Atceros tādu gadījumu. Kādu svētrītu braucu uz Smārdes staciju un ceļā pēc paražas pieturēju pie L. P. Dzīvoklī viņu neatradu. Viņš esot klasē. Klasē mani sagaida šāda aina: L. P. melnos svārkos, izspūrušiem matiem noliecies pār katedru un kaut ko steidzīgi raksta. Viņam roku sniedzot, tikai pamanu, ka netāl no viņa skolēnu solā sēž vecais Čipiņš un, šmaukstinādams un sirmo bārdiņu braucīdams, kaut ko stāsta. [..] viņa poza bija lepna. Viņš apzinājās, ka dara svarīgu darbu. Šai pašā gadījumā L. P. man stāstīja, ka Čipiņš pie tā dzīvojot jau ap 3 nedēļām. Pa brīžam stāstītājam esot jāiedod arī pa degvīna kulcienam, jo tad tam mēle esot lunkanāka. Pasaku uzrakstīšanai izmantošot visu svētdienu, jo darbdienās esot maz vaļas, – šādu košu atmiņu ainu grāmatā Lerhis-Puškaitis dzīvē un darbā atstājis Roberts Bērziņš. Viņš novērojis: "Kā pie visiem darbiem, tā arī pie pasaku uzrakstīšanas L. P. ķērās ar dedzību un sirsnību, pats sevi aizmirsdams. Viņam nebija žēl ne svētdienas, ne nakts miera, ja vien bija kas krietns padarāms. Pat izpriecas brīžos, kā viesībās u. tml., viņam stāvēja pasakas prātā. Ja sapulcēto nebija pārāk daudz, tad katram klātesošam bija jāizstāsta viena pasaka. Gadījās, ka viņu par šo kaislību zoboja un pat izjokoja. Bet viņš to ļaunā neņēma."
Jau kopš 1883. gada skolotājs, folkloras pētnieks, rakstnieks un tautsaimnieks Anss Lerhis-Puškaitis veidojis tautas pasaku apkopojumus Talsu un Džūkstes apkaimē. Sākotnēji vācis vietējos spoku stāstus un teikas, vēlāk pievērsies pasakām. Ansa Lerha-Puškaiša (1859–1903) sakopotās Latviešu tautas teikas un pasakas (1891–1903; septiņos sējumos, ap 6650 folkloras tekstu 4561 lappusē) ir otrs lielākais latviešu pasaku un teiku apkopojums. Lerha-Puškaiša krājumi veido pamatu Pētera Šmita darbam Latviešu pasakas un teikas (1925–1937). Lerhis-Puškaitis radījis arī pirmo latviešu vēstītājas folkloras klasifikācijas sistēmu. Tās pamatā ir Rietumeiropā tolaik pazīstamākās antropoloģiskās skolas animisma teorija. Džūkstes apkārtnes mutvārdu kultūra – teikas, pasakas, nostāsti, ticējumi, tautasdziesmas – mūsdienās ir zināma, pateicoties Ansam Lerhim-Puškaitim. Latviešu sabiedrībā Anss Lerhis-Puškaitis vispirms kļuva pazīstams kā rakstnieks un tikai pēc tam kā pasaku vācējs.
Izveido koku skolu
Anss Lerhis-Puškaitis ir strādājis Džūkstes Pienavas (1880–1883) un Džūkstes Lancenieku (1883–1903) skolā. Jaunlatviešu ideoloģijas rosināts, organizējis tautas izglītošanas pasākumus, nodibinājis Džūkstes biedrību, Zemkopības biedrību un Krājaizdevu kasi. Bijis viens no pirmajiem, kas Džūkstē plaši popularizējis augļu dārzu kultūru. Agri sapratis, ka dārzkopība var kļūt par ienesīgu tautsaimniecības nozari.
Dārzkopību apguvis pašmācībā, iepazīstot sava tēva jaunievedumus zemkopībā. Zemkopības biedrībā lasījis referātus gan par dārzkopības estētiku un filozofiju, gan praktisko pusi. Jau 1883. gadā, tikko atnācis uz jaunuzcelto Lancenieku skolas namu, par saviem līdzekļiem sācis apdēstīt skolas zemi augļu kokiem. 1884. gadā ierīkojis skolas dārzā "koku skolu" – kokaudzētavu, ko praktiski izmantojis skolēnu izglītības darbā, ierādot koku potēšanu, kopšanu, apgriešanu. Skolas dārzs deva iespēju bērniem gūt pamatzināšanas augļkopībā.
1895. gadā Anss Lerhis-Puškaitis saņēmis Zemkopības ministrijas prēmiju par priekšzīmīgu Lancenieku skolas dārza izveidi un izmantošanu skolēnu apmācībā. Apjomīgākais Ansa Lerha-Puškaiša ieguldījuma atspoguļojums ir Džūkstes centrā veidotais parks. Džūkstes Pienavas Biedrību nama parka plāna izstrādē un īstenošanā Lerhis-Puškaitis darbojies no 1895. līdz 1897. gadam.
No 1895. līdz 1898. gadam Lerha-Puškaiša vadībā pie Džūkstes Biedrību nama ierīkots augļu dārzs ar 83 šķirnēm.
Un visi šie "renesanses tipa" cilvēka darbi paveikti tikai 44 gadus ilgā mūžā.
Anss Lerhis-Puškaitis. Pasakas par putniem. Kopā lasāmas bērniem un pieaugušajiem. Izdevis Tukuma muzejs. 2021. 280 lpp.
Ko gribēja panākt?
Mazāk zināms ir Ansa Lerha-Puškaiša ieguldījums latviešu literatūrā, fakts, ka viņš ir arī literārās pasakas žanra aizsācējs. XIX gadsimta beigās sarakstījis arī divus pasaku krājumus bērniem. Pasakas pirmkārt bija domātas viņa skolas bērniem Džūkstes Pienavas skolā kā diktātu teksti ar skaidru domu graudu un skubinājumu iet taisnus ceļus, līdzīgi kā, piemēram, Vecā Stendera Bildu ābicē: "Āboli ir bērniem dāvāti, Kas pie grāmatām ir mudīgi" vai "Magons smird, lai zelta puķe ir, Vē! Kad jauna meita maita ir." Literāru ambīciju Lerhim-Puškaitim nav bijis. Pētnieku vērojumā – viņa literāro pasaku valoda ir pat vienkāršāka un smagnējāka nekā no "vecā Čipiņa", t. i., tautas, pierakstītajās pasakās.
Lai izgaismotu un popularizētu Lerha-Puškaiša mazzināmāko darbības šķautni, Tukuma muzejs ir publicējis oriģinālu starpžanru izdevumu kultūrvēstures, etnogrāfijas, novadpētniecības, valodniecības, literatūras, ornitoloģijas krustpunktā – Anss Lerhis-Puškaitis Pasakas par putniem. Kopā lasāmas bērniem un pieaugušajiem. Tajā iekļautas tikai septiņas no 54 Lerha-Puškaiša pasakām, kas papildinātas ar apjomīgu komentāru daļu, kuru rakstījuši astoņi dažādu nozaru speciālisti: Ansa Lerha-Puškaiša māsas Anlīzes mazmazdēls folkloras pētnieks Guntis Pakalns, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe, Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, ornitologs Dmitrijs Boiko, izglītības speciāliste Aija Balandiņa, etnogrāfijas pētniece Austra Ziļicka, Brocēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Mairita Neilande, Džūkstes pasaku muzeja speciāliste Dita Silava.
Ieceres autore Agrita Ozola piekrīt, ka šo izdevumu var dēvēt par novatorisku. Ideja par komentāru pieder viņai pašai, jo pašai bijis interesanti. Drīz ar to aizrāvusi arī pārējo radošo komandu. "Mēs esam pieraduši, ka pasaka ir kaut kas skaists, neticams, sacerēts, neīsts, nereāls. Ne velti ir teiciens – nestāsti pasakas. Tomēr katrai pasakai ir kāds pamats – notikums vai norise. Stāstot laika gaitā no paaudzes paaudzē pasaka, protams, mainās, rodas dažādas izteiksmes formas, kas ir atkarīgas no tiem cilvēkiem, kuri stāsta. Runājot par Puškaiti, man likās interesanti – ja pasakas primāri ir sacerētas kā diktāts – uz ko viņš gribēja vērst bērnu uzmanību? Ko ar pasaku gribēja panākt? Tāpēc grāmatā ir šie komentāri no dažādiem slāņiem un rakursiem." Agrita Ozola novērojusi, ka, virzoties kompetenču izglītības virzienā, ne visiem skolotājiem «izdodas salikt kopā it kā nesaliekamas liekas». Tā kā viņa pati ir strādājusi skolā, bijis interesanti izmēģināt, "kā viss kopā sanāks".
Tomēr gribas uzsvērt, ka Pasakas par putniem nekādā ziņā nav specifisks mācību vai muzejpedagoģijas līdzeklis, kuru nolikt priekšā bērnam, pašam pat neuzmetot aci. Pat konkrētie uzdevumi un jautājumi pēc pasakas ir integrēti un pasniegti tā, ka rodas pat kārdinājums pamēģināt atbildēt, nu, vismaz aizdomāties un paprātot, jo uzdevums jau nav nekāds vieglais un patīkamais: kāpēc cilvēki melo? Kāpēc mums ir dažāda attieksme pret, piemēram, kādu cilvēku, notikumu? Kā slava vai neslava iespaido cilvēka dzīvi u. tml.
Radošajai komandai pasakas satura savdabīgi aizraujošajā montāžā un dizaineres Tatjanas Raičiņecas grāmatas vizuālajā tēlā (makets, burtu šrifts, teksta un fotogrāfiju attiecības, eleganti grafiski "sīkumi") ir izdevies panākt tiešām ideālu līdzsvaru, kas ļauj aicināt Pasakas par putniem lasīt bērniem kopā ar pieaugušajiem. Ieceres autore Agrita Ozola stāsta, ka tas nebūt neesot bijis viegls uzdevums samērot mazā bērna vajadzības un prasības pret grāmatu un jau vecāka cilvēka vēlmes, kuram sīki burti nav tie lielākie draugi. "Mācīšanās bērniem kopā ar pieaugušajiem ir tik sena parādība, cik vien sens ir cilvēks. Pieaugušais bērnam vienmēr kaut ko māca. To var darīt ļoti didaktiski, bet var arī netieši – sarunās. Doma bija, lai mēs izietu ārpus rāmjiem. Mums nevajag iekļauties kādos noteiktos kanonos," uzskata Tukuma muzeja direktore, kurai patīk strādāt radoši un rūpīgi. 2018. gadā sadarbībā ar dizaineri Tatjanu Raičiņecu jau tapa grāmata – katalogs Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. "Man ļoti patīk, kā viņa domā un redz lietas," saka Agrita Ozola, kura labprāt sadarbību turpinātu.
Grāmata Pasakas par putniem ir domāta Džūkstes pasaku muzejam, kas ierīkots Lancenieku skolā, kurā sava mūža ražīgākos gadus (1883–1903) ir strādājis Anss Lerhis-Puškaitis. "Grāmatā ir tik daudz komentāru arī par pašu muzeju un Lerhi-Puškaiti, lai muzeja apmeklētājs varētu paņemt līdzi kaut ko tādu, pie kā var atgriezties. Kad muzejā laiks ir pavadīts interesantās atrakcijās, sarunās un pasakās, spēlējot roku lellīšu teātri vai dzīvojoties pa dārzu, kā bērni to dara, pēc tam mājās var atšķirt grāmatu, domāt un runāt par to, varbūt stāstīt saviem vecākiem vai tieši otrādi," ideālo grāmatas pielietojumu iztēlojas Agrita Ozola. Grāmata šobrīd, iepriekš piesakoties, ir iegādājama visos Tukuma muzejos. Drīzumā tā būs pieejama arī Jāņa Rozes grāmatnīcu tīklā. Tukuma muzeja vadītāja ļoti cer, ka putnu dienas aprīlī jau varēs sagaidīt ar atvērtām muzeja durvīm, jo "putni jau čivina".
Dzeguze – rūpīgākā mamma
Pieaugušos, līdzīgi kā ieceres autori Agritu Ozolu pašu, grāmata varētu aizraut ar reāliem faktiem par putnu izskatu un uzvedību. Ornitologs Dmitrijs Boiko pēc katras pasakas ir uzrakstījis kaut ko līdzīgu "kļūdu labojumam" – kas Ansa Lerha-Puškaiša pasakā ir tiesa un kas – viņa iztēle. Piemēram: "Latvijas putni nemāca savus mazuļus dziedāt. Bieži vien pēc tam, kad mazo zvirbuļveidīgo putnu mazuļi izlido no ligzdām, vecāki dažas dienas tos baro, un ar to viņu rūpes par mazuļiem beidzas. Mazuļi dodas savās gaitās, bet vecāki savās." Vai – "putni nekad nebaro savu bara vadoni, vismaz Latvijas putni noteikti ne".
Prātā paliekošākā ir dzeguzes "reabilitācija". Izrādās, jēdziens "māte dzeguze" ir aplams pēc būtības. Patiesībā dzeguzes rūpes par savu putnēnu ir upurēšanās un pašaizliedzības pilnas. Cuculus canorus ir ligzdošanas parazīts, t. i., izvēlas savam mazulim labākos vecākus, iedēj olas svešā ligzdā, jo zina, ka pati nevarēs mazo nodrošināt ar piemērotu pārtiku. Dzeguze pati barojas ar lieliem kukaiņiem, spalvainos kāpurus ieskaitot, kurus lielākā daļa putnu neēd. "Viņa atsakās no sava bērna, lai viņš izdzīvotu," Agrita Ozola rezumē grāmatā apgāzto kultivēto stereotipu.
Katras pasakas beigās atrodams arī vārdu skaidrojums, kas liek vien nožēlot, kā pa visiem esam noplicinājuši savu vārdu krājumu. Tik daudz sulīgu un precīzu vārdu, kurus esam aizstājuši ar garlaicīgiem nez kur un kā piesavinātiem un sakonstruētiem vārdiem.
Jābrīdina, ka Pasakas par putniem rada arī zināmas blaknes – tu, cilvēks, ieslēdz ziņas vai pieslēdzies kādam kongresam, un visi šķiet pārvērtušies Lerha-Puškaiša putnos. Putnu alegoriskā attiecību dramaturģija kā uz delnas. Daudzi nadzīgi cenšas otru izsunīt un stāstīt garas regas (lielus melus).
Autoru kolektīvs. Latvijas ligzdojošo putnu atlanti 1980–2017. Putnu skaits, izplatība un to pārmaiņas. Izdevusi Ornitoloģijas biedrība, Jāņa sēta. 2021, 512 lpp.
Meklēt vēl
Putnu atgriešanos ir iespējams sveikt arī ar klasiskāku izdevumu – Latvijas Ornitoloģijas biedrība laidusi klajā grāmatu Latvijas ligzdojošo putnu atlanti 1980–2017. Putnu skaits, izplatība un to pārmaiņas. Grāmata par vairāk nekā 220 Latvijā ligzdojošo putnu sugām un to skaita un izplatības pārmaiņām uzskatāma par pēdējās desmitgadēs apjomīgāko un informatīvi bagātāko izdevumu par putniem Latvijā. Grāmatas autori ir Viesturs Ķerus, Andris Dekants, Ainārs Auniņš un Ieva Mārdega, taču tajā apkopotā informācija balstīta uz vairāku simtu Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedru un citu putnu pazinēju ievākto informāciju daudzu gadu garumā. Katrai putnu sugai veltīto grāmatas atvērumu ilustrē arī paša putna un tā tipiskās ligzdošanas dzīvotnes fotogrāfijas, kuras grāmatai dāvinājuši vairāk nekā 40 fotogrāfu.