Gabriella Apicella ir UnderWire festviāla līdzdibinātāja un Londonas uzņēmuma Euroscript, kura mērķis ir uzlabot Eiropā producēto scenāriju kvalitāti, valdes locekle.
26. maija vakarā Apicella vairāk kā 70 kino jomas pārstāvjiem un entuziastiem sniedza lekciju par scenārija instrumentiem - budžetu, žanru, stāstu un varoņiem -, bet dienas gaitā tikās ar deviņiem Latvijas kino nozares pārstāvjiem, lai privātās konsultācijās apspriestu viņu topošos projektus.
Starp iepazītajiem scenārijiem Apicella īpaši izceļ Renāra Vimbas, Lotes Eglītes un Andra Gaujas idejas, pēdējam pat piedēvējot latviešu Almodovaras titulu. Viņa atklāj, ka šo autoru darbiem piemitis autentisks skatījums uz cilvēku uzvedību. "Man šķita interesanti, ka tajos ir zināma bezbailība, it īpaši Andra Gaujas stāstā," teic Gabriella Apicella. Renāra Vimbas piedāvājumu viņa novērtējusi kā komerciāli perspektīvu, tomēr tam vienlaicīgi piemītot Austrumeiropas elpas, kas to nošķir no meinstrīma produktiem.
Lielākā daļa no konsultāciju dalībniekiem bijuši režisori, kuru vārdi Latvijas kino vidē ir jau atpazīstami. "Man šķiet, ka režisori izjūt spiedienu veidot paši savus scenārijus," secina Apicella. "Tomēr man tas neliekas pieņemami, jo prasmes, kuras nepieciešamas režisoram atšķiras no scenārista. Risks ir tajā, ka, režisējot paša sarakstītu materiālu, pārzini to tik labi, ka nesniedz auditorijai nepieciešamo informāciju." Autore uzsver, ka tieši tāpēc filmas veidošanas procesā nozīmīgas ir diskusijas starp režisoru un scenāristu, kopdarbs. "Ir ļoti grūti atrast cilvēku, kas vienlīdz labi raksta un režisē. Tas ir tāpat kā vienlaicīgi būt labam ārstam un juristam."
Runājot par kopēju scenāriju kvalitāti Apicella norāda: "Es domāju, ka problēma ir tajā, ka ir nepieciešams ieguldīt resursus, lai talants izaugtu. Tas prasa laiku, treniņus un eksperimentus. Autoriem jādod iespēja rakstīt par to, kas viņiem ir svarīgs. Kinoteātros mēs redzam blokbāsterus, kas lielākoties pārstāv fantāzijas žanru, bet nozīmīgāki ir tieši stāsti no mūsu ikdienas dzīves. Dažreiz autoriem ir bail iedziļināties reālajā pasaulē, jo viņiem šķiet, ka nepieciešams būt oriģināliem. Tikai drosmīgi autori raksta par ikdienu." Tomēr viņa atklāj, ka vairāki Latvijā iepazītie projekti pievērsušies tieši sadzīvei - brīvības un eskeipisma tematikai, centieniem izbēgt no ikdienas steigas. Oriģinalitātes ziņā scenāristiem būtiskākais esot atrast un attīstīt savu "balsi", īpašu skatījumu uz lietām, neskatoties uz spiedienu radīt ko tādu, kas būs pievilcīgs masu auditorijai, uzskata Apicella.
Viņa uzsver – tas vai filma būs finansiāli veiksmīga ir atkarīgs no laimīgas sagadīšanās: "Holivudā ir profesionāļi, kuri cenšas to prognozēt, bet arī viņi nereti kļūdās. Tieši tāpēc industrija tērē miljoniem dolāru mārketingam, lai pārliecinātu skatītājus, ka viņiem šī filma ir jāredz. Oriģinālas un tiešām lieliskas filmas gūs panākumus arī bez liela ieguldījuma mārketingā."
Savā lekcijā Apicella kino jomas pārstāvjiem norādījusi, ka ļoti lietderīgs mārketinga paņēmiens ir saprast kādu žanru pārstāv radītais materiāls. "Pat visoriģinālākais scenārijs vēlāk tiks reducēts līdz žanram. Tā filmai tiek nodrošināts finansējumu, un tas ir veids, kurā vēlāk tā tiek piedāvāta auditorijai. Autoriem to vajadzētu apzināties un izmantot savā labā." Viņa uzskata, ka iespaidi, kuri saistās ar Austrumeiropas kino, savā ziņā ierobežo, tomēr vienlaicīgi ļauj šeit radītos darbus pārdot Rietumiem, kā kaut ko eksotisku. Atbildot uz jautājumu par to, kā attīstīt kino industriju un uzlabot topošo filmu kvalitāti, Apicella bilst, ka nozīmīgs ir kopdarbs un informācijas apmaiņa starp jomas pārstāvjiem: "Būtiska ir kopienas stiprināšanā."