Piektdienas vakarā beidzot noskatījos Kolka cool. Tā sacīt, jau pēc visiem skandāliņiem un jandāliņiem. Un iedomājos vēsturisko paralēli – Ilfa un Petrova Trīspadsmit krēslu burvīgo personāžu Elločku Ļudojedku*, būtni, kuras vārdu krājums sastāvēja no aptuveni 30 vārdiem un frāzēm. Viņa raibajā leitnanta Šmita pēcteču pulciņā bija viena, bez tam pārstāvēja milzīgu tautu, kurai konceptuāli nav pieņemts publiski gausties par savu analfabētismu, drīzāk jau otrādi. Lepoties ar sasniegumiem un slikto visādos veidos censties noklusēt. Kolka cool varoņi visi kā viens ir brīnišķīgas mūsu pašmāju Elločkas. Viņu dzīvē pilnīgi pietiek ar dažām atslēgfrāzēm: Ko darīsim? Nu izdomā kaut ko. Nē, tu izdomā. Davai, piezvanām kādam. Davai, ieraujam. Bļā, novāc rokas! – utt. Un skatītājs vispirms smejas par situācijām, kuras atpazīst. Tad par to, ka viņi ir tik stulbi. Tad par... nu, par ko tad? Laikam jau par to, par ko citādi vajadzētu raudāt – par to, ka šie nav hiperbolizēti jaunieši no kautkurienes tur. Par to, ka tieši šādas sarunas starp latviešu, uzsveru, latviešu, jauniešiem ik rītus sabiedriskajā transportā var dzirdēt tepat Rīgā. Par to, ka katrā pilsētā, katrā lauku miestiņā ir pa savam Andžam, kurš jūtas tā, it kā visa pasaule būtu viņam parādā, pa savam Bogam, kurš par nopelnīto cienā kompāniju, lai tajā iederētos. Pa Bālajam, kurš uzkačājis musīšus, bet prāts palicis piektās klases līmenī (un es te nerunāju par raidījumu „Vai esi gudrāks par piektklasnieku”). Pa Simonai, kas sapņo no tā visa aizbēgt, bet turpat jau vien tup. Starp citu, ģeniāla sievietes sapņu sabrukuma aina bija ballītē pie baseina: pie dzīves nogurdinātajiem, tikko skarbu triecienu saņēmušajiem brāļiem ierodas labu laiku uz ballīti, uz svētkiem, sapucējušās dāmas. Dāmas, kam ir sapnis. Dāmas, kas cer uz pārmaiņām. Viņas atnāk un... nekas nenotiek. Nekas savādāks. Un Simona aiz bēdām saka Andžam: es tevi neprecēšu. Jo viņš ir sagrāvis viņas lielo skaisto sapni, ka vismaz vienu vakaru kaut kas notiks savādāk.
Bet atgriežoties pie filmas kopumā – tā ir filma visiem tiem patriotiem, kas sadzīvē gāna krievus, bet kuru bērniem liecībās dzimtajā valodā un literatūrā ir atzīme, kas zemāka par septiņi. Tā ir visiem tiem skolēniem, kas nekaunas par sliktu atzīmi latviešu valodā. Tā ir visiem tiem, kas dusmās saka „bļā” vai „f*ck”. Un vienlaikus ar to uzskata sevi par latviešiem un Latvijas patriotiem. Tiem, kas briesmīgā valodā, ar neiespējamām stila, interpunkcijas un citām kļūdām interneta komentāros raksta: „krievus un žīdus un krāsainos un citus svešos laukā no Latvijas”. Kā var cīnīties PAR valodu, kuru nezina un negrib zināt? Bļaujot? Skaļi? Divdesmit gadi pašiem savā valstī ir atnesuši nebijušu vispārēju degradāciju. Lielākā daļa tautas dzīvo bez sapņiem un cerībām – un, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, – tas ir pamatoti. Kāda nākotne gaida Andžu, Bogu un Bālo? Un kāda nākotne gaida tos, kas šobrīd ir pie varas un lemj PAR mazo skolu slēgšanu, rajona slimnīcu slēgšanu, grāmatu iepirkuma bibliotēkām samazināšanu un nodokļu paaugstināšanu?
Beidzot ir laiks apzināties, ka vidējais latvietis – tas nav Šlāpina aprakstītais ironiskais jaukumiņš, ar kuru varētu pat drusciņ lepoties. Vidējais latvietis šodien ir Elločka Ļudojedka, Bālais, Boga, Andža un Simona no Kolka cool. Bet vidējais deputāts – tāds, kas neatšķir saulespuķu sēkliņas no ķirbju sēklām, toties labi pieprot demagoģiju. Stāvoklis ar SAVAS valodas nezināšanu kā pēc burvja mājiena nemainīsies 18. februārī, kad mēs visi nobalsosim pret Satversmes grozījumiem. Pat tad, ja Kolkas cool vietā par valsts līdzekļiem tiks uzņemta filma Ziedošā Kolka.