu ar savu vārdu (jo lasījumi tomēr ir reklāmas pasākums).

* Kurzemes Prozas lasījumu laureāte 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja