Jauno autoru seminārā 1992. gadā Jānis Elsbergs man norādīja uz vienu Saliņa dzejas izlasīti, kas Latvijā bija iznākusi, un teica: "Tā ir laba, to vajag izlasīt", – un es viņam paklausīju. Tolaik biju ļoti paklausīgs, un tā arī Jāņa Akuratera muzeja grāmatu galdā nopirku Saliņa grāmatiņu un to izlasīju. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Man ārkārtīgi iepatikās šie dzejoļi. Tie bija tik atšķirīgi no visa pārējā – tik jutekliski, tik vitāli, tik talantīgi, ka mīlestība uz Gonkas dzeju man kļuva par mūža garuma lietu, – saka literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš savu mīlestību pret Saliņa dzeju ir materializējis fundamentālā darbā – Gunara Saliņa Rakstos divos sējumos.
Abi sējumi dažādu iemeslu dēļ iznākuši ar lielu gadu starpību dažādās izdevniecībās. Pirmais sējums, kurā sakopota visa Saliņa oriģināldzeja, kas tapusi apmēram 60 gadu laikā gan Latvijā, gan trimdā ASV, 2006. gadā iznāca izdevniecībā Valters un Rapa. Otro sējumu 2023. gadā izdeva Latvijas Universitātes Folkloras un mākslas institūts. Tajā atspoguļojas Kārļa Vērdiņa darbs Saliņu arhīvā ģimenes mājās Glenridžā. Pēc Gunara Saliņa un viņa dzīvesbiedres Jautrītes aiziešanas mūžībā nozīmīgi atradumi atklājušies arī Saliņu ģimenes arhīvā, kas Saliņu bērnu Lara, Lailas un Lalitas aprūpē atradās Longailendā un Džērsisitijā. Otrajā sējumā apkopts daudzpusīgs dzejnieka literārais mantojums – arī dažādas apceres un recenzijas. Pirmoreiz publicēti arī Gunara Saliņa jaunības dzejoļi, kurus autors 50. gadu sākumā bija sakopojis neizdotajā manuskriptā Neredzamais.
Kārlis Vērdiņš atceras – kad bija samaketēts 2. sējums, izrādījās, ka abos lapaspušu skaits ir identisks. Tā viņam bijusi zīme, ka izpētīts ir tieši tik, cik nepieciešams. "Vēl palikušas ir tikai vēstules," atklāj literatūrzinātnieks, bet par 3. sējumu viņš šobrīd nedomā.
Dzejnieks īsās bikšelēs
Kas ir Gunars Saliņš jeb Gonka, kā straujās dabas dēļ viņu dēvēja jau kopš bērnības?
Kāpēc viņa trīs nozīmīgākie dzejas krājumi Miglas krogs un citi dzejoļi (1957), Melnā saule (1967) un Satikšanās (1979) ļauj viņu dēvēt par vienu no nozīmīgākajiem trimdas modernistiem, un kas viņu padarīja par leģendārās trimdas radošo ļaužu neformālās apvienības Elles ķēķis motoru?
Apgādā Likteņstāsti 1997. gadā iznāca maza grāmatiņa Iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni. Šeit lasāma paša Gunara Saliņa vieglā stilā uzrakstītā biogrāfija.
"Piedzimu 1924. gada 21. aprīlī Zemgalē, bet mani vecāki ir vidzemnieki, sieva kurzemniece, bērni un bērnubērni tas viss kopā un vēl jeņķi un kanādieši," savu dzīvesstāstu iesāk Gunars Saliņš. "Dzejolis ar manu vārdu pirmoreiz publicēts Jelgavas laikrakstā Zemgales Balss. Toreiz man varēja būt ap četrpadsmit, jo redakcijā pēc rindiņu naudas ierados īsās bikšelēs – vēl tai pašā dienā – profesionāla dzejnieka pacilātībā. Tā gan tūdaļ krietni saplaka: redaktors – pēc profesijas, ja nemaldos, agronoms – noskatījās manos plikajos ceļgalos un uzprasīja skolnieka apliecību. Vārds saskanēja. Viņš taujāja tālāk. Vai es rados Lauksaimniecības kameras ģenerālsekretāram Kārlim Saliņam. Atzinos, ka laikam ne, un manīju, ka arī tas man par ļaunu. Saņēmos un teicu, ka man jau pulka dzejoļu un ka arī mans tēvs dzejo. Nu redaktors kļuva pielaidīgāks, izprašņāja vēl drusku un lika izmaksāt naudu. Varbūt viņš nosprieda, ka dzejoļu koautors ir tēvs, un, negribēdams apbēdināt visu ģimeni, turpmāk iespieda vēl kādus," Gunars Saliņš atceras savu pirmo oficiālo dzejnieka iznācienu. Tēvs vēlāk pavilcis uz zoba, ka varētu izdot kopīgu dzejoļu krājumu – Gunars Saliņš un tēvs. Tēvs, skolas pārzinis Naudītes pamatskolā, dzimis vecpiebaldzēns, esot dzejojis Jāņa Ziemeļnieka garā, tulkojis Bloku, de Misē, publicējies provinces avīzēs, bet tēva veltījumu Ziemeļniekam iespiedušas arī Jaunākās Ziņas. Skolā, kur Saliņu ģimene arī dzīvoja, notika kora un teātra mēģinājumi un "visādi sarīkojumi – ar ragu mūziku zālē un viesu dzīru dziesmām pārziņa dzīvoklī". Savukārt no rīta mazais Gunars ar vecomāti, raunēnieti, dziedājis korāļus un tautasdziesmas un ar kalponēm – veclaiku ziņģes, baptistu melodijas vai Ar kaujas saucieniem uz lūpām, ja "kalpone bija gadījusies ar tādu bagāžu". "Tēvs līdzās dzejoļiem sacerēja skolas grāmatas matemātikā, dienasgrāmatu esperanto, ar manu brāli, gadus sešus vecāku par mani, pie harmonija smeldzīgi vijolēja, skicēja bloknotā ciemiņus, gleznoja vasaras dārzus un mākoņus, vadīja kora mēģinājumus, darināja ķiršu vīnu, amizējās ar skolotājām u. tml.," tēvu portretē Gunars Saliņš, kurš, šķiet, pats šo talantīgo azartu un atvērtību dzīves un mākslas impulsiem ir pārņēmis vēl divtik.
Tajā naktī abi atskārtām
Jelgavas institūts Gunara Saliņa dzīvē visiezīmīgākais ir tāpēc, ka šeit viņš satika savu dzīves svarīgāko cilvēku – Jautrīti, kura, pati būdama mākslas cilvēks (diemžēl viņas pianistes karjera nevarēja īstenoties), ļāva Gunaram Saliņam būt dzejniekam. Gunars Saliņš vairākkārt ir apliecinājis, ka bez Jautrītes viņš nekad nevarētu būt tas, kas viņš bija. "Laikam jau viņš zināja, par ko viņš teica Jautrītei paldies," Gunara Saliņa simtgadei veltītajā pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sacīja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe. Pēc pirmās tikšanās ar Saliņu un jautājuma: "Kā tev klājas, meitēn?" izveidojās draudzība, un līdz pat Gunara Saliņa nāvei 2010. gada 29. jūnijā Glenridžā "meitēns", būdama jau nozīmīga literatūrzinātniece, laiku pa laikam saņēma no dzejnieka pa pastkartei. Vēl izceļams notikums Gunara Saliņa dzīvē pirms Amerikas ir liktenīgais gadījums, kad viņš piedzīvo laimi nelaimē: pašā Jāņu vakarā uz pārbrauktuves saskrienas ar vilcienu, bet iedragātais mugurkauls viņu pasargā no iesaukšanas leģionā.
"[1944. gada] 28. jūlijā uzsējām nelielu somu uz Jautrītes divriteņa bagāžnieka un kājām devāmies ceļā – ar domu kaut kā nokļūt līdz Liepājai – pie Jautrītes mātes. Pēdējā apkampšanās ar manu māti un tēvu tās pusdienas svelmē sanāca īsa un steidzīga, nepavisam kā uz mūžu. Bet tāda tā palika," autobiogrāfijā atceras Gunars Saliņš. Arī brāli Aleksandru, kurš palika Latvijā, viņš satika tikai pēc daudziem gadiem.
Tālāk Saliņu liktenis daudz neatšķiras no citiem trimdinieku stāstiem. Smags ceļš, klauvējoties pie svešām durvīm, līdz "dīpīšu" nometnēm, dzīvošana "apartamentos", kur vienam nācās sēdēt uz poda, ja bija nolūks abiem kopā pavakarēt. Abiem krēslu nebija. 1950. gadā Saliņi izceļoja uz Ameriku. Gunaram bija tikai 26 gadi, un viņam pietika garīgā spēka un enerģijas sākt jaunu, citu dzīvi. Viņš neieslodzīja sevi nostalģijas un sāpju cietumā.
Zaudētā Latvija Saliņam, protams, sāp: "Es mītu milzīga tukša angāra vidū, / ko nekad nav sildījusi cilvēka elpa." Autobiogrāfijā dzejnieks atceras: "Neskaitāmās lauku mājās tikām ēdināti un siena šķūņos guldināti. Un tad vienā no tiem, zemesvēzīšiem tumsā cizinot, kā zibens trāpīti, atskārtām abi reizē, ka Latvijas, tās Latvijas, kurai mēs auguši, – ka tās nekad nebūs vairs. Tonakt bija plosīgas sāpes. Un tādas tās paliks līdz mūža galam."
Dzīve turpinās. Gunars Saliņš Unionas koledžā izstudē psiholoģiju un socioloģiju, pats kļūst par pasniedzēju un 40 gadu šajā koledžā velta akadēmiskajam darbam, viņam ar Jautrīti piedzimst trīs bērni, un rocība ļauj dzīvot "amerikāņu sapnī" – skaistā mājā dārzu rajonā Glenridžā.
Žilbīgs un ātrs
Dzejniece un valodniece Lalita Muižniece, kura ar Gunaru Saliņu garus gadus lolojusi draudzību un kurš bijis viņas pirmo dzejoļu labotājs, un literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe, pirms pievēršas dzejnieka stilistiskas īpatnībām, vienā mutē uzsver, ka pirmkārt viņš bijis "ārkārtīgi interesants cilvēks", un zīmē košu Gunara Saliņa portretu. "Viņš bija ļoti ātrs kā garīgi, tā fiziski. Viņam bija ļoti daudz fikso ideju," stāsta Lalita Muižniece. Savu iesauku Gonka attaisnojis, traucoties ne tikai ar mašīnām. "Tā bija vienīgā reize, kad man likās, ka es nepalikšu dzīvs," braukšanas piedzīvojumu Saliņa mašīnā atceras Kārlis Vērdiņš.
Lalita Muižniece atceras, ka reiz 2 x 2 nometnē sēdējusi ar savām dzejoļu lapām. Iebrāzies Saliņš, pieprasījis izlasīt un pēc tam gaitenī, vicinot lapas pa gaisu, uz labierīcībām ejošajam Jānim Krēsliņam saucis: "Nāc šurp! Te kaut kas ir!" Citreiz atkal pārtvēris Lalitu ar dārgumu – Vizmas Belševicas jauno krājumu Gadu gredzeni – un bez atļaujas prasīšanas pieteicies līdzi, tā nu abi sēdējuši zem bērza, lasījuši un pārsprieduši.
Arī Gunara Saliņa dzejas rakstīšanas stils bijis spontāns un impulsīvs. Bieži vien izstāžu zālē Gunars Saliņš līdzbiedram vaicājis pēc kādas lapiņas un nozudis iepriekšējā zālē, jo gleznu inspirētā ideja bija jāpieraksta tūlīt pat.
Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis uzskata, ka "visvērīgāk un plastiskāk" Gunaru Saliņu 1958. gadā laikrakstā Latvija ir portretējusi Rita Liepa: "Pirkstu trīsstūrī iespraudis cigareti, ar domu horizontālēm pierē, viņš sēd – viegli un ērti nometies sēd – pie vienām un tad atkal citām kājām. Otra roka – ar vīna glāzi – apsveic vai apstrīd citu izteiktās domas. Šai dzejnieka mājā gaiss ir pilns domu švīkstoņas. [Dzejnieks] tad jau sēd istabas vidū, pie visām kājām, un kurina strīdu pēc strīda. (..) Viņš mīl argumentus argumentu pēc, redz pasaulē tūkstoš taisnības. (..) Tak savas īstās domas viņš bieži paslēpj aiz niekkalbīgām frāzēm, kas kaitina draugus – vēl vairāk draudzenes."
Viesturs Vecgrāvis savā esejā piebilst: "Viņas raksturotais cilvēks ir Gunars Saliņš, pēc izglītības – psihologs, žilbīgs diskutants, nesātīgs un artistisks dzīvības dažādības meklētājs." (Karogs. Nr. 11., 01.11.1995.).
Pārrauj sastingumu
"Viņa jaunības dzejoļi ir diezgan tradicionāli, līdzīgi tiem, ko tajā laikā raksta citi. Viņš neatklājas kā ārkārtīgi interesants un savdabīgs dzejnieks. Gan ar viņu, gan Linardu Taunu pārmaiņas notiek 50. gadu vidū. Mana jaunā hipotēze ir tāda, ka pie tā ir "vainīgs" trešais elements – viņa mūza, domubiedrene un Elles ķēķa pirmā dāma Mudīte Austriņa – Antona Austriņa meita un Kārļa Skalbes krustmeita. Mudīte Austriņa ir brīvais gars, kura ir sirreāli sapņaina, man šķiet, jau no dzimšanas," stāsta Kārlis Vērdiņš. Maijā iznāks viņa sastādītā Mudītes Austriņas grāmata, kurā "viņa absolūti atbrīvotā manierē, gandrīz kā tāda Virdžīnija Vulfa, raksta savas izjūtas, pieredzēto pilnīgā asociatīvā apziņas plūsmas veidā". Literatūrzinātnieks uzskata, ka Mudīte Austriņa palīdzējusi radīt jaunu skatījumu uz likteni: "Ir Latvija, un ir Amerika, ir pagātne, un ir tagadne. Ir sāpīgā pieredze par karu, bēgļu gaitām un trimdu, bet tas nenozīmē, ka mums par to ir jāraksta binārajās opozīcijās drūmā, saskaldītā veidā. Nē, mēs varam no tā taisīt krāšņu cirku, leļļu teātri, psihodēlisku piedzīvojumu."
1958. gadā iznāk Gunara Saliņa debijas dzejas krājums Miglas krogs un citi dzejoļi. Literatūrkritiķis Jānis Rudzītis tam piedēvē meteora efektu.
"Saliņš visu laiku ir bijis latviešu dzejas virsotnē, visas latviešu dzejas, ne tikai trimdas dzejas urdītājs. Saliņš nav palicis uz vietas, nav reproducējis sevi tīksminādamies un pašapmierināts, bet gan mainījis krāsas, balsi, intonācijas, rakursus, allaž palikdams savā kodolā pats un neatkārtojams. Pārrāvis trimdas dzejas sastinguma un vienveidības valni, Saliņš, mutuļodams, putodams, dejodams un dzejodams tā, kā juta un jauta, šajā pārrāvumā alpaini krāčoja ne vien tikai pats, bet rāva līdzi arī Linardu Taunu, Mudīti Austriņu, Ainu Zemdegu, Baibu Bičoli, droši vien vēl kādus citus, man nezināmus un neapjaustus," raksta Viesturs Vecgrāvis.
Gunara Saliņa dzejas novitāte ir tā, ka 50. gadu pirmās puses vidū, Viestura Vecgrāvja vārdiem runājot, dzejnieks izraujas no stagnatīvās poētikas gūsta, saprot šīs lirikas māksliniecisko plakanumu un strupceļu un atrod savu balsi, taču šoreiz jau kā suverēns, jauns (poētiskās intonācijas nozīmē), moderns latviešu dzejnieks.
"Pagājušā gada beigās iznāca Gunara Saliņa pirmais dzejoļu krājums Miglas krogs, kas daudzus dzejas mīļotājus pārsteidza, likdams arī mūsu rutinētajiem literatūras apcerētājiem drusku saskurināties. Kaut gan kritika bieži skatās uz kaut ko jaunu un neparastu caur mākslīgi apkvēpinātiem ievārījumu burku dibeniem, kā, atceros, manās bērna dienās vēroja saules aptumšošanos (lai saule, kamēr mēness nav aizgājis priekšā, nežilbinātu acis), kāda gaisma tika kvēpiem cauri. Bet ar to vien, manuprāt, ir par maz. Grāmata būtu vēl ilgi apspriežama – un mīlējama," Knuts Lesiņš vērtē, ka Gunars Saliņš ir ienācis dzejā "ar svaigu meiju" (Tilts. Nr. 27–28, 01.10.1958.).
Kosmiska bērošana
Un tad Gunara Saliņa dzīvē pienāk brīdis, kad īsā laikā viņš zaudē vairākus tuvus draugus un laikabiedrus. Intervijā Elles ķēķa Beatrisei (Laiks. Nr. 11, 07.02.1986.) dzejnieks atklāj savu noskaņojumu un otrā dzejas krājuma Melnā saule impulsus. Beatrise aicina atcerēties senos labos laikus: "Miglas kroga laikos bijām klejotāji un meklētāji. Atceries, kā toreiz tika joņots no vienas malas uz otru. Pa miglu un tumsu, uguņiem un lietu. Ne tik daudz, lai ko atrastu, bet pašas meklēšanas dēļ. Un atceries vakarus Elles ķēķī...", bet Saliņam ir grūti piespēlēt romantiski pacilājošajām atmiņām: "Pa šiem gadiem daudz kas skumjš noticis. Nāves ziņas, bēres. Pārāk daudz bēru..." Dzejoļa krājuma nosaukumu ir iedvesmojusi avangardista gleznotāja Sigurda Vīdzirkstes glezna Melnā saule. "Nē, Melnā saule nav tikai gleznas un grāmatas nosaukums vien. Tā ir šī laika rēgainā gaisotne. Kā kāda kosmiska bērošana," intervijā teicis Gunars Saliņš. "Grūti bija pateikt, vai, piebikstot draugam, viņš uztrūksies no sapņiem vai jau no nāves miega" (no dzejoļa Šai laikā).
Vairāki koncerti vienā
Literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš uz KDi jautājumu, kurš tad īsti bija Elles ķēķa galvenais motors, atbild: "Viesturs Vecgrāvis jau pasen bija izpētījis, ka Taunam 50. gadu sākumā publikāciju ir maz un samērā tradicionālas. Saliņš ir galvenais motors, kas izaicina Taunu, un ap 1956. gadu notiek sprādziens. Es vēl pievienoju Mudītes ietekmi, kas vijās apkārt un izprovocēja abus. Jautrīte Saliņa savā hronikā raksta, ka Mudīte bija tā, kas deva Gonkam atslēdziņu uz Miglas kroga dzeju. Tikai lasot Mudītes darbus, es pa īstam sapratu, ko tas nozīmēja."
"Ap Saliņu un viņa dzeju ne šeit – Latvijā, ne tur – diasporā nekad nav vītas tādas leģendas, nekad viņš nav tā mitoloģizēts, kā tas ir noticis ar, iespējams, tuvāko Saliņa gara radinieku Elles ķēķa projektēšanas un pirmo gadu apdzīvošanas laikā – ar 1963. gada jūlija nogalē liktens nopļauto (un acīmredzot arī liktens apzīmogoto) Linardu Taunu. Protams, Tauna liktens lāsts un aiziešanas pēkšņums radījis šo paradoksu, taču tieši tāpēc un arī Saliņa talantu beidzot pienācīgi novērtējot, Saliņa kā Elles ķēķa estētiskā fenomena arhitekta un galvenā kuriķa vietu atzīstot un respektējot, ir nepieciešams pateikt – tieši Saliņš ir tas, kas uzspridzināja trimdas dzejas vienveidību un plakanību (es to nedomāju par tādiem mūsu lirikas talantiem kā Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte, Zinaīda Lazda)," uzskata Viesturs Vecgrāvis.
Pirmo un otro krājumu šķir desmit gadi. Intervijā Beatrisei Gunars Saliņš paskaidrojis: "(..) neesmu steidzīgs rakstītājs. Rakstu lēnām, ar ilgstošām nogulsnēm. Tāpēc arī gadās, ka vienā pašā dzejolī dažreiz salikti dažādi notikumi. Kāda izrāde patiesībā ir vairāku koncertu, izrāžu un svinību atspulgs. Iznācis tāds rēgains, tu saki?"
Savukārt Kārlis Vērdiņš, kurš kopā ar Gunaru Saliņu viņa Glenridžas mājās pavadījis vienu nakti, dzerdams "blakšūdeni", t. i., viskiju, un, neraugoties uz dzejnieka jau alcheimera apgrūtināto prātu, uzzinājis daudz aizraujošu stāstu, zina teikt, ka Elles ķēķis reizēm nozīmējis gan "trulu, vienkāršu dzeršanu, gan kopīgu došanos uz koncertiem, hepeningiem un izstādēm un iespaidu pārspriešanu". Jo īpaši ar Jāni Krēsliņu, kurš bijis mazāks bohēmas cienītājs.
"Atbildēt uz jautājumu, kas ir Gunars Saliņš, nav viegli. Manā uztverē viņš ir ļoti interesants, daudzšķautņains un arī noslēpumains cilvēks," uzskata literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.