Dzejniece Inga Gaile: "Būt uz The New Yorker vāka nav obligāti!"

brīnišķīga izrāde "Āda". Tiešām ir. Tikai ir mazliet par skaļu teikts, ka tā ir "Ingas Gailes izrāde". Jā, izrādē ir viņas teksts, viņas stāsts, un tas ir ļoti svarīgs, taču daudz lielākā mērā to būtu jāsauc par režisora A. Jarovoja un aktieru A. Aizupes un I. Krasta izrādi. Bet... taisnība! "Ādu" noteikti iesaku noskatīties visiem komentētājiem, un ne tikai viņiem.

laIkam slikti pārzināt New Yorker vākus - uz tiem mēdz būt zīmēti dažādu personību, arī rakstnieku, porteti!

Izteiciens nepatīkama patiesība skan pompozi. Personīgais viedoklis ir, ka šīs "nepatīkamās patiesības" sludināšana Latvijā parasti nozīmē savas neapmierinātības izbļaušanu publiski. ja publika atsaucas - māksla savu paveikusi. ja publikai nepatīk - tātad negrib nepatīkamo patiesību. es - par objektīvu patiesību!

Tā kā mūsu demokrātiskajā valstī pastāv "cenzūra" ,kā arī pasūtījuma raksti, kas norej patiesības teicējus, tad no atkarīgajiem māksliniekiem vien prasīt patiesības sludināšanu būtu visnotaļ netaisni. Slavenā Žurka arī bija tikai kā jokošana virtuves līmenī. Uztaisītu kā asu satīru, kā dāvanu saņemtu modernu slazdu. Tagad mūsu joki ir tikai tādi bezvainīgi, ar pusmuti. "Prezidentos" jau gruntīgāk runāja, caur zemtekstu un smalku iznešanos. PATIESĪBA vispirms jāprasa no politiķiem,ministriem, biznesa ļaudīm un visas virsbūves kopumā. VIŅUS mēs patiesi UZTURAM, pretim neprasot nekā. Vēsture atmin arī nepatikāmos gadījumus- Edgaru Liepiņu,kuru klapēja ciet, arī Raimondam Paulam izsakoties: Ar tevi var iepērties tikai sūdos! Bija mums Lietuvas rakstnieces Vītautes Žilinskaites humoreskas, bija Valmieras Uzticības saldā nasta, bija Zoščenko,ir Knuts Skejenieks ar liriku un dzēlīgajiem pantiem, bet visumā rakstnieki un mākslinieki ir atturīgi, jo, diemžēl, būs jāatzīst, ka SILE ir tāds veidojums, pie kura ik katrs viens jūt aicinājumu pieplakt!